Reiz sensenos laikos bērnudārzā mēs ar vienu puisi bijām virtuves dežuranti. Viens no mūsu pienākumiem bija atnest lielo putras katlu no virtuves un aiznest atpakaļ. Ir jūnijs, silta diena un mēs abi laimīgi cilpojam pa lielo gaiteni garām administrācijas kabinetiem uz virtuvi – vienas durvis ir vaļā, mēs ieskatāmies kabinetā un – bāc! – apstulbstam: kabinetā stāv Salavecis pilnā ietērpā un veras uz mums tikpat šokēts. Tāda ir viena no manām neaizmirstamākajām bērnības tikšanās reizēm ar Salaveci jeb toreiz Дед Мороз – vīrs bija tērpts košā gaiši zilā mētelī, tāds latviešu bērnu eglītē parasti nebija.

Pirms kāda laika nopirku krievu folkloristes Svetlanas Adoņjevas rakstu krājumu „Tautas gars un citi gari” (Светлана АдоньеваДух народа и другие духи” (2009)), kurā aplūkoti dažādi kultūras fenomeni, viens no tiem – padomju Jaunā gada, eglītes un Salaveča tradīcija.

Sākumā autore aplūko etnogrāfisko tradīciju, kas krieviem, protams, ir līdzīga kā citām tautām. Saulgriežu rituālos ir savijušās kopā divas tēmas – senču pieminēšana, vēršanās pie mirušajiem senčiem un auglības veicināšanas rituāli, kuros īpaši iesaista neprecētos ļaužus. Saimniece aizgājējus simboliski sauca pie galda, barojot ar кутья (putru), pie kam šai kategorijā ieskaitīja arī tādu tēlu kā Мороз, kuru īpaši sauca ēst putru. Barošanas laikā senčiem varēja kaut ko paprasīt. Kā arī pa mājām staigāja колядовщики (ķekatnieki), kuri simbolizēja senču atnākšanu. Senčus sauca par деды (tēviem), šeit izveidojas Дед Мороз. Neatceros, ka latviešiem Ziemassvētkos būtu tradīcija barot senčus Ziemassvētkos, tā ir palikusi veļu laikā, bet ķekatas/budēļi/ kaļadi/čigāni mums ir plaši pazīstami. Tāpat arī visa veida zīlēšanas, auglību veicinošas izdarības – tai skaitā rotaļas, rituālie danči. Ķekatas ir ļoti interesanta parādība, par kuru varētu rakstīt daudz un dikti (varbūt nākamgad ap šo laiku :)), bet šobrīd pieminēšu Adoņjevas viedokli, kura domā, ka Salaveča fenomens sakņojas šajās ķekatu tradīcijās –viņš nāk no nezināmas tālienes, kur ir auksts (a la aizsaule), un tam piemīt mistiska vara – viņš atnes dāvanas un spēj veikt brīnumlietas.

Ziemassvētku eglīte Krievijā ilgu laiku tika uztverta kā svešzemnieku – vāciešu tradīcija, līdz 19.gs 30-tajos gados kļūst populāra reizē ar vācu romantisma popularitātes pieaugumu. 1852.gadā notiek Krievijas pirmā publiskā eglīte. Nekad nebiju iedomājusies Ziemassvētku tradīciju tik ciešā veidā saistīt ar vācu romantisma ietekmi Eiropā, bet tā nu tas ir – romantisms uzsvēra individuālā emocionālā pārdzīvojums nozīmi, viena no tā iezīmēm ir interese par folkloru, akcentējot tās tēlaino pusi. Vācu romantiķis E.T.A. Hofmanis 1816.gadā izdeva „Riekstkodi un Peļu ķēniņu”, kas kļuva populārs visā Eiropā, tai skaitā arī Krievijā. Krievu romantisms sākas ar Vasiliju Žukovski, kura balādes „Ludmila”(1808) un „Svetlana”(1808-1812) (abi ir brīvi tulkojumi no vācu valodas) var raksturot kā gotiskas Ziemassvētku šausmenes.

Pēc 1917.gada revolūcijas Krievijā nekādi buržuju svētki netika atzīti, tikai 1935.gadā ierunājās par tādu svētku nepieciešamību, savukārt par padomju Salaveča dzimšanas gadu var uzskatīt 1937.gadu, kad pirmo reizi notika masu pasākums Maskavas Padomju namā, kurš bija ideoloģiski pareizi izstrādāts un varas akceptēts. Padomju tradīcijā organiski iekļāvās divi senāki rakstnieku darbi – N.Ņekrasova poēma „Мороз, красный нос”(1863) un A.Ostrovska luga „Снегурочка”(1873), lai gan Ņekrasova Sala tēls ir ļauns, bet Ostrovska Sniegbaltīte mirst saules staros. Padomju ideologi izstrādāja politkorektus svētku scenārijus, tomēr, lai ideoloģija kļūtu par mitoloģiju (lai varētu tai noticēt), ir nepieciešams rituāls un mītiskā autoritāte – labklājības devējs, kurš nepakļaujas likumiem un pat spēj tos atcelt. Par tādu kļūst Дед Мороз,

Советская открытка, художник Зарубин

kuram ir palīdze Снегурочка. Padomju bērni atceras, ka “eglītē” vispirms ieradās Sniegbaltīte, kura pastāstīja (kā rituāla speciāliste, starpniece), ko vajag darīt, lai Salavecis atnāktu – skaļi bļaut trīs reizes (nesen gāju garām krievu skolai un sapratu, ka tas joprojām notiek). Otrs variants – kāds bērnus simbolizējošs varonis iet uz „tumšo mežu”, pārvar pārbaudījumus un atved Salaveci pārējiem. Obligāta ir spēle ar gaismu – vispirms tumsa, tad iedegas egles lampiņas, pirotehnikas efekti. Rituāla būtiskākajos brīžos Salavecis sāk runāt dzejā, savukārt no publikas pieprasa deklamāciju korī.

Padomju cilvēkam no agras bērnības Jaunais gads ir sakrāls laiks, kurš ir ārpus pierastā. Ateistiskā valstī tas bija vienīgais oficiālais brīnumu laiks – kāds, kuru tu nekad neesi redzējis, par tevi rūpējas, apdāvina. Šis mistiskais kāds ir vieds, viszinošs, apveltīts ar mistisku spēku un dod labklājību. Asociācijas uzprasās pašas no sevis, vai ne? Līdzīgi kā pirmie kristieši Kristus piedzimšanu uzslāņoja pagānu saulgriežiem, tāpat arī padomju vara kristīgo Ziemassvētku tradīciju iebīdīja Jaunā gada svinībās. Jaunizveidotajai padomju valstij bija vitāli nepieciešamas tradīcijas, kuras apvienotu sabiedrību ar kopēju svētku un „svēto” palīdzību. Jaunā gada „eglītes” un tajās iesaistīties rituālie tēli tam kalpoja ideāli – daudzi krievi joprojām Jauno gadu atzīst par saviem mīļākajiem svētkiem.