Boriss Sokolovs “Leonīds Brežņevs.  Zelta laikmets” / no krievu val. tulk. M.Stūrniece. – Rīga: Atēna, 2008.

Grāmatu par padomju vadoni man sanāca izlasīt neplānoti, nekādas mērķtiecīgas intereses man par Brežņevu šobrīd nav. Grāmatu izdevusi Atēna sērijā Grāmattirgus. Dīvaina sērija – tajā izdotas Kothorna grāmatas par Romas imperatoru un pāvestu seksuālo dzīvi, Hasela romāns Leģions ziemā un Brežņeva biogrāfija. No saturiskā viedokļa neredzu šīm grāmatām nekā kopīga, ja nu vienīgi to, ka visas tikai pretendē uz patiesiem faktiem un ir diezgan pašķidras no pētnieciskā viedokļa.

Lasot grāmatu par Brežņevu man neizdevās īsti saprast, kāda ir autora nostāja pret šo odiozo personību, kas gandrīz divdesmit gadus bija PSRS priekšgalā. Te viņš meklē pierādījumus tam, ka vecais nav bijis nemaz tik stulbs un truls, te viņš ķircinās par līdera vājībām. Sameklēju internetā, ka Boriss Sokolovs ir dzimis 1957.gadā, pabeidzis ģeogrāfus, tad antropoloģijas aspirantūru, tad ieguvis filoloģijas doktora grādu par Bulgakova”Meistaru un Margaritu”. Interesants izglītības ceļš, bet dīvaini ir tas, ka Sokolovs pēkšņi sāk rakstīt grāmatas par Otro pasaules karu un tā varoņiem – Žukovu, Tuhačevski, Beriju, Staļinu u.c. Kā sapratu, viņa viedoklis ir krievu publikai netradicionāls, pat izaicinošs. Sokolovs ir paudis savu viedokli Šņores filmā Soviet Story un aizgājis no darba universitātē par varai netīkamu viedokli par Krievijas-Gruzijas neseno karu.

Par grāmatu – tas noteikti nav vēsturisks pētījums, man tas atstāja tādas pavieglas kompilācijas iespaidu. Ir daļa, kas veltīta 20.gadsimta vēsturei, tai skaitā Afganistānas kara sākumam – to var mierīgi nelasīt, jo daudz labāku, detalizētāku un argumentētāku analīzi var dabūt citur. No vēsturiskās attieksmes viedokļa mani izbrīnīja autora teiktais: “Jau šis piemērs vien parāda, ka Leonīds Iljičs bija daudz humānāks par Josifu Visarionoviču.” Ir tiešām jābūt ar padomju cilvēka smadzenēm, lai kaut ko uzskatītu par labāku tikai tāpēc, ka tas neatgādina Staļina asiņaino režīmu. Faktiski šī pozīcija caurvij visu Brežņeva raksturojumu – viņš jau bija tāds lāga vecītis, kurš valstij sagādāja stabilitāti, pēc Staļina un Hruščova visiem bija daudz mierīgāk.

Manā uztverē Brežņeva biogrāfijā ir divi pagrieziena punkti, kuriem būtu interesanti gūt izskaidrojumu: 1) kā Brežņevs nāca pie varas, ja viņu visi uzskatīja par samērā nekaitīgu, lāga cilvēku un mācēja šajā tronī noturēties tik ilgus gadus. Acīmredzot viņš ir bijis daudz viltīgāks un manīgāks (un arī gudrāks) nekā pierasts uzskatīt; 2) kādas bija Brežņeva slimības, un kā tās viņu padarīja par vraku. Grāmatā daudz tiek pieminēts Brežņeva (ne)veselības stāvoklis, bet tikai pašās beigās nedaudz pastāsta par pirmo ģīboni 1974.gadā. Interesanti bija uzzināt, ka Brežņevs ir gadiem lietojis miegazāļu tabletes, aizvien lielākās devās, pat diņģējis tās no Politbiroja locekļiem un paģērējis no ārstiem. Vienas no tām ir noksirons (angliski doriden), kurš 1991.gadā ASV tika aizliegts kā narkotika. Sanāk, ka ģenerālsekretārs ir bijis no zālēm atkarīgais… bet tas nav autora izdarītais secinājums.

Ir daļa, kas veltīta Brežņeva biogrāfijai un personiskai dzīvei – tā ir vieglā formā uzrakstīt, to var vienkārši palasīt. Tomēr ir daudz pagaru citātu, kuru autori ir bijušie Brežņeva padotie vai tiešā atkarībā no viņa esošie – vai šie cilvēki spēj būt objektīvi? Piemēram, Brežņeva znots Čurbanovs, kurš pēc Brežņeva nāves tika sodīts par valsts mantas izšķērdēšanu, par sievastēvu runā tikai to labāko.

Mans viedoklis – tas nav objektīvs vēsturisks pētījums par Brežņevu, tikai tāda papļāpāšana. Vajag būt arī labākām grāmatām par šo tēmu.

Advertisements