Galvenā Lapa

Džons Ērvings “Sidra nama likumi” (2004)

17 komentāri

Džons Ērvings. Sidra nama likumi / no angļu val. tulk. Ieva Lešinska. – Rīga: Jumava, 2004. (John Irving. The Cider House Rules (1985)).

Kad meklēju sev rudenīgo noskaņu grāmatu, “Sidra nama likumi” man šķita ļoti atbilstoša izvēle: kaut kas par aromātiskiem āboliem un lielu ābeļdārzu, uz kuru fona norisinās dramatiski notikumi tradicionālā amerikāņu ģimenē. Pa ausu galam biju dzirdējusi par bāreņu namu, bet tā likās tāda blakustēma. Tas, ka es smagi ieberzīšos abortu tēmā, man galīgi nebija padomā. Un arī tie ābolu audzētaji bija tālu no idilliskas pilnības.

Ja romānu vajadzētu raksturot ar diviem vārdiem – tas ir par atbildību un izvēli. Galvenais varonis Homērs Velss ir piedzimis Menas štata Svētā Mākoņa bāreņu patversmes slimnīcā. Viņu vairākas reizes neizdodas nodot adopcijā, līdz ar to viņš kļūst par bāreņu nama sastāvdaļu un galvenā ārsta Vilbera Lārča labo roku. Svētais Mākonis ir cilvēku pamests miests, reiz neliels kokrūpniecības centrs. Gan ar lielu piespiešanos šeit notiekošo var nosaukt par svētu – netālu esošajā dzelzceļa stacijā katru dienu izkāpj vairākas sievietes ar pilnām dzemdēm, kuras grūši dodas kalnup, lai dzemdētu un pamestu kārtējo bērnu vai taisītu abortu, kas ASV tobrīd (starpkaru periodā) vēl ir aizliegts. (Un tāds būs vēl ilgi – abortus legalizē 1973. gadā.) Slimnīcas ārsts Lārčs dažādu savas dzīves notikumu rezultātā (kuri tiek smalki izstāstīti) ir izvēlējies palīdzēt sievietēm, lai kāds nebūtu viņu lēmums – viņš palīdz dzemdēt bāreņus vai taisa abortu un nevienai dvēselē nelien, nenosoda, tikai sniedz kvalificētu medicīnisku palīdzību, jo redz, ka kādam tas jādara. Lārčs ir iemācījis savu amatu arī jaunajam Homēram, tomēr tas abortus taisīt nevēlas; Lārčs neiebilst: „Nosodi, cik uziet. Taču tu nedrīksti nezināt, skatīties uz citu pusi, nespēt to izdarīt – ja nu tu savas domas mainītu.” Ērvings atklāj toreizējā sabiedrībā valdošo liekulību abortu jautājumā – visi zina, ka masveidā tiek taisīti kaktu aborti un sievietes pēc tiem mirst, tomēr morāle stāv pāri visam. Dakteris Lārčs raksta vēstules prezidentiem un viņu sievām, kuras nekad nenosūta, un argumentē savu nostāju: „Ja tiek gaidīts, lai cilvēki pret saviem bērniem izturas ar atbildības sajūtu, viņiem jādod tiesības izvēlēties, vai viņiem bērnus radīt vai ne.” Slimnīcas medmāsa īsi un precīzi ir noformulējusi arī manu viedokli šajā sensitīvajā jautājumā: “Sabiedrība, kas atbalsta aborta aizliegšanu ar likumu, ir sabiedrība, kas atbalsta vardarbību pret sievietēm.” (Un tas ir arī viss, ko es par to vēlos teikt.)

Kad Homērs iepazīstas ar jaunu pāri (arī ar to pašu abortu starpniecību) un aizbrauc tiem līdzi stradāt ābeļdārzā, viņš nonāk pilnīgi citā pasaulē. Tā arī ir viņa vēlēšanās – aiziet no bāreņu nama ne tikai fiziski, bet arī garīgi. Ilgus gadus Homērs paliek pie ābelēm, augļkopības, sidra gatavošanas, par spīti daktera Lārča uzstājīgiem aicinājumiem viņš negrib būt ārsts, bet iedomājas apmānīt likteni. Viņš izvēlas dzīvot īpatnējā mīlas trijstūrī, kurā trīs cilvēki ir varbūt pat pārāk atbildīgi – viņi labāk ir trīs pa pusei laimīgi mīļākie, bet ne divi laimīgi un viens nelaimīgs.

Ir gluži dabīgi gribēt, lai cilvēks, kuru mīli, darītu to, ko tu gribi vai kas, tavuprāt, viņam nāktu par labu, taču tev jāļauj notikt, kam jānotiek. Tu nedrīksti iejaukties to cilvēku dzīvē, kurus mīli, vairāk nekā to, kurus nepazīsti

Grāmata ir bieza un par visu tiek izstāstīts smalki (es nezināju, ka somaiņu mātītēm ir divas vagīnas un grāvenšteini vislabāk der ābolu pīrāgiem, nemaz nerunājot par ginekoloģiskiem smalkumiem, kurus labāk nemaz nezināt). Te ir daudz smalku un piņķerīgu notikumu, kuri kopā veido unikālo dzīves mozaīku un pamatīgi izskaidro, kāpēc varoņi pieņem tieši tādus lēmumus un dzīvo tieši tādas dzīves. Varbūt tādēļ mīlas trijstūris garu gadu garumā liekas neizbēgama simbioze, bet daktera Lārča ikdienas atslodze ar ētera masku uz sejas – cilvēciska izdzīvošanas sastāvdaļa. Starp citu, šī ir kārtējā grāmata, kurā tiek lasīts priekšā Dikenss – dakteris Lārčs, savdabīga humora iedvesmots, ir izvēlējies zēniem katru vakaru lasīt nodaļu no “Dāvida Koperfīlda”, bet meiteņu guļamistabā tiek lasīta Brontē “Džeina Eira”. Vismaz beigas šīm grāmatām ir laimīgas, dažiem bāreņiem arī.

„Sidra nama likumi”ir romāns ar daudziem jautājumiem, uz kuriem būtībā nav viennozīmīgu atbilžu. Lai arī cilvēki izdod likumu krājumus un izveido tiesas, tomēr dzīves likumi ir jārada katram pašam – nav svarīgi noteikumi, kas tiek piesprausti sidra namā pie sienas, jo īstos noteikumus nosaka tie, kas dzīvo šajā sidra namā. Katram pašam ir sava dzīve, sava izvēle, sava atbildība un sirdsapziņa.

Divi gadiņi!

16 komentāri

Diane Mannion. Canoe Number Two (2011)

Šodien ir pienākusi tā jaukā svētku diena, kad mans emuārs kļūst divus gadus vecs. Divgadnieks parasti jau stingri stāv uz kājām, vēl tikai atliek cerēt, ka mani nepiemeklēs niķīgā divgadnieka krīze, kad visam gribas teikt “nē!” un karot par savu viedokli ar vecākiem cilvēkiem :)

Lai gan es skaidri zinu, ka rakstu vispirms sev un vienkārši priecājos, ja vēl kādam manis rakstītais šķiet izlasīšanas vērts, tomēr vienmēr jau kaut kur aizmugurē sēž neredzamais lasītājs un ir zināma ziņkāre par pašas izveidoto tēlu. Kad nesen pāris meitenes mani uzrunāja uz “jūs”, es sabijos, ka laikam jau liekos varen nopietna un veca pieredzējusi, savukārt pirms kāda laika vienā blogā lasīju par Burtkokiem: “Cilvēks dalās ar saviem grāmatu lasīšanas iespaidiem. Turklāt nepretenciozi un nešķirojot, nenododoties šķietami teorētiskai spriedelēšanai, kas tad ir laba literatūra un, kas par tādu nebūtu dēvējama.” – es nodomāju, ka vārds ‘nepretenciozi’ skan ļoti piezemēti. Godātais kritiķis Berelis savā slavenajā rakstā par grāmatu blogeriem man veltīja labus vārdus, tomēr piezīmēja, ka mani raksti ir “pārmēru rimti un remdeni”. Kritika ir laba lieta, es to ņemu vērā, lai gan laika gaitā esmu nonākusi līdz tam, ka man vienkārši ir jābūt godīgai gan pret sevi, gan pret grāmatām, gan pret savu potenciālo lasītāju. Es netēlošu profesionālu grāmatu kritiķi (kas es neesmu), necentīšos izlikties gudrāka vai muļķāka, nelasīšu grāmatas, kuras mani konkrētā brīdī neinteresē, un savus lasīšanas plānus veidošu pati. Es rakstu to, ko es tiešām domāju.

Kā es sevi redzu? Kā mazu, ēdelīgu dzīvnieciņu, kurš ir badīgi sakampis aiz astes lielo literatūras zivi un tramīgi vaktē, vai kāds gadījumā netaisās to viņam nocelt no deguna (sk. bildi pa labi).  Mīļo draudziņ, tu taču pats saproti – ko nevar celt, to nevar nest – tu taču pārsprāgsi! Bet draudziņš ir diezgan spītīgs un turpina grauzties zivs miesā, cerot drīzumā tikt līdz asakai :)

 

Kad pirms diviem gadiem bija jāizdomā emuāra nosaukums un savs vārds, man tas nāca ļoti viegli, arī emuāra devīze “…šķirot lapas, lūkojos sevī…” pati iztecēja no pildspalvas. Tobrīd es īstenībā neapjautu, cik tas būs patiesi, jo emuāra rakstīšana man ir palīdzējusi vērīgāk lasīt grāmatas un caur literāriem notikumiem un varoņiem labāk izprast pašai sevi.

Esmu šeit sastapusi arī daudz jauku domubiedru un ceru, ka to pulks nākotnē vairosies. Imants Ziedonis ir rakstījis: “Un tādas lielas laimes nemaz nav, ir tikai tādas mazas laimītes.” Es nebūšu tik liela pesimiste un atļauju nākt tai lielai laimei arī, tomēr mums visiem ir liela iespēja katru dienu savā dzīvē ievest kādu mazu laimīti grāmatas izskatā.

Paldies visiem, kuri mani lasa un vēl lielāks paldies tiem, kuri uzraksta arī kādu komentāru! Tiksimies arī turpmāk!

 

 

Doronikes dzīve grāmatās

7 komentāri

Atsaucoties Ms Marii uzsāktajai stafetei, ar Asmo un Evijas laipnu uzaicinājumu piesakos piedalīties rotaļā :)

.

Projekta uzdevumi:

1) pavisam īsi iepazīstini ar sevi;

2) atbildi uz pieciem jautājumiem;

3) mini vismaz 1 grāmatu blogeri, kam gribi nodot tālāk stafeti.

***

1) pavisam īsi iepazīstini ar sevi.

Es esmu baltā sieviete, latviete, rīdziniece. Grāmatas esmu lasījusi vienmēr, ja kādā dzīves periodā no tām esmu novērsusies, tad vienmēr kaut kas ir pietrūcis. Emuāru es sāku rakstīt tāpēc, lai nesajuktu prātā – tā kā joprojām rakstu no mājām, tas man ir izdevies.

2) Jautājumi:

- Vai tu augi grāmatmīļu ģimenē un vai tev vecāki lasīja priekšā? Mini savu mīļāko bērnības grāmatu (var arī mazliet pastāstīt par to).

Manā bērnībā grāmatas lasīja gandrīz visi, vairāk vai mazāk, jo nekādu citu dižo izklaides iespēju nebija. Vecāki man, protams, lasīja priekšā, bet tas nenotika ilgi, jo ļoti ātri manas prasības pēc literatūras pārsniedza vecāku un omītes spējas tās apmierināt un es viņus piespiedu mani iemācīt lasīt.

Es kaut kā ļoti ātri sāku lasīt visādas grāmatas – gan bērnu, gan pieaugušo, tādēļ tādas bērnu grāmatas, kuru es zinātu no galvas gan man nav. Ļoti patika un joprojām patīk Astrīda Lingrēne – Pepija, Karlsons, Čorvena, Emīls, brāļi Lauvassirdis. Ronju mēs lasījām abas ar mammu turpinājumos avīzē “Pionieris”. Šobrīd šķiet, ka vajadzētu izlasīt arī tās Lindgrēnes grāmatas, kuras ir iznākušas jau vēlāk. Ak, jā – Margaritas Stārastes bilžu grāmatas :)

- Kura bija pirmā pieaugušo grāmata, kas tev patiešām patika?

Ļoti grūti pateikt, bet Džeralda Darela grāmatas mūsmājās bija grāvēji. Brigaderes atmiņu triloģija. Īstenībā es vidusskolā lasīju tik nenormāli daudz, ka šobrīd es neticētu izlasīto grāmatu skaitam, ja  man viens gads nebūtu pierakstīts kladītē. Visas tās biezās ģimenes sāgas, Hemingveju, Vonnegūtu, Džeku Londonu, krieviski sāka iznākt līdz tam aizliegtās  grāmatas… Tagad šķiet, ka jauniešiem ar to young adults literatūru tiek nodarīts pāri.

Mini mīļāko grāmatu, kuru lasīji 20 – 30 gadu vecumā, it īpaši, ja tā iespaidoja tavu dzīvi vai domāšanu.

Es nosaukšu tās grāmatas, par kurām es tiešām atceros, ka tās ir ievērojami mainījušas uzskatus par kādu jautājumu:

Sinklēra Lūisa Kingsblood Royal (1947) ir par kādu amerikāņu balto baņķieri, kurš ciest nevar melnos, bet tad viņš atklāj, ka viņā pašā ir niecīga daļā melno asiņu. Notikums seko notikumam, un baņķieris ir spiests iepazīt melno Ameriku. Grāmata, kura man palīdzēja pārvarēt aizspriedumus pret citas ādas krāsas cilvēkiem.

Patrīcija Vorena. Skrējējs (latviski 1999, pirmpublicējums 1974). Nezinu, kā es šobrid vērtētu grāmatu kā tādu, bet pēc tās izlasīšanas es ļoti skaidri sapratu, ka mīlestībā dzimumam nav nozīmes un mana attieksme pret gejiem mainījās.

Anatolijs Pristavkins. Zelta debestiņa pārnakšņoja (latviski 1989, 2004, pirmpublicējums 1987) – pēc nebeidzamajiem romāniem par varonīgiem padomju karavīriem tā ir viena no pirmajām grāmatām, kura pateica, ka karš, kurā mirst bērni (un tādi ir visi kari) ir sūdīgs karš.

- Kura ir viena no tavām mīļākajām grāmatām, ko atklāji pēdējo 5 gadu laikā? Kā bloga rakstīšana vai grāmatu blogu lasīšana ir iespaidojusi tavus grāmatu lasīšanas paradumus?

Pēdējo divu gadu atklājumi man ir Andžela Kārtere un Mārgarēta Atvuda, jo pirmo es vispār nebiju lasījusi, bet otrā man pēc pirmās neveiksmīgās iepazīšanās bija kritusi nepelnītā nežēlastībā. Šobrīd gribu izlasīt visu no abu uzrakstītā.

Bloga rakstīšanas iespaidā es lasu: a) vairāk, b) mērķtiecīgāk, t.i. biežāk lasu to, ko sen jau gribēju lasīt un meklēju konkrētas grāmatas, c) sistēmiskāk, t.i. lasu par konkrētu tēmu vairākas grāmatas, tas man ir iepaticies.

Grāmatu blogos man patīk atrast domubiedrus un, tiešām, ir interesanti gan sekot viņu lasīšanas ceļojumam, gan uziet labus ieteikumus.

- Mini savu guilty pleasure vai kādu no mīļākajām grāmatām, kas citus varētu pārsteigt.

Man patīk detektīvi un par laba, līdz šim nezināma detektīvu autora atrašanu priecājos, iespējams, vairāk, nekā to prasītu labais tonis.

Ja vajadzīgs nosaukt kādu negaidītu grāmatu, tad nosaukšu Beatrises Smolas “Mīlas verdzeni” – vēsturisks erotiskais romāns, kurš ir paticis visām sievietēm, jo tur tiek darīts kaut kas viņām ļoti patīkams :)

3) mini vismaz 1 grāmatu blogeri, kam gribi nodot tālāk stafeti.

Gribētu lasīt Aigas un Līvas  domas par grāmatām.

Novembra meitene

Komentēt

Scott Harding (1965) The Vintage.

(..)

Caur pirkstiem birst baltas smiltis –

katrs graudiņš mazs mirkļa prieks.

Nodeguši ir vasaras tilti –

pie rudens man jāpaliek.

Es noglāstu tavos matos melnu nakti

un kļūstu pārgalvīgs pat.

Un arī tad – ja šie mirkļi būtu zagti –

vairs neatdotu nekad!

.

.

Fragments no Alfreda Krūkļa dzejoļa “Es noglāstu tavos matos melnu nakti” no dzejoļu krājuma “Teic, kur zeme tā” (1973)

Agata Kristi “Veciem grēkiem garas ēnas” (2005)

2 komentāri

Agata Kristi. Veciem grēkiem garas ēnas / no angļu val. tulk.  Ingrīda Krūmiņa. – Rīga: Skarabejs, 2005. (Agatha Christie. Hallowe’en Party (1969)

Šai jaukajā Helovīnu vakarā pastāstīšu par vienu no Agatas Kristi detektīviem, kura sižets sākas bērnu ballītē Helovīnos. Latviskotajā variantā gan nosaukums ir pārtapis sakāmvārdā, laikam jau izdevniecībai šķitis, ka vārdu ‘Helovīns’ būs grūti saprast.

Kādā Anglijas ciematā, kādā lielā mājā notiek gatavošanās  bērnu Helovīnu ballītei. Mājas saimniece un svinību iniciatore Rovena Dreika ir noorganizējusi sev palīgu pulku, lai būtu gan ēdamais un dzeramais, gan attiecīgas izklaides. Viena no palīdzēm ir Puaro sena draudzene rakstniece Ariadne Olivera, kuras priekšā dikti grib palepoties trīspadsmitgadigā Džoisa un lepni izspļauj, ka pirms pāris gadiem ir bijusi lieciniece slepkavībai, bet sapratusi to tikai tagad. Džoisai neviens netic, jo viņa ir izslavēta pļāpukule, un neņem galvā viņas paziņojumu. Nākamajā vakarā visiem to nākas nožēlot, jo vakara izskaņā Džoisa tiek atrasta mirusi – noslīcināta lielā cinkotā spainī, kurā tika pludināti āboli vienai no Helovīnu rotaļām. Neviens neko nav redzējis, visi šokā. Rakstniece Olivera, protams, izsauc palīgos savu draugu Purao, kurš sāk izmeklēšanu un ātri saprot, ka nozieguma iemesli jāmeklē pagātnē.

Tradicionāls Kristi detektīvs, kurā no sākuma skaidrs nav nekas, veci nāves gadījumi ciematā uzpeld viens pēc otra, un Puaro centīgi pūlas salikt kopā notikumu mozaīku. Nevaru pateikt, vai Kristi izdevās sekmīgi noslēpt līdz pašām beigām īsto slepkavu, jo romāna vidū atcerējos, ka esmu redzējusi filmu un atcerējos arī slepkavu. Tas gan man netraucēja pavadīt laiku kopā ar simpātisko Puaro, kura ūsas ir vienkārši satriecošas, un sekot viņa loģikas ķēdītei.

Grāmata ir izklaidējoša lasāmviela, bet, godīgi sakot, tādu pašu baudu var iegūt no ļoti labās ekranizācijas – Agatha Christie’s Poirot 12. sezonas 3.sērija “Hallowe’en Party”.

Apple Bobbing. Redbook Magazine via pinterest.com

Labāk pastāstīšu par vienu no Helovīna tradicionālajām rotaļām – ābolu pludināšanu jeb Apple Bobbing. Jums vajadzēs vienu lielu, stabilu trauku, kuru piepilda ar ūdeni. Āboliem izņem kātiņus un saber bļodā (jo mazāk ābolu,jo grūtāk būs to satvert). Tagad dalībnieku uzdevums ir atlikt rokas uz muguras un tikai ar mutes palīdzību dabūt ābolu laukā no trauka.  Mūslaikos darbību var padarīt azartiskāku, uzņemot laiku, lai uzvar visātrākais. Vai arī noorganizēt divus traukus un divas komandas, kuras sacenšas savā starpā. Esot varen jautrs pasākums ar lielu šļakstīšanos!

Savukārt sendienās izvilktais ābols piedalījās zīlēšanā – meitene to var vienkārši palikt naktī zem spilvena un cerēt ieraudzīt savu nākamo vīru vai arī ābolu uzmanīgi nomizot, izveidojot garu strēmeli, kuru pavirpina sev virs galvas, tad met pār plecu un nokritušajā mizas formā cenšas ieraudzīt nākamā vīra vārda pirmo burtu. Jautri zīlēšanas veidi un diez vai tiem ir kāds dziļāks pamatojums – ja atskaita to, ka pamatīga noliešanās ar ūdeni ļoti bieži noved pie izģērbšanās un cik tad tur vairs tālu līdz nākamam vīram :)

Lai jums jauki spocīgo ķirbīšu svētki, biedēsim ļaunos garus tālāk!

 

Иван Бунин “Тёмные аллеи” (2002)

2 komentāri

Иван Бунин. Тёмные аллеи: сборник рассказов. – Азбука, 2002. (Pirmpublicējums 1943. gadā)

Krievu klasiķi Ivanu Buņinu es gribēju lasīt jau sen. Sākumā bija doma to darīt pavasarī, romantikai veltītajā lasīšanā, tomēr šobrīd nenožēloju, ka Buņina laiks pienāca tieši lapkritī – stāstos ir tik daudz rudenīgas nostaļģijas un smeldzes, ka gribētos to nodēvēt par īstenu rudens grāmatu.

Vairākas dienas domāju, ko rakstīt, jo – kā īsti aprakstīt smaržu, kā pateikt kaut ko sakarīgu par gaistošu miglu un vieglu vēja pūsmu. Buņins ir vissievišķīgākais no līdz šim iepazītajiem rakstniekiem, jo viņa stāsti, kuru struktūras elegantā precizitāte ir nepārprotami vīrišķīga, ir piepildīti ar izjustām attiecību niansēm, smalku dabas uztveri un sajūtām, kuras ir grūti noformulēt – nostaļģija, gaišas skumjas, fatālisms, aizejošs skaistums, netverama sajūtu virma. Buņina sievietes visas ir skaistas, skatītas ar iekārojoša vīrieša acīm, tādēļ daiļa var būt gan vienkārša kalponīte, gan kupla bārdāma, gan muižnieka meita. Skaista ir kaislība, kura uzsit augstu vilnu, lai mīlniekus vēlāk  norautu iztukšojošā, tumšā dzelmē, bet atmiņas par to paliek saldas un rūgtas…

— Все проходит, мой друг, — забормотал он. — Любовь, молодость — все, все. История пошлая, обыкновенная. С годами все проходит. Как это сказано в книге Иова? «Как о воде протекшей будешь вспоминать».
— Что кому бог дает, Николай Алексеевич. Молодость у всякого проходит, а любовь — другое дело. (Тёмные аллеи)

Būdams jau gana pazīstams rakstnieks, Ivans Buņins (1870-1953) pēc revolūcijas emigrēja no Krievijas uz Franciju, turpināja rakstīt un 1933. gadā pirmais no krievu rakstniekiem saņēma Nobela prēmiju. Stāstu krājums “Tumšās alejas” ir sarakstīts vēlāk, laikā no 1938. līdz 1945. gadam (daži stāsti krājumam pievienoti vēl pēc pirmizdevuma iznākšanas), un pats rakstnieks uzskatījis to par savu labāko veikumu. Buņinam rakstīšanas laikā jau bija pie septiņdesmit, viņš atradās emigrācijā, Otrā pasaules kara viducī, bet lielākajā daļā stāstu viņš atgriežas savā jaunībā, vecajā Krievijā un to nav iespējams izdarīt bez zināmas nostaļģijas devas. Pirmsrevolūcijas laika paradumi, karsta jaunība, neprātīgi, kaislīgi gājieni, pārdrošas cerības, jā, arī tam laikam ļoti atklāta juteklība – Buņina varoņi atšķiras no ierastās, stīvās klasikas. Krājuma gala variantā ir 40 stāsti, pārsvarā gana īsi, dažs tikai lappuses garumā. Tomēr teksts ir tik piesātināts, ka man vienai lasīšanas reizei pietika ar trim četriem stāstiem, lai pēc tam varētu ilgāku laika sprīdi prātot: kāpēc viņš tā? un viņa? varbūt varēja citādi? Manas sajūtas varētu raksturot lejup redzamā glezna – lepna, it kā uz brīdi sastingusi māja, kura ietverta krāšņā, bet ar katru mirkli zūdošākā lapu klājumā; nav iespējams pateikt, vai tajā kāds dzīvo, varbūt pamesta pēc vasaras brīvlaika, bet varbūt tās dziļumos kāds tīksminās mīkstos pēļos…

Stanisław Wilk. Старопольский особняк (2009)

“Tumšās alejas” ar nosaukumu “Krēslainās gatves” 1958. gadā ir izdotas arī latviski, bet tas jau bija sen un, visticamāk, grāmata jau vairs nav plaši pieejama. Buņinu varētu būt grūti tulkot, jo viņa valoda ir blīva un senatnīga, iespējams, emigrācijā saglabājusi pirmrevolūcijas laika nedaudz arhaisko skaistumu. Šī gada rudenī Jaunais Rīgas teātris iestudēja izrādi pēc Buņina stāstu motīviem, un aktieris Vilis Daudziņš saka: “Mēs paši tulkojam Buņina stāstus un viņi ir ļoti vizionāri stāsti; nu viņi ir tādi stāsti… tad, kad tu to lasi, tu ne tikai to redzi, tu arī kaut kā jūti, tu ļoti viegli iedzīvojies situācijā un pilnīgi ar garšu, ar ādu sajūti to situāciju, to aukstumu vai vēsumu vai mitrumu vai neērtību vai kaunu, šausmas, visu, kas ir aprakstīts kaut kā ļoti, ļoti izjūti, patiešām. Tā ir ģeniāla literatūra, un mēs ar savu nīkulīgo tulkošanu mēģinām kaut kā to nesabojāt. “

Так и пережила я его смерть, опрометчиво сказав когда-то,
что я не переживу ее. Но, вспоминая все то, что я пережила с
тех пор, всегда спрашиваю себя: да, а что же все-таки было в
моей жизни? И отвечаю себе: только тот холодный осенний вечер. Ужели он был когда-то? Все-таки был. И это все, что было в моей жизни, — остальное ненужный сон.  (Холодная осень)

Katrs stāsts ir kā maza dzīve, kura līst pāri lasītājam kā rūgtas un nepārvaramas skumjas… tomēr tajās ir kaut kas hipnotizējošs un apbrīnojams.

Hermanis Hese “Sidharta” (2006)

3 komentāri

Hermanis Hese. Sidharta / no vācu val. tulk. Silvija Brice. – Rīga: Atēna, 2006. (Pirmizdevums latviski 1998. gadā.) (Hermann Hesse. Siddhartha (1922))

“Sidhartu” es biju pieskaitījusi pie Kauna staba grāmatām, bet tās latviskošanas gads ir diezgan nesens (1998.), tādēļ drīzāk vēl nelasītais Hermanis Hese ir mana kauna iemesls. Uzreiz pateikšu, ka grāmatu lasīt ir vērts, tā ir skaista gan mākslinieciski, gan idejiski. Tai pašā laikā tā manī izraisīja pārdomas, kuras varbūt neliecinās, ka piekrītu grāmatā paustajai filozofijai kā tādai.

Heses grāmata stāsta par kādu jaunu, augstdzimušu puisi Sidhartu, kurš novēršas no viņam paredzētā patīkamā, bagātā likteņa un savu dzīvi velta apskaidrības meklējumiem. Vispirms viņš dodas pie sāmaniem – askētiskiem mūkiem, bet pēc vairākiem gadiem no tiem aiziet un satiek Budu, bet viņam tomēr nepievienojas, tieši otrādi – atkal atgriežas laicīgā dzīvē un vairākus gadu desmitus pelna naudu un gūst baudu. Tad notiek vēl viens klikšķis, un Sidharta visu pamet un kļūst par pārcēlāju. Te nu, tā sacīt, viņš apskaidrojas un ar sava pārinieka Vāsudevas palīdzību saprot dzīves dziļāko būtību.

Budisms, kura galvenos principus Hese izskaidro, ir reliģija, kura man šķiet ļoti simpātiska, un, iespējams, ja būtu spiesta izvēlēties no visām reliģijām vienu, tā varētu būt mana izvēle. Tai pašā laikā daudzas no romānā paustajām domas tieši priekš manis vairs nav aktuālas. Iespējams, ka vienreiz nu gan es esmu nokavējusies ar kādas grāmatas lasīšanu, jo ļoti daudz kam es piekrītu un izjūtu kā savējo, bet tomēr  – tas jau ir izdomāts un pie manis nonācis galīgi ne pa budisma un pat ne reliģijas ceļiem. Varētu pat teikt, ka daža atziņa jau ir pārveidojusies un es esmu atradusi pati savu ceļu. Kas dīvainā kārtā sasaucas ar Sidhartas pieeju – viņš vēlas visu sajust un saprast pats un netic tam, ka kaut ko var iemācīt kāds skolotājs. Tieši tādēļ viņš nepievienojas Budas mācekļiem – “nevis, lai meklētu citu, labāku mācību, jo es zinu, ka tādas nav, bet gan – lai pamestu visas mācības un visus skolotājus un vienatnē sasniegtu savu mērķi vai mirtu.”

Myoe Win Aung (1972)

Nezinu, vai Sidharta kā cilvēks man būtu simpātisks, visi tie viņa meklējumi ir diezgan egoistiski. Bet romāns, protams, ir alegorija un cilvēka dvēseles ceļš tiešām tāds arī varētu būt – jaunības sākotnējo maksimālismu nomaina aizvien dziļāka ieslīgšana dzīves rutīnā, bet tad seko pēkšņa apjēga par dzīves velto skrējienu. Kā citas pasaules cilvēks es Sidhartas izvēli izjūtu kā lielu pretrunu – atbildīgs un bagāts cilvēks grib savu dzīvi pavadīt zem koka meditējot un ubagojot, lai arī varētu darīt daudz laba apkārtējiem (un neviens viņam neliedz šad tad iet pasēdēt zem tā koka ar aizvērtām acīm). Varbūt jauno Sidhartu vada maldīga iedomība par savu izredzētību, pārākumu savos garīgajos meklējumos pār citiem cilvēkiem, kuri tiek dēvēti par bērnišķīgiem. Pat aizejot atpakaļ pārtikušā dzīvē Sidharta izjūt savu citādību, bet nu jau apkārtējos viņš apskauž kaut ko citu – “Viņš tos apskauda par to vienu, kā viņam trūka un kas tiem bija, par svarīgumu, kuru tie mācēja piešķirt savai dzīvei, par prieku un baiļu kaisli, par biedīgo, bet saldo mūžīgās iemīlēšanās laimi.” Te es Heses skatījumā redzu pretrunu, jo pirms tam, pirms atgriešanās laicīgajā dzīvē viņš Sidhartam liek apjaust, ka – “Jēga un būtība nemājoja kaut kur aiz lietam, tā bija tajās, visā.” Ja jau Sidharta ir apjautis visu lietu vienotību un sakarību, tad jau viņam arī būtu jāsaprot tā dzīves pilnības sajūta, jāizmaina sava distancētā nostāja. Sidharta vispār ir galējību cilvēks, nemāk viņš ierobežot savas baudas, bet pārsātinās tik ļoti, ka atkal jāiet mežā un askēzē.

Vienvārdsakot, grāmata bija labs pārdomu iemesls, rosinot iedziļināties neikdienišķā apcerē par dzīves jēgu un dziļākās būtības meklējumiem. Iespējams, vislabāk uzrunās domājošus jauniešus.

Vairums cilvēku ir kā birstošas lapas, kas vējo un virpuļo gaisā, un šūpojas, un svārstoties nokrīt zemē. Bet citi, nedaudzi, ir kā zvaigznes, tās iet stingri nospraustu ceļu, tās neaizsniedz nekāds vējš, pašām sevī tām ir savs likums un savs ceļš.

Nedaudz sagribējās būt par zvaigzni…

Rosamunde Pilcher “The Shell Seekers” (2011)

4 komentāri

Rosamunde Pilcher. The Shell Seekers. – London: Hodder, 2011. (Pirmizdevums 1988.gadā).

Nesen runājāmies par grāmatu izvēli un nonācām līdz labāko grāmatu sarakstiem, kurus veidojuši dažādi izdevumi. Pirms pāris gadiem es arī tos sāku izmantot par orientieri un jāsaka, ka pie Pilčeres romāna es nonācu ar viena tāda saraksta palīdzību – BBC Big Read tas ir godpilnā 50-tajā vietā. Tas  man bija pārsteigums, jo Pilčeri es biju ieskaitījusi sentimentālo romānu rakstniecēs un nekādos sarakstos viņu negaidīju ieraudzīt. Izrādās, ka The Shell Seekers ir Pilčeres populārākais bestsellers, sarakstīts jau ar cienījamu rakstnieces stāžu, kad viņai bija iznākušas vairāk nekā 20 grāmatas.

Romāns tiek definēts kā ģimenes sāga, tomēr precīzāk to būtu nosaukt par viena cilvēka dzīves sāgu. Penelope Kīlinga ir 64 gadus veca kundze, kura dzīvo kādā Anglijas ciematā. Ilgus gadus viņa bijusi londoniete, bet pēc triju bērnu aiziešanas lielajā dzīvē un šķiršanās no vīra viņa nolēma pamest lielpilsētu un nu jau gandrīz sešus gadus mitinās Glosteršīras grāfistē, jaukā mājā ar dārzu. Penelopes vecāki – pazīstams gleznotājs Lorenss Sterns un mamma – francūziete viņu audzināja daudz brīvākā gaisotnē, nekā tolaik bija pieņemts: viņi dzīvoja Londonā un vasarās – Kornvolā, mākslinieku sabiedrībā, ceļoja uz Franciju, jutās brīvi savā garā un rīcībā. Penelopes jaunībā Lorenss bija jau krietni gados un artrīta dēļ vairs nespēja gleznot, bet viņi joprojām dzīvoja piepildīti un priecīgi… līdz sākās Otrais pasaules karš.

Romāna gaitā visi notikumi tiek atklāti pamazām, vispirms Pilčere iepazīstina ar tagadējo Penelopi un viņas trīs bērniem, viņu ikdienu un problēmām. Divi no bērniem – Nensija un Noels – labprāt gribētu izmantot situāciju, kad viņu vectēva gleznu cena nupat strauji pieaug, savukārt vidējā meita Olīvija, mīļākais bērns, to uzskata par nepiedodamu alkatību. Lai arī Penelope cenšas dzīvot savu dzīvi, vilšanās bērnos viņai tomēr grauž. Pēc pārciestās sirdslēkmes viņa atkal un atkal atgriežas pagātnē, atceroties jaunību, pavadītu kopā ar vecākiem, sasteigto laulību, kara laika grūtos gadus Kornvolā, negaidīti un necerēti satikto mūža mīlestību. Redziet, stāsts ir pietiekami vienkāršs un galvenā varone nav savā dzīvē nekādus kalnus gāzusi – bijusi sava vīra sieva, audzinājusi bērnus, kopusi dārzu. Dzīvoja pieticīgi, jo vīrs savu naudu atdeva bukmeikeriem, bet pašas ienākumi no mantotā Londonas īres nama aizgāja ģimenes vajadzībām. Romāna īpašo noskaņu rada spilgti portretētā Penelopes personība – viņa dzīvo ar prieku, izbauda katru mirkli. Penelopes vitalitāte un dzīves mīlestība neļauj iegrimt rūgtumā un sevis žēlošanā, notikušais tiek rādīts ar gaišu, viegli nostalģisku noskaņu.

Eric Christensen. Chardonnay Coast

Pilčerei, rakstot šo romānu ir tikpat gadu, cik Penelopei, un arī viņu abu biogrāfijās ir daudz kopīga, tādēļ, iespējams, rakstniece šeit ir parādījusi savu ideālo alter ego – stipru un dzīvesgudru sievieti. Jo vecāks cilvēks kļūst, jo vairāk viņš saprot, ka dzīve nav nekāds rožu dārza solījums, bet īstenībā tai katram cilvēkam ir savs plāns  – tam var pretoties un spirināties, bet daudzas lietas notiek kā ar kāda likteņa roku vadītas un cilvēka varā paliek tikai viņa paša attieksme. Pēc dažiem rūgtiem dzīves notikumiem Penelope varēja žēlot sevi mūža garumā, bet viņa izvēlējās dzīvot tālāk, cik labi vien iespējams. Viņai ir dabas dots talants visikdienišķākās lietas gan skatīt, gan parādīt īpašā, pievilcīgākā gaismā. Iespējams, ka tieši šī spēja dzīves rutīnu pārvērst piedzīvojumā, kā arī īpaši gaišais skatījums uz dzīvi, arī ir pārvērtis apzināti vienkāršu, brīžiem sentimentālu stāstījumu pasaules bestsellerā.

You must never go back, they all told her. Everything will be changed. But she knew that they were wrong because those things that she most craved were elemental, and blessedly, unless the world blew itself up, remained unchanging.

Pasaules lielākā daļa cilvēku dzīvo dzīves, kuras piepilda pienākums un zināma rutīna, un to mainīt pieaugušam cilvēkam, nesabojājot savu apkārtējo dzīves, kļūst ar katru gadu aizvien grūtāk. Penelopes apskaužamā prasme dzīvot gaiši, dzīvot ar to, kas bija un tiek dots, novērtēt katru dienu – tas ir spēks, kādu vajadzētu katram cilvēkam, ja viņš grib izbaudīt dzīvi arī bez miljoniem bankā un apskaužama, veiksmīga likteņa azotē.

Lai arī grāmatas varoņi ir diezgan šabloniski, tomēr sižets ir gana pārsteidzošs un galvenā grāmatas vērtība ir tās noskaņā un labajās sajūtas, ko tā raisa. Pievilcīgā Kornvolas ainava, sarežģītie ģimenes attiecību samezglojumi, nabadzīgo kara gadu apraksts un ļoti skaists, smeldzīgs mīlas stāsts palika ārpus manis aprakstītā. Es ieteiktu grāmatu ikvienam, kurš vēlas uz brīdi iegrimt mājīgā atmosfērā un līdzpārdzīvot galvenās varones liktenim – “Penelope may not believe in God, but I am quite sure that God believes in her…

Diemžēl es šo grāmatu nevaru iedot izlasīt savai mammai, jo tā nav tulkota latviski, ko es nekādi nevaru saprast – tas neapšaubāmi ir Pilčeres labākais romāns, diezgan tāls no jau izveidojušās, klišejiškās attieksmes pret šo autori.

Pasaki man, ko tu lasi …

30 komentāri

Laiku pa laikam man gadās, ka kāda lieta vai doma neatlaidīgi uzrunā – tā paņirb manā uztveres laukā atkal un atkal, līdz es saprotu, ka pienācis brīdis kaut ko izlasīt, izdomāt vai vienkārši nopirkt. Pēdējās nedēļas laikā mani sameklē visādi raksti un izteikumi par lasītāju sadalīšanu noteiktās kategorijās, proti, augstās un zemās, izsmalcinātās un prastās, intelektuālās un vienkāršo ļautiņu. Tā nu ir sanācis, ka šobrīd es esmu ieslīgusi lēnā rudens lasījumā, divu diezgan atšķirīgu autoru grāmatās: Rozamundes Pilčeres un Ivana Buņina. Sentimentālo romānu zvaigzne Pilčere un nobelists Buņins dažu indivīdu priekšstatos ir tik nesavienojami, ka šobrīd man vajadzētu ciest no smagas kognitīvās disonanses, bet dīvainā kārtā es jūtos ļoti labi. Ko man tagad darīt un vai ar mani viss ir kārtībā?

Nancy Armo. Reading, sun and sand … between friends?

Pats pirmais teksts, kas mani aizskāra, bija vēl pavasarī Ingas Žoludes rakstītais Kultūras Dienā: ir trenēts lasītājs (Latvijā samērā maz) un ierindas lasītājs (arī izmirstoša suga). Autori ir apvainojis grāmatnīcās pirktāko grāmatu saraksts, kura galvgalī ir populārā, komercliteratūrā, nevis intelektuālas zvaigznes. Neiedziļināšos pārējā izklāstā, bet tieši šis antagoniskais pozicionējums  mani saniknoja: tagad mums būs tāds literatūras sadalījums plebejiem un aristokrātiem? šķiru cīņa literatūrā? Iespējams, tieši Žoludes rakstītais man ir turpmāk licis kaut kur smadzenēs uzkrāt šādas literārā snobisma izpausmes, kuru izrādījās gana daudz, lai es sāktu domāt par to kā tendenci. Tā ir taisnība, ka padomju laikā cilvēki pirka un lasīja klasiķus un intelektuāļus, tomēr 21.gs. 90-to gadu sākumā bija tik liels tulkoto lubeņu sprādziens, ka kļuva acīmredzams līdzšinējais šādas lasāmvielas trūkums. Cilvēki gribēja pasaku – saldu stāstu, varoņa uzvaru pār ļaunajiem, laimīgas beigas – pretstatā diezgan drūmajai realitātei. Un tā tas turpinās, jo … laikam jau tas ir vajadzīgs.

Žolude sadalīja lasītājus dažādu pasugu intelektuāļos un tajos, “kas lasa prieka pēc, lai aizmigtu, lai atslābinātos, lai aizmirstos, lai atslēgtos, lai izsekotu detektīva X pavedienam u.tml.” Nabaga intelektuāļi, laikam jau viņiem ir aizliegts lasīt prieka pēc vai vismaz gūt prieku no savas intelektuālās literatūras, aizmirsties rakstnieka izdomā un atslēgties no reālās pasaules. :( Saskaņā ar šo definīciju man nemaz arī negribas būt intelektuālei, jo tad jau lasīšana man kļūtu kā verga darbs, kā obligāts pasākums bez baudas. Vai šādā attieksmē neslēpjas vispār daudzu jauniešu (un ne tikai jauniešu) netīksme pret lasīšanu? Tādā striktā literatūras sadalē labajā un sliktajā literatūrā? Vai literatūra var būt slikta, ja konkrētās grāmatas lasīšana kādam palīdz dzīvot?

Nepārprotiet mani, es neaizstāvu sliktus romānus un arī pati esmu rakstījusi negatīvas atsauksmes par pavirši uzrakstītiem, nekvalitatīviem tekstiem.Tai pašā laikā man nepatīk, ja kāds sāk klasificēt lasītājus un vērtēt cilvēku pēc viņa literārās gaumes; ceru, ka manī ir pietiekami daudz tolerances, lai es spētu sevī paturēt vēlēšanos kritizēt kāda jūsmu par sentimentālām lubenēm vai šabloniskiem bojevikiem un vienkārši cerēt, ka kādudien lasītājs nobriedīs cita žanra literatūrai.

Oktobra žurnālā “Lilit” es izlasīju rakstu par vienkāršiem cilvēkiem (“Vai dzīvē viss ir tik vienkārši?”, autore Anna Švarca, kuru konsultējis psihologs Dmitrijs Ļicovs, 90.-93.lpp.) un atkal šeit par vienu no cilvēku klasifikācijas pamatiem ir literārā gaume:

Pēc sava iekšējā satvara vienkāršiem, primitīviem cilvēkiem piemīt veselais saprāts, kas viņiem palīdz atšķirt derīgo no nederīgā, un emocionalitāte, kas ļauj pamanīt visu sentimentālo un aizkustinošo. Tāpēc mani allaž izbrīnījusi nievājošā attieksme pret “vienkāršās” tautas gaumi. Jā, “vienkāršie” ļaudis lasa un skatās Rozamundi Pilčeri un novēršas  no Nabokova “Lolitas”. Taču Pilčere ir romantiska un labestīga un viņas romānos parasti uzvar mīlestība un krietnie varoņi. Nabokobs nav ne romantisks, ne labestīgs un raksta par to, kā pieaudzis vīrietis paved bērnu, bet tā rīkoties nav pareizi. Ja salasīsies Pilčeri, sapratīsi, ka būt labai ir izdevīgi un tas dzīvē var nest reālu labumu. Bet ja salasīsies Nabokovu, sapratīsi, ka pedofili arī ir cilvēki. Bet vai šī sapratne darīs tavas dienas labākas? … Diezin vai.

Jāsaka, ka, manuprāt, tā ir diezgan primitīva abu grāmatu izpratne, bet šoreiz galvenais ir noteiktas literatūras piesaiste kādam psihologa izdomātam cilvēka tipam. Es esmu lasījusi abus autorus, bet izrādās, ka man nebija tiesības to darīt :)

Rezumējot savas lēkājošās domas, es gribētu teikt, ka man nepatīk, ja kāds grib noteikt, ko man vajadzētu lasīt un – vēl jo vairāk – kādai literatūrai man būtu jāpatīk. Man ir tiesības patikt vai nepatikt jebkāda žanra grāmatai un tādas ir jebkuram lasītājam. Tādēļ – pārfrāzējot Voltēra teicienu “Es nepiekrītu tam, ko jūs runājat, taču es līdz pēdējam elpas vilcienam aizstāvēšu jūsu tiesības to runāt.” – varbūt man nepatiks kāda izvēlētā grāmata, tomēr es aizstāvēšu viņa tiesības šo grāmatu lasīt.

Oktobra meitene

Komentēt

Charles Edward Perugini (1839-1918) Girl reading (1878)

Mijkrēslis zils …

Zelta koki un balta pils …

Sudraba mēnessirpis augs

Drīz vizmainās rūtīs

Brīnišķais draugs …

Bet smeldze man krūtīs

Kā ogle nenorimst kvēlot

Ir rudens …

Bet sirds nebeidz žēlot

Vienu vasaras dienu

Vienu nakti ar rūsas zeltu.

Kad smaržoja ziedi ar sienu.

Kad nejutām mīlu vēl veltu.

Kad nebijām tāli.

Mijkrēslis zils.

Kā gurdeni putni man domas

Zelta putni un balta pils …

Krīt sārtas lapas …

Acis no vakara miglas slapjas

Drīz salna klās sapņus un zāli

Mijkrēslis zils.

.

Dzejolis “Mijkrēšļa noktirne” no Elzas Ķezberes dzejas izlases “Gliemežvāks dzied…” (2011)

Older Entries Newer Entries

Follow

Get every new post delivered to your Inbox.

Join 87 other followers