Indija Naita “Visa mana dzīve” / no angļu val. tulk. Ina Strautniece. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2009. (India Knight “My Life on a Plate, 2000.)

Šis ir mans nākamais mēģinājums atrast humorīgu grāmatu. Teikšu to pašu – vāks neatbilst saturam.  Salīdziet latviešu izdevumu ar oriģinālu:

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Latviešu izdevumā kaut kāds garlaicīgs šķīvis (kādēļ šķīvis, ja tulkojumā vārds „šķīvis” ir pazudis?) varētu vēstīt par kādas Anglijas mamzeles memuāriem, bet oriģinālā vāka haotiskā jautrība precīzi atspoguļo romāna noskaņu. Tā ir jautra grāmata par trīsdesmitgadnieci Klāru Hatu ar diviem maziem bērniem, kura paralēli mājai un bērniem uz pusslodzi cenšas strādāt par žurnālisti, žonglējot ar māju, vīru, draudzenēm, māti un pārējo ģimeni, kā arī pūloties saprast sevi šajā pasaulē.

Mani izbrīnīja izdevniecības pieteikums: „Indija Naita (1965) ir viena no pārsteidzošākajām jaunajām britu rakstniecēm”. Lai arī Naitai šis ir pirmais romāns, viņa ir diezgan pazīstama Anglijas žurnāliste, tādēļ nosaukt viņu par jaunu (a la nepieredzējušu) nav īsti korekti.  Interesanti, ka savā pirmajā grāmatā viņa ir izmantojusi tik daudz faktu no savas dzīves – vecāku šķiršanās drīz pēc viņas dzimšanas, patēvs un divas pusmāsas, mātes trešās laulības, viņai pašai uz grāmatas rakstīšanas brīdi ir divi puikas un bijušais vīrs – glancētu žurnālu redaktors. Tāda sajūta, ka viņa tāpat kā Elizabete Gilberte („Ēd, lūdzies, mīli” autore) ir izmatojusi grāmatas rakstīšanu kā terapiju pēc savas laulības šķiršanas. Naitas vīra vietā, es, līdzīgi Gilbertes vīram, rakstītu atbildes grāmatu.

Grāmata tiešām bija smieklīga, pieņemu, ka Anglijas dzīves pārzinātājiem viņa varētu likties vēl smieklīgāka, jo autore jauki ironizē par dažām sadzīves parādībām un dzīves stilu. Tai pašā laikā mani brīžiem tā kaitināja, jo autores apsēstība ar savu svaru, nepārtraukti to uzsverot, man likās traucējoša. (Un, kas tā par māti, kura savai meitai pie radu pilna galda var pateikt: „Mēs atbalstam cits citu. Un šī atbalsta vārdā es aicinu jūs visus turēt baltmaizītes tālāk no Klāras, kurai ir nopietni draudi pārvērsties… teiksim, staigājošā štopkūkā.” Es tādai mātei mauktu, goda vārds.) Ja 1,75m garai sievietei ir angļu 16.izmērs, viņu ir grūti nosaukt par štopkūku. Otrs mani kaitinošais faktors bija vīrietis, kurš no sākuma riebjas, bet vēlāk izrādās sapņu princis – skaists, bagāts un slavens. Klišeja. Kāpēc prinči nekad nav neglīti, nabagi un neviena neievēroti?

Zvaigzne ABC ir izdevusi vēl vienu Indijas Naitas grāmatu „Tu taču gribi mani, vai ne?” (Don’t You Want Me? (2002)), kas ir līdzīga pirmajai, tikai vēl klišejiskāka – sieviete ar bērnu meklē Īsto un izrādās, ka tas visu laiku ir bijis turpat blakus.

3 iemesli, kāpēc lasīt šo grāmatu:

1) smieklīga, es pat teiktu jautra;

2) jaunā māmiņas varētu atrast radniecīgas sajūtas;

3) salda konfekte drūmas noskaņas aizbaidīšanai.

Indija Naita ir izdevusi vairākas grāmatas, kuras nav romāni.  The Shops (2003) un The Thrift Book: Live Well and Spend Less (2008) ir veltītas šopingam, tik nozīmīgai sievietes dzīves sastāvdaļai ;), savukārt Neris and India’s Idiot-Proof Diet (2007) un  Neris and India’s Idiot-Proof Diet Cookbook (2008) atspoguļo viņas, ar draudzeni kopīgo notievēšanu par četriem izmēriem katra (mani vairs neizbrīna apsēstība ar svaru). Manuprāt, viņa ir interesanta personība (sk. http://indiaknight.posterous.com/), bet tā īsti mani aizkustināja viņas raksts par meitiņas dzimšanu 2004.gadā , kurai atklāja DiGeorge syndrome un drīz pēc dzimšanas veica sirds operāciju. Tas viņu parāda kā stipru cilvēku un labu žurnālisti.

Lai arī Naita drīzāk ir humoriste un stilīga dzīves aprakstītāja nekā rakstniece, un man nav domas, ka tā ir augstvērtīga literatūra, visticamāk, ka es izlasīšu viņas trešo romānu Comfort and Joy, kuram jānāk klajā novembrī.