Kadzuo Išiguro „ Neļauj man aiziet” / no angļu val. tulk. K.Tillberga. – Rīga: AGB, 2006. – (Vēja suņa klasika) (Kazuo Ishiguro, Never Let Me Go, 2005)
Nav iespējams apspriest grāmatu, neatklājot tās sižetu, bet to darīt man galīgi negribētos. Izdevniecība ir izdarījusi lāča pakalpojumu, nomainot oriģinālo grāmatas vāku ar diezgan trāpīgi saturu raksturojošu foto. Nezinu, kā tas iespējams, bet es šo vāku iemanījos nepamanīt, jo grāmatu izvēlējos pēc nosaukuma, vadoties pēc Time’s kritiķu saraksta. Es nezinu, vai būtu sākusi lasīt grāmatu, vadoties pēc bildes uz vāka. Pirmkārt, kā jau es teicu, tā atklāj saturu, otrkārt, neatbilst grāmatas noskaņai.
Šī ir viena no labākajām grāmatām, kuru es esmu lasījusi pēdējā laikā. Tai ir sava īpašā noskaņa, oriģināls sižets, aktuāla tēma, tā ir ļoti labi uzrakstīta un patur savā varā līdz pēdējai lappusei. Grāmatā valda nolemtība, smeldze un neziņa, kam pāri klājas samierināšanās kā bieza Anglijas migla, notrulinot sajūtas un visu padarot blāvāku.
„Likās – tā tam jābūt. Galu galā, mēs taču tam esam paredzēti, vai ne?”
Tai pašā laikā tā nav drūma grāmata, tās varoņiem – trīs draugiem – nav svešas mīlestības un draudzības jūtas – viņi dzīvo nemājīgā pasaulē, bet silda viens otru, kā vien māk. Grāmatas galvenais spēks ir tās varoņu tēli, viņu pārdzīvojumi, attieksme pret pasauli un savu likteni. Galvenā stāstniece ir Katija, caur viņas pateikto mēs iepazīstam gan viņas draugus, gan vidi, kurā viņiem jādzīvo.
Pēc būtības grāmata ir no zinātniskās fantastikas plauka, tomēr tajā nav nekas samākslots, viss ir tik ļoti ticami attēlots, ka īstenībā kļūst nedaudz neomulīgi. Ja nu tiešām kaut kur tas jau notiek? – izvirzītā tēma cilvēcei kļūst aizvien aktuālāka. Išiguro man ir devis iemeslu padomāt par lietām, kurām ikdienā nepievēršamies, jo tā liekas neticama nākotne. Grāmata ar ilgstošu pēcgaršu. Nemaz nerakstīšu 3 iemeslus, kāpēc tā jālasa, jo tā IR jālasa
Pēc grāmatas ir uzņemta filma, bet neesmu vēl to ieguvusi noskatīties, tomēr ļoti ceru, ka tā būs līdzvērtīga grāmatai.
Man kādu laiku bija sajūta, ka šī grāmata man kaut ko atgādina, līdz atcerējos veco labo filmu Blade Runner (1982) ar brīnišķīgo Vangeļa mūziku un Rutgeru Haueru… tā pati nolemtība un smeldze…
“...all those moments will be lost in time… like tears in rain… time to die...”
burtkoki 
Atbildēt