23. novembrī Lauku bibliotēku atbalsta biedrība (LBAB) paziņoja konkursa “Lielā lasītāju balva – 2010” rezultātus.

Lasītākās oriģinālprozas grāmatas:

1. Monika Zīle “Pati sev māsa”, “Lauku Avīze”, 2174 punkti*

2. Inguna Bauere “Lizete, dzejniekam lemtā”, “Lauku Avīze” (2003).

3. Vladimirs Kaijaks “Meitene no nekurienes”, “Lauku Avīze” (1836).

Oriģināldzeja: Maija Laukmane “Upes plūst atpakaļ” (703).

Tulkotā daiļliteratūra: Sūzena Kolinsa “Bada spēles” (4577).

Bērnu oriģinālliteratūra: Māris Rungulis “Kaķu ģenerālis: Šarlaks no Brīvības ielas meklē Herkulesu” (1836).

Tulkotā bērnu literatūra: Nīls Geimens “Karolīna” (1850).

Dokumentālā un zinātniski populārā oriģinālliteratūra: Līga Blaua “Vija Artmane: sirdī palikušie” (2449).

Tulkotā dokumentālā un zinātniski populārā literatūra:

1. Ronda Bērna “Noslēpums” (937).

2. Kulle Raiga “Sāremā valsis: Georga Otsa dzīve”, tulkotāja Maima Grīnberga, “Lauku Avīze”, 625 punkti.

* Cik reizes grāmata izņemta no bibliotēkas.

Kā redzams, kopsummā uzvar “Bada spēles”. No vienas puses tas priecē, jo nedomāju, ka šo grāmatu lasa kundzes pensijas gados, drīzāk jaunieši un pusaudži. No otras puses – pārējais grāmatu saraksts… Vai “Lauku Avīzes” izdotās grāmatas ir tik daudz lasītās tādēļ, ka tās ir tiešām labas grāmatas, vai arī tāpēc, ka bibliotēka var atļauties tās nopirkt (vai izdevniecībā tās uzdāvināt)? 2010.gadā LBAB ir sarūpējusi grāmatas lauku bibliotēkām par gandrīz 68 tūkstošiem latu. Labi, ka tā… pieņemu, ka dažai labai lauku bibliotēkai šis un vēl privātie ziedojumi, salīdzinot ar pašvaldības iedoto naudiņu, ir bijis vērtīgs ieguvums.

Esmu cītīga bibliotēkas gājēja jau no bērnu dienām. Uzskatu, ka tas ir viens no labākajiem veidiem, kā valstij ieguldīt savu naudu. Bet ne tikai grāmatas pērkot – arī maksājot bibliotekāriem normālu algu. Negribas neko sliktu teikt par esošajiem publisko bibliotēku darbiniekiem, bet tomēr lielākoties tie nav profesionāļi; lai strādātu bibliotēkā nepietiek ar to, ka patīk lasīt grāmatas un vajag darbu, nepieciešams orientēties literatūrā, mācēt strādāt ar specifiskām datorprogrammām, darboties ar datubāzēm, kā arī vienkārši būt erudītam. Un zinoši cilvēki tomēr agri vai vēlu atrod sev darbu, kur maksā vairāk par minimālo algu.

Tātad – labs, regulāri atjaunots grāmatu fonds + tehniskais nodrošinājums, kvalificēts darbaspēks ar atbilstošu atalgojumu, kā arī aktīva bibliotēkas sabiedriskā dzīve. Es uzsveru pēdējo, jo bibliotēkai tāpat kā jebkuram uzņēmumam ir vajadzīga reklāma, klientu piesaistīšana. Ārzemēs ļoti populāri ir Grāmatu klubi, kur cilvēki sanāk 2-4 reize mēnesī un apspriež grāmatas – vai kādā Rīgas bibliotēkā tāds ir? Un vispār – bibliotēkas pasākumi ir orientēti uz bērniem un pensionāriem. JO šodien plkst.16.00 Rīgas Centrālās bibliotēkas Ķengaraga filiālbibliotēka aicina uz tikšanos ar Krievijas Dabaszinātņu akadēmijas korespondētājlocekli, rakstnieku, vēsturnieku, psihologu un pētnieku Grigoriju Kvašu. strādājošs cilvēks tur var nokļūt?

Man īstenībā liekas, ka bibliotēkas ar šo “ieraušanos sevī” izdara sev lāča pakalpojumu – man ir pietiekami daudz cilvēku žēlojušies, ka nevar nopirkt grāmatas, abonēt presi, esmu atbildējusi: “Ejiet uz bibliotēku!” Atbildes reakcija – izbrīns, viņiem tas nav pat ienācis prātā. Kāpēc? Un kā strādājošs cilvēks es pilnīgi noteikti varētu atļauties maksāt kādus 10 santīmus par katru paņemto grāmatu – kā tās bibliotēkas vispār joprojām pastāv?