Šo grāmatu bibliotēkā izvēlējos, jo gribējās palasīt kaut ko pretstatam tumšam laikam. Grāmatas vāks stāstīja par kaut ko bērnišķīgu un saulainu.

Nu un jāsaka, ka ne  pirmo reizi, latviešu tulkojuma grāmatas vāks ir pilnīgi garām.  Tā nav bērnišķīga grāmata, par ko domāt vedina naivais zīmējums. Tā arī nav „stilīga, moderna un humorpilna grāmata!” , kā vēstīts uz grāmatas vāka. (Ko vispār nozīmē stilīgs un moderns literatūrā?) Īstenībā grāmata ir daudz labāka.

Jauna sieviete sev iztiku dzīvei nopelna, zīlējot ar Taro kārtīm. Stāsts par viņas tagadējo dzīvi mijas ar ainiņām no viņas bērnības un pusaudžu gadiem. Viņas tēvs ir mazas apbedītāju firmiņas īpašnieks, kurš ir iecerējis maksimāli attīstīt savu biznesu, lai to mantotu viņa vienīgā meita. Apbedīšanas birojs ir viņu māja mazā Ziemeļvācijas pilsētiņā, un visa tā padarīšana ar līķiem un viņu tuviniekiem norisinās Felicijas acu priekšā. Lieki teikt, ka viņa ir dīvaina meitene, kura nepakļaujas standartiem, viņas labākie draugi ir zēni (vispirms Gunnars, tad Tobijs), tādi paši dīvaiņi.

Grāmata ir ironiska un asprātīga, vieglā valodā sarakstīta, tajā nav vienkāršu un stereotipu varoņu. Tomēr aiz Felicijas dzīves ārējā viegluma slēpjas drāma – viņa meklē savas dzīves Keriju Grantu, TO vīrieti, par kuru varētu teikt: „Kad es apošņāju tavu dvieli, tad es jūtu kņudoņu vēderā.” Viņai liekas, ka tādu ir atradusi, bet vai tiešām?

Viņas seksuālās attiecības ar vīriešiem ir interesantas, un, manuprāt, tās ir sekas viņas bērnībai apbedītāja birojā, kurā cilvēka ķermenis ir tikai čaula, kurai jāizrāda pienācīga cieņa. Viņa savu ķermeni atdala no savām izjūtām,  un nesaista ķermenisko baudu ar konkrētu vīrieti.

Mans mīļākais grāmatas tēls ir zinātkārais Tobijs, kurš no pasaules grib iegūt visu iespējamo: „Vajag sīki un smalki iepazīt sevi, tikai tad varēsi pats izvēlēties savu pozīciju. Ja to nedara, tad agrāk vai vēlāk tev kādu piešķirs.” Felicijas dzīve no agras bērnības ir tāda sevis un apkārtējās pasaules iepazīšana, kurai pāri klājas tēva iegriba viņu padarīt par apbedītāju, mācot viņai šī darba principus. Felicijai no mirušajiem aizžņaudzas elpa, un viņa izvēlas dzīvot citu dzīvi. Iepriecina, ka grāmata nebeidzas ar klasisko „ es atradu savu īsto vīrieti un tādēļ tagad varu būt laimīga”. Grāmatas beigās varone ir gudrāka un stiprāka kā sākumā, bet vīriešiem tajā ir pakārtota loma.

Grāmata patiks seriāla „Six feet under” cienītājiem, līdzīgs stils un melnais humors.

3 iemesli, kāpēc lasīt šo grāmatu:

1) ironisks humors mijas ar interesantām dzīves atziņām;

2) nestandarta personības;

3) nesamākslotība, labs valodas stils .