Galvenā Lapa

Duglass Adamss “Galaktikas ceļvedis stopētājiem”(2005)

13 komentāri

Duglass Adams. Galaktikas ceļvedis stopētājiem / no angļu val. tulk. Ieva Zālīte. – Rīga: AGB, 2005. – (Vēja suņa klasika).(Douglas Adams. The Hitchhiker’s Guide to the Galaxy. 1979.)

Duglass Adams. Restorāns Visuma galā / no angļu val. tulk. Ieva Zālīte. – Rīga: AGB, 2006. – (Vēja suņa klasika). (Douglas Adams.  The Restaurant at the End of the Universe. 1980.)

Grāmatas mūsos izraisa ļoti dažādas emocijas – tās var sajūsmināt, sadusmot, liek raudāt vai smieties, bet man gandrīz nav tādu grāmatu, kuras atstātu vienaldzīgu – lielākoties tomēr paliek atmiņā kāds teikums, rindkopa vai spilgts tēls. Diemžēl par Adamsa grāmatu es varu teikt, ka manī tā neizraisīja neko – kā pīlei ūdens. Un faktiski lielākais manu pārdomu iemesls ir nevis pati grāmata, bet gan kāpēc tā man neiepatikās, jo vispār es biju gatava būt par to sajūsmā – man patīk fantastika, esmu gatava drosmīgiem gājieniem, novērtēju britu melno humoru. Bet grāmata bija un palika pati par sevi un nekādi negribēja ar mani runāties. Es godīgi izlasīju pirmo grāmatu un nolēmu pamēģināt vēl nākamo (ja nu gadījumā es kaut ko esmu palaidusi garām), bet tas pats vien bija, tādēļ nolēmu atlikušās divas nelasīt – nevar taču sevi piespiest kaut ko mīlēt.

Sižets īsumā – pieredzējušais Galaktikas stopētājs Fords Perfekts jau gadiem netiek projām no planētas Zeme, jo tai garām ārkārtīgi reti kursē kāds kosmosa kuģis. Tas tomēr nav traucējis Galaktikai nospraust topošo Visuma lielceļu tieši Zemes orbītā, kas nozīmē, ka Zeme ir jāiznīcina. Fords paspēj izglābties, sev līdzi pagrābjot kādu garlaicīgu angli Artūru Dentu. Un tad nu viņi tur turpina lēkāt pa kosmosa kuģiem laikā un telpā, līdz nonāk uz divgalvja un trīsroča Zafoda kuģa, kas izrādās Galaktikas prezidents, kuram pakaļ dzenas visa Galaktikas policija. Vienvārdsakot, ar katru brīdi viņi visi iestieg aizvien dziļākos mēslos un ir nepieciešami aizvien lielāki brīnumi, lai no tā visa viņi izkļūtu dzīvi.

Laikam jau pēc visas tās sajūsmas, kas ietver šo grāmatu un visus ar to saistītos produktus, es biju gaidījusi kaut ko komplicētāku, izsmalcinātāku – lai arī ideja par Zemi kā peļu pasūtītu domas laboratoriju ir gana izsmalcināta, un robota Mārvina ciešanas, Nīčes cienīgas, bija komplicētas. Tā nav, ka es nespēju novērtēt Adamsa izdomu, humoru un nebēdnīgo attieksmi, tomēr – ar atsevišķiem izņēmumiem man bija garlaicīgi. Vienu gan es priekš sevis noskaidroju -  izrādās man nepatīk, ja kino vai daiļliteratūrā par kosmosu tiek attēloti iedomātie citplanētieši. Jo parasti tas ir kaut kas tik sadomāts, ka es nekādi nespēju to uztvert adekvāti. Tas būtībā ir dīvaini, jo visādi pūķi un hobiti un vampīri man aiziet ļoti labi. Iespējams, ka man vienkārši žanrs comic science fiction nepatīk kā tāds, intereses pēc varētu palasīt vēl kaut ko.

Protams, es nenožēloju, ka esmu izlasījusi vismaz pirmās divas grāmatas, jo Adamss ir tik citēts pēdējo 30 gadu kultūrā, ka vismaz mistiskā dvieļa vai cipara ’42′ vai saukļa ‘Bez panikas!’ pieminēšana man vairs neliks kaunīgi sarauties. Tomēr – šoreiz man jācitē grāmatas galvenais varonis Artūrs Dents:

- Vai es šodien kaut ko izdarīju nepareizi, – viņš prasīja, – vai arī pasaule vienmēr ir bijusi šāda, bet es esmu bijis pārāk iedziļinājies sevī, lai to pamanītu?

 

Камилла Лэкберг “Ледяная принцесса” (2010)

4 komentāri

Камилла Лэкберг. Ледяная принцесса / переводчик А. Степанов. - Эксмо; Домино, 2010. – (Misterium).

Nemaz nezinu, vai būšu spējīga šo grāmatu kaut cik objektīvi novērtēt – jo man negaidot uzbruka tāds detektīvu bads, ka tas bija steidzami jāremdē. Lekberga mani gaidīja jau no pavasara, bet satikāmies jūnijā, lai turpmākās diennakts gaitā vairs nešķirtos.

Uzreiz atrunāšu, ka Lekbergas “Ledus princese” ir izdota arī latviski (2011. gadā), tomēr šis tulkojums ir veikts no angļu valodas, un es netaisos lasīt kaut kādu tulkojuma tulkojumu. Zviedru valoda nav nekāds tumbu-jumbu cilts dialekts, lai nebūtu iespējams Latvijā atrast normālu tulku, un varat uzskatīt šo par maigu protestu akciju no manas puses.

Lai arī “Ledus princese” aizsāk romānu sēriju par izmeklētāju Patriku Hedstrēmu, tomēr tā galvenā varone ir rakstniece Ērika Falka. Pēc savu vecāku negaidītas un traģiskas nāves viņa uz laiku ir atgriezusies savā dzimtajā piejūras pilsētiņā Fjellbakā. Te viņa kārto vecāku māju un skumst, ka to, visticamāk, nāksies pārdot, jo viņas rakstnieces karjera Stokholmā nav tik ienesīga, lai varētu izpirkt māsas mantojuma daļu, uz kuru uzstāj māsasvīrs. Pilsēta viņā raisa daudzas nostaļģiskas atmiņas, arī par bērnības draugiem. Vienu no tiem – kādreizējo labāko draudzeni Aleksandru viņa atrod apsarmojušu un iesalušu vannā ar pārgrieztām vēnām. Sākotnēji tā tiek uzskatīta par pašnāvību, bet tālākā izmeklēšana rada par to pamatotas šaubas.

Fjelbaka ir kūrortpilsētiņa, kura ziemās aizmieg, bet Ērika jūt, ka aiz tās ārējā rāmuma slēpjas visas tās pašas nelaimes, kas lielā pilsētā. “Naids, skaudība, alkatība, atriebība – tas viss vārījās vienā katlā, cieši piespiests ar vāciņu, kuru rotāja uzraksts “Ko teiks ļaudis?” Viss slimīgais, sīkais un ļaunais tika paveikts klusumā, neredzami, slēpjoties aiz piedienības plīvura.” Lekberga stāsta ļoti plaši, te ir daudzi personāži, par kuru dzīvēm un paradumiem tiek izstāstīts un var tikai minēt, vai tas tiešām ir jāzina, vai arī tas ir tikai rakstnieces māņu gājiens. Lai atrisinātu noziegumu, ir jāatkāpjas vismaz 20 gadu pagātnē, bet daudzi par to runāt nevēlas vai atmiņas nav pārāk skaidras.

Izmeklētājs Hedstrēms un rakstniece Ērika ir bērnības paziņas, pie kam Patriks pret viņu joprojām lolo siltas jūtas (kas romānā nodrošina mīlas līniju). Ērikai palūgts uzrakstīt par Aleksandru piemiņas rakstu vietējai avīzei, un viņa sāk runāties ar draudzenes tuviniekiem, jo pati viņa Aleksandru nav satikusi gadus piecpadsmit. Draudzenes portrets atklājas dīvains, neviendabīgs, neizprotams: vai Aleksa kaut ko slēpa? vai Aleksas tuvinieki stāsta visu? Gadu gaitā te ir uzslāņojušās viena nepateikta, slēpta lieta virs otrās un trešās un sakusušas kopā, lai Aleksandras dzīvi nāktos šķetināt pa diedziņam.

Lekbergas detektīvs ir ļoti līdzsvarots – tajā ir izsvērta sadzīviskā, pilsētu un vietējo ļaužu aprakstošā daļa, Ērikas ģimenes peripētijas un vēlākā mīlas līnija, bet, protams, dominante ir nozieguma risināšana. Bieži ir tā, ka pārāk plaši sazarots personāžu loks ir traucējošs, tomēr šajā gadījumā man tas likās iederīgi un interesi raisoši. Lekberga arī nebaidās būt sievišķīga un apraksta, piemēram, galvenās varonēs raizes par izskatu pirms randiņa, kas dažiem lasītājiem ir licies neiederīgi. Dīvaini ir tas, ka vīriešu rakstīti detektīvi tradicionāli apcer, piemēram, izmeklētāja paģirainos rītus vai sporta treniņus vai ķibeles ar sievietēm, bet es nekad neesmu lasījusi pārmetumus, ka tie ir pārāk vīrišķīgi. Tas nu tā, vispārīgas pārdomas.

Kopumā detektīvs man patika, drausmīgi gribējās zināt, kas ir slepkava, bet rakstniecei izdevās noturēt intrigu līdz galam. Pavisam izmeklētāja Hedstrēma sērijā ir iznākušas jau astoņas grāmatas, kas nozīmē, ka man priekšā vēl septiņas iespējas izbaudīt klasisku skandināvu detektīvu.

Nīls Geimens “Nekadiene” (2005)

1 komentārs

Geimens Nīls. Nekadiene / no angļu valodas tulkojusi Ingmāra Balode. – Rīga: AGB, 2005. – (Vēja suņa klasika). (Neil Gaiman. Neverwhere. 1996.)

Londonas Olimpiskās spēles ir krietni mazinājušas brīvo laiku, kad pievērsties blogošanai: varenas kaislības un pārdzīvojumi, lieliska izklaide un patriotisma uzplūdi skatītājiem. Tomēr, neviļus pieskaņojoties Londonas gaisotnei, es esmu izlasījusi lielisku grāmatu, kuras darbībā notiek kādā Lielbritānijas galvaspilsētas daļā, par kuras eksistenci un dīvaino publiku, kas to apdzīvo, zina ārkārtīgi maz ļaužu.

Geimena “Nekadienes” galvenais varonis Ričards Meihjū ir vienkāršs skotu puisis, kurš nu jau kādu laiku dzīvo Londonā, strādā parastu ofisa darbu un satiekas ar nepārprotami snobisku meiču Džesiku. Viņš ir labsirdīgs memļa, kurš peld pa straumei, pielāgojoties apkārtējiem. Ričarda dzīves mierīgo ritmu, kurš pilnīgi noteikti ripo pa iebrauktām sliedēm, pārtrauc ārkārtas notikums – uz ietves pakritusi, asiņojoša meitene atsakās braukt uz slimnīcu un Ričards viņu aiznes pie sevis uz mājām. Nākamajā dienā meitene demonstrē dīvainas spējas dematerializēties, runāt ar žurkām un baložiem un visādi citādi izskatās un uzvedās neparasti. Tā nu Ričards uzzina par tādu Londonas vietu kā Nekadienekurā citreiz pat ļoti gribot nevar nokļūt, bet citreiz gadās tajā noslīdēt pa šķirbām – un tad nu atpakaļceļa nav, jo vienlaikus abām pasaulēm piederēt nevar. Nekadiene ir fantastiska pazemes pasaule, kuras iedzīvotāji pārvietojas pa tuneļiem, notekcaurulēm, brauc ar metro, kurš piestāj stacijās, kuras neeksistē augšējā Londonā. Biedējoša vieta, kurā allaž jāatceras atskatīties pār plecu, bet nevajag pārāk satraukties par tīrību un kārtību. Dzīvot Nekadienē ir bīstami, bet ārkārtīgi interesanti, lai arī Ričarda gadījumā varētu teikt izdzīvot – meitene pati pret savu gribu viņu ir iesaistījusi riskantā piedzīvojumā un viņam kā īstam grieķu varonim ir jāiziet cauri pārbaudījumu sērijai.

“Nekadiene” ir viena no tām grāmatām, kuru lasi un domā – un kur es biju agrāk un kāpēc tā tik ātri beidzās? Ideāla literārā izklaide, kas vienlaikus tomēr nav bezsaturīga un līdzīgi pasakām atstāj vietu pārdomām par personāžu rīcību un morāli. Ja tomēr jāmeklē mīnusi, tad viens no tiem ir grāmatas līdzība scenārijam, jo es no pirmajām lapām sāku domāt, ka to būtu ļoti viegli ekranizēt. Ha, izrādījās, ka tas arī ir par romānu pārveidots scenārijs, jo vispirms bija seriāls un tad tikai grāmata. Neesmu pārliecināta, ka skatīšos ekranizāciju, jo man galvā jau ir pašai savs kino – stoiciskā Medniece, kretīniskais ļaundaru duets Krups un Vandemārs, lielais viltnieks marķīzs de Karabass, divsejainais eņģelis Izlingtons, jumtu cilvēks – putnu dresētājs vecais Beilijs un mūki un Lamija un žurkas un visi tie daudzie dīvainie cilvēki un necilvēki, kuri mitinās Nekadienes plašajā pasaulē. Tā ir traka, traka, traka pasaulē, kura Ričardam dod iespēju pāriet tumsas tiltu, uzvarēt augstuma bailes un purva briesmoni, bet galvenais – cauri troksnim un kņadai sadzirdēt sevī to īsto balsi un saprast, ka nekad un neviens viņu vairs nevarēs nogrūst zemē un uzkāpt virsū.

Bet es kā tāda apburta žurka esmu sekojusi Geimena maģiskās stabules skaņai, lai viņš mani ievilini savās dullajās fantāzijās un es noticu visam tam Londonas pazemes neprātam. OK, dodiet man to nazi, ar kuru ieskrāpēt sienā durvis – es gribu atpakaļ!

Kāpēc lasīt grāmatu:

1) krāšņa fantāzijas pasaule – tumša, baismīga un dīvaina;

2) ar angļu humoru Geimenam viss ir kārtībā – nekas nav pārāk nopietni, bet vienlaikus viss ir ļoti nopietni;

3) ļaunākie dēmoni dzīvo mūsos pašos un katru reizi, kad saņemamies kādu no tiem nogalināt, mēs kļūstam brīvāki, drošāki un laimīgāki.

Vilis Lācis “Cilvēki maskās” (1984)

Komentēt

Vilis Lācis. Cilvēki maskās. – Rīga: Liesma, 1984. (Publicēts periodikā 1935. gadā, grāmatā – 1936. gadā.)

Romānu „Cilvēki maskās” Vilis Lācis sarakstīja laikā, kad jau bija gūti pirmie lielie panākumi ar „Zvejnieka dēlu”, un viņš varēja atļauties aiziet no strādnieka darba ostā, lai ienākumus gūtu no rakstniecības. Pārmaiņas Lāča dzīvē nebija tikai vienkārša peļņas avota samainīšana, tās no rakstnieka pieprasīja arī zināmu personības metamarfozi – vienkāršā strādnieku vide tika aizstāta ar smalku, izglītotu publiku. Jāsaka, ka atmiņas par Lāci parāda, ka viņš klusībā, iespējams, vienmēr pēc tā ir alcis: viņam patika būt fiziski pievilcīgam, sportiskam, labi ģērbtam un arī intelektuāli līdzināties to ģimeņu atvasēm, kurām bija iespēja gūt pilnvērtīgu izglītību. Visticamāk, ka viņš klusībā lepojās ar savu self made man paštēlu, tomēr arī apzinājās savus izglītības robus. Romāns „Cilvēki maskās” stāsta par cilvēku, kurš ir apbrīnojami līdzīgs pašam Vilim Lācim šajā dzīves posmā.

Arnis Ankravs ir jauns, daudzsološs rakstnieks, kurš veiksmīgi tiek publicēts un viņa lugas izrāda galvaspilsētas teātrī. Tikai nedaudz dīvains gan – jo slēpjas no sabiedrības, nevēlas izrādīties glaimojošai publikai un grozīties cilvēkos. Viņš uzskata, ka tā ir gluma spēle un piedalīšanās nozīmētu pazemošanos. Arnis nejauši iepazīstas ar Zanzu Baltzaru, mazu lomu aktrisi, kurai notēlo vienkāršu strādnieku ar grūtu galvu. Zanza tēlojumam notic, bet nolemj nolaisties no saviem teātra augstumiem, slepenībā gan mokoties par tādu mezaliansi. Oficiālajā grāmatas pieteikumā rakstīts: “Lācis romānā tēlo divu jaunu cilvēku sarežģīto ceļu pretī mīlestībai buržuāziskās sabiedrības apstākļos.” Mīlestība te ir, kā nu bez tās, tomēr šķiet, ka šī tēma rakstniekam nav bijusi svarīgākā. Galvenais varonis Arnis jeb rakstnieks Raits ir nonācis dilemmas priekšā: viņa augošā popularitāte pieprasa iesaistīšanos sabiedrības elites pasākumos, bet viņam tas riebjas. Arī mīlestība pret Zanzu viņam nav arguments, lai atklātu savu patieso identitāti ne viņai, ne publikai: „Cilvēks, dzīvais cilvēks tur [sabiedrībā] nenozīmē neko – tikai viņa čaumala ir svarīga. Varbūt es tāpat varētu nēsāt smokingu, veikli klanīties un caur to iegūt šādas tādas priekšrocības, kā, piemēram, tiesību būt tavam draugam.

Manā uztverē visās tās mīlas peripētijas (jo Zanza un arī nākamā Arņa pasija Lūcija ir precētas) nav izveidotas diez ko veikli, kas īstenībā man bija pārsteigums – kaut kā nelikās, ka attiecību attēlojums Lācim sagādātu grūtības. Pēc attiecību saraušanas ar Zanzu Arnis nolemj aiziet projām no Rīgas: „Vērojot sabiedrību, kurā tagad vajadzētu dzīvot, viņu pārņēma šausmas: ja viņš šeit paliks, tad agri vai vēlu piesavināsies apkārtnes ieradumus un dzīves veidu – kļūs līdzīgs viņiem. (..) Jāaiziet tālu prom, ārā no šā visa, un jāatrod veselie cilvēki, kas vēl dzīvoja īstu dzīvi, pieejami katram īstam priekam, atsaucīgi citu sāpēm.” Šeit arī sākas no mana viedokļa romāna labakā daļa – Arnis klejo pa Latvijas laukiem, strādā vienkāršu darbu, līdz apmetas jūrās krastā, kādā pamestā zemnīcā, kurā nodzīvo gandrīz divus gadus. Tāds savdabīgs vientuļā vilka attēlojums ar nepārprotamu Džeka Londona ietekmi: kā izveido dzīvesvietu, meklē pārtiku, nodrošinās pret aukstumu. Protams, te ir arī jūras un zivju ķeršanas attēlojums, bet romāna intrigas uzturēšanai pēc kāda laika uzrodas arī kāda garlaikota vasarniece, kuru ļoti valdzina neatkarīgais vientuļnieks.

Kā jau var paredzēt iepriekš, rakstnieks Arnis pēc noteikta laika secina, ka tādi paši cilvēki jau vien visur dzīvo un „spēle”notiek visur. Savu lielo romānu viņš ir uzrakstījis, drusku sāk ilgoties pēc sabiedrības un var jau posties mājup. Romāna atrisinājums ir melodramatisks; attiecību intriga, kas tika savērpta labāko lubeņu tradīciju garā, tiek veiksmīgi atrisināta.

Neteikšu, ka “Cilvēki maskās” ir izcils romāns, jo šķiet, ka rakstnieks gribējis iztapt gan ķēkšām, gan intelektuāļiem, gan dēku romānu cienītājiem – tas ir par daudz. Es arī tā īsti nepiekrītu Lāča galvenajai tēzei, ka dzīve ir spēle, kura visi izliekas, un pie tās viņš atgriežas visa romāna garumā. Tomēr lasīt bija interesanti -  neparasta fabula, raits stāstījums, saistoši, lai arī no mūsdienu viedokļa māksloti un eksaltēti varoņi, kā arī sižeta pavērsieni tādi neticami.  Toties stils nevainojams, mūsdienu rakstniekiem ir no kā mācīties.

Kā pareizi mīlēt Vili Lāci

2 komentāri

Vilis Lācis (1904-1966), Latvijas PSR Tautas rakstnieks. Mākslinieks Jānis Reinbergs (Avots, 1987)

Varētu sākt ar godīgu atzīšanos, ka uzrakstīt par grāmatām, kuras es izlasīju par Vili Lāci (1904-1966), man bija grūtāk nekā par citiem izaicinājuma „Brīnišķie latvju nelaiķi” varoņiem. Es gribēju lasīt par rakstnieku un cilvēku, bet visur priekšā bija tā nebeidzamā polemika par Vili Lāci – valstsvīru un iespējamo tautas nodevēju. Tai pašā laikā latviešu lasītāji nekad nav pārtraukuši lasīt ne „Vanadziņu”, ne „Zvejnieka dēlu”, ne „Veco jūrnieku ligzdu”, pat ne tad, kad to izlaboja par „Zītaru dzimtu”. Arī par pēckara gadu neapšaubāmi politizētajiem sociālā reālisma romāniem „Vētra” un „Uz jauno krastu” esmu dzirdējusi labas atsauksmes, un es pati tīri labprāt šad tad atceros kādu izcilu melodramatisku epizodi. Tāds iespaids, ka rakstnieks Vilis Lācis dzīvo savu, kritikas maz skartu dzīvi, bet padomju valstsvīrs Lācis ik pa laikam nonāk pretrunu krustugunīs.

.

Ingrīda Sokolova. Par un ap Vili Lāci. – Rīga: Antēra, 2008.

Ingrīda Sokolova pieder pie Lāča aizstāvju frontes, viņu pat varētu nosaukt par viņa galveno biogrāfi, jo viņa par rakstnieku ir sarakstījusi divas disertācijas, vairākas grāmatas, tulkojusi viņa darbus un rakstījusi ievadvārdus Kopotajiem rakstiem. Pirmo reizi viņa ar Lāci tikās Otrā pasaules kara laikā, Krievijas slimnīcā, kurā viņa gulēja pēc ievainojuma. Lācis tobrīd bija LPSR Ministru Padomes priekšsēdētājs, un bija atbraucis ciemos pie frontiniekiem. Nākamā tikšanās bija 20. gs. 50-to gadu sākumā, kad Sokolova vēlējās par Lāci rakstīt disertāciju. Turpmākos 15 gadus viņi uzturēja ciešas saiknes, un Sokolova par viņu saglabājusi tās labākās atmiņas.

Man Sokolovas grāmata bija interesanta, bet jāatzīmē, ka es jau pirms tam vispārīgos vilcienos zināju Lāča biogrāfiju. Bez priekšzināšanām tas viss varētu šķist diezgan saraustīti vai pat nesaprotami, jo fakti ļoti bieži netiek izklāstīti hronoloģiski un stāsts lēkā no viena notikuma uz otru. Varbūt lietderīgāk būtu bijis Sokolovas manuskriptu uzticēt kādam godprātīgam teksta apstrādātājam, kas spētu Lāča aizstāvēšanas monologu pārvērst loģiskākā tekstā. Jebkurā gadījumā Sokolovas atmiņas būs vērtīgs avots nākamajiem Lāča pētniekiem.

Mersede Salnāja. Vilis Lācis. Kādas sievietes stāsts. – Rīga: Madris, 2004.

Neesmu pārliecināta, ka tikpat vērtīgs avots būs arī citas Lāča laikabiedres – Mersedes Salnājas atmiņu stāsts. Viņa pieskaitāma pie Lāča pretiniekiem, gribētos pat teikt – zākātājiem. Grāmata gan ir nostrādāta labāk par Sokolovas, jūtams redaktora darbs un klāt pievienotas arī bildītes, tomēr tekstam kā ēna klājas pāri autores pagātnes sarūgtinājums, kas brīžiem pāraug klajā žultī. Salnāja raksta par 60 gadus seniem notikumiem, bet vērtē tos joprojām no sava toreizējā divdesmitgadnieces skatu punkta: kā Lācis ir pa kluso dzēris, kā mīlējis svešu sievu, kā noskatījis savu otro sievu. Pieņemu, ka Lāča dzīves pētniekiem atmiņas palīdzēs restaurēt Lāča dzīvi kara laikā, tomēr lasot tās nepamet „dzeltenās” preses sajūta. Tik liela laika distance tomēr ļauj adekvāti izvērtēt notikumus, salikt tos pa plauktiņiem jau ar nobrieduša cilvēka prātu. Šajā gadījumā aizvainojums, iespējams, personisks, ir bijis pārāk liels.

100 gadu kopā ar Vili Lāci: konferences materiāli, 2004. gada 25. maijs / sast. Margita Gūtmane. – Rīga: Zinātne, 2005.

Ja divas iepriekšējā grāmatas bija kā balss un atbalss viena otrai, tad līdzsvaram es vēl tomēr vēlējos palasīt kaut ko zinātniski izsvērtāku. Šajā krājumā apkopoti referāti, kas nolasīti 2004. gadā konferencē par godu Lāča simtgadei. Interesanti, ļoti dažādi viedokļi, atzīmēts, ka arī pašas konferences gaitā vienaldzīgo nav bijis. Tomēr diez vai strīdi ir bijuši par Lāča daiļradi, te vairāk referātu ir veltīti viņa valdības birokrāta karjerai. Kā vienu no izsvērtākajiem es gribētu atzīmēt vēsturnieces Bleieres nolasīto, kurā viņa uzdod būtībā pamatjautājumu: cik liela īstenībā bija Lāča kā Ministru Padomes priekšsēdētāja reālā vara? Viņa atzīmē, ka „oficiālajai, konstitūcijā noteiktajai varas hierarhijai bija maz kopīga ar praksē pastāvošo” un analizē tā laika varas struktūru. Rakstu krājums man patika, jo centās vispusīgi analizēt Lāča personību: šeit ir gan vēsturnieku, gan literatūras kritiķu, gan laikabiedru viedokļi.

Lāča laikabiedri ir atzīmējuši, ka viņš bija atturīgs cilvēks, lieki nerunāja un par sevi daudz nestāstīja, līdz ar to viņa personība nav viegli atklājama. Tāda tā ir palikusi arī man: esmu iepazinusi viņa biogrāfiju, daudzus viedokļus par viņu, bet joprojām ir sajūta, ka kāda nozīmīga detaļa ir paslīdējusi garām. Varbūt labāk lasīt viņa grāmatas? Sokolova raksta, ka apmēram 30 gadu laikā Vilis Lācis ir uzrakstījis 20 romānus, 57 stāstus, 7 oriģināllugas, ap 50 rakstu, daudzas runas.

Viļa Lāča dzīve pati ir romāna cienīga – mazizglītots ostas strādnieks kļūst par slavenu rakstnieku, kura romāna turpinājumus tauta nespēj vien sagaidīt, bet pēc tam paceļas augstākajos varas ešalonos – kāda spēcīga drāma! Literatūrzinātnieks Raimonds Briedis atzīmē, ka palikuši daudzi neatbildēti jautājumi, kas prasa tālākus pētījumus arhīvos, iespējamo dokumentāro liecību meklējumos: „Vili Lāci ir nepieciešams ierakstīt sava laika kontekstā, atjaunojot saiknes ar notikumiem, kas iespaidojuši rakstnieku viņa paša izdomātājā romāna sākumā.” Jācer, ka kāds literatūrzinātnieks būs gana uzņēmīgs un drosmīgs, lai uzrakstītu Viļa Lāča dzīves romānu.

Vēl par Vili Lāci:

Raimonds Briedis. Vilis Lācis (1904-1940-1966) // Latviešu rakstnieku portreti. Laikmeta krustpunktos. – Zinātne, 2001.

Maija Krekle. Un kas no tā visa palicis pāri: Vilis Lācis – Marija Bute, Velta Kalpiņa // Mīlestības skartie. – LA izdevniecība, 2010.

Līga Blaua. Kas jūs bijāt, Vili Lāci? // Ieva. – 2009, 11.nov. – Nr.45

Augusta meitene

Komentēt

Duane Bryers. Hilda

“Mūsu dzīvē kā paralēlās pasaules vienlaikus pastāv gan pārpilnība, gan trūkums. Mēs vienmēr apzināti izvēlamies, kuru dārzu iekopsim. Neredzamie krūmāji, kas mūs attur, ir mūsu pašu domas. Kad izvēlamies domāt nevis par to, kā mūsu dzīvē pietrūkst, bet gan par pārpilnību, kas ir tajā, – par mīlestību, veselību, ģimeni, draugiem, darbu un savu aizraušanos, tuksnesis nozūd, un mēs piedzīvojam prieku reālajā ikdienas dzīvē.”

no Sāras Bon Bronikas grāmatas “Vienkāršā pārpilnība”

(no angļu val. tulk. D.Kārkliņa)

Kolīna Makkalova “Rēgs” (2009)

6 komentāri

Kolīna Makkalova. Rēgs / no angļu val. tulk.  I.Elsberga. – Rīga: Zvaigzne, 2009.  (Colleen McCullough. On Off. (2006.))

Austrāliešu rakstniece Kolīna Makkalova ir teikusi, ka viņa varētu būt lieliska sērijslepkava. Pasaulei ir paveicies, ka savas spējas viņa ir sublimējusi grāmatu rakstīšanā, jo, tiešām, kvalificētai neirobioloģei varētu būt zināmi daudzi cilvēka psihes un organisma noslēpumi. Tomēr savu rakstnieces karjeru Makkalova sāka ar mīlas romāniem, vēlāk pievēršoties senās Romas vēstures aprakstīšanai. Tikai 2006. gadā nāk klajā Makkalovas pirmais kriminālromāns, kurš aizsāk romānu sēriju par Konektikutas detektīvu Karmīnu Delmoniko.

Romāna darbība norisinās 1965. gadā, nelielā ASV universitātes pilsētiņā Halomenā. Neatņemama zinātniskās dzīves sastāvdaļa ir Neiroloģisko pētījumu centrs – bagātīgi sponsorēta autonoma vienība ar virkni dīvainiem (kā jau tas pienākas) zinātniekiem. Šīs iestādes laboratorijas ledusskapī kādā oktobra rītā nejaušas sakritības rezultātā atrod pusaudzes ķermeņa gabalu, un pie darba ķeras leitnants Karmīns Delmoniko – vientuļš darbaholiķis, talantīgs policists. Sīki un smalki tiek pratināti visi centra darbinieki, pārmeklēta apkaime, noskaidrota meitenes personība un atklāts, ka pēdējā gada laikā štatā bez vēsts ir pazudušas vēl vairākas meitenes. Un tad jau ritenis ir iekustināts un viss var ripināties uz priekšu, kā jau tradicionālos krimiķos ierasts.

Detektīvs nav tas žanrs, kur vajadzētu īpaši analizēt sižetu, bet nu teikšu vismaz, ka tas noturēja interesi līdz galam, slepkava bija turpat tuvumā, bet pēdējās divas lappuses ir īpaši interesantas, jo uztaisa smalku sižetisko virāžu. Pie mīnusiem varētu pieskaitīt pārāk lielo aizdomās turamo skaitu, jo Makkalova uzskata par savu pienākumu par tiem visiem arī pastāstīt; tas ir interesanti, bet tomēr nedaudz nogurdina un saputro. Man arī šķiet, ka slepkavas loģika nedaudz pieklibo, bet ko nu es daudz zinu par slepkavas loģiku.

Lai kā man negribētos, bet taisnības labad ir jāiemet akmens tulkotājas dārziņā. Nu lasīju es un klupu ik pa brīdim, vai tiešām ir bijis tā jāskrien gan tulkotājai, gan redaktorei. Lūk, kā tiek aprakstīts laboratorijas dzīvnieku aprūpētājs: Cecil Potter was a fine-looking man, tall, slender, very well kept in his pressed white boiler suit and canvas bootees. Tulkojums: Sesils Poters bija izsmalcināta izskata vīrietis, garš, slaids, labi kopts, savā laboratorijas virsvalkā un audekla sporta kurpēs. Nu taču nav viņš ne izsmalcināts, ne labi kopts, ne virsvalkā, ne sporta kurpēs. Būtībā jau tie ir sīkumi, bet kriminālromānā sīkumiem tomēr ir liela nozīme.

Romānu sērijai par detektīvu Karmīnu Delmoniko ir trīs turpinājumi, divi no tiem šogad ir izdoti latviski: „Divpadsmit” (Too Many Murders (2009)) un „Dronta noslēpums” (Naked Cruelty (2010)). „Rēgs” bija krietni nostrādāts, žanram atbilstošs detektīvs, domāju, ka lasīšu arī turpinājumus.

 

Keita Mosa “Kapenes” (2009)

Komentēt

Keita Mosa. Kapenes / no angļu val. tulk. Silvija Brice.  – Rīga: Zvaigzne, 2009. (Kate Mosse. Sepulchre. 2007.)

Viens no maniem mīļākajiem izklaidējošās literatūras žanriem ir vēsturiskais detektīvs ar vieglu mistikas piesitienu. Diemžēl bieži šāda stila romāni ātri banalizējas vai arī pieļauj muļķīgas kļūdas, kas stipri traucē stāsta loģikai. Keitas Mosas Langvedokas triloģijas pirmā grāmata “Labirints” kvalitātes ziņā nebija vienmērīga: autore izmantoja paralēlo stāstījumu ar divām galvenajām varonēm no dažādiem gadsimtiem – 13. gs. Alaīsu un 21. gs. Alisi, lai pastāstītu par asiņainiem un mistiskiem notikumiem, kas apvij senā Grāla noslēpumu. Ja vēsturiskā daļa man šķita ļoti saistoša un atmiņā palikuši gan senie katari, gan oksitāņu valoda, tad mūsdienu stāsts atgādināja paviršu Holivudas kino. Tādēļ, ķeroties pie nākamās triloģijas grāmatas “Kapenes”, es cerēju vismaz uz labu vēsturisko sadaļu.

Tāpat kā “Labirintā”, arī romānā „Kapenes” autore ir izvēlējusies paralēlā vēstījuma formu: šoreiz mūsdienas pārstāv amerikāniete Meredita, bet 19. gs. beigas – francūziete Leonija Vernjē. Romāns sākas ar Vernjē ģimenes dzīves atainojumu Parīzē – tēvs ir miris, māmiņai ir sakars ar ģenerāli, pieaugušais dēls Anatols ir iepīts tumšās lietās, bet jauniņā Leonija vēl tikai iejūtas pieaugušo cilvēku dzīvē. Pēc tantes ielūguma brālis un māsa aizbrauc ciemos uz seno Paegļu muižu, kas atrodas Francijas dienvidrietumos, kādreizējā Langvedokas apgabalā, kuram ir sena un mistikas apvīta vēsture. Leģenda vēsta, ka Paegļu muižas teritorijā ir viduslaiku vestgotu apbedījumi, kuru kapu piedevas joprojām interesē dārgumu meklētājus. Tomēr īstais vilinājums ir Kapenes, par kurām apkārtnes ļaudis mēļo nelabas lietas, stāsta pat, ka Vernjē tantes vīrs ir nomiris pēc tam, kad mēģinājis Kapenēs izsaukt garus. Tam visam klāt vēl ir piepīta dīvaina Taro kāršu kava, kura pazudusi pēc onkuļa nāves. Jaunā Leonija aizraujas ar visām šīm mistiskajām lietām, bet tikmēr Paegļu muižai uzglūn reāls ļaundaris no Anatola pagātnes.

Paralēlais stāstījums norisinās 2007. gadā, kad amerikāniete Meredita ierodas Francijā, lai vāktu materiālus grāmatai par komponistu Klodu Debisī un pie viena meklētu savas dzimtas saknes, par kurām viņa zina ļoti maz. Protams, ka viņa nonāk Paegļu muiža, kura tobrīd jau ir pārvērsta par viesnīcu, un, protams, izrādās Vernjē dzimtas pēctece. Un viņai ir tas gods cēli pielikt punktu stāstam, kurš aprāvās 1897. gada Helovīnos.

Principā stāstam ir bijis gana labs potenciāls – vecas kapenes, garu izsaukšana un Taro kārtis ir vilinošs uzstādījums. Tomēr, pēc manām domām, rakstniece ar šo kokteili galā netiek, jo viņa to iemanās ārkārtīgi atšķaidīt ar visdažādākajām blakustēmām. Sākot jau ar to, ka šoreiz mani galīgi nepārliecināja ideja par diviem paralēlajiem vēstījumiem no dažādiem gadsimtiem, tas bija pārāk izstiepti un samāksloti. Es pat teiktu, ka mūsdienu daļa bija izteikti garlaicīga: nodaļu garš vēstījums par Mereditas pastaigu pa Parīzes vietām, kur dzīvojis Debisī, tikai lai pateiktu, ka viss ir mainījies; ticību neraisošs un garš Taro zīlēšanas seanss; absolūti iepriekš paredzama Mereditas mīlas līnija un cīņa ar neizteiksmīgu ļaundari. Abām meitenēm rādās visādas vīzijas, skaņas, pat melodijas – Leonijas gadījumā tas iznāk dabiskāk, kamēr Mereditai tas jau ir pārspīlēti: kad es trešo reizi lasīju, ka Mereditai uz skausta saceļas matiņi, es jau sāku viņu iztēloties kā dzeloņcūku. Un īstenībā arī Leonijas sadaļa man nelikās pietiekami izsvērta, mistika likās pilnīgi piepīta klāt tikai intrigas radīšanai. Varbūt te bija kāds gotiska romāna mēģinājums, jo ir visi pamatelementi: šķīsta jaunava, dēmonisks ļaundaris, vīzijas, sena muiža, noslēpumains pareģojums, meži šalc un vēji vaimanā utt. Tomēr nu jau esmu pietiekami izglītojusies, lai teiktu, ka no gotikas te bija tikai ārējās pazīmēs, bet ne iekšējo šermuļu.  Būtībā žēl, ka tā, jo rakstniecei ir ļoti simpātiska valoda, īpaši apkārtnes apraksti, kā viņa stāsta par seno cietoksni, pilsētu, Paegļu muižu. Tikai – ja to visu varētu īsāk, lūdzu, ĪSĀK , kāpēc viņai aiz muguras nav stāvējis kāds ar šķērēm… Piemēram, Debisī biogrāfija tajā visā ir pavisam lieka, ja ne visa Mereditas līnija.

Lai arī palieku ar vilšanos, tomēr skaidri zinu, ka ši bija tā grāmata, kuru es vienalga agri vai vēlu izlasītu. Tomēr intereses lasīt triloģijas trešo daļu „Citadele”, kurai jāiznāk 2012. gada oktobrī, man nav. Toties ir interese skatīties britu „Labirinta” ekranizāciju, kurai šogad jāparādās uz TV ekrāniem.

Vēl viena atsauksme par grāmatu Lasītājas piezīmēs.

Jūlija meitene

Komentēt

Марина Чулович. Портрет дочери (2002)

Liepas zied…

Zeltainā vainagā pelēkas mājas

Velti, velti auj kājas

Liepas zied…

.

Liepas zied…

Vasara apliek tev rokas,

Noņem ziemu no pleciem, sirds mokas

Liepas zied…

.

Liepas zied…

Medainas vēsmas lido un staigā,

Pati dzīvība atveras maigā -

Liepas zied…

.

Liepas zied…

Kā zeltainas acis pār tevi liecas

Velti, velti prāts projām kur tiecas -

Liepas zied…

Zinaīda Lazda (no krājuma “Zaļie vārti” (1936))

Trešā pietura – 2012

1 komentārs

Florence Spiteri. Livre et griottes

Jau noziedējušas kastaņu sveces un pasaulē aizklīdušas pieneņu pūkas, nodzisuši Jāņu ugunskuri un jācer, ka pagātnē arī – vēsās lietavas. Toties reibinoši smaržo jasmīni, atraisās liepu medainā smarža un sācies brīnumainais zemeņu festivāls. Vasara notiek :)

Maijā un jūnijā turpinājās vietējas nozīmes trādirīdis ar kultūras ministri priekšgalā, kurš manā skatījumā nedz nesa, nedz arī nesīs kaut ko konstruktīvu, tikai uzvandīja uz augšu duļķes, bez kurām mēs visi ļoti labi varējām arī iztikt. Es gan tradicionāli pieturos pie revolucionāriem uzskatiem, tomēr jebkurai revolūcijai ir jābūt savam konstruktīvam manifestam, šajā gadījumā viss konstruktīvais ir nogrimis aiz kašķa. Var jau novelt visu vainu uz Kultūras ministriju un teikt, ka tai ir jāatbild par kultūrpolitikas veidošanu valstī, bet būtībā Andris Akmentiņš savā rakstā “Kā izvairīties no plekstēšanas?” ir atbildējis: “ja mēs [rakstnieki] drīzumā nozares iekšienē (nevis publiskā plekstēšanā) nevienosimies par to, ko gribam panākt, var gadīties, ka savai dzīvei atvēlēto laiku esam izlietojuši, lai drusku pamīņātos ugunskurā, sildot kājas latviešu valodas dziestošajos pelnos”. Rakstnieki brīnās, ka Kultūras Dienas portālā komentētāji viņus lielākoties neatbalsta, tomēr – būsim godīgi – ne jau tikai lasītāju un izdevēju pusē jāmeklē nesaprašanās cēloņi.

Par mēneša zvaigzni varētu nodēvēt Apgāda Zvaigzne ABC valdes priekšsēdētājas Vijas Kilblokas divas intervijas presē. 31. maija “Dienā” publicētais “Kilbloka: latviešu rakstnieki bestsellerus neprot uzrakstīt” sacēla vētru rakstnieku ūdensglāzē, un Kilbloka dabūja atkārtoti skaidroties, neraugoties uz to, ka lielākā daļa raksta ir veltīta mācību grāmatu problēmām. Nākamais raksts “Neatkarīgajā” 18. jūnijā “Notiek plēšanās ap pamestiem kauliem” paplašina Kilblokas teikto par šobrīd grāmatniecībā notiekošo. Daudz kas šajās intervijās ir vērtīgs, vismaz sakarīgi sarindotas problēmas un atklāti sāpīgākie punkti. Tomēr neaizmirsīsim, ka Kilbloka pārstāv Latvijas lielāko apgādu, kuram grāmatu izdošana ir bizness, un viņai ir jādomā kā uzņēmējai, nevis latviešu valodas galvenajam balstam. Es arī Muzeju nakts iepirkšanās atlaidēs drusciņ saīgu, ka grāmatnīcas plauktos neatradu relatīvi jaunākās grāmatas, ne arī dažu ilggadīgu dižpārdokli, tomēr – tas ir bizness, un ne jau man noteikt, kam liekamas atlaides. Kilbloka pati atzīmē, ka: “Mūsu [grāmatu izdevēju] rindas jau tāpat ir paretinātas, ir beiguši pastāvēt izdevēji, kas nodarbojās ar labas, nopietnas literatūras izdošanu.” Vai būtu jāpārmet Kilblokai, ka viņa izmanto ārzemju bestsellerus, lai pelnītu? Nedomāju gan, tomēr vienlīdz labu kvalitāti visiem tulkotājiem darbiem gan man gribētos pieprasīt. Šobrīd tas diemžēl ir atkarīgs no tulkotāja un redaktora individuālās sirdsapziņas un prasmes.

Vienai Kilblokas teiktajai domai es varu piekrist bez ierunām: “Mēs gribam, lai lasa arī pieaugušie. Lai lasa, ko vēlas lasīt. Pret lasīšanu nedrīkst izturēties ar nicinājumu. Nedrīkst cilvēkus, kas nelasa to, ko lasu vai rakstu es, saukt par truliem. Katram cilvēkam ir sava grāmata, un katrai grāmatai ir savs lasītājs.”

Tātad, ko es izlasīju maijā un jūnijā – bija doma lasīt uzmundrinošas, gaišas grāmatas, kas būtībā tika piepildīta. Nākamā domā bija pievienoties Dikensa maija lasītājiem, kas arī tika izpildīts, lai arī ne tik ātri, cik bija plānots. Jūnija sākums pagāja Franču revolūcijas gaisotnē (5 grāmatas), tas nu gan nebija paredzēts nekādi, laikam jau man nāksies samierināties ar saviem tematiskajiem izlēcieniem, tāds nu man tas lasītājas liktenis.

Maijā man gadījās līdz šim ilgākā emuāra rakstīšanas krīze, kad nupat jau likās, ka manas izteiksmes spējas ir beigušās. Ar dievpalīgu to pārvarēju un izdarīt secinājumus vēl ir pāragri, bet liekas, ka pavasara gaiss mani ietekmē ļoti vieglprātīgi un zūd vēlme pēc nopietnākas literatūras. Lasīt vēl varētu, bet pārdomāt un rakstīt par to galīgi nevelk. Laikam jau piederēšu pie tiem, kas, iestājoties siltākam laikam, pāriet uz vieglprātīgākas noskaņas literatūru. Un kāpēc gan ne? Kad es sarakstīju uz lapas visu, ko es gribētu vasarā lasīt, man sanāca tāds eklektisks mikslis no detektīviem, fantasy pieaugušiem un bērniem un daži romantiskie romāni. Redzēsim, kā man viss tas savienosies, bet pagaidām es piesaku emuāra vasaras brīvlaiku.

The Lucky One (via Flickr by FotoRita)

Dodos pelnītā atpūtā, atslēga zem kājslauķa. Atā!

Vecāki ieraksti Jaunākie ieraksti

Follow

Get every new post delivered to your Inbox.

Join 78 other followers