Galvenā Lapa

Aira Levins “Rozmarijas bērns” (2009)

5 komentāri

Aira Levins. Rozmarijas bērns / no angļu val. tulk. Vanda Tomaševiča. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2009. (Ira Levin. Rosemary’s Baby. 1967.)

Levins_Rozmarijas bernsDažreiz gadās, ka kāds radošais veikums mums šķiet bezgala vienkāršs un viegli padarīts, jo tajā nav ne miņas no grūta un sviedraina darba. Bet zinātāji teic, ka tieši smags darbs veido patiesu eleganci. Airas Levina romānā “Rozmarijas bērns” šķietami nesteidzīgais stāstījums tiek meistarīgi kāpināts, lai lasītājs nespētu rimties, līdz tikts līdz pēdējai lappusei.

Levina romāna galvenie varoņi ir Rozmarija un Gajs Vudhauzi, kuri noīrē dzīvokli Bremfordā, prestižā neogotikas stila daudzdzīvokļu mājā Manhetenā. Gajs ir ļoti godkārīgs, salīdzinoši jauns aktieris, bet Rozmarija visvairāk kāro būt gādīga sieva un māte. Bremforda ir māja ar šaubīgu, nelabu slavu, tomēr jaunajam pārim tas viss šķiet tenkas un blēņas, viņi daudz neklausās arī sava labā drauga Hača brīdinājumos. Vudhauzi iepazīstas ar kaimiņiem Kastevī, kuri drīz vien tiek uztverti kā labdabīgi, bet mazliet apnicīgi vecvecāki. Rozmarija dzīvo patīkamā jutoņā un, iespējams, jūtas laimīga, ka varējusi aizmukt no dzimtā miesta un tik labi iekārtoties lielpilsētā. Savādās zīmes un dīvainie notikumi viņu gan satrauc, bet beidzot sagaidītā grūtniecība liek sevi saudzēt un laist gar ausīm nepatīkamo. Līdz no tā izvairīties vairs nav iespējams…

Levina romāns ir labs trilleris, kuru cītīgāks lasītājs izraus cauri vienā vakarā. Sižets risinās raiti, notikums klājas uz notikuma un kļūst aizvien neomulīgāk. Levina trumpis ir šausmu radīšana it kā no nekurienes; tās īstenībā rodas no nepateiktā, noslēptā, un lasītāja aktīvā iztēle palīdz autoram radīt noslēpumainu atmosfēru. Iespējams, ka romāna popularitāte meklējama arī salīdzinoši vienkāršajā fabulā, jo Levins nav centies radīt kādu izsmalcinātu, samezglotu tumsas spēku apvienību, bet palicis pie vienkāršākā ļaunuma, t.i. Sātana.

Tradicionāli Rozmarija tiek traktēta kā upuris, bez vainas vainīgais sātanistu ierocis, tomēr manā skatījumā viņa pati kādā brīdi ir nostājusies uz ceļa, kas līdz tam ir novedis. Godkārības dzinulis ir viņu aizvedis no dzimtās Omahas uz Ņujorku, licis apprecēt vēl godkārīgāku vīru un ievākties prestižā Manhetenas mājā. Interesanti, vai beigās viņa izvēlas palikt kopā ar savu bērnu tikai dēļ izslavētās mātes mīlestības vai arī tur tomēr ņem virsroku vēlme būt The Mother. Jo daudzas sievietes mestos prom no šīs nolādētās mājas un ģimenes, krustus mezdamas.

Tiem, kuriem nav laika vai vēlēšanās lasīt grāmatu, pilnīgi mierīgi varētu pietikt ar režisora Romāna Polaņska 1968. gada ekranizāciju, jo tā ir viena no precīzākajām, ko esmu redzējusi – praktiski nav mainīta neviena situācija, tēls vai dialogs, kā arī patīkamā kārtā nav ieviesti nekādi pārspīlēti specefekti – notiekošais ir aizraujošs pats par sevi. 2012. gada rudens sezonā sāka rādīt seriālu „666 Park Avenue”, kurā notiekošais ir ārkārtīgi līdzīgs „Rozmarijas bērnam” – jauns pāris ievācas prestižā, senā mājā un komunicē ar vecāku, dīvainu pāri, kurā kungs gan nepārprotami tiek rādīts kā tumsas spēku pārstāvis. Diemžēl izskatās, ka seriālam būs tikai viena sezona, bet tas tiešām nebija slikts – sākotnēji lēnā notikumu gaita uz beigām ir savērpusies diezgan saistoša, katrā ziņā finālu gaidu ar interesi.

Grāmatu liste “Apsēstās mājas”

7 komentāri

Mani lasīšanas ceļi gan stūrē visādos virzienos, tomēr agri vai vēlu tie atkal nonāk pie gotikas. Un viens no gotikas literatūras stūrakmeņiem ir darbības vieta – tumša, mistikas apvīta ēka, vislabāk – sena pils vai muiža. Bet noder arī vienkāršākas celtnes, galvenais, lai tām būtu savs spoks  vai vismaz tajās notiek kaut kas paranormāls. Tādēļ īstenībā var ņemt jebkuru gotikai veltīto romānu sarakstu un teikt, ka tajā noteikti būs atrodamas “apsēstās” mājas.

Kayceeus (from deviantart.com). Ready or not.

Kayceeus (from deviantart.com). Ready or not

Es prātoju, vai māja ir vainīga pie savas “apsēstības”? Reiz lasīju par pamestu māju kādā Krievijas nostūrī. Visādi citādi patīkamā ciemā viena māja jau gadu desmitiem stāvēja ar aizsistiem logiem un durvīm. Tās pēdējie saimnieki jau sen bija miruši, bet daudzkārtējie mēģinājumi māju apdzīvot bija beigušies nesekmīgi – īrniekiem uzbruka viena nelaime pēc otras, neviens nespēja izturēt ilgāk par gadu, bet pēdējie vasarnieki noslīka netālajā, seklajā ezerā, kurā neviens nekad vēl nebija gājis bojā. Naktīs māja dunēja un čabēja – vienvārdsakot, tā bija ideāla vieta spoku medniekiem. Tāds puisis arī uzradās, bet liels gan bija viņa izbrīns, kad viņš neatklāja šajā mājā neko neparastu – tā bija “tīra” no spokiem un arī atradās dzīvošanai labvēlīgā vietā. Kad aptaujāti vietējie sirmgalvji, atklājies, ka vēl viņu vecāki par šo māju runājuši ar baisām, jo tajā dzīvojis kāds ļauns, Sibīrijas katorgu izgājis vecis, kura meita apprecējās ar tādu pašu nelieti, tēva drauģeli, kurš savu sievu beigās nositis ar nagaiku. Viņu bērni bija iedzimuši tēvā un māju pārvērta par pritonu. Pēdējais saimnieks, veča mazmazdēls visu savu ģimeni nogalināja ar cirvi un pēc šīs traģēdijas māja gadus trīsdesmit stāvēja tukša. Kad jautāts garīdzniekam, vai var māju atkal attīrīt dzīvošanai, viņš atteicis, ka vislabāk būtu to nodedzināt. Senāk bijušas tādas mājas, kuras zemnieku sapulce nolēmusi nodedzināt, bet vietu uzart, apsēt ar nezālēm un neaiztikt gadu desmitiem. Stāsta morāle slēpjas tajā, ka ne jau māja ir vainojama pie ļaunajām lietām, kas tajā notiek, bet gan pašu cilvēku ļaunums to padara “apsēstu”.

Bet nu pie sarakstiem. Nesen atradu spāņu rakstnieka Karlosa Ruisa Safona izvēlētos 20. gadsimta desmit labākos gotikas romānus:

1. Shirley Jackson. The Haunting of Hill House (1959)

2. Joyce Carol Oates. Mysteries of Winterthurn (1984)

3. William Folkner. Sanctuary (1931)

4. James M. Cain Double Indemnity (1985)

5. William Hjortsberg Falling Angel (1978)

6. Mervyn Peake. Gormenghast (1950)

7. China Mieville. Perdicto Street Station (2003)

8. Angela Carter. Burning Your Boats (1997)

9. Stephen King. Pet Sematary (1983)

10. John Ajvide Lingqvist Let The Right One In (2004)

Neteiksim, ka visi desmit no Safona izvēlētajiem romāniem būtu klasiski gotikas paraugi, tomēr, iespējams, autors ir vadījies pēc noskaņas, kuri tie raisa. Pēdējos divus es esmu lasījusi, un tie man patika.

LibraryThing lasītāju balsojums grāmatas ar atslēgvārdu “haunted houses” ierindojis sekojoši: 1. Shirley Jackson “The Haunting of Hill House” ; 2. Sarah Waters “The Little Stranger”; 3. Richard Matheson “Hell House”; 4. Mark Z. Danielewski “House of Leaves”; 5. Nathaniel Hawthorne “The House of the Seven Gables”; 6. Jay Anson “The Amityville Horror”; 7. Stephen King “The Shining“; 8. Mary Downing Hahn “All The Lovely Bad Ones”; 9. Anne Rivers Sidons “The House Next Door”; 10. Susan Hill “Woman in Black”.

Vērts ir ielūkoties arī Goodreads veidotajos sarakstos Haunted houses un Hounted House Books, kuros abos līderis ir Stīvena Kinga “Shining“.

Interesanti ir arī LiveLib lasītāju veidotie saraksti Старинные замки и особняки  unТакие разные дома, kuri gan tēmu paver daudz plašāk un iepazīstina ar grāmatām, kurās māja ir viena no sižeta neatņemamām sastāvdaļām.

Хмелевская, Иоанна “Дом с привидениями” (2011)

Komentēt

Хмелевская, Иоанна. Дом с привидениями / перевелa B.Cеливанова. – Mockвa: фантом пресс, 2011. – (Яночка и Павлик; № 1). (Joanna Chmielewska. Nawiedzony dom. 1979.)

Hmelevskay_DomPoļu rakstniece Joanna Hmeļevska kādreiz bija ļoti populāra Padomju Savienībā un joprojām tāda ir palikusi krieviski lasošās publikas vidū. Gandrīz katrā lūgumā pēc izklaidējošas, bet ne stulbas literatūras tiek ieteikti viņas ironiskie detektīvi. Arī es savulaik izmēģināju divus viņas romānus, kas bija apvienoti vienā biezā sējumā. Diemžēl mana lasīšana iegadījās vienā nežēlīga karstā vasarā, kad es aukstuma meklējumos nonācu pat līdz pagrabam un, iespējams, manas prāta spējas smalka humora uztverei bija diezgan ierobežotas. Nekas, visu ir iespējams atkārtot.

Šoreiz ķēros pie neliela detektīva, sarakstīta tālajā 1979. gadā. Galvenie varoņi ir māsa un brālis – Janočka un Pavļiks, kuru tēvam ir kritis lielais loms – mantojumā no ārzemēs mirušā onkuļa tiek saņemta māja Varšavā. Māju gan var mantot ar nosacījumu, ka zem viena jumta tiek apvienota visa ģimene, kas nozīmē līdzšinējo īrnieku izmitināšanu citur, kā arī, protams, vecajai celtnei vajadzīgs remonts. Kā jau nākas, šis process ir mokošs un stresains, īpašus kreņķus sagādā viena veca grimza, kura atsakās jebkur pārvākties. Tomēr sevišķu mantinieku uzmanību izpelnās noslēpumainie bēniņi, jo viena to puse ir aizslēgta ciet ar septiņām nozaudētām atslēgām un nav attaisīta vismaz trīsdesmit gadus.

Romāna sākums mani neiepriecināja, jo autore krietnu brīdi velta stāstam par to, kā mantinieki Habroviči savā ģimenē uzņem pazaudējušos suni, kuram gan sižeta attīstībā būs liela nozīme. Kad ar suņa lietām tiek galā, romāns uz priekšu sāk ripot labāk – ap un par māju sāk risināties daudzi dīvaini un jautri notikumi, kuru epicentrā ir skolēni Janočka un Pavļiks. Simpātiskie brālis un māsa, un viņu draugs suns Habrs ievēro tādas lietas, kas aizņemtajiem pieaugušajiem paslīd garām, un tā viņi kļūst par īstiem detektīviem un palīdz poļu miličiem ķert noziedzniekus.

Grāmatas noskaņa krietni vien atgādina vecos, labos pusaudžu detektīvus. Kaut gan – kāpēc atgādina – tāda tā ir. Zinātkāri, enerģiski bērni, kuri aug saprātīgā, lai arī nedaudz dullā ģimenē, uziet uz pēdām ļaunprātīgiem valsts mantas izlaupītājiem un palīdz tos atrast godprātīgai milicijai. Retro šarmu romānam piešķir atgādinājumi par sociālisma realitāti, kad dolāriem bija īpaša vērtība, bet pēc darba bija fiksi jāskrien uz veikalu, jo var beigties maize. Kaut kas neticams, vai ne?

Kopumā man patika – romāna jaukā atmosfēra un vieglais humors izklaidēja. Lai arī sižets nav diez ko sarežģīts, tomēr patīkamā ņemšanās ap noslēpumainajiem bēniņiem un spītīgo grimzu bija saistoša un intriģējoša. Labprāt kādreiz palasīšu vēl kaut ko no panes Joannas sarakstītā.

Decembra meitene

Komentēt

Leon_Kamir_Kaufmann

Leon Kamir Kaufmann (1872-1933) Reading Woman (1921)

- Kitij, vai tu dzirdi, kā sniegs atsitas pret loga rūti? Cik jauka un maiga skaņa! It kā ārpusē kāds skūpstītu logu. Man gribētos zināt, vai sniegs mīl kokus un laukus, ja viņš tos skūpsta tik maigi. Un pēc tam pārsedz ar baltu, mīkstu segu un varbūt saka: “Čučiet, mīļie, kamēr atkal atnāks vasara.”

(no Luisa Kerola grāmatas “Alise Aizspogulijā, un ko viņa tur redzēja”, no angļu valodas tulkojusi Elfrīda Melbārzde)

Rudens seriāls “Dead Like Me”

7 komentāri

Tev ir astoņpadsmit gadu un tava dzīve ir sačakarēta. Pagātnē – pamesta koledža un nikna māmiņa, kura no rīta norauj tev segu un liek iet strādāt. Un tagad tu pirmo dienu strādā kādā kantorī, dziļi sirdī vēloties pasūtīt visus un visu… ļoti tālu. Pusdienlaikā tu dodies pēc dienišķā sendviča un tev uz galvas uzkrīt tualetes poda vāks no kosmosa stacijas “Mir”.  Protams, tu esi pagalam… bet tava dzīve turpinās. Life sucks, and then you die. And then it still sucks.

Seriāla radītājs Braians Fullers ir izveidojis pasauli, kurā bez dzīvajiem un mirušajiem ir vieta arī pļāvējiem (grim reapers) jeb dvēseļu vācējiem. Pļāvēji ir miruši cilvēki, kuru liktenis nav ļāvis tiem pēc nāves ieiet gaismā, bet gan nolēmis nezināmu, diezgan ilgu laiku kalpot par vidutājiem starp nāvi un cilvēkiem. Pļāvēji nenogalina, viņi vienkārši īsu brīdi pirms cilvēka nāves paņem cilvēka dvēseli, lai ķermenim būtu vieglāk nomirt. Tad viņi palīdz nelaiķim aptvert, ka tas ir miris un pavada to līdz gaismai. Izklausās viegli, tomēr darbs ir piedzīvojumiem bagāts un arī morāli nomācošs.

Džordžija Lasa (Ellen Muth) jeb Meitene, kuru nogalināja tualetes poda vāks, tiek iekļauta pļāvēju grupā, kuri vāc to cilvēku dvēseles, kas mirst dažādos negadījumos – nāves ir ātras un negaidītas, pārsvarā diezgan atraktīvas un pat komiskas. Tās izraisa greivelini – nelieli, nejauki mošķi. Grupas vadonis ir ironiskais Rūbs (Mandy Patinkin), bet viņas kolēģi – vējagalva Meisons (Callum Blue), ciniķe Roksija (Jasmine Guy), aušīgā Betija (Rebecca Gayheart), vēlāk – splīnīgā skaistule Deizija (Laura Harris). Pēc varoņu raksturojuma var saprast, ka tā nav nekāda sentimentālā balāde, bet īsta melnā komēdija, kuras galvenie varoņi ir spiesti skatīties uz nāvi distancēti un ironiski. Katru rītu pļāvēju grupa savācas kafejnīcā, Rūbs izsniedz stikeri ar nākamā miroņa vārdu, vietu un laiku, un tad pļāvējam ir jādara viss iespējamais, lai laikus paņemtu mirēja dvēseli. Tai pašā laikā pļāvējiem ir pašiem sev jānopelna nauda un jāatrod miteklis, nekādu bonusu un privilēģiju.

Ja viena seriāla daļa ir veltīta fantāzijas pasaulei, tad otra – skaudrai realitātei. Kas notiek ar ģimeni, kad nomirst bērns? Džordžijas pēkšņā nāve ir satricinājusi jau tā trauslo Lasu ģimenes mieru – māte, tēvs un jaunākā māsa katrs meklē veidu, kā samierināties un pieņemt notikušo. Daudz gan viņi atdotu, ja uzzinātu, ka Džordžija turpat pilsētā strādā kādā kantorī, lai nopelnītu iztiku. Džordžija arī pati ilgojas pēc savas ģimenes, kuru dzīves laikā nevarēja ciest, un laiku pa laikam atbrauc līdz mājām. Lai gan Rūbs viņai silti iesaka to nedarīt…

Dzīvajiem gan nav ļoti daudz tādu profesiju, kurā miršana un nāve būtu ikdiena, bet pļāvējiem nākas to vērot katru dienu. Dzīve ir īsa, visi mēs kādreiz mirsim, jābauda katrs mirklis utt. – tās visas ir jau dzirdētas prātulas, kuras viegli pārvērst klišejās, tomēr veselīgā ironijā ietīstītais, pozitīvais vēstījums neļauj seriālam noslīkt sentimentā. Sarkastiski, smieklīgi, dīvaini un samiernieciski.

Nīls Geimens “Kapsētas grāmata” (2011)

4 komentāri

Nīls Geimens. Kapsētas grāmata / no angļu val. tulk. Daina Ozoliņa. – Rīga: Zvaigzne, 2011. – (Lasītprieks!)

Šajā krēslas laikā un visādi citādi nomācošajā gadalaikā prāts tā vien nesas uz kaut ko spocīgu. Lai nebūtu pārāk briesmīgi, jāsāk ar bērnu grāmatu. Turpinu šogad uzsākto iepazīšanos ar Geimena darbiem.

Kādā melnā naktī pa melnām kāpnēm augšup kāpa viens melns vīrs, kurš turēja rokā melnu nazi. Viņš pagrūda bēniņu durvis un iegāja melnā istabā un piegāja pie mazuļa gultiņas un pacēla savu melno nazi, notēmējis to uz bērna krūtīm…
Tā sākas Geimena stāsts par puisēnu Nevienu Ouenu (Nobody Owens), kuram pavisam maziņam izdodas izbēgt no slepkavas un atrast patvērumu kapsētā. Spoku Ouenu pāris kļūst par viņa vecākiem, bet aizbildnis Sailass par saistošo posmu ar dzīvo pasauli. Puisēns aug, un visi kapsētas iemītnieki piedalās tā audzināšanā, līdz nelāgi notikumi atklāj, ka slepkava joprojām ir tepat līdzās.

Geimena stāsts ir pilns ar pārdabiskām būtnēm – vampīrs Sailass, vilkate Lupesku jaunkundze, pats par sevi – kapsētas spoku kolonija, mistiskais Slīrs kapsētas pazemē un kur nu vēl brīnišķīgie pretekļi gūli, kuri dzīvo savā baismīgajā pasaulē, kārojot ievilkt tur nomaldījušās miesas. Puisēns Nevs mitinās šajā savādajā realitātē kā vienīgais dzīvais cilvēks, kuram piešķirtas īpašās Kapsētas privilēģijas. Viņa dzīve ir sākusies ar traģēdiju, tomēr stāsts parāda, ka arī pēc traģēdijas ir iespējams dzīvot laimīgi un interesanti. Būtībā Nevam ir dota privilēģija, kura sākotnēji nemaz tāda nešķiet – sākt savu dzīvi kā baltai lapai, kuru neviens nesalīdzina ar senčiem un negaida nekādus konkrētus sasniegumus. Neva uzdevums ir palīkt dzīvam, augt un mācīties. Līdztekus spoku lietām Geimens parāda arī tādu morāliski pareizu rīcību kā vājāko aizstāvēšana skolā un īstas draudzības vērtību. Noslēgumā Nevs ir pats ieguvis savu vārdu un iziet pa Kapsētas vārtiem kā pieaugusi personība.

Lai arī grāmata izdota bērniem domātā sērijā, tomēr tā ir diezgan neomulīga un iederas pie šausmu stāstiem. Nezinu, vai sākumskolai tā ģimenes slepkavības aina un gūli nebūs par stipru (bet nu mūsdienu bērni jau pie daudz kā ir pieraduši). Izlasiet, vecāki, vispirms paši, arī jums tā būs laba izklaide!

Vispār es gribēju Geimenu drusciņ pakritizēt par paris nesakarībām, bet aizgāju palasīt grāmatas sākumu angliski, un tagad varu kritizēt tikai pati sevi – jo cik var teikt sev viens cilvēks, ka vismaz bērnu grāmatas vajag lasīt oriģinālā! Pati vien es esmu sev nozagusi biedējošo grāmatas sākumu, kurā Geimens apzināti uzdzen nervozu trauksmi un imitē folkloras šausmu stāstu noskaņu. Mīļie draugi, lasiet šo grāmatu orģinālā (un teksts ir pietiekami vienkāršs, lai varētu būt apgūstams arī skolēniem angļu valodas lasīšanā)!

Fragments no manas mīļakās grāmatas nodaļas “Danse Macabre”:

Viņa pastiepa roku. Tiklīdz viņas pirksti iegūla Džozija Vortingtona plaukstā, atskanēja mūzika. Mūzikas skaņas, ko Nevs dzirdēja pirms tam, bija šķitušas kā ievads, bet šī bija īstā dziesma. Tā bija mūzika, kuras dēļ visi bija ieradušies, tā lika kājām cilāties dejas ritmā. Visi sadevās rokās – dzīvie un mirušie –  un metās dejā. (..)

Un līdz ar mūziku Liza iedziedājās:

“Soli liec un griezies te,

Dejojam mēs Macabre.”

Mūzika pildīja Neva sirdi un prātu ar milzīgu prieku un viņš dejoja tā, it kā būtu mācījies šīs dejas soļus, it kā viņš vienmēr būtu tos pratis.

Piektā pietura – 2012

10 komentāri

Novembra drēgnā, pelēkā migla ir nolaidusies pār dienām, laikam kāds debesīs ir nolēmis ietaupīt uz spuldzītēm.  Tikai dažreiz lēnām pavelkas vaļā krēslas aizkari, lai pasaulē ielaistu kādu nomaldījušos saules blāzmu, bet citādi – ideāls laiks grāmatām un filmām, kuras šobrīd nespēj izkonkurēt reālā dzīve.

Grāmatu zīmes (autors: DMfoto, no fotokonkursa “Rudens-2009″)

Rudenī domāju par viedokli, ko izteicis  šī gada Bukera balvas žūrijas priekšsēdētājs Peter Stothard. Viņaprāt, pieaugošais grāmatu blogeru skaits negatīvi ietekmē tradicionālo kritiku un liek tai atkāpties masveida viedokļa priekšā. Tas kaitēšot literatūrai kopumā un sabojāšot lasītāju gaumi. Zināma mērā es saprotu godājamā rakstnieka bažas un piekrītu, ka “…to be a critic is to be importantly different than those sharing their own taste… Not everyone’s opinion is worth the same.” Kritiķis un grāmatu blogeris tiešām ir divas atšķirīgas rakstītāju pasugas, tikai dažreiz man šķiet, ka grāmatu blogeris pašu būtiskāko – grāmatas – mīl vairāk. Cilvēkam, kurš ir izvēlējies savā brīvā laikā ne tikai aizrautīgi lasīt grāmatas, bet arī rakstīt par tām, būtu diezgan dīvaini pārmest apzinātu negatīvo kaitniecību un citu gaumes bojāšanu, jo vispār jau blogus gan raksta, gan arī apmeklē brīvprātīgi. Nav brīnums, ka angliski rakstošajā blogeru pasaulē pēc šī viedokļa izlasīšanas notika viļņošanās, jo daļa jutās personiski aizskarti. Man tomēr šķiet, ka grāmatu blogeri piedāvā to, ko oficiālā kritika vairs nespēj – subjektīvu, bet patiesu viedokli par grāmatu, kurā nebūtu slēptas mārketinga intereses.

Nelasu sistemātiski grāmatu kritikas angļu valodā, nevaru salīdzināt ar blogeru rakstīto, tomēr latviešu kritikas man ārkārtīgi reti ir raisījušas interesi par grāmatu (ja vien neesmu jau pazīstama ar citiem rakstnieka darbiem). Lai arī ir sajūta, ka grāmata publiskā telpā parādās regulāri, tomēr tās kvalitatīvā klātbūtne ir nepietiekama. Pirmkārt, grāmatu kritiku vispār ir maz, otrkārt, tās bieži ir uzrakstītas nevajadzīgi sarežģīti (lai recenzents varētu paspīdēt ar savu erudīciju) vai arī apzināti nekādi, ar ko es domāju recenzenta nespēju skaidri pateikt, vai viņam konkrētā grāmata ir patikusi. Brīžiem šķiet, ka mūsu mazajā literārajā telpā, kur kritiķis gandrīz vienmēr ir arī literāts, nemaz nav iespējama profesionāla analīze, jo “es par Jāni slikti nerakstīšu, man taču nākamgad arī iznāks grāmatiņa, un tad Jānis par mani slikti uzrakstīs.” Daudzi gadiem pa malām runā par tulkojumu slikto kvalitāti, tomēr es nekad neesmu lasījusi nevienu kritiku, kura analizētu kādu nekvalitatīvu tulkojumu. Kvalitatīvas, dziļas kritikas trūkums vispirms jau bremzē pašas literatūras attīstību, jo neļauj autoriem apzināt un izvērtēt savas kļūdas. Tādēļ mans ierosinājums Peter Stothard līdziniekiem (gan vairāk Latvijas kontekstā) būtu domāt par kritikas uzlabošanu, bet neaiztikt cilvēkus, kuriem grāmatas nav maizes darbs.

Es domāju, ka gan grāmatu kritiķi, gan grāmatu izdevēji var tikai priecāties, ka latviešu grāmatmīļi aizvien vairāk grib draudzīgi čupoties un vairoties. Tam apliecinājums ir nesen radītais literatūras blogu apkopojums Feisbukā (paldies veidotajiem!), kas palīdzēs regulāri sekot līdzi visiem blogeriem, kā arī nesenā Goodreads latviešu grupas aktivizēšanās, kurā šobrīd aktīvi norisinās kopīgās lasīšanas projekts. Decembrī notiks Dikensa “Ziemassvētku dziesmas”, Leimanes “Vilkaču mantinieces” un Tolkīna “Hobita” lasīšana. Pievienojies!

Man pašai pa šo laiku ar lasīšanu ir veicies visādi. Diezgan sparīgi uzsāku septembri, uztaisīju plānoto grāmatu nedēļu (lai gan viena grāmata man joprojām nepadevās lasīšanai) un pēc tam pievērsos gados vecāku kundžu sarakstītajam. Oktobris gan neizdevās tik ražens, cik bija plānots, jo uzrakstīju tikai par četrām grāmatām. Toties ieskaitiet manā kontā izņemtu gudrības zobu, kurš beidzot mani noveda tiktāl, ka notiesāju to uz nāvi. Bet tas process nebija produktīvs lasīšanai, tikai dīkai seriālu blenšanai. Novembrī es esmu atjaunojusies dzīvei un nosvinējusi sava emuāra divu gadu jubileju. Šobrīd cenšos saprast, kā es varētu sekmīgi pabeigt savus šī gada izaicinājumus, bet droša es esmu vienīgi par Goodreads 2012. gada apņemšanos izlasīt 80 grāmatas, pārējos – laiks rādīs.

Nākamajās nedēļās palasīšu drusku par aizkapa dzīvi, īpaši pievēršoties tēmai „Apsēstās mājas”, tad man līdz 21. decembrim vajadzētu savilkt galus distopiju izaicinājumam. Ziemassvētku lasīšana nebūs nekāda lielā, padomā vien pāris grāmatas. Un tad jau atkal laiks jauniem plāniem :)

Rūta Mežavilka “Dzimuši Latvijai” (2012)

4 komentāri

Rūta Mežavilka. Dzimuši Latvijai. – Rīga: Dienas Grāmata, 2012.

Šogad nedaudz lasīju Rūtas Mežavilkas dzeju – man patika, šķita saprātīga un nesamākslota. Tādēļ nupat iznākusī Mežavilkas grāmata – debija prozā – izraisīja interesi. Pārmaiņas pēc taču es arī varētu izlasīt kaut ko pavisam svaigu.

Mežavilkas romāna galvenās varones Annas dzīve tiek rādīta divos laika nogriežņos – 80-to gadu beigās un 2005. gada martā. Jaunākajos laikos Anna ir trīsdesmitgadniece, bagāta šķirtene, kuras dzīve tobrīd nav sakārtota. Īstenībā, viņa izskatās diezgan izmisusi un, kā jau tas pienākas krīzes brīžos, pārdomā pagātni. Anna atceras savu vidusskolas laiku, kas sakrīt ar Trešo atmodu, un vēsta par savām jaunietes sajūtām mājās un skolā, par pirmo mīlestību, par toreizējo Rīgu un apkārtējo noskaņojumu.

Debijas romānam rakstniece ir gājusi pašsaprotamu ceļu – viņas varone ir viena gadagājuma ar pašu autori, man pat palika iespaids, ka daļa pagātnes varētu būt ņemtas no jaunības dienasgrāmatām, jo parasti jau tik smalkas detaļas neatceras. Vispār es nezinu, kā es varētu vertēt romānu kaut cik objektīvi, jo pārāk labi varu identificēties gan ar Annas dzīves notikumiem, gan ar toreizējo laiku. Lasīju un domāju – vai man notikumi liktos tikpat interesanti, ja tie nebūtu arī manī pašā? Mana jaunība gan netrāpīja uz padomju gadiem, tomēr noskaņu no tā laika es vēl paspēju saķert. Kādreiz man bija žēl, ka es neesmu dzimusi vēlāk, jo trāpīju uz riktīgiem juku laikiem, tomēr šobrīd man nelielā padomju gadu izjušana šķiet vērtīga. Mežavilkas romānā es atradu toreizējo gaisotni – tā pelēcības, miglas izjūta, nospiedoša nomāktība, kuru īstenībā saprot tikai tagad, ar laika distanci – jo cilvēki taču arī toreiz dzīvoja, dziedāja un rosolu grieza un nemaz tik slikti nejutās, jo citu dzīvi vienkārši nezināja. Dīvainā kārtā man no padomju gadiem ir fiziskas neērtibas sajūta – biezas, neglītas zeķubikses, ar skolas smaku pievilkusies forma, neērtas “Pirmā maija” kurpes – un tāds nereāls prieks par mandarīnu un importa maisiņu. Toreiz laime bija vienkārša.

Ja skatās no sociālo notikumu skatupunkta, varbūt man gribētos, lai grāmata ir vairāk par toreizējo sistēmu, kāds krāšņāks konflikts, izvērsta pretruna. Tomēr – no otras puses – kad man pašai bija pirmās mīlas agonija, manis pēc tur varēja kaut vai piecas neatkarības pasludināt, pašas dzīve bija daudz svarīgāka. Tādēļ man ir saprotama autores izvēle koncentrēties uz Annas izjūtām, lai arī rādīt tās uz vēsturisku notikumu fona. Otro Annu, vecāko, es sapratu daudz mazāk, lai gan sajutu viņu kā cilvēku, kuram nav noslēgti rēķini ar pagātni un vecas lietas traucē būvēt nākotni. Arī pazīstamas izjūtas.

Vienīgais, kas man īsti nepatika, ir romāna nosaukums. “Dzimuši Latvijai” ir diezgan ambiciozs un drīzāk raisa asociācijas par kādiem brīvības cīnītājiem. Te taču ir vienas meitenes stāsts, diezgan intīms un klusināts, par savas dzīves krustcelēm. Tas varētu maldināt potenciālo lasītāju, citādi jau nekas.

Romāns ir skumjš un drēgns, gandrīz kā novembris, raisa nostaļģiskas izjūtas. Anna paliek ar cerībām, kas tomēr ir ārējas, citu radītas. Jācer, ka viņai veiksies. Tomēr vecāku paaudzi gan ir žēl – dzīvot pasaulē, kurā bija paredzēts, ka cenas nemainīsies nākamos 20 gadus, sniegs sāks snigt pēc plāna, bet “peršingi” jau ir notēmēti, bija diezgan nomācoši.

Interesanti būtu uzzināt kāda tagadējā jaunieša (-tes) domas par Annu un viņas pārdzīvojumiem. Mainās jau tikai laiki, bet diez vai cilvēka jaunības izjūtas.

Edvarts Virza “Straumēni” (1990)

8 komentāri

Edvarts Virza. Straumēni: vecā Zemgales māja gada gaitās: poēma. – Rīga: Liesma, 1990. (Pirmizdevums 1933. gadā)

Skaidri zinu, ka fragmentus no “Straumēniem” es esmu gan lasījusi, gan klausījusies, kā arī manai latviešu valodas skolotājai patika poēmas tekstu izmantot diktātiem. Tomēr tādu lasīšanu no vāka līdz vākam gan es neatceros, tādēļ Virzas “Straumēni” līdz šim bija pieskaitāmi pie manām Kauna staba grāmatām. Tā kā Goodreads latviešu grupa to izvēlējās pār novembra mēneša latviešu grāmatu, izmantoju iespēju un ķēros pie lasīšanas.

Jāsaka, vienreiz ir grāmata, par kuru es nenožēloju, ka lasu to kā pieaudzis cilvēks. Vidusskolā es noteikti nebūtu novērtējusi garos, bagātīgos teikumus, kas pārpludināti ar metaforām, epitetiem, alegorijām u.c. mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem. Daudzas rindkopas ir veidotas kā nelielas, bet krāšņas gleznas, un teikumus gribas pārlasīt atkal no jauna, lai labāk uzburtu domās autora iedomāto ainavu vai darbību. Skaisti! – daudzas reizes man gribējās izsaukties, var just, ka grāmatu rakstījis dzejnieks.

Edvards Virza ir rakstījis, ka „dainas ir savāda, sastingusi pasaule, kurā mēs neredzam nekādas evolūcijas”, un līdzīgi tām veidojis „Straumēnos” attēloto dzīvi, kura ir dīvaini stabila, ārējiem notikumiem neskarta, savā veidā mūžīgā un ideālā pasaule. Šeit cilvēki ir atraduši sev Mājas un spējuši samierināties ar nerimtīgo laika tecējumu, ritmiskajā gadalaiku maiņā rodot sev savdabīgu mieru. Nemitīgie lauku darbi, kurus secīgi pieprasa pati daba, it kā norāda uz visu lietu sakārtotību – vispirms mēs uzaram zemi, tad sējam, tad pļaujam, tad kuļam un maļam, un pavasarī iesētais grauds rudenī ir pārtapis smaržīgā maizes klaipā. Viss ir harmonijā, tāda ir lietu kārtībā.

Tā šī māja pārtika pati no saviem tikumiem un laukiem, nekārodama pat ārpasaules Dieva, jo Viņš dusēja uz tās palodām, ieaudies visā tās kārtībā.

Kārlis Miesnieks. Dienišķā maize (1929)

Virzas skatījumā laika ritējums cilvēkus izveido viedākus: „Dzīves kāpieni ir gara kāpieni, un, uz tiem nosēdies, cilvēks tālāki redz.” Viens no poēmas spilgtākajiem tēliem ir Vectēvs – mierīgs, dzīvesgudrs sirmgalvis, kurš koka klucīti pārvērš klausīgā darbarīkā, bet bites savalda ar rāmu garu un laipnu valodu. Savukārt, čaklajai saimniecei veltītas šādas rindas: „Skaistums viņas sejā ir atstājis tik dziļas pēdas, ka to nav paspējis aiznest sev līdzi laiks.” Tā jau ir, ka patieso skaistumu nebojā nekādas grumbas, un mūsu mīļie cilvēki staro no iekšienes.

Lai no manis nenāktu viena vienīga jūsma, varu teikt, ka grāmatu piesēst un pāris rāvienos izlasīt es nevarētu – pārāk daudz poētikas un patētikas, arī pats teksts prasa lēnu apiešanos. Bet terapeitiskās devās – no rīta un vakarā pa 20 minūtēm – tas bija pat ļoti baudāmi un skaisti. Bez estētiskās baudas es ieguvu arī nelielu ieskatu lauku dzīves teorijā, jo man kā pilsētas bērnam ir diezgan aptuvena nojausma par labības pārtapšanu par maizi vai lina pārtapšanu par audumu. Briesmīgi smagi jau viņiem bija jāstrādā, baidos, ka manis ilgam laikam nepietiktu. Kā arī tā ēšana – Vectēva medusmaize, slavenās Zemgales desas un skurstenī kūpināta gaļa, kāpostu skābēšana, pīrāgu un maizes cepšana, zivju zupa pieguļā, grūdeņa strēbšana uz lauka, sviesta kulšana, cūku bēres un bagātīgie svētku galdi ar paštaisītu aliņu un ogu šņabīti. Ek, strādāja cilvēki, bet paēst arī mīlēja!

Dziesmas bija locījušas šo ļaužu garu, pasakas viņiem bija devušas gudrību, bet darbs bija viņus skolojis, un viņi bija to pēcnācēji, ko likteņi iemeta šīs zemes lielajā sietā un vētīja Zemgales lielajos vējos paaudzi pēc paaudzes, līdz viņi bija izsijājušies savās mājās, un kādreizējo mežu šņākšana un druvu zuzēšana drebēja viņu balsos un valodā.

Es tiešām iesaku grāmatu izlasīt visiem pieaugušajiem grāmatmīļiem, kuri to līdz šim ir apgājuši ar līkumu – iespējams, ka jūs sagaida patīkams pārsteigums. Kādēļ gan lai latviešiem arī nebūtu pašiem sava pastorālā utopija?

Džons Ērvings “Sidra nama likumi” (2004)

17 komentāri

Džons Ērvings. Sidra nama likumi / no angļu val. tulk. Ieva Lešinska. – Rīga: Jumava, 2004. (John Irving. The Cider House Rules (1985)).

Kad meklēju sev rudenīgo noskaņu grāmatu, “Sidra nama likumi” man šķita ļoti atbilstoša izvēle: kaut kas par aromātiskiem āboliem un lielu ābeļdārzu, uz kuru fona norisinās dramatiski notikumi tradicionālā amerikāņu ģimenē. Pa ausu galam biju dzirdējusi par bāreņu namu, bet tā likās tāda blakustēma. Tas, ka es smagi ieberzīšos abortu tēmā, man galīgi nebija padomā. Un arī tie ābolu audzētaji bija tālu no idilliskas pilnības.

Ja romānu vajadzētu raksturot ar diviem vārdiem – tas ir par atbildību un izvēli. Galvenais varonis Homērs Velss ir piedzimis Menas štata Svētā Mākoņa bāreņu patversmes slimnīcā. Viņu vairākas reizes neizdodas nodot adopcijā, līdz ar to viņš kļūst par bāreņu nama sastāvdaļu un galvenā ārsta Vilbera Lārča labo roku. Svētais Mākonis ir cilvēku pamests miests, reiz neliels kokrūpniecības centrs. Šeit notiekošo gan tikai ar lielu piespiešanos var nosaukt par svētu – netālu esošajā dzelzceļa stacijā katru dienu izkāpj vairākas sievietes ar pilnām dzemdēm, kuras grūši dodas kalnup, lai dzemdētu un pamestu kārtējo bērnu vai taisītu abortu, kas ASV tobrīd (starpkaru periodā) vēl ir aizliegts. (Un tāds būs vēl ilgi – abortus legalizē 1973. gadā.) Slimnīcas ārsts Lārčs dažādu savas dzīves notikumu rezultātā (kuri tiek smalki izstāstīti) ir izvēlējies palīdzēt sievietēm, lai kāds nebūtu viņu lēmums – viņš palīdz dzemdēt bāreņus vai taisa abortu un nevienai dvēselē nelien, nenosoda, tikai sniedz kvalificētu medicīnisku palīdzību, jo redz, ka kādam tas jādara. Lārčs ir iemācījis savu amatu arī jaunajam Homēram, tomēr tas abortus taisīt nevēlas; Lārčs neiebilst: „Nosodi, cik uziet. Taču tu nedrīksti nezināt, skatīties uz citu pusi, nespēt to izdarīt – ja nu tu savas domas mainītu.” Ērvings atklāj toreizējā sabiedrībā valdošo liekulību abortu jautājumā – visi zina, ka masveidā tiek taisīti kaktu aborti un sievietes pēc tiem mirst, tomēr morāle stāv pāri visam. Dakteris Lārčs raksta vēstules prezidentiem un viņu sievām, kuras nekad nenosūta, un argumentē savu nostāju: „Ja tiek gaidīts, lai cilvēki pret saviem bērniem izturas ar atbildības sajūtu, viņiem jādod tiesības izvēlēties, vai viņiem bērnus radīt vai ne.” Slimnīcas medmāsa īsi un precīzi ir noformulējusi arī manu viedokli šajā sensitīvajā jautājumā: “Sabiedrība, kas atbalsta aborta aizliegšanu ar likumu, ir sabiedrība, kas atbalsta vardarbību pret sievietēm.” (Un tas ir arī viss, ko es par to vēlos teikt.)

H.H. La Thangue. Cider Apples (1899)

H.H. La Thangue. Cider Apples (1899)

Kad Homērs iepazīstas ar jaunu pāri (arī ar to pašu abortu starpniecību) un aizbrauc tiem līdzi stradāt ābeļdārzā, viņš nonāk pilnīgi citā pasaulē. Tā arī ir viņa vēlēšanās – aiziet no bāreņu nama ne tikai fiziski, bet arī garīgi. Ilgus gadus Homērs paliek pie ābelēm, augļkopības, sidra gatavošanas, par spīti daktera Lārča uzstājīgiem aicinājumiem viņš negrib būt ārsts, bet iedomājas apmānīt likteni. Viņš izvēlas dzīvot īpatnējā mīlas trijstūrī, kurā trīs cilvēki ir varbūt pat pārāk atbildīgi – viņi labāk ir trīs pa pusei laimīgi mīļākie, bet ne divi laimīgi un viens nelaimīgs.

Ir gluži dabīgi gribēt, lai cilvēks, kuru mīli, darītu to, ko tu gribi vai kas, tavuprāt, viņam nāktu par labu, taču tev jāļauj notikt, kam jānotiek. Tu nedrīksti iejaukties to cilvēku dzīvē, kurus mīli, vairāk nekā to, kurus nepazīsti

Grāmata ir bieza un par visu tiek izstāstīts smalki (es nezināju, ka somaiņu mātītēm ir divas vagīnas un grāvenšteini vislabāk der ābolu pīrāgiem, nemaz nerunājot par ginekoloģiskiem smalkumiem, kurus labāk nemaz nezināt). Te ir daudz smalku un piņķerīgu notikumu, kuri kopā veido unikālo dzīves mozaīku un pamatīgi izskaidro, kāpēc varoņi pieņem tieši tādus lēmumus un dzīvo tieši tādas dzīves. Varbūt tādēļ mīlas trijstūris garu gadu garumā liekas neizbēgama simbioze, bet daktera Lārča ikdienas atslodze ar ētera masku uz sejas – cilvēciska izdzīvošanas sastāvdaļa. Starp citu, šī ir kārtējā grāmata, kurā tiek lasīts priekšā Dikenss – dakteris Lārčs, savdabīga humora iedvesmots, ir izvēlējies zēniem katru vakaru lasīt nodaļu no “Dāvida Koperfīlda”, bet meiteņu guļamistabā tiek lasīta Brontē “Džeina Eira”. Vismaz beigas šīm grāmatām ir laimīgas, dažiem bāreņiem arī.

„Sidra nama likumi”ir romāns ar daudziem jautājumiem, uz kuriem būtībā nav viennozīmīgu atbilžu. Lai arī cilvēki izdod likumu krājumus un izveido tiesas, tomēr dzīves likumi ir jārada katram pašam – nav svarīgi noteikumi, kas tiek piesprausti sidra namā pie sienas, jo īstos noteikumus nosaka tie, kas dzīvo šajā sidra namā. Katram pašam ir sava dzīve, sava izvēle, sava atbildība un sirdsapziņa.

Older Entries Newer Entries

Follow

Get every new post delivered to your Inbox.

Join 88 other followers