Normāls latviešu cilvēks pēc kārtīgas Ziemassvētku svinēšanas jūtas nedaudz saguris: viņa kuņģis ir uzblīdis, pakrūtē spiež, gribas salikt rociņas un kājiņas vienuviet un rimti atslieties pret spilvenu. Smadzenes darbojas palēnināti, intelektuāla piepūle nebūtu vēlama, grāmatu turēt – smagi, bet acis pakustināt vēl var. Jūties kā liels un pūkains pingvīnbēbis (sk.attēlu pa kreisi).

Vienīgā izeja – nodoties kino priekiem. Ziemassvētku kino normu es jūtos izpildījusi ar uzviju, bet gribas nodoties nelielai nostalģijai. Nesen biju atradusi pasenu, bet neredzētu filmu ar Merilu Strīpu, noskatījos, un tai pavilkās līdzi pārējās. Vai tagad tiešām vairs nav tādu filmu, vai arī es kļūstu veca? Šajās filmās ir diezgan daudz sentimenta, bet tās nav stulbas, tās ir romantiskas, bet nav salkanas… ir tik patīkami dzirdēt tekstus, kuri nav klišejiski un nezināt jau iepriekš, ko kurš teiks.

Visām piecām filmām ir vienādi spēles noteikumi: viņš un viņa dzīvo Ņujorkā un liktenis abus saved kopā. Lielpilsēta, dzeltenie taksometri, nelaiķa Dvīņu torņi, cilvēku pūļi, dažādas tautības, dažādi likteņi. Visiem gribas mīlēt un ir bail no vientulības. Un astoņdesmitie –dīvainas frizūras, milzu polsteri, uzrautas piedurknes, krāsu mistrs gan drēbēs, gan uz sejas.

Falling in Love (1984) Meryl Streep un Robert De Niro

Neesmu vīlusies nevienā filmā, kur piedalās Merila Strīpa. De Niro gan ir bijis ļoti dažāds. Šajā kino viņš ir ģimenes tēvs Frenks, arhitekts, kurš grāmatveikalā (!) iepērkas Ziemassvētkiem un saskrienas (burtiski) ar Molliju, ārsta sievu un reklāmas mākslinieci. Nākamreiz viņi nejauši satiekas vilcienā, un tā aizsākas viņu kopīgie braucieni, vēlāk – lenči, pastaigas, sarunas… Kāds komentārs teic, ka tur jau nekas nenotiek. Bet tur notiek viss – sarunas, smiekli, skatieni… pēdējos gados mēs esam tik ļoti kino pieraduši pie atklātības, ka ir bauda skatīties, kā aktieri savstarpējo pievilkšanos spēj nospēlēt bez klajas seksualitātes.

Gadās, ka tu ej pa ielu un viss ir pelēks, noriebies, pretīgs, bet pēkšņi tev pretī nāk Viņš/-a un ir sajūta, ka kāds istabā ir iededzis gaismu. Nezinu, kā Merilai Strīpai to izdodas notēlot, bet viņa tik labi sevī ieslēdz to spuldzīti, kad ierauga de Niro… Tas ir pa īstam.

When Harry met Sally (1989) Meg Ryan un Billy Crystal

Reiz dzīvoja jauka blondīne Sallija, kura brauca uz Ņujorku, lai kļūtu par žurnālisti. Viņas ceļabiedrs bija Harijs – iedomīgs balamute, kurš viņai no sākta gala neiepatikās. Viņi strīdējās visu ceļu un laimīgi šķirās.. lai satiktos pēc 5… un pēc 10 gadiem (viņi satiekas arī grāmatveikalā :)). Abi ir paspējuši izšķirties, nav ieinteresēti savstarpējās romantiskās attiecības un nolemj būt draugi. Lai pierādītu, ka sieviete un vīrietis spēj būt “tikai draugi”.

Manuprāt, tā ir viena no visu laiku labākajām romantiskajām komēdijām – stilīga, mājīga, ironiska. Noteikti labākais Noras Efronas darbs. Kristals ir brīnišķīgs komiķis, bet Raiena viņam godam tur līdz (orgasma scēna pie galda – klasika!).

Moonstruck (1987) Cher un Nicolas Cage

Neesmu nekāda Šēras fane un no Nikolasa Keidža pēdējo gadu filmām konsekventi izvairos. Tomēr Moonstruck ir patīkams izņēmums – filma par patraku itāļu ģimenīti. Loretai Kastorini ir apnikusi atraitnība, viņa vēlas precēties, lai arī ar neveiklu memmīti. Memmītis aizbrauc pie  a la mirstošās māmiņas uz Sicīliju, bet Loreta iepazīstas ar viņa eksaltēto brāli Roniju, kurš viņu šokē, pārsteidz un ievelk gultā. Filmā tradicionāli trakie itāļu gājieni apvienojas ar forsētu romantismu, kurš liekas nedaudz uzspēlēts, bet īstenībā nostrādā. Nikolasa Keidža Ronijs runā banālitātes, bet liekas, ka viņš tām tic no visas sirds:

Yeah. Everything seems like nothing to me now against I want you in my bed. I don’t care if I burn in hell. I don’t care if you burn in hell. The Past and the Future is a joke to me now. I see that they’re nothin’. I see they ain’t here. The only thing that’s here is you and me…Come upstairs. I don’t care why you come. No, that’s not what I mean. Loretta, I love you. Not, not like they told you love is and I didn’t know this either. But love don’t make things nice, it ruins everything! It breaks your heart, it makes things a mess. We, we aren’t here to make things perfect. Snowflakes are perfect, stars are perfect. Not us! Not us! We are here to ruin ourselves and, and to break our hearts and love the wrong people and, and die! I mean that the storybooks are bullshit. Now I want you to come upstairs with me and, and get in my bed. Come on, come on, come on.

Filma dabūja 3 Oskarus (tai skaitā Šēra un scenārijs), bija nominēta vēl trijiem. Trakākais, ka Šēra filmēšanās brīdī ir 42 gadus veca, bet Keidžs – 24. To nevar redzēt vispār, viņi izskatās pēc vienaudžiem!

Sea of Love (1989) Ellen Barkin un Al Pacino

Policists – vientuļš vilks un darbaholiķis Frenks savu vienatni remdē vakaros pielejot mūli un zvanot bijušai sievai. Viņa iecirknī notiek vairākas vīriešu slepkavības, sāk meklēt potenciālo slepkavu, iespējams sievieti. Tā Frenks satiek Helenu – kurpju veikala pārdevēju, ar kuru viņam sākas vētrainas attiecības. Šī filma ir vairāk trilleris nekā romantiska komēdija, drusku skarbāka tā mīla, bet ķīmija ļoti patiesa.

Smuks ir tas dzejolis, ko Frenka mamma rakstīja viņa tēvam:

I live alone within myself, like a hut within the woods;

I keep my heart high upon the shelf, barren of other goods;

I need another’s arms to reach for it, and place it where it belongs.

I need another’s touch and smile, to fill my hut with songs.


Working Girl (1988) Melanie Griffith un Harrison Ford

Šī filma varētu liekties visvieglprātīgākā no visām, tomēr Grifita par to dabūja Oskara nomināciju. 30-gadīgo sekretāri Tesu pārpilda godkārīgi sapņi, bet apkārtējie viņā redz tikai smuko ģīmīti un garās kājas, viņai nekādi neizdodas pakāpties  pa karjeras kāpnēm. Līdz kamēr viņa nesāk strādāt pie mērķtiecīgās Ketrinas (Sigurnijas Vīveres)… un liktenis viņai piespēlē iespēju būt par to, kas viņa nav un darīt to, par ko sapņo jau sen.

Filmā ir apbrīnojami izdevies neuztaisīt naivumu par stulbumu, tā ir tāds klasisks Pelnrušķītes (kuru ierauga princis) un amerikāņu sapņa hibrīds. Harisons Fords ir apjucis un gribošs, Melānija – vēl vairāk apjukusi, bet ne mazāk griboša, kopā viņiem izdodas. Sigurnija Vīvere kā Ketrīna ir laba maita, bet Tesas draudziņš ir Alekss Boldvins (ak kungs, cik viņš labi izskatījās pirms 20 gadiem!).

No šīs filmas ir viens no maniem mīļākajiem izteikumiem: Tess, will you marry me? Maybe. Ya call that an answer? -You want another answer, ask another girl.

Filmas tituldziesma, kura dabūja Oskaru

Paldies par uzmanību, tiksimies manā nākamajā filmu lēkmē 🙂