Čārlzs Dikenss. Ziemassvētku dziesma prozā jeb Ziemassvētku spoku stāsts / no angļu val.tulk. I.Burčika. – Rīga: Klints, 1998. (Charles Dickens. A Christmas Carol. (1843)).

Angliski runājošās pasaules Ziemassvētki nebūtu iedomājami bez šīs Dikensa grāmatas. Rakstīta pirms gandrīz 170 gadiem (rīt tai aprit jubileja -167 gadi), tā nekad nav aizmirsta – neskaitāmi pārizdevumi, lugas, radiouzvedumi, ekranizācijas visos iespējamos veidos. Tālajā 1843. gadā Dikensa grāmata organiski iekļāvās procesā, kuru varētu nodēvēt par Ziemassvētku atdzimšanu. Kā zināms, vēl pirms pāris gadsimtiem – 17. gs.vidū – tolaik vadošā protestantu partija Anglijas parlamentā panāca, ka Ziemassvētkus aizliedz un ne karalis, ne katoļi tur neko nevarēja iebilst. Līdz 18. gs. 20-tajiem gadiem svētki grima aizmirstībā, bet tad palēnām sākās to renesanse. Vairāki entuziasti gribēja atdzīvināt tradīcijas, un sabiedrība atsaucīgi uztvēra viņu idejas.  1841. gadā karalienes Viktorijas vīrs princis Alberts no savas dzimtās Vācijas atveda Ziemassvētku eglīti, 1843. gadā – parādījās pirmā Ziemassvētku kartiņa, tā paša gada decembrī Dikenss izdeva savu “Ziemassvētku dziesmu”.

Sākotnēji liekas dīvaini, bet īstenībā (ja atceras vēsturi) ir likumsakarīgi tas, ka Dikensa grāmatā nav ne vārda par Kristus piedzimšanu, viņa grāmata stāsta par sekulāriem, ģimeniskiem svētkiem, kuros galvenā loma ir sirds siltumam un līdzjūtībai. Vecais īgņa Skrūdžs ir pilnībā pārdevis savu dvēseli naudas velniņam, viņā nav ne miņas no līdzcietības, visas svētku izpriecas viņš uzskata par lieku laika un naudas patēriņu. Ziemassvētku vakarā pie viņa atnāk spoks – mirušais biznesa partneris un saka, ka tā dzīvot nedrīkst un drīzumā Skrūdžu apciemos trīs gari – pagātnes, tagadnes un nākotnes. Gari nāk, un Skrūdžs ierauga savu dzīvi no pavisam cita skatu punkta, kas viņam liek mainīties pilnībā. Faktiski Skrūdža stāsts ir vecs kā pasaule – saulgriežos dzīvība ir panīkusi, bet tad “laiks lūst”, un ir nepieciešams kāds, kurš izietu iniciācijas rituālu – mirtu, izietu pārbaudījumus un atdzimtu jaunā statusā. Skrūdža dvēseles atdzimšana savdabīgā veidā arī ievadīja Anglijas Ziemassvētku tradīciju atdzimšanu un, manuprāt, padarīja tos saprotamākus  un pieņemamākus no pārgudras reliģiozitātes tālai vienkāršai tautai un tiešā nozīmē “ienesa tos gan pilī, gan būdiņā”. Pēc šīs grāmatas izlasīšanas man kļuva skaidrāks, kā Rietumi ir nonākuši līdz dabiskam līdzsvaram svētkos starp kristīgo un pagānisko (diemžēl tikpat stiprs ir arī trešais spēks – komerciālais) – kā redzams, ne bez grāmatu un lielisku rakstnieku palīdzības.

Trīs iemesli, kāpēc lasīt:

1) angļu mūžam nenovecojošā klasika;

2) angliski runājošā pasaulē metaforas ar personvārdu Skrūdžs ir līdzvērtīgas latviešu Cibiņam/Kristīnei/Antiņam – nezinot var būt grūti saprast joku vai prātulu;

3) tas ir skaists, sentimentāls stāsts ar laimīgām beigām – mums tādus vajag vairāk.

lasīt angliski var šeit

Advertisements