Lisa Sī ” Sniega Roze un slepenais vēdeklis” / no angļu val. tulk. Zane Rozenberga. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2008. (Lisa See “Snow Flower and the Secret Fan” (2005))

Stāsts ir par divām ķīniešu meitenēm – Liliju un Sniega Rozi – un viņu draudzību mūža garumā. Darbība norisinās 19. gs. Ķīnas dienvidu provincē, kur sievietes dzīvo tikai un vienīgi savai mājai un ģimenei. Jaunā sieviete visādos veidos tiek audzināta un skolota kā laba sieva un māte, tad viņa apprecas, aiziet dzīvot uz vīra mājām un kļūst par „viešņu” – „(..) es būšu tikai viešņa sava vīra mājās – nevis tāda viešņa, ko cienā ar īpašiem ēdieniem, apveltī ar laipnības apliecinājumiem vai gulda mīkstā gultā, bet viešņa, ko mūžīgi uzlūko kā ienācēju, svešinieci un aizdomīgu personu.” Sievietes augstākais dzīves vainagojums ir dēli. „Dēli ir sievietes esības pamats.” Jo vairāk sievietei dēlu, jo vairāk cieņas viņa iemanto, nožēlojamas ir meitu mātes vai neauglīgās. Ja vīrs var atļauties, viņam drīkst būt konkubīnes, kuras dzīvo kopā ar ģimeni un arī dzemdē bērnus. Ja paveicas, mūža beigās sieviete var kļūt par dzimtas ciltsmāti, kurai pakļaujas visi (izņemot, protams, vīru).

Romāna stāstniece ir Lilija, kura piedzimst zemnieku ģimenē. Septiņu gadu vecumā viņu ierauga bagātā kaimiņu ciema savedēja Vana kundze, kura meitenē redz potenciālu labām laulībām. Viņa piedāvā meitenei izveidot laotong – ar zvērestu apliecinātu divu meiteņu mūža ilgu savienību, kas paaugstinās tās vērtību laulību tirgū. Tā Lilijas dzīvē ienāk Sniega Roze. Viņas kopā aug, veidojas par sievietēm, apprecas un dzemdē bērnus – „Desmit tūkstoš li mēs būsim kā divas straumes vienā upē” − pēc laulībām viņām nav ļauts bieži tikties, tādēļ viņas viena otrai raksta (un izšuj) vēstules senajā nu shu valodā, kuru saziņai izmantoja tikai sievietes. Sniega Rozes atsūtītais vēdeklis ar aprakstītu pirmo ieloci kļūst par viņu mūžu ilgās draudzības dienasgrāmatu. „Mūsu nu shu bija līdzeklis, kā nokļūt vienai pie otras, par spīti nosietajām pēdām.”

Grāmatā ir ļoti interesanti aprakstītas ķīniešu tradīcijas un rituāli, īpaši stāstot par sievietēm. Neviens neuzskata par vajadzīgu mācīt meitenēm kaut ko papildus mājsaimniecībai un rokdarbiem, savu sieviešu rakstu valodu viņas iemācās paslepus.  Tādēļ jo svarīgākas ir dziesmas, dzejoļi, nostāsti – „Šīs dziesmas un stāstus mēs mācījāmies ne tikai tādēļ, lai zinātu, kā uzvesties, bet arī tāpēc, ka dzīves gaitā mēs pašas iepazīsim daudzas to variācijas.”

Vienmēr esmu šausminājusies par ķīniešu tradīciju nosiet sievietēm kājas, veidojot „zelta lilijas”, te es varēju izlasīt visos sīkumos procesu, kā tas notiek. Meitenēm septiņos gados kājas tiek sakropļotas – kāju pirksti un pēdas velve tiek salocīti un salauzti, tuvinoties papēdim. Ideālas pēdas garums ir 7(!) centimetri. Sievietes faktiski padara par invalīdēm, pie kam desmitajai daļai tas beidzās letāli, jo sākās gangrēna. Interesanti (un reizē perversi), ka meitenēm kājas nosēja un visam sāpīgajam procesam sekoja mātes, kurām nācās būt nežēlīgām un meitai atkārtot: „Tikai caur sāpēm tu iemantosi skaistumu. (..) Es tinu, es sienu, bet tu gūsi atalgojumu.” Tradīcija ir aizsākusies jau 10.gs. un to ir aizlieguši tikai 20.gs. komunisti. Kāju nosiešana ir veikta vismaz 50% sieviešu, augstākajā kārtā – 100%. Kroplās kājas bija ne tikai skaistuma ideāls un uzbudinājuma avots vīrietim, bet spēlēja arī noteiktu sociālo lomu – „Pēdas lielums noteiks to, cik labi mani varēs izprecināt.” Sieviete, kurai dažādu iemeslu dēļ nenosēja kājas, tika pārdota par kalponi vai „mazo vedeklu” – sieviete, kuru pieņēma dzīvot bagātā mājā un viņai vajadzēja gulēt ar visiem ģimenes vīriešiem (neesmu lasījusi par kaut ko līdzīgu citām tautām, parasti tomēr mauku mājas bija šķirtas no ģimenes). Varu teikt, ka gan par šo tradīciju, gan vispār par sievietes statusu ķīniešu ģimenē esmu šokēta. Rietumniekiem to nesaprast (un arī nevajag).

Trīs iemesli, kāpēc lasīt šo grāmatu:

1)     tēlains stāsts par draudzību mūža garumā;

2)     ieskats Ķīnas tradīcijās un sieviešu rituālos;

3)     iespēja feministiski pašausmināties.