Galvenā Lapa

Nīls Geimens “Kapsētas grāmata” (2011)

4 komentāri

Nīls Geimens. Kapsētas grāmata / no angļu val. tulk. Daina Ozoliņa. – Rīga: Zvaigzne, 2011. – (Lasītprieks!)

Šajā krēslas laikā un visādi citādi nomācošajā gadalaikā prāts tā vien nesas uz kaut ko spocīgu. Lai nebūtu pārāk briesmīgi, jāsāk ar bērnu grāmatu. Turpinu šogad uzsākto iepazīšanos ar Geimena darbiem.

Kādā melnā naktī pa melnām kāpnēm augšup kāpa viens melns vīrs, kurš turēja rokā melnu nazi. Viņš pagrūda bēniņu durvis un iegāja melnā istabā un piegāja pie mazuļa gultiņas un pacēla savu melno nazi, notēmējis to uz bērna krūtīm…
Tā sākas Geimena stāsts par puisēnu Nevienu Ouenu (Nobody Owens), kuram pavisam maziņam izdodas izbēgt no slepkavas un atrast patvērumu kapsētā. Spoku Ouenu pāris kļūst par viņa vecākiem, bet aizbildnis Sailass par saistošo posmu ar dzīvo pasauli. Puisēns aug, un visi kapsētas iemītnieki piedalās tā audzināšanā, līdz nelāgi notikumi atklāj, ka slepkava joprojām ir tepat līdzās.

Geimena stāsts ir pilns ar pārdabiskām būtnēm – vampīrs Sailass, vilkate Lupesku jaunkundze, pats par sevi – kapsētas spoku kolonija, mistiskais Slīrs kapsētas pazemē un kur nu vēl brīnišķīgie pretekļi gūli, kuri dzīvo savā baismīgajā pasaulē, kārojot ievilkt tur nomaldījušās miesas. Puisēns Nevs mitinās šajā savādajā realitātē kā vienīgais dzīvais cilvēks, kuram piešķirtas īpašās Kapsētas privilēģijas. Viņa dzīve ir sākusies ar traģēdiju, tomēr stāsts parāda, ka arī pēc traģēdijas ir iespējams dzīvot laimīgi un interesanti. Būtībā Nevam ir dota privilēģija, kura sākotnēji nemaz tāda nešķiet – sākt savu dzīvi kā baltai lapai, kuru neviens nesalīdzina ar senčiem un negaida nekādus konkrētus sasniegumus. Neva uzdevums ir palīkt dzīvam, augt un mācīties. Līdztekus spoku lietām Geimens parāda arī tādu morāliski pareizu rīcību kā vājāko aizstāvēšana skolā un īstas draudzības vērtību. Noslēgumā Nevs ir pats ieguvis savu vārdu un iziet pa Kapsētas vārtiem kā pieaugusi personība.

Lai arī grāmata izdota bērniem domātā sērijā, tomēr tā ir diezgan neomulīga un iederas pie šausmu stāstiem. Nezinu, vai sākumskolai tā ģimenes slepkavības aina un gūli nebūs par stipru (bet nu mūsdienu bērni jau pie daudz kā ir pieraduši). Izlasiet, vecāki, vispirms paši, arī jums tā būs laba izklaide!

Vispār es gribēju Geimenu drusciņ pakritizēt par paris nesakarībām, bet aizgāju palasīt grāmatas sākumu angliski, un tagad varu kritizēt tikai pati sevi – jo cik var teikt sev viens cilvēks, ka vismaz bērnu grāmatas vajag lasīt oriģinālā! Pati vien es esmu sev nozagusi biedējošo grāmatas sākumu, kurā Geimens apzināti uzdzen nervozu trauksmi un imitē folkloras šausmu stāstu noskaņu. Mīļie draugi, lasiet šo grāmatu orģinālā (un teksts ir pietiekami vienkāršs, lai varētu būt apgūstams arī skolēniem angļu valodas lasīšanā)!

Fragments no manas mīļakās grāmatas nodaļas “Danse Macabre”:

Viņa pastiepa roku. Tiklīdz viņas pirksti iegūla Džozija Vortingtona plaukstā, atskanēja mūzika. Mūzikas skaņas, ko Nevs dzirdēja pirms tam, bija šķitušas kā ievads, bet šī bija īstā dziesma. Tā bija mūzika, kuras dēļ visi bija ieradušies, tā lika kājām cilāties dejas ritmā. Visi sadevās rokās – dzīvie un mirušie –  un metās dejā. (..)

Un līdz ar mūziku Liza iedziedājās:

“Soli liec un griezies te,

Dejojam mēs Macabre.”

Mūzika pildīja Neva sirdi un prātu ar milzīgu prieku un viņš dejoja tā, it kā būtu mācījies šīs dejas soļus, it kā viņš vienmēr būtu tos pratis.

Piektā pietura – 2012

10 komentāri

Novembra drēgnā, pelēkā migla ir nolaidusies pār dienām, laikam kāds debesīs ir nolēmis ietaupīt uz spuldzītēm.  Tikai dažreiz lēnām pavelkas vaļā krēslas aizkari, lai pasaulē ielaistu kādu nomaldījušos saules blāzmu, bet citādi – ideāls laiks grāmatām un filmām, kuras šobrīd nespēj izkonkurēt reālā dzīve.

Grāmatu zīmes (autors: DMfoto, no fotokonkursa “Rudens-2009″)

Rudenī domāju par viedokli, ko izteicis  šī gada Bukera balvas žūrijas priekšsēdētājs Peter Stothard. Viņaprāt, pieaugošais grāmatu blogeru skaits negatīvi ietekmē tradicionālo kritiku un liek tai atkāpties masveida viedokļa priekšā. Tas kaitēšot literatūrai kopumā un sabojāšot lasītāju gaumi. Zināma mērā es saprotu godājamā rakstnieka bažas un piekrītu, ka “…to be a critic is to be importantly different than those sharing their own taste… Not everyone’s opinion is worth the same.” Kritiķis un grāmatu blogeris tiešām ir divas atšķirīgas rakstītāju pasugas, tikai dažreiz man šķiet, ka grāmatu blogeris pašu būtiskāko – grāmatas – mīl vairāk. Cilvēkam, kurš ir izvēlējies savā brīvā laikā ne tikai aizrautīgi lasīt grāmatas, bet arī rakstīt par tām, būtu diezgan dīvaini pārmest apzinātu negatīvo kaitniecību un citu gaumes bojāšanu, jo vispār jau blogus gan raksta, gan arī apmeklē brīvprātīgi. Nav brīnums, ka angliski rakstošajā blogeru pasaulē pēc šī viedokļa izlasīšanas notika viļņošanās, jo daļa jutās personiski aizskarti. Man tomēr šķiet, ka grāmatu blogeri piedāvā to, ko oficiālā kritika vairs nespēj – subjektīvu, bet patiesu viedokli par grāmatu, kurā nebūtu slēptas mārketinga intereses.

Nelasu sistemātiski grāmatu kritikas angļu valodā, nevaru salīdzināt ar blogeru rakstīto, tomēr latviešu kritikas man ārkārtīgi reti ir raisījušas interesi par grāmatu (ja vien neesmu jau pazīstama ar citiem rakstnieka darbiem). Lai arī ir sajūta, ka grāmata publiskā telpā parādās regulāri, tomēr tās kvalitatīvā klātbūtne ir nepietiekama. Pirmkārt, grāmatu kritiku vispār ir maz, otrkārt, tās bieži ir uzrakstītas nevajadzīgi sarežģīti (lai recenzents varētu paspīdēt ar savu erudīciju) vai arī apzināti nekādi, ar ko es domāju recenzenta nespēju skaidri pateikt, vai viņam konkrētā grāmata ir patikusi. Brīžiem šķiet, ka mūsu mazajā literārajā telpā, kur kritiķis gandrīz vienmēr ir arī literāts, nemaz nav iespējama profesionāla analīze, jo “es par Jāni slikti nerakstīšu, man taču nākamgad arī iznāks grāmatiņa, un tad Jānis par mani slikti uzrakstīs.” Daudzi gadiem pa malām runā par tulkojumu slikto kvalitāti, tomēr es nekad neesmu lasījusi nevienu kritiku, kura analizētu kādu nekvalitatīvu tulkojumu. Kvalitatīvas, dziļas kritikas trūkums vispirms jau bremzē pašas literatūras attīstību, jo neļauj autoriem apzināt un izvērtēt savas kļūdas. Tādēļ mans ierosinājums Peter Stothard līdziniekiem (gan vairāk Latvijas kontekstā) būtu domāt par kritikas uzlabošanu, bet neaiztikt cilvēkus, kuriem grāmatas nav maizes darbs.

Es domāju, ka gan grāmatu kritiķi, gan grāmatu izdevēji var tikai priecāties, ka latviešu grāmatmīļi aizvien vairāk grib draudzīgi čupoties un vairoties. Tam apliecinājums ir nesen radītais literatūras blogu apkopojums Feisbukā (paldies veidotajiem!), kas palīdzēs regulāri sekot līdzi visiem blogeriem, kā arī nesenā Goodreads latviešu grupas aktivizēšanās, kurā šobrīd aktīvi norisinās kopīgās lasīšanas projekts. Decembrī notiks Dikensa “Ziemassvētku dziesmas”, Leimanes “Vilkaču mantinieces” un Tolkīna “Hobita” lasīšana. Pievienojies!

Man pašai pa šo laiku ar lasīšanu ir veicies visādi. Diezgan sparīgi uzsāku septembri, uztaisīju plānoto grāmatu nedēļu (lai gan viena grāmata man joprojām nepadevās lasīšanai) un pēc tam pievērsos gados vecāku kundžu sarakstītajam. Oktobris gan neizdevās tik ražens, cik bija plānots, jo uzrakstīju tikai par četrām grāmatām. Toties ieskaitiet manā kontā izņemtu gudrības zobu, kurš beidzot mani noveda tiktāl, ka notiesāju to uz nāvi. Bet tas process nebija produktīvs lasīšanai, tikai dīkai seriālu blenšanai. Novembrī es esmu atjaunojusies dzīvei un nosvinējusi sava emuāra divu gadu jubileju. Šobrīd cenšos saprast, kā es varētu sekmīgi pabeigt savus šī gada izaicinājumus, bet droša es esmu vienīgi par Goodreads 2012. gada apņemšanos izlasīt 80 grāmatas, pārējos – laiks rādīs.

Nākamajās nedēļās palasīšu drusku par aizkapa dzīvi, īpaši pievēršoties tēmai „Apsēstās mājas”, tad man līdz 21. decembrim vajadzētu savilkt galus distopiju izaicinājumam. Ziemassvētku lasīšana nebūs nekāda lielā, padomā vien pāris grāmatas. Un tad jau atkal laiks jauniem plāniem :)

Rūta Mežavilka “Dzimuši Latvijai” (2012)

4 komentāri

Rūta Mežavilka. Dzimuši Latvijai. – Rīga: Dienas Grāmata, 2012.

Šogad nedaudz lasīju Rūtas Mežavilkas dzeju – man patika, šķita saprātīga un nesamākslota. Tādēļ nupat iznākusī Mežavilkas grāmata – debija prozā – izraisīja interesi. Pārmaiņas pēc taču es arī varētu izlasīt kaut ko pavisam svaigu.

Mežavilkas romāna galvenās varones Annas dzīve tiek rādīta divos laika nogriežņos – 80-to gadu beigās un 2005. gada martā. Jaunākajos laikos Anna ir trīsdesmitgadniece, bagāta šķirtene, kuras dzīve tobrīd nav sakārtota. Īstenībā, viņa izskatās diezgan izmisusi un, kā jau tas pienākas krīzes brīžos, pārdomā pagātni. Anna atceras savu vidusskolas laiku, kas sakrīt ar Trešo atmodu, un vēsta par savām jaunietes sajūtām mājās un skolā, par pirmo mīlestību, par toreizējo Rīgu un apkārtējo noskaņojumu.

Debijas romānam rakstniece ir gājusi pašsaprotamu ceļu – viņas varone ir viena gadagājuma ar pašu autori, man pat palika iespaids, ka daļa pagātnes varētu būt ņemtas no jaunības dienasgrāmatām, jo parasti jau tik smalkas detaļas neatceras. Vispār es nezinu, kā es varētu vertēt romānu kaut cik objektīvi, jo pārāk labi varu identificēties gan ar Annas dzīves notikumiem, gan ar toreizējo laiku. Lasīju un domāju – vai man notikumi liktos tikpat interesanti, ja tie nebūtu arī manī pašā? Mana jaunība gan netrāpīja uz padomju gadiem, tomēr noskaņu no tā laika es vēl paspēju saķert. Kādreiz man bija žēl, ka es neesmu dzimusi vēlāk, jo trāpīju uz riktīgiem juku laikiem, tomēr šobrīd man nelielā padomju gadu izjušana šķiet vērtīga. Mežavilkas romānā es atradu toreizējo gaisotni – tā pelēcības, miglas izjūta, nospiedoša nomāktība, kuru īstenībā saprot tikai tagad, ar laika distanci – jo cilvēki taču arī toreiz dzīvoja, dziedāja un rosolu grieza un nemaz tik slikti nejutās, jo citu dzīvi vienkārši nezināja. Dīvainā kārtā man no padomju gadiem ir fiziskas neērtibas sajūta – biezas, neglītas zeķubikses, ar skolas smaku pievilkusies forma, neērtas “Pirmā maija” kurpes – un tāds nereāls prieks par mandarīnu un importa maisiņu. Toreiz laime bija vienkārša.

Ja skatās no sociālo notikumu skatupunkta, varbūt man gribētos, lai grāmata ir vairāk par toreizējo sistēmu, kāds krāšņāks konflikts, izvērsta pretruna. Tomēr – no otras puses – kad man pašai bija pirmās mīlas agonija, manis pēc tur varēja kaut vai piecas neatkarības pasludināt, pašas dzīve bija daudz svarīgāka. Tādēļ man ir saprotama autores izvēle koncentrēties uz Annas izjūtām, lai arī rādīt tās uz vēsturisku notikumu fona. Otro Annu, vecāko, es sapratu daudz mazāk, lai gan sajutu viņu kā cilvēku, kuram nav noslēgti rēķini ar pagātni un vecas lietas traucē būvēt nākotni. Arī pazīstamas izjūtas.

Vienīgais, kas man īsti nepatika, ir romāna nosaukums. “Dzimuši Latvijai” ir diezgan ambiciozs un drīzāk raisa asociācijas par kādiem brīvības cīnītājiem. Te taču ir vienas meitenes stāsts, diezgan intīms un klusināts, par savas dzīves krustcelēm. Tas varētu maldināt potenciālo lasītāju, citādi jau nekas.

Romāns ir skumjš un drēgns, gandrīz kā novembris, raisa nostaļģiskas izjūtas. Anna paliek ar cerībām, kas tomēr ir ārējas, citu radītas. Jācer, ka viņai veiksies. Tomēr vecāku paaudzi gan ir žēl – dzīvot pasaulē, kurā bija paredzēts, ka cenas nemainīsies nākamos 20 gadus, sniegs sāks snigt pēc plāna, bet “peršingi” jau ir notēmēti, bija diezgan nomācoši.

Interesanti būtu uzzināt kāda tagadējā jaunieša (-tes) domas par Annu un viņas pārdzīvojumiem. Mainās jau tikai laiki, bet diez vai cilvēka jaunības izjūtas.

Edvarts Virza “Straumēni” (1990)

8 komentāri

Edvarts Virza. Straumēni: vecā Zemgales māja gada gaitās: poēma. – Rīga: Liesma, 1990. (Pirmizdevums 1933. gadā)

Skaidri zinu, ka fragmentus no “Straumēniem” es esmu gan lasījusi, gan klausījusies, kā arī manai latviešu valodas skolotājai patika poēmas tekstu izmantot diktātiem. Tomēr tādu lasīšanu no vāka līdz vākam gan es neatceros, tādēļ Virzas “Straumēni” līdz šim bija pieskaitāmi pie manām Kauna staba grāmatām. Tā kā Goodreads latviešu grupa to izvēlējās pār novembra mēneša latviešu grāmatu, izmantoju iespēju un ķēros pie lasīšanas.

Jāsaka, vienreiz ir grāmata, par kuru es nenožēloju, ka lasu to kā pieaudzis cilvēks. Vidusskolā es noteikti nebūtu novērtējusi garos, bagātīgos teikumus, kas pārpludināti ar metaforām, epitetiem, alegorijām u.c. mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem. Daudzas rindkopas ir veidotas kā nelielas, bet krāšņas gleznas, un teikumus gribas pārlasīt atkal no jauna, lai labāk uzburtu domās autora iedomāto ainavu vai darbību. Skaisti! – daudzas reizes man gribējās izsaukties, var just, ka grāmatu rakstījis dzejnieks.

Edvards Virza ir rakstījis, ka „dainas ir savāda, sastingusi pasaule, kurā mēs neredzam nekādas evolūcijas”, un līdzīgi tām veidojis „Straumēnos” attēloto dzīvi, kura ir dīvaini stabila, ārējiem notikumiem neskarta, savā veidā mūžīgā un ideālā pasaule. Šeit cilvēki ir atraduši sev Mājas un spējuši samierināties ar nerimtīgo laika tecējumu, ritmiskajā gadalaiku maiņā rodot sev savdabīgu mieru. Nemitīgie lauku darbi, kurus secīgi pieprasa pati daba, it kā norāda uz visu lietu sakārtotību – vispirms mēs uzaram zemi, tad sējam, tad pļaujam, tad kuļam un maļam, un pavasarī iesētais grauds rudenī ir pārtapis smaržīgā maizes klaipā. Viss ir harmonijā, tāda ir lietu kārtībā.

Tā šī māja pārtika pati no saviem tikumiem un laukiem, nekārodama pat ārpasaules Dieva, jo Viņš dusēja uz tās palodām, ieaudies visā tās kārtībā.

Kārlis Miesnieks. Dienišķā maize (1929)

Virzas skatījumā laika ritējums cilvēkus izveido viedākus: „Dzīves kāpieni ir gara kāpieni, un, uz tiem nosēdies, cilvēks tālāki redz.” Viens no poēmas spilgtākajiem tēliem ir Vectēvs – mierīgs, dzīvesgudrs sirmgalvis, kurš koka klucīti pārvērš klausīgā darbarīkā, bet bites savalda ar rāmu garu un laipnu valodu. Savukārt, čaklajai saimniecei veltītas šādas rindas: „Skaistums viņas sejā ir atstājis tik dziļas pēdas, ka to nav paspējis aiznest sev līdzi laiks.” Tā jau ir, ka patieso skaistumu nebojā nekādas grumbas, un mūsu mīļie cilvēki staro no iekšienes.

Lai no manis nenāktu viena vienīga jūsma, varu teikt, ka grāmatu piesēst un pāris rāvienos izlasīt es nevarētu – pārāk daudz poētikas un patētikas, arī pats teksts prasa lēnu apiešanos. Bet terapeitiskās devās – no rīta un vakarā pa 20 minūtēm – tas bija pat ļoti baudāmi un skaisti. Bez estētiskās baudas es ieguvu arī nelielu ieskatu lauku dzīves teorijā, jo man kā pilsētas bērnam ir diezgan aptuvena nojausma par labības pārtapšanu par maizi vai lina pārtapšanu par audumu. Briesmīgi smagi jau viņiem bija jāstrādā, baidos, ka manis ilgam laikam nepietiktu. Kā arī tā ēšana – Vectēva medusmaize, slavenās Zemgales desas un skurstenī kūpināta gaļa, kāpostu skābēšana, pīrāgu un maizes cepšana, zivju zupa pieguļā, grūdeņa strēbšana uz lauka, sviesta kulšana, cūku bēres un bagātīgie svētku galdi ar paštaisītu aliņu un ogu šņabīti. Ek, strādāja cilvēki, bet paēst arī mīlēja!

Dziesmas bija locījušas šo ļaužu garu, pasakas viņiem bija devušas gudrību, bet darbs bija viņus skolojis, un viņi bija to pēcnācēji, ko likteņi iemeta šīs zemes lielajā sietā un vētīja Zemgales lielajos vējos paaudzi pēc paaudzes, līdz viņi bija izsijājušies savās mājās, un kādreizējo mežu šņākšana un druvu zuzēšana drebēja viņu balsos un valodā.

Es tiešām iesaku grāmatu izlasīt visiem pieaugušajiem grāmatmīļiem, kuri to līdz šim ir apgājuši ar līkumu – iespējams, ka jūs sagaida patīkams pārsteigums. Kādēļ gan lai latviešiem arī nebūtu pašiem sava pastorālā utopija?

Džons Ērvings “Sidra nama likumi” (2004)

17 komentāri

Džons Ērvings. Sidra nama likumi / no angļu val. tulk. Ieva Lešinska. – Rīga: Jumava, 2004. (John Irving. The Cider House Rules (1985)).

Kad meklēju sev rudenīgo noskaņu grāmatu, “Sidra nama likumi” man šķita ļoti atbilstoša izvēle: kaut kas par aromātiskiem āboliem un lielu ābeļdārzu, uz kuru fona norisinās dramatiski notikumi tradicionālā amerikāņu ģimenē. Pa ausu galam biju dzirdējusi par bāreņu namu, bet tā likās tāda blakustēma. Tas, ka es smagi ieberzīšos abortu tēmā, man galīgi nebija padomā. Un arī tie ābolu audzētaji bija tālu no idilliskas pilnības.

Ja romānu vajadzētu raksturot ar diviem vārdiem – tas ir par atbildību un izvēli. Galvenais varonis Homērs Velss ir piedzimis Menas štata Svētā Mākoņa bāreņu patversmes slimnīcā. Viņu vairākas reizes neizdodas nodot adopcijā, līdz ar to viņš kļūst par bāreņu nama sastāvdaļu un galvenā ārsta Vilbera Lārča labo roku. Svētais Mākonis ir cilvēku pamests miests, reiz neliels kokrūpniecības centrs. Gan ar lielu piespiešanos šeit notiekošo var nosaukt par svētu – netālu esošajā dzelzceļa stacijā katru dienu izkāpj vairākas sievietes ar pilnām dzemdēm, kuras grūši dodas kalnup, lai dzemdētu un pamestu kārtējo bērnu vai taisītu abortu, kas ASV tobrīd (starpkaru periodā) vēl ir aizliegts. (Un tāds būs vēl ilgi – abortus legalizē 1973. gadā.) Slimnīcas ārsts Lārčs dažādu savas dzīves notikumu rezultātā (kuri tiek smalki izstāstīti) ir izvēlējies palīdzēt sievietēm, lai kāds nebūtu viņu lēmums – viņš palīdz dzemdēt bāreņus vai taisa abortu un nevienai dvēselē nelien, nenosoda, tikai sniedz kvalificētu medicīnisku palīdzību, jo redz, ka kādam tas jādara. Lārčs ir iemācījis savu amatu arī jaunajam Homēram, tomēr tas abortus taisīt nevēlas; Lārčs neiebilst: „Nosodi, cik uziet. Taču tu nedrīksti nezināt, skatīties uz citu pusi, nespēt to izdarīt – ja nu tu savas domas mainītu.” Ērvings atklāj toreizējā sabiedrībā valdošo liekulību abortu jautājumā – visi zina, ka masveidā tiek taisīti kaktu aborti un sievietes pēc tiem mirst, tomēr morāle stāv pāri visam. Dakteris Lārčs raksta vēstules prezidentiem un viņu sievām, kuras nekad nenosūta, un argumentē savu nostāju: „Ja tiek gaidīts, lai cilvēki pret saviem bērniem izturas ar atbildības sajūtu, viņiem jādod tiesības izvēlēties, vai viņiem bērnus radīt vai ne.” Slimnīcas medmāsa īsi un precīzi ir noformulējusi arī manu viedokli šajā sensitīvajā jautājumā: “Sabiedrība, kas atbalsta aborta aizliegšanu ar likumu, ir sabiedrība, kas atbalsta vardarbību pret sievietēm.” (Un tas ir arī viss, ko es par to vēlos teikt.)

Kad Homērs iepazīstas ar jaunu pāri (arī ar to pašu abortu starpniecību) un aizbrauc tiem līdzi stradāt ābeļdārzā, viņš nonāk pilnīgi citā pasaulē. Tā arī ir viņa vēlēšanās – aiziet no bāreņu nama ne tikai fiziski, bet arī garīgi. Ilgus gadus Homērs paliek pie ābelēm, augļkopības, sidra gatavošanas, par spīti daktera Lārča uzstājīgiem aicinājumiem viņš negrib būt ārsts, bet iedomājas apmānīt likteni. Viņš izvēlas dzīvot īpatnējā mīlas trijstūrī, kurā trīs cilvēki ir varbūt pat pārāk atbildīgi – viņi labāk ir trīs pa pusei laimīgi mīļākie, bet ne divi laimīgi un viens nelaimīgs.

Ir gluži dabīgi gribēt, lai cilvēks, kuru mīli, darītu to, ko tu gribi vai kas, tavuprāt, viņam nāktu par labu, taču tev jāļauj notikt, kam jānotiek. Tu nedrīksti iejaukties to cilvēku dzīvē, kurus mīli, vairāk nekā to, kurus nepazīsti

Grāmata ir bieza un par visu tiek izstāstīts smalki (es nezināju, ka somaiņu mātītēm ir divas vagīnas un grāvenšteini vislabāk der ābolu pīrāgiem, nemaz nerunājot par ginekoloģiskiem smalkumiem, kurus labāk nemaz nezināt). Te ir daudz smalku un piņķerīgu notikumu, kuri kopā veido unikālo dzīves mozaīku un pamatīgi izskaidro, kāpēc varoņi pieņem tieši tādus lēmumus un dzīvo tieši tādas dzīves. Varbūt tādēļ mīlas trijstūris garu gadu garumā liekas neizbēgama simbioze, bet daktera Lārča ikdienas atslodze ar ētera masku uz sejas – cilvēciska izdzīvošanas sastāvdaļa. Starp citu, šī ir kārtējā grāmata, kurā tiek lasīts priekšā Dikenss – dakteris Lārčs, savdabīga humora iedvesmots, ir izvēlējies zēniem katru vakaru lasīt nodaļu no “Dāvida Koperfīlda”, bet meiteņu guļamistabā tiek lasīta Brontē “Džeina Eira”. Vismaz beigas šīm grāmatām ir laimīgas, dažiem bāreņiem arī.

„Sidra nama likumi”ir romāns ar daudziem jautājumiem, uz kuriem būtībā nav viennozīmīgu atbilžu. Lai arī cilvēki izdod likumu krājumus un izveido tiesas, tomēr dzīves likumi ir jārada katram pašam – nav svarīgi noteikumi, kas tiek piesprausti sidra namā pie sienas, jo īstos noteikumus nosaka tie, kas dzīvo šajā sidra namā. Katram pašam ir sava dzīve, sava izvēle, sava atbildība un sirdsapziņa.

Divi gadiņi!

16 komentāri

Diane Mannion. Canoe Number Two (2011)

Šodien ir pienākusi tā jaukā svētku diena, kad mans emuārs kļūst divus gadus vecs. Divgadnieks parasti jau stingri stāv uz kājām, vēl tikai atliek cerēt, ka mani nepiemeklēs niķīgā divgadnieka krīze, kad visam gribas teikt “nē!” un karot par savu viedokli ar vecākiem cilvēkiem :)

Lai gan es skaidri zinu, ka rakstu vispirms sev un vienkārši priecājos, ja vēl kādam manis rakstītais šķiet izlasīšanas vērts, tomēr vienmēr jau kaut kur aizmugurē sēž neredzamais lasītājs un ir zināma ziņkāre par pašas izveidoto tēlu. Kad nesen pāris meitenes mani uzrunāja uz “jūs”, es sabijos, ka laikam jau liekos varen nopietna un veca pieredzējusi, savukārt pirms kāda laika vienā blogā lasīju par Burtkokiem: “Cilvēks dalās ar saviem grāmatu lasīšanas iespaidiem. Turklāt nepretenciozi un nešķirojot, nenododoties šķietami teorētiskai spriedelēšanai, kas tad ir laba literatūra un, kas par tādu nebūtu dēvējama.” – es nodomāju, ka vārds ‘nepretenciozi’ skan ļoti piezemēti. Godātais kritiķis Berelis savā slavenajā rakstā par grāmatu blogeriem man veltīja labus vārdus, tomēr piezīmēja, ka mani raksti ir “pārmēru rimti un remdeni”. Kritika ir laba lieta, es to ņemu vērā, lai gan laika gaitā esmu nonākusi līdz tam, ka man vienkārši ir jābūt godīgai gan pret sevi, gan pret grāmatām, gan pret savu potenciālo lasītāju. Es netēlošu profesionālu grāmatu kritiķi (kas es neesmu), necentīšos izlikties gudrāka vai muļķāka, nelasīšu grāmatas, kuras mani konkrētā brīdī neinteresē, un savus lasīšanas plānus veidošu pati. Es rakstu to, ko es tiešām domāju.

Kā es sevi redzu? Kā mazu, ēdelīgu dzīvnieciņu, kurš ir badīgi sakampis aiz astes lielo literatūras zivi un tramīgi vaktē, vai kāds gadījumā netaisās to viņam nocelt no deguna (sk. bildi pa labi).  Mīļo draudziņ, tu taču pats saproti – ko nevar celt, to nevar nest – tu taču pārsprāgsi! Bet draudziņš ir diezgan spītīgs un turpina grauzties zivs miesā, cerot drīzumā tikt līdz asakai :)

 

Kad pirms diviem gadiem bija jāizdomā emuāra nosaukums un savs vārds, man tas nāca ļoti viegli, arī emuāra devīze “…šķirot lapas, lūkojos sevī…” pati iztecēja no pildspalvas. Tobrīd es īstenībā neapjautu, cik tas būs patiesi, jo emuāra rakstīšana man ir palīdzējusi vērīgāk lasīt grāmatas un caur literāriem notikumiem un varoņiem labāk izprast pašai sevi.

Esmu šeit sastapusi arī daudz jauku domubiedru un ceru, ka to pulks nākotnē vairosies. Imants Ziedonis ir rakstījis: “Un tādas lielas laimes nemaz nav, ir tikai tādas mazas laimītes.” Es nebūšu tik liela pesimiste un atļauju nākt tai lielai laimei arī, tomēr mums visiem ir liela iespēja katru dienu savā dzīvē ievest kādu mazu laimīti grāmatas izskatā.

Paldies visiem, kuri mani lasa un vēl lielāks paldies tiem, kuri uzraksta arī kādu komentāru! Tiksimies arī turpmāk!

 

 

Doronikes dzīve grāmatās

7 komentāri

Atsaucoties Ms Marii uzsāktajai stafetei, ar Asmo un Evijas laipnu uzaicinājumu piesakos piedalīties rotaļā :)

.

Projekta uzdevumi:

1) pavisam īsi iepazīstini ar sevi;

2) atbildi uz pieciem jautājumiem;

3) mini vismaz 1 grāmatu blogeri, kam gribi nodot tālāk stafeti.

***

1) pavisam īsi iepazīstini ar sevi.

Es esmu baltā sieviete, latviete, rīdziniece. Grāmatas esmu lasījusi vienmēr, ja kādā dzīves periodā no tām esmu novērsusies, tad vienmēr kaut kas ir pietrūcis. Emuāru es sāku rakstīt tāpēc, lai nesajuktu prātā – tā kā joprojām rakstu no mājām, tas man ir izdevies.

2) Jautājumi:

- Vai tu augi grāmatmīļu ģimenē un vai tev vecāki lasīja priekšā? Mini savu mīļāko bērnības grāmatu (var arī mazliet pastāstīt par to).

Manā bērnībā grāmatas lasīja gandrīz visi, vairāk vai mazāk, jo nekādu citu dižo izklaides iespēju nebija. Vecāki man, protams, lasīja priekšā, bet tas nenotika ilgi, jo ļoti ātri manas prasības pēc literatūras pārsniedza vecāku un omītes spējas tās apmierināt un es viņus piespiedu mani iemācīt lasīt.

Es kaut kā ļoti ātri sāku lasīt visādas grāmatas – gan bērnu, gan pieaugušo, tādēļ tādas bērnu grāmatas, kuru es zinātu no galvas gan man nav. Ļoti patika un joprojām patīk Astrīda Lingrēne – Pepija, Karlsons, Čorvena, Emīls, brāļi Lauvassirdis. Ronju mēs lasījām abas ar mammu turpinājumos avīzē “Pionieris”. Šobrīd šķiet, ka vajadzētu izlasīt arī tās Lindgrēnes grāmatas, kuras ir iznākušas jau vēlāk. Ak, jā – Margaritas Stārastes bilžu grāmatas :)

- Kura bija pirmā pieaugušo grāmata, kas tev patiešām patika?

Ļoti grūti pateikt, bet Džeralda Darela grāmatas mūsmājās bija grāvēji. Brigaderes atmiņu triloģija. Īstenībā es vidusskolā lasīju tik nenormāli daudz, ka šobrīd es neticētu izlasīto grāmatu skaitam, ja  man viens gads nebūtu pierakstīts kladītē. Visas tās biezās ģimenes sāgas, Hemingveju, Vonnegūtu, Džeku Londonu, krieviski sāka iznākt līdz tam aizliegtās  grāmatas… Tagad šķiet, ka jauniešiem ar to young adults literatūru tiek nodarīts pāri.

Mini mīļāko grāmatu, kuru lasīji 20 – 30 gadu vecumā, it īpaši, ja tā iespaidoja tavu dzīvi vai domāšanu.

Es nosaukšu tās grāmatas, par kurām es tiešām atceros, ka tās ir ievērojami mainījušas uzskatus par kādu jautājumu:

Sinklēra Lūisa Kingsblood Royal (1947) ir par kādu amerikāņu balto baņķieri, kurš ciest nevar melnos, bet tad viņš atklāj, ka viņā pašā ir niecīga daļā melno asiņu. Notikums seko notikumam, un baņķieris ir spiests iepazīt melno Ameriku. Grāmata, kura man palīdzēja pārvarēt aizspriedumus pret citas ādas krāsas cilvēkiem.

Patrīcija Vorena. Skrējējs (latviski 1999, pirmpublicējums 1974). Nezinu, kā es šobrid vērtētu grāmatu kā tādu, bet pēc tās izlasīšanas es ļoti skaidri sapratu, ka mīlestībā dzimumam nav nozīmes un mana attieksme pret gejiem mainījās.

Anatolijs Pristavkins. Zelta debestiņa pārnakšņoja (latviski 1989, 2004, pirmpublicējums 1987) – pēc nebeidzamajiem romāniem par varonīgiem padomju karavīriem tā ir viena no pirmajām grāmatām, kura pateica, ka karš, kurā mirst bērni (un tādi ir visi kari) ir sūdīgs karš.

- Kura ir viena no tavām mīļākajām grāmatām, ko atklāji pēdējo 5 gadu laikā? Kā bloga rakstīšana vai grāmatu blogu lasīšana ir iespaidojusi tavus grāmatu lasīšanas paradumus?

Pēdējo divu gadu atklājumi man ir Andžela Kārtere un Mārgarēta Atvuda, jo pirmo es vispār nebiju lasījusi, bet otrā man pēc pirmās neveiksmīgās iepazīšanās bija kritusi nepelnītā nežēlastībā. Šobrīd gribu izlasīt visu no abu uzrakstītā.

Bloga rakstīšanas iespaidā es lasu: a) vairāk, b) mērķtiecīgāk, t.i. biežāk lasu to, ko sen jau gribēju lasīt un meklēju konkrētas grāmatas, c) sistēmiskāk, t.i. lasu par konkrētu tēmu vairākas grāmatas, tas man ir iepaticies.

Grāmatu blogos man patīk atrast domubiedrus un, tiešām, ir interesanti gan sekot viņu lasīšanas ceļojumam, gan uziet labus ieteikumus.

- Mini savu guilty pleasure vai kādu no mīļākajām grāmatām, kas citus varētu pārsteigt.

Man patīk detektīvi un par laba, līdz šim nezināma detektīvu autora atrašanu priecājos, iespējams, vairāk, nekā to prasītu labais tonis.

Ja vajadzīgs nosaukt kādu negaidītu grāmatu, tad nosaukšu Beatrises Smolas “Mīlas verdzeni” – vēsturisks erotiskais romāns, kurš ir paticis visām sievietēm, jo tur tiek darīts kaut kas viņām ļoti patīkams :)

3) mini vismaz 1 grāmatu blogeri, kam gribi nodot tālāk stafeti.

Gribētu lasīt Aigas un Līvas  domas par grāmatām.

Novembra meitene

Komentēt

Scott Harding (1965) The Vintage.

(..)

Caur pirkstiem birst baltas smiltis –

katrs graudiņš mazs mirkļa prieks.

Nodeguši ir vasaras tilti –

pie rudens man jāpaliek.

Es noglāstu tavos matos melnu nakti

un kļūstu pārgalvīgs pat.

Un arī tad – ja šie mirkļi būtu zagti –

vairs neatdotu nekad!

.

.

Fragments no Alfreda Krūkļa dzejoļa “Es noglāstu tavos matos melnu nakti” no dzejoļu krājuma “Teic, kur zeme tā” (1973)

Agata Kristi “Veciem grēkiem garas ēnas” (2005)

2 komentāri

Agata Kristi. Veciem grēkiem garas ēnas / no angļu val. tulk.  Ingrīda Krūmiņa. – Rīga: Skarabejs, 2005. (Agatha Christie. Hallowe’en Party (1969)

Šai jaukajā Helovīnu vakarā pastāstīšu par vienu no Agatas Kristi detektīviem, kura sižets sākas bērnu ballītē Helovīnos. Latviskotajā variantā gan nosaukums ir pārtapis sakāmvārdā, laikam jau izdevniecībai šķitis, ka vārdu ‘Helovīns’ būs grūti saprast.

Kādā Anglijas ciematā, kādā lielā mājā notiek gatavošanās  bērnu Helovīnu ballītei. Mājas saimniece un svinību iniciatore Rovena Dreika ir noorganizējusi sev palīgu pulku, lai būtu gan ēdamais un dzeramais, gan attiecīgas izklaides. Viena no palīdzēm ir Puaro sena draudzene rakstniece Ariadne Olivera, kuras priekšā dikti grib palepoties trīspadsmitgadigā Džoisa un lepni izspļauj, ka pirms pāris gadiem ir bijusi lieciniece slepkavībai, bet sapratusi to tikai tagad. Džoisai neviens netic, jo viņa ir izslavēta pļāpukule, un neņem galvā viņas paziņojumu. Nākamajā vakarā visiem to nākas nožēlot, jo vakara izskaņā Džoisa tiek atrasta mirusi – noslīcināta lielā cinkotā spainī, kurā tika pludināti āboli vienai no Helovīnu rotaļām. Neviens neko nav redzējis, visi šokā. Rakstniece Olivera, protams, izsauc palīgos savu draugu Purao, kurš sāk izmeklēšanu un ātri saprot, ka nozieguma iemesli jāmeklē pagātnē.

Tradicionāls Kristi detektīvs, kurā no sākuma skaidrs nav nekas, veci nāves gadījumi ciematā uzpeld viens pēc otra, un Puaro centīgi pūlas salikt kopā notikumu mozaīku. Nevaru pateikt, vai Kristi izdevās sekmīgi noslēpt līdz pašām beigām īsto slepkavu, jo romāna vidū atcerējos, ka esmu redzējusi filmu un atcerējos arī slepkavu. Tas gan man netraucēja pavadīt laiku kopā ar simpātisko Puaro, kura ūsas ir vienkārši satriecošas, un sekot viņa loģikas ķēdītei.

Grāmata ir izklaidējoša lasāmviela, bet, godīgi sakot, tādu pašu baudu var iegūt no ļoti labās ekranizācijas – Agatha Christie’s Poirot 12. sezonas 3.sērija “Hallowe’en Party”.

Apple Bobbing. Redbook Magazine via pinterest.com

Labāk pastāstīšu par vienu no Helovīna tradicionālajām rotaļām – ābolu pludināšanu jeb Apple Bobbing. Jums vajadzēs vienu lielu, stabilu trauku, kuru piepilda ar ūdeni. Āboliem izņem kātiņus un saber bļodā (jo mazāk ābolu,jo grūtāk būs to satvert). Tagad dalībnieku uzdevums ir atlikt rokas uz muguras un tikai ar mutes palīdzību dabūt ābolu laukā no trauka.  Mūslaikos darbību var padarīt azartiskāku, uzņemot laiku, lai uzvar visātrākais. Vai arī noorganizēt divus traukus un divas komandas, kuras sacenšas savā starpā. Esot varen jautrs pasākums ar lielu šļakstīšanos!

Savukārt sendienās izvilktais ābols piedalījās zīlēšanā – meitene to var vienkārši palikt naktī zem spilvena un cerēt ieraudzīt savu nākamo vīru vai arī ābolu uzmanīgi nomizot, izveidojot garu strēmeli, kuru pavirpina sev virs galvas, tad met pār plecu un nokritušajā mizas formā cenšas ieraudzīt nākamā vīra vārda pirmo burtu. Jautri zīlēšanas veidi un diez vai tiem ir kāds dziļāks pamatojums – ja atskaita to, ka pamatīga noliešanās ar ūdeni ļoti bieži noved pie izģērbšanās un cik tad tur vairs tālu līdz nākamam vīram :)

Lai jums jauki spocīgo ķirbīšu svētki, biedēsim ļaunos garus tālāk!

 

Иван Бунин “Тёмные аллеи” (2002)

2 komentāri

Иван Бунин. Тёмные аллеи: сборник рассказов. – Азбука, 2002. (Pirmpublicējums 1943. gadā)

Krievu klasiķi Ivanu Buņinu es gribēju lasīt jau sen. Sākumā bija doma to darīt pavasarī, romantikai veltītajā lasīšanā, tomēr šobrīd nenožēloju, ka Buņina laiks pienāca tieši lapkritī – stāstos ir tik daudz rudenīgas nostaļģijas un smeldzes, ka gribētos to nodēvēt par īstenu rudens grāmatu.

Vairākas dienas domāju, ko rakstīt, jo – kā īsti aprakstīt smaržu, kā pateikt kaut ko sakarīgu par gaistošu miglu un vieglu vēja pūsmu. Buņins ir vissievišķīgākais no līdz šim iepazītajiem rakstniekiem, jo viņa stāsti, kuru struktūras elegantā precizitāte ir nepārprotami vīrišķīga, ir piepildīti ar izjustām attiecību niansēm, smalku dabas uztveri un sajūtām, kuras ir grūti noformulēt – nostaļģija, gaišas skumjas, fatālisms, aizejošs skaistums, netverama sajūtu virma. Buņina sievietes visas ir skaistas, skatītas ar iekārojoša vīrieša acīm, tādēļ daiļa var būt gan vienkārša kalponīte, gan kupla bārdāma, gan muižnieka meita. Skaista ir kaislība, kura uzsit augstu vilnu, lai mīlniekus vēlāk  norautu iztukšojošā, tumšā dzelmē, bet atmiņas par to paliek saldas un rūgtas…

— Все проходит, мой друг, — забормотал он. — Любовь, молодость — все, все. История пошлая, обыкновенная. С годами все проходит. Как это сказано в книге Иова? «Как о воде протекшей будешь вспоминать».
— Что кому бог дает, Николай Алексеевич. Молодость у всякого проходит, а любовь — другое дело. (Тёмные аллеи)

Būdams jau gana pazīstams rakstnieks, Ivans Buņins (1870-1953) pēc revolūcijas emigrēja no Krievijas uz Franciju, turpināja rakstīt un 1933. gadā pirmais no krievu rakstniekiem saņēma Nobela prēmiju. Stāstu krājums “Tumšās alejas” ir sarakstīts vēlāk, laikā no 1938. līdz 1945. gadam (daži stāsti krājumam pievienoti vēl pēc pirmizdevuma iznākšanas), un pats rakstnieks uzskatījis to par savu labāko veikumu. Buņinam rakstīšanas laikā jau bija pie septiņdesmit, viņš atradās emigrācijā, Otrā pasaules kara viducī, bet lielākajā daļā stāstu viņš atgriežas savā jaunībā, vecajā Krievijā un to nav iespējams izdarīt bez zināmas nostaļģijas devas. Pirmsrevolūcijas laika paradumi, karsta jaunība, neprātīgi, kaislīgi gājieni, pārdrošas cerības, jā, arī tam laikam ļoti atklāta juteklība – Buņina varoņi atšķiras no ierastās, stīvās klasikas. Krājuma gala variantā ir 40 stāsti, pārsvarā gana īsi, dažs tikai lappuses garumā. Tomēr teksts ir tik piesātināts, ka man vienai lasīšanas reizei pietika ar trim četriem stāstiem, lai pēc tam varētu ilgāku laika sprīdi prātot: kāpēc viņš tā? un viņa? varbūt varēja citādi? Manas sajūtas varētu raksturot lejup redzamā glezna – lepna, it kā uz brīdi sastingusi māja, kura ietverta krāšņā, bet ar katru mirkli zūdošākā lapu klājumā; nav iespējams pateikt, vai tajā kāds dzīvo, varbūt pamesta pēc vasaras brīvlaika, bet varbūt tās dziļumos kāds tīksminās mīkstos pēļos…

Stanisław Wilk. Старопольский особняк (2009)

“Tumšās alejas” ar nosaukumu “Krēslainās gatves” 1958. gadā ir izdotas arī latviski, bet tas jau bija sen un, visticamāk, grāmata jau vairs nav plaši pieejama. Buņinu varētu būt grūti tulkot, jo viņa valoda ir blīva un senatnīga, iespējams, emigrācijā saglabājusi pirmrevolūcijas laika nedaudz arhaisko skaistumu. Šī gada rudenī Jaunais Rīgas teātris iestudēja izrādi pēc Buņina stāstu motīviem, un aktieris Vilis Daudziņš saka: “Mēs paši tulkojam Buņina stāstus un viņi ir ļoti vizionāri stāsti; nu viņi ir tādi stāsti… tad, kad tu to lasi, tu ne tikai to redzi, tu arī kaut kā jūti, tu ļoti viegli iedzīvojies situācijā un pilnīgi ar garšu, ar ādu sajūti to situāciju, to aukstumu vai vēsumu vai mitrumu vai neērtību vai kaunu, šausmas, visu, kas ir aprakstīts kaut kā ļoti, ļoti izjūti, patiešām. Tā ir ģeniāla literatūra, un mēs ar savu nīkulīgo tulkošanu mēģinām kaut kā to nesabojāt. “

Так и пережила я его смерть, опрометчиво сказав когда-то,
что я не переживу ее. Но, вспоминая все то, что я пережила с
тех пор, всегда спрашиваю себя: да, а что же все-таки было в
моей жизни? И отвечаю себе: только тот холодный осенний вечер. Ужели он был когда-то? Все-таки был. И это все, что было в моей жизни, — остальное ненужный сон.  (Холодная осень)

Katrs stāsts ir kā maza dzīve, kura līst pāri lasītājam kā rūgtas un nepārvaramas skumjas… tomēr tajās ir kaut kas hipnotizējošs un apbrīnojams.

Older Entries Newer Entries

Follow

Get every new post delivered to your Inbox.

Join 88 other followers