Maikls Ņūtons „ Dvēseļu ceļojums: dzīve starp dzīvēm” / no angļu val. tulk. I.E.Rikmane. – Rīga: Arka (Atēna), 2006. (Michael Newton „Jorney of Souls”, 1994)

Vairāku gadu desmitu garumā Ņūtons esot hipnotizējis cilvēkus un tie viņam stāstījuši par savu dzīvi starp dzīvēm: par to, kur nonāk dvēsele pēc nāves, ko tā ir darījusi uz Zemes, kādi tai ir bijuši uzdevumi, kā izskatās telpa starp dzīvēm, kas tur notiek, kā tur viss notiek utt. Lielāko daļu grāmatas aizņem dialogi starp hipnotizētāju un klientu, pa starpu autors klāsta savus uzskatus par aizsauli.

Grāmatu es sāku lasīt ļoti labdabīgā noskaņojumā, jo daudzi par viņu atsaucās sajūsmināti, kā arī vispār patīk tādas lietas. Diemžēl, grāmatu lasot, aizvien vairāk pārņēma sajūta, ka lasu pavājas kvalitātes fantastiku – Zeme kā liels spēles laukums, kurā tiek izspēlētas dažādas partijas, tad vēl tam pievienojas autora fantāzijas, kurām nav nekāda pamata ne ticēt, ne neticēt. Tāds sava veida Matrikss. Tai pašā laikā autora pārliecība par klāstītā īstumu ir nesatricināma. Ja Ņūtonam kaut kas teorijā neiet kopā, viņš ir rezervējis iespēju pateikt, ka informācija tiek bloķēta.

Man ir tikai loģisks jautājums – ja jau autors tik daudz stāsta par savu klientu pagājušajām dzīvēm, tai skaitā arī diezgan konkrētus faktus, kādēļ viņš grāmatā neraksta par to atbilstību reālajai dzīvei? Nav nemaz tik grūti salikt kopā notikumus un sameklēt pagātnē attiecīgu cilvēku. Priekš manis tas būtu diezgan nozīmīgs iemesls sākt domāt, ka arī citām viņa teorijām ir kāds reāls pamats.

Man nepatika šīs grāmatas tulkojums. Jo tālāk es lasīju, jo dīvaināk man šķita, ka bieži vien uz jautājumu tiek sniegta neloģiska atbilde, bet dialogs turpinās tālāk it kā viss būtu kārtībā. „Ja raksturs ir dvēseles identitāte, tad no kurienes nāk kaisle? – Tieksme izcelties ir iekšēja katrai dvēselei, bet arī tā var svārstīties no dzīves uz dzīvi. – Un kur iederas dvēseles integritāte? – Kaisles izvērsumā. Integritāte ir vēlme būt godīgam pret savu „Pats” un saviem motīviem tādā mērā, ka ir iespējama pilna apziņa par ceļu, kas ved uz avotu.” Manuprāt, svešvārdi ‘identitāte’ un ‘integritāte’ nav domāti tajā nozīmē, kā tos ierasts lietot latviešu valodā, tie bija jātulko. Kas vispār ir domāts ar kaisli, es nesapratu. Passion? Kas ir savs „Pats”? Esība? Tādā garā varētu ķidāt visu grāmatu. Izskatās gan, ka tulkotāja ir tulkojusi tikai šo vienu grāmatu, tas nedaudz mierina.

Par attaisnojumu iepriekšminētajam varu teikt, ka grāmata apstulbina. Tā ir gatava, precīzāk, Ņūtons ir gatavs sniegt atbildes uz jautājumiem, kuri gadu tūkstošiem ilgi ir nodarbinājuši cilvēces prātus. Angliskajās atsauksmēs es vairākas reizes lasīju: „lūk, beidzot viss ir skaidrs, bet es tik daudz esmu lasījis ezotēriku…”

Cilvēks nomirst, viņa dvēsele pa gaismas ceļu nonāk dvēseļu pasaulē, kas ir „bezlaicīga ne-telpa”. Dvēsele pievienojas savai mācību grupai, kurā ir citas viņas līmeņa dvēseles un skolotājs/pavadonis – augstāka līmeņa dvēsele. Dvēseles uzdevums ir mācīties, lai sasniegtu nākamo līmeni (pavisam ir seši), un beigās kļūtu par Viedo, un tad vēl ir tādi Mūžīgie, kuri ir tuvi avotam. Avots ir mūžīgs, viņš rada dvēseles, kuras ilgā mācību ceļā top pilnīgas, tādā veidā radīšanas procesā bagātinot avotu un to paplašinot. Viss ir nešaubīgi skaidrs.

3 iemesli, kāpēc lasīt šo grāmatu:

1) lai arī teorija kā tāda man izsauc skepsi, tomēr to iespējams izmantot kā garīgu vingrinājumu un padomāt: kāds ir iespējamais uzdevums, kuru mana dvēsele ir iecerējusi sasniegt šajā dzīvē? Vai šķēršļi, kuri bijuši manā dzīves ceļā, ir veicinājuši manas dvēseles attīstību?

2) iesākums pirms nopietnākas literatūras

3) sastopoties dzīvē ar nāves jautājumiem, tā var būt mierinoša.

Šī nu ir grāmata, par kuru teikšu: riskējiet paši. Vīzija par pēcnāves dzīvi ir diezgan nomierinoša, lai arī pastāv risks uzrauties uz pasaciņas.

Advertisements