Mana morālā gatavošanās Ziemassvētkiem un pētnieciskā daba noveda pie piecām filmām, kuras uzņemtas pēc Čārlza Dikensa romāna “Ziemassvētku dziesma” motīviem. Īstenībā jau uzņemto filmu ir vēl vairāk, bet būsim reāli – arī piecas  filmas jau ir par daudz. Bet nu kad jau, tad jau… laižam!

Sižets visām ir līdzīgs, scenāristi ir diezgan bijīgi izturējušies pret Dikensu.

Romantiskiem klasiķiem – SCROOGE (1951) with Alastair Sim

Alastaira Sima Skrūdžs ir cilvēks, kurš ir piedzīvojis dziļu vilšanos jau dzīves sākumā un vēlāk dzīvē tam nekad nav varējis tikt pāri.  Filmā ir izdomāts, ka viņa māte ir mirusi viņam dzimstot un viņa tēvs nav vēlējies Ebenezeru redzēt, tādēļ bērns dzīvo internātā, pat svētkos. Viņa vienīgais mīļais cilvēks ir māsa, kura arī mirst dzemdībās. Skrūdžs noslēdzas sevī, izdomājot, ka drošāk ir nevienu nemīlēt, jo tad nav jāpiedzīvo zaudējuma sāpes. Viņš izvēlas mīlēt naudu. Ziemassvētkos, kad apkārt valda priecīga čala, viņam liekas, ka visi melo, kad saka Merry Christmas! Viņi ir liekuļi, kas tur ko priecāties par dzīvi?

Pastāv viedoklis, ka šis ir Dikensa stāsta ekranizējuma labākais variants un, aizsteidzoties pa priekšu, varu teikt, ka varu tam piekrist. Skrūdžs ir attēlots kā interesanta izskata solīds kungs, inteliģents, viltīgs, bet vientuļš un bezjūtīgs. Filma ir gana dramatiska, labs (bet ne salkans) sentiments, ticama Skrūdža tēla attīstība. Manuprāt, ļoti labi izdevies saglabāt Dikensa grāmatas noskaņu.

Sākotnēji melnbalta, vēlāk šī filmas versija ir izkrāsota.

 

Muzikāliem melodramatiķiemSCROOGE (1970) with Albert Finney

Filmas briljants ir Alberts Finnejs – tikai 34 gadu vecumā viņš ir iztaisījies par pretīgu vecu sīkstuli, kura līkie pirksteļi tā vien snaikstās ievākt vēl kādu nodoklīti – tas nekas, ka Ziemassvētki. Filmas melodramatisms ir  tās stiprā un vājā puse. Finnejs spēlē atdevīgi, viņa Skrūdžs ir ļauns, bet tikpat ļauni ir cilvēki viņam apkārt. Filmas gaišais stariņš ir stāsts par mīlestību, kuru Skrūdžs pazaudēja savas vainas dēļ – Finneja seja, kad viņš skatās uz sevi pagātnē, virpuļojot dejā ar skaisto meiteni, pauž dziļu nožēlu un smeldzi (dziesma ir skaista). Nepatiku manī izraisīja ļaunā puse, kura bija tik uzsvērta, ka Skrūdža atdzimšana man liekas apšaubāma. Nākamā dienā viņš tik drudžaini pērk dāvanas, ka tas jau izskatās pēc atpirkšanās. Aina no nākotnes, kur Skrūdžs ir miris un viņu izved no mājas, man pat likās morāli nepieņemama – lai kāds būtu bijis cilvēks, tomēr dejot uz viņa zārka… nav cilvēcīgi (lai arī aina ir uztaisīta aizraujoši).

 

Haotiskajiem komiķiem – SROOGED (1988) with Bill Murray

Amerikāņi Dikensu ir paņēmuši stingri priekšā – Bils Mjurejs ir pārtapis ciniskā TV direktorā, bet man gan liekas, ka vairāk par naudu viņam patīk vara. Daudz grabēšanas, kņadas, amerikāniska sentimenta. Māsu ir aizstājis brālis, Skrūdža mīla uzrodas atkal. Šis Skrūdžs noteikti nav ļauns, tikai baigais egoists. Beigās viņš visu saprot, izstāsta to pa TV visai nācijai, dabū arī meiteni, visi ir laimīgi, raudot televizoram abās pusēs – happy end! Filmas pluss ir Mjurejs, bez viņa būtu haoss un kņada.


Bērnišķīgiem fantazētājiem – The Muppet Christmas Carol (1992) with Michael Caine

Kā man patīk tās mapetu lellītes! Un ar to arī viss ir pateikts – lellītes ir tik smukiņas, tik angliski humorīgas, ka sirds vienkārši atkūst un sižets īstenībā nav nemaz tik svarīgs. Filmas teicējs ir dīvainais putns Gonzo, kurš svinīgi piesaka: Hello! Welcome to the Muppet Christmas Carol! I am here to tell the story. Bet viņa naivais asistents Rizzo the Rat gan ir pilnīgi godīgs: And I am here for the food.

Var tikai apbrīnot aktieri Maiklu Keinu, kā gan viņam ir tik jauki izdevies saspēlēties ar mazajiem “aktieriem”.

 

Šausminošiem vizuālistiem – A Christmas Carol (2009) with Jim Carrey

Mūsdienu tehnoloģijas kino ne vienmēr aizved pa mākslas ceļu – tās ir tik vilinošas, ka bieži kļūst par pašmērķi. Baidos, ka tas ir noticis arī ar jaunāko Skrūdža ekranizāciju:  ir garas minūtes, kuru uzdevums ir iztērēt filmai piešķirto naudu, nevis stāstīt stāstu pēc būtības. Otrs lielais mīnuss ir filmas šaušalīgums gan vizuāli, gan jēdzieniski. Tā tomēr ir Ziemassvētku pasaka, kuru teorētiski jāskatās bērniem, bet šī pasaka biedē. Skrūdžs ir ne vien ļauns, bet arī nekrietns (noņemt mirušam monētas, kas liktas uz acīm kā kapu piedeva?) un vizuāli neglīts. Filmā milzīgs pārsvars ir visam nelabajam, biedējošam, bet labais un pozitīvais ir aizgājis otrā plānā.

Lai arī es atzīstu filmas vizuālo iespaidīgumu, mani tā tik ļoti nobiedēja, ka galīgi negribas skatīties vēlreiz.

Secinājums – esmu bērnišķīga klasikas cienītāja, kurai vecmodīgs sešdesmito gadu kino un runājošas mīkstās rotaļlietas liekas labākas par vizuāli iespaidīgu grāvēju.