Franzens Džonatans. Korekcijas / no angļu val. tulk. R.Ābeltiņa. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2006. (Jonathan Franzen “The Corrections” (2001))

Grāmatu izvēlējos lasīt, vadoties pēc savas grāmatlistes, kurā Franzena darbs ir minēts kā viens no spožākajiem pēdējās desmitgades romāniem. Tā ir amerikāņu ģimenes sāga, kura ataino ASV sabiedrību 20.gs. otrajā pusē.  Romāna galvenie varoņi ir Alfrēds un Enīda Lamberti un viņu trīs bērni – Gērijs, Čips un Denīze. Alfrēds ir pensionēts dzelzceļu inženieris, ar kura veselību kļūst aizvien sliktāk, Enīda visu mūžu bijusi mājsaimniece. Viņu bērni sen jau ir pametuši savu bērnības pilsētiņu Sentdžūdu un aizlaidušies uz lielākām metropolēm. Romāna centrālais tēls ir Alfrēds, kura raksturs ir ietekmējis pārējo ģimeni – noslēgts darbaholiķis, principiāls un konservatīvs. Diemžēl romāna nav pastāstīts par viņa pagātni un vecākiem, tikai pieminēts, ka „viņa tēvam bija verdzene, ar ko viņš bija precējies”. Tādēļ grūti saprast, kāpēc jaunais Alfrēds lasa Šopenhaueru un stāsta topošajai sievai, ka „cilvēki ir dzimuši, lai ciestu.” Vēlāk savam dēlam viņš saka: „Dzīvē ir lietas, kas ir vienkārši jāpacieš.” Viņš lepojas ar savu disciplinētību, ar spēju atteikties, bet tas moka gan viņu, gan ģimeni.

Enīda pirms satikšanās ar Alfrēdu strādā mātes pansijā, iegūst grāmatvedības grādu, kuru cer nekad neizmantot. Viņai nav godkārīgu plānu, viņa vienkārši grib dzīvē iekārtoties ērti un būt laimīga. Viņa iemīl Alfrēdu, bet pieļauj kļūdu, nebeidzami gaidot uz Alfrēda personības izmaiņām. Lai gan ar Alfēdu viņu vieno nebeidzama vēlēšanās izskatīties labi apkārtējo acīs, atbilst apkārtējo standartiem, no vīra viņa nesaņem tādu sirsnību, kā gaida: „Ja viņa tomēr centās pieprasīt atzinību par savām pūlēm, Als vienkārši pajautāja viņai, kā pūles apmaksā izdevumus par māju un ēdienu un veļu. Tas nekas, ka darbs deva viņam tādu gandarījumu, ka viņam nebija nepieciešama viņas mīlestība, bet viņai mājas solis bija tā apnicis, ka bija nepieciešama dubultdeva viņa mīlestības.”

Pretrunās starp vecāku izmisīgo vēlēšanos atbilst un iederēties un viņu īstajām alkām izaug trīs bērni. Romāns pievēršas viņiem, kad tie savās dzīvēs nonākuši krīzes brīdī. Gērijs ir veiksmīgs biznesmenis ar bagātu sievu un trīs dēliem, kura līdzšinējā dzīve „bija veltīta tēva dzīves labošanai” un lielākais kompliments no sievas viņam bija  – „tu nepavisam nelīdzinies savam tēvam”. Šobrīd viņu aizvien vairāk pārņem depresija un īsto dzīves sajūtu meklēšana. Čips ir literatūrzinātnieks, kurš ir salaidis dēlī savu pasniedzēja karjeru, mētājas meklējot naudu un sievietes. Denīze ir kļuvusi par šefpavāri, pārdzīvojusi neveiksmīgu laulību, no daudzām lietām glābjas darbā. Enīdas un Alfrēda bērni ir pieauguši cilvēki, kuri dzīvo kļūdoties, paklūpot, bet pieceļoties un ejot tālāk, tomēr, kā jau liela daļa vecāku, viņi ir izdomājusi savu bērnu ideālās dzīves un negrib redzēt patiesību. Gērijs kādā brīdī saka, ka viņš zina, cik smaga nasta ir būt atbildīgam par savas mātes laimi.

Grāmata ir bieza (gandrīz 600 lappuses), teksts saturiski blīvs, piesātināts, tādēļ lasīt to gribējās ar pārtraukumiem. Grāmatas pluss ir ironija, daudzie zobgalīgie teikumiņi, kuri atsvaidzina brīžiem nomācošos notikumus. Piemēram, Enīdas teiktais: „Tas, ko cilvēks uzzina par sevi, audzinot bērnus, ne vienmēr ir patīkams vai pievilcīgs.” Vai daktera viedoklis „antidepresants – personības optimizētājs.”

Smagākais šajā grāmatā bija lasīt par Alfrēda pārdzīvojumiem, kas saistīti ar progresējošo slimību, un Enīdas nevēlēšanos to pieņemt. Negribas to piedzīvot ne kā bērnam, kura vecāki noveco, ne pašai uz savas ādas.

Grāmatas mīnuss man bija autora aizraušanās ar otršķirīgo. Piemēram, Čipu romāna darbība aizved uz Lietuvu, kura aprakstīta pārāk plaši un nepatiesi – varbūt autors domājis, ka tā ir tāda mumba-jumba valsts, par kuru tāpat neviens neinteresējas un tāpēc var rakstīt visu, kas ienāk prātā. Saprotu autora ieceri, ka viņš ir gribējis pretstatīt Čipa sajūtas svešumā un pēc atgriešanās mājās Ziemassvētkos, tomēr neliela romāna saīsināšana nebūtu nākusi par ļaunu.

Trīs iemesli, kāpēc lasīt:

1)     psiholoģijas cienītājiem – kādas ģimenes anatomija;

2)     spilgts ASV 20.gadsimta beigu sabiedrības attēlojums;

3)     piesātināts, ironisks teksts; spilgti un ticami raksturi.

Es nevaru teikt, ka grāmata man patika tādā klasiskā nozīmē, tas vienkārši ir kaut kas tāds, no kā nevar atrauties un vēlāk – nevar aizmirst. Pieņemu, ka ASV lasītājiem tas bija ļoti iespaidīgs skatījums uz viņu dzīvi. Ja kāds uzrakstītu kaut ko līdzīgu par Latvijas sabiedrību, tas būtu šoks un atklāsme uz ilgu laiku.

Džonatans Franzens 2001.gadā par romānu “Korekcijas” ieguva prestižo National Book Award