Sākumlapa

Михаил Жванецкий. Жизнь коротка

Komentēt

Жизнь коротка. И надо уметь. Надо уметь уходить с плохого фильма. Бросать плохую книгу. Уходить от плохого человека. Их много. Дела не идущие бросать. Даже от посредственности уходить. Их много. Время дороже. Лучше поспать. Лучше поесть. Лучше посмотреть на огонь, на ребенка, на женщину, на воду.
Музыка стала врагом человека. Музыка навязывается, лезет в уши. Через стены. Через потолок. Через пол. Вдыхаешь музыку и удары синтезаторов. Низкие бьют в грудь, высокие зудят под пломбами. Спектакль менее наглый, но с него тоже не уйдешь.. Шикают. Одергивают. Ставят подножку. Нравится. Компьютер прилипчив, светится, как привидение, зазывает, как восточный базар. Копаешься, ищешь, ищешь. Ну находишь что-то, пытаешься это приспособить, выбрасываешь, снова копаешься, нашел что-то, повертел в голове, выбросил. Мысли общие. Слова общие.
Нет! Жизнь коротка.
И только книга деликатна. Снял с полки. Полистал. Поставил. В ней нет наглости. Она не проникает в тебя.. Стоит на полке, молчит, ждет, когда возьмут в теплые руки. И она раскроется. Если бы с людьми так. Нас много. Всех не полистаешь. Даже одного. Даже своего. Даже себя.
Жизнь коротка. Что-то откроется само. Для чего-то установишь правило. На остальное нет времени. Закон один: уходить. Бросать. Бежать.. Захлопывать или не открывать! Чтобы не отдать этому миг, назначенный для другого.

Hāleds Hoseinī “Pūķa ķērājs” (2008)

2 komentāri

Hāleds Hoseinī. Pūķa ķērājs / no angļu val. tulk. Uldis Sīlis. – Rīga: Zvaigzne, 2008. (Khaled Hosseini. Kite Runner (2003)).

“Pūķa ķērājs” ir viena no 21.gadsimta sākuma visskaļāk izskanējušām grāmatām. Grāmata vēsta par notikumiem Afganistānā 20.gadsimta otrajā puse, diviem zēniem un viņu likteņiem. Pēc lasītāju atsauksmēm es biju gatava ļoti labai un smagai grāmatai, zināmā mērā tā arī bija. Zināmā tāpēc, ka es izbaudīju grāmatas pirmās 110 lappuses – aizraujošs un ideāls stāsts par diviem zēniem bagātā mājā Kabulā, pirmais saimnieka dēls Amīrs, puštuns (Afganistānas pamatnācija), sunīts, otrs – kalpa dēls Hasans, hazarejs, šiīts. Lai arī abi ir vienaudži, uzaug un daudz laika pavada kopā, tomēr viņu draudzību nosaka iepriekšminētais. Hazareji ir kalpu tauta, otrās šķiras cilvēki, kurus puštuni ir mēģinājuši iznīcināt vārda vistiešākā nozīmē jau no 19.gs.beigām. Pēc tālibu nākšanas pie varas 1996.gadā pat tika īstenota etniskā tīrīšana. Grāmatas priekšplānā, protams, ir abu zēnu un arī viņu tēvu attiecības – arī bagātais Bābā ir uzaudzis kopā ar kalpu Alī. Otra nozīmīgā grāmatas līnija ir par tēva Bābā un dēla Amīra attiecībām – dēls visiem spēkiem cenšas iekarot tēva mīlestību.

Lasot pēdējās 150 lappuses, man gribējās jautāt: „Kurš ir samainījis grāmatu?” Izjustais stāstījums pārvērtās kaut kādā amerikāņu bojevika atdarinājumā, klišejas sekoja viena otrai. Un dīvaini – atradu, ka sākotnēji „Pūķa ķērājs” bija stāsts, kuru izdevēji atraidīja, bet tad kāds labvēlis autoram ieteicis to izvērst  romānā, un pārstrādāta tika tieši romāna pēdējā trešdaļā. Pēc šajā daļā aprakstītajām Tālebān valdības izdarībām, iespējams, jebkuram lasītājam ASV pieņemtais lēmums 2001.gada oktobrī iebrukt Afganistānā varētu šķist attaisnojams. Vai tiešām ASV iedzīvotājiem ir vajadzīgas naturālas vardarbības ainas, lai viņi saprastu, kādu postu vienkāršiem cilvēkiem nodara nebeidzams karš, un nekādi liriski stāsti par izpostītu dzīvi te nepalīdzēs. ASV grāmatā attēlota kā Apsolītā zeme, vieta, kur bēgļus uzņem ar atplēstām rokām.

Mani nepārliecināja negatīvā nozīmē fantastiskās, bet sižetam (izrādās) tik vajadzīgās sakritības – tā var notikt tikai dzīvē, romānā tomēr jābūt gana augstam iespējamības procentam. Daža tēlu rīcība izraisīja pārdomas: vai tiešām Amīra tēvs – biznesmenis, lietišķs cilvēks – stādītu kopā ar dēlu pagalmā tulpes, kam tad ir domāti kalpi? Vai tiešām puštunu sliktais puika Āsefs (protams, blondīns, pilnīgi klišejisks tēls, sk. Malfojs Harijā Poterā) ķēpātos ar hazarejiem savā perversā veidā, ja puštuni pret pēdējiem izturas kā pret spitālīgajiem? Arī pats Amīrs – tēls, kurš mums vēsta stāstu pirmajā peronā – ir diezgan liels sivēns, un, kā tekstā atzīmēts, lielā mērā kā bagātais memmes dēliņš ir tūrists pats savā valstī, vai viņš var patiesi par to stāstīt?

Tagad es atkal drusku piesiešos tulkojumam, bet grāmatā ir teikts:

„[Islamabādā] ielas bija platākas nekā Pešavārā, tīrākas, un to malās

karalisko poinciānu aleja - skaisti!

auga hibiskrozes un liesmu koki.” Liesmu koki (flame tree) visticamāk ir Delonix regia, latviski saukti par karaliskajām poinciānām, savukārt hibiskrozes nebūtu īsti korekti tā saukt, jo tie ir hibiski – krūmi, izmēros līdzīgi mūsu ceriņiem, ar krāšņiem ziediem. Vēl mani izbrīnīja, ka grāmatā puštunu valoda puštu konsekventi tulkota kā pušto, interesanti, vai tam ir kāds pamats. Es tiešām esmu gatavā nūģe šajā ziņā, bet man vienmēr gribas, lai visādi citādi labs tulkojums tuvotos ideālam, un kļūdu nebūtu tur, kur iespējams no tām izvairīties. Kā arī man ir ļoti būtiska uzticēšanās tulkotājam – ne jau visu ir iespējams pārbaudīt. Tulkotājs gan ir ieviesis arī vienu ļoti derīgu jaunvārdu – „hazareji”, angliski tos sauc par „hazara people” un latviski līdz šim tulkoja kā hazārus un tos bija viegli sajaukt ar vēsturiskajiem, nu jau izzudušajiem khazars. Neiedziļināšos, bet abas šīs tautas atšķiras diezgan būtiski, tādēļ ir labi, ka tām ir atrasti dažādi nosaukumi.

Nenožēloju, ka izlasīju grāmatu, tomēr gaidīju, ka tā būs labāka, tiešām grāmata – notikums, ne tikai politiski – sociāls, bet arī literārs.

Kāpēc lasīt grāmatu:

1)      ieskats Afganistānas vēsturē un kultūrā;

2)      versija par draudzības-nodevības-grēku izpirkšanas tēmu;

3)      iemesls uzzināt vairāk par Afganistānas sarežģīto vēsturi.

Noskatījos arī filmu „Kite Runner” (2007), manuprāt, tā ir labāka par grāmatu – daudzi sižeta negludumi ir nolīdzināti, tēli saprotamāki. Tai pašā laikā grāmatas sižetam ir sekots, milzīgu izmaiņu nav. Būtisks ir arī vizuālais iespaids, jo Dienvidāzijas ainavas un cilvēku dzīve tomēr ir stipri atšķirīga no Rietumu pasaules.

Dziesma no Amīra un Soraijas laulību ceremonijas, izpilda britu musulmanis Sami Ysuf, “Islam’s biggest rock star”

Inguna Bauere “Lizete, dzejniekam lemtā”

6 komentāri

Inguna Bauere. Lizete, dzejniekam lemtā: Lizetes un Kārļa Skalbes dzīvesstāsts. – Rīga: Lauku Avīzes izdevniecība, 2009.

Šodien – Kārļu diena, un tā nu ir sakritis, ka mana grāmata stāsta par latviešu dzejnieku Kārli Skalbi un viņa sievu Lizeti Skalbi. Atzīšos – es nezinu, ko rakstīt par šo grāmatu. Es ļoti priecājos, ka kāds vispār ir pievērsies Skalbes biogrāfijai, jo es nekādi nespēju atrast citu, mūsdienīgu Skalbem veltītu darbu. Tas izbrīna, jo Skalbi izdod joprojām (nupat iznāca klausāmgrāmata “Ziemas pasakas”), skolās māca joprojām un pat dāvina deputātiem. Tai pašā laikā es nevaru tā sirsnīgi atzīties, ka grāmata man ļoti patika. Runa pat nav par literāro vērtību, bet vairāk par grāmatas mērķtiecīgumu.

Viena lieta ir tā, ka es īsti neizpratu žanru, kurā tā rakstīta – nebūtu korekti to saukt par romānu, jo tajā ir pārāk daudz citātu un vēsturisku paskaidrojumu, bet arī literatūrzinātnisks pētījums tas nav – neeksistē atsauces un bibliogrāfija, labi ja iekavās pieminēts konkrētā atmiņu fragmenta autors. Man traucēja tas, ka ik pa brīdim jūk kopā rakstnieces izdomātais ar reālām atmiņām, pie kam grāmatas sākumā slīprakstā ir izcelti citāti, bet uz beigām arī rakstnieces sacerētais. Otrkārt, man nepatika grāmatas poētiski piepaceltais stils. Varbūt rakstniece ir centusies tādā veidā atdarināt Skalbi? Bet Skalbes valoda ir dzejoļiem, pasakām un esejām… ne romāniem. Un darbs ir par Lizeti – sievieti, kura bija reāliste nevis “mākoņu grābeklis”. Tad, kad es lasu: “Negribot atkal un atkal pieķeru sevi domājam par salā sastingušiem, bāliem nejūtīgiem kokiem, kuru kailie zari drīz grabināsies pie mūsu viesistabas loga, mirušiem putniem, kuri, neizturējuši spelgoņu, kritīs no debesīm… (..)”  jūtos kā Cīrulīšu saimnieces dēls, kurš savai sievai, pārspīlētu salīdzinājumu mīlētājai, jau kuro reizi saka: “Gundega, nu kur gan tu esi redzējusi…ka Latvijā nosalst lidojoši putni?”  Tie teikumi jau ir skaisti, tikai aiz šī jūsmīguma pazūd tās daudzās lietas, kurās tiešām gribējās uzzināt. Bet varbūt aiz tā tiek slēpta nezināšana? Jo tā ir vēl viena problēma – tik daudz kas paliek miglā tīts. Kā tas tā var būt, ka godīga mātes meita gadsimtu mijā vismaz piecus gadus dzīvo kopā ar kādu neprecējusies un pat aizdodas viņam līdzi uz Norvēģiju? Rakstniece Māra Svīre domā, ka Skalbe bijis parasts vīrietis, kurš ar tām laulībām nav steidzies (uz pirmām laulībām ar Lizeti viņš “aizmirst” ierasties), viņi apprecas Lizetei jau stāvoklī esot. Varbūt tomēr tam ir saistība ar Skalbes bēguļošanu pēc 1905.gada notikumiem? Vislabāk grāmatā ir aprakstītas Skalbju ģimenes bēgļu gaitas un dzīves sākums Zviedrijā, tiešām drūmi un iespaidīgi, bet šeit palīgā ir nākušas gan Skalbes meitas, gan znota atmiņas. Tomēr es nesapratu, kas tieši Skalbēm liek  emigrēt, kas neapšaubāmi bija ļoti grūts lēmums. Vispārējais inteliģences noskaņojums, bailes no krieviem?

Man nav tādas sajūtas, ka es būtu iepazinusi Lizeti Skalbi, kas tomēr bija šī darba pamatmērķis. Bieži viņas teiktajā ir tāds kā sērīgums, rezignācija, pat jaunības dienās, bet tas nesaskan ar viņas darbiem – izskatās, ka viņai ir bijis liels dzīves spars, tai ģimenē Skalbe bija liriķis. Starp citu, 1965.gadā par zviedru literatūras tulkošanu viņai piešķīra Zviedrijas Karaliskās akadēmijas prēmiju, romānā tas nav pieminēts. Autore arī citē Lizetes atmiņas, izdotas tās gan nav, bet varētu būt interesantākas par gariem un liriskiem aprakstiem.

Jā, nu, kā redzams, visu šo penteri es sarakstīju, lai pateiktu, ka nezinu, ko teikt 🙂 Bet vismaz esmu izlasījusi pirmo grāmatu no sava izaicinājuma BLN-2011 un guvusi zināmu ieskatu Skalbes gaitās. Pensionētas literatūras skolotājas var lasīt droši, par pārējiem gan pārliecības nav.

Mārtiņš Freimanis: In Memoriam

Komentēt

Cilvēki.

Lietas.

Iela.

Trotuārs.

Smiekli.

Un tu man vēl teici,

Ka tas viss ir lieki.

Mēs, vienalga, paliksim

Viens otra parādnieki.

Un lēniem soļiem

Pār lielpilsētas oļiem

Es pagriezīšos

Un teikšu – atvadīsimies

No cilvēkiem,

Lietām,

Ielām,

Trotuāriem,

Smiekliem

Starp mums!


No Mārtiņa Freimaņa dzejoļu krājuma “Zālīte truša dvēselei” (2004)

Kārlis Skalbe: grāmatas un lasītaji

Komentēt

“Viņš bija tik nabags, ka viņam nebija ne grāmatiņas, ko palasīt…” Tāds ir stāsts par cilvēku, kas modernā lielpilsētā cieš badu un ir nonācis pie beidzamās nabadzības robežas. Ja viņam būtu ko lasīt, tas aizmirstu savu vientulību un izsalkumu. Mūslaiku cilvēkam grāmata tikpat nepieciešama kā maize.

Vecie ļaudis, kad viņiem ir bēdas, uzšķir Bībeli vai Dziesmu grāmatu. Lasīšana novirza domas no sevis nost, un viņa sirds kļūst vieglāka. Kad domājam par citiem, mēs aizmirstam savas sāpes, un dzīve kļūst gaišāka.

Grāmata ir zelta laipa, ko autors pasviež mums, lai varam satikties ar citiem cilvēkiem un ņemt dalību viņu priekos un bēdās. Varbūt šie cilvēki ir izdomāti, bet lasot jūs tā iejūtaties viņos, it kā tos būtu jau kaut kur redzējuši, satikuši, sveicinājuši. Tā ir brīnišķīga sajūta, kad sapņu tēli lasot kļūst it kā par dzīviem cilvēkiem, kuru likteņiem jūs sekojat ar drebošu sirdi, kuru ciešanu cēlums paceļ un aizgrābj jūs. Tad ieklausieties savā dvēselē un dzirdat, ka tā ir sākusi skanēt. Arī jums kas ir bijis ko teikt, un dzejnieks tam ir atradis vārdus.

Ir grāmatas, kas atmodina dvēseli. Man bija sešpadsmit gadu, kad es pirmo reiz lasīju F.Dostojevska “Noziegumu un sodu”. Es dzirdēju dvēseles aicinājumu, tas bija kā gonga skaņa naktī. Es sēdēju iztrūcies pie mazas petrolejas lampiņas vientuļā iesnigušā lauku mājā un ļāvu sevi mocīt svešām ciešanām, it kā nojauzdams, ka dzīves dziļākais saturs ir sāpes. Lasītājs nemeklē tikai vieglu estētisku prieku.”

Citāts no Kārļa Skalbes esejas “Grāmatas un lasītāji”, publicētas “Jaunākajās Ziņās”  1938.gadā

Janvāra seriāls: BATTLESTAR GALACTICA (2004-2009)

Komentēt

Janvārī man vakara pasaciņas vietā bija zinātniskās fantastikas seriāls Battlestar Galactica (turpmāk BSG) – monumentāla sci-fi sāga 4 sezonu garumā. Atradu to pilnīgi nejauši – rakņājos pa IMDB un ieraudzīju, ka sci-fi seriālam ir dīvaini augsti reitingi. Nolēmu nomēģināt pirmo sezonu un pēc pāris sērijām sapratu, ka man kā aklai vistai ir trāpījies grauds. Parasti esmu diezgan rezervēta pret visādiem pasauļu kariem, jo neciešu gļotas (ar kurām dāsni ir apveltīti citplanētieši) un sadomātus murgus (piemēram, krievu rakstnieka Lukjaņenko izdomātais mūžam stāvoklī esošais citplanētietis динь-динь romānā Спектр man lielā mērā pielika punktu viņa daiļrades apguvei). BSG NAV citplanētiešu, tas jau ir labs sākums.

Sensenos laikos no planētas Kobola Visumā dodas 13 ciltis – 12 ciltis atrada sev 12 planētas un nodibināja valsti – planētu savienību, sauktu Twelve Colonies; 13. cilts aizgāja tālu un apmetās uz planētas Zeme, bet drīz ceļš uz to aizauga ar zvaigžņu putekļiem un palika tikai leģendas. 12 ciltis izveidoja mākslīgo intelektu un izaudzēja sailonus – robotus, kuri vienā dienā sacēlās pret saviem radītājiem. Pēc vairākiem kariem sailoni pameta savus saimniekus un nozuda Visumā, bet seriāls sākas brīdī, kad pēc 40 gadiem sailoni atgriežas un uzbrukumā ieņem visas planētas. Izglābties izdodas tikai nepilniem 40 000 cilvēku, kuri kosmosa kuģos bēg no sailoniem.  Cilvēki nolemj meklēt patvērumu uz Zemes.

Seriāla spožums slēpjas tajā apstāklī, ka nav jābūt sci-fi fanam, lai to aizrautīgi skatītos. Tā var būt reliģiska diskusija, politiskas debates, psiholoģiska drāma, sci-fi piedzīvojumi, metafizisks pārdzīvojums vai vienkārši izklaidējošs action – viss atkarīgs no skatītāja. Pieņemu, ka cilvēkiem, kas ir zinošāki eksaktās zinātnēs, būtu citas pārdomas, bet es vairāk koncentrējos uz cilvēku psiholoģiju. Sailoni ir cilvēka radītas būtnes, praktiski  spoguļattēls, tādēļ cīņa ar tiem cilvēkiem lielā mērā ir cīņa pašiem ar sevi. Sailoni ir ārējais ienaidnieks, bet cilvēkus apdraud arī iekšējais – pašu intrigas, cīņa par varu, cilvēciskas kaislības. Tas ir milzīgs pluss, ka pastāvīgās cīņu un eksploziju ainas, kā arī draudīgie, slepkavnieciskie roboti, tomēr nespēj aizēnot galveno drāmu – cilvēku cīņu par izdzīvošanu.

Seriāla popularitātei ir vairāki lieli balsti:

Pirmkārt, sci-fi fanu vidū tas jau bija populārs, jo neradās tukšā vietā. BSG stāstu izdomāja Glens Larsons 60-to gadu beigās, bet pie filmēšanas nonāca 70-tajos, uz Zvaigzņu karu popularitātes viļņa. Tā kā pastāv divi seriāli un vēl daudz visādu blakusprodukti (komiksi, spēles), kā arī 2 pilnmetrāžas filmas un saistītie seriāli;

Otrkārt, stāsta pamatā ir daudz reliģisku un kultūrvēsturisku parafrāžu, kurām ir interesanti sekot. Šeit ir kārtīgs mikslis no grieķu Olimpa dieviem, atsauces uz jūdaismu, islāmu, Jauno un Veco Derību, kristietību, mormoņiem, hinduismu un ko tik vēl nē… augšāmcelšanās no kristietības un pārdzimšanas cikli no budisma.

Cilvēkiem un sailoniem būtiski atšķiras ticības principi. 12 cilšu reliģija ir politeiska, dievi un Svētie rakstu līdzīgi Senajā  Grieķijā pielūgtajiem, pati reliģija – līdzinās stoicismam. Tomēr lūgšanas ir hinduisma iedvesmotas, pat seriāla ievaddziesma ir viena no slavenākajām un stiprākajām hinduisma mantrām – Gayatri Mantra.

Savukārt sailoni ir monoteiski, tikai viņu vienīgais dievs nav viņu radītājs, jo sailoni apzinās, ka viņu radītāji ir viņu ienaidnieki – cilvēki. Tas atgādina gnostiķu  pasaules uzskatu – Dievs-radītājs ir ļauns, bet pestīšana nāk no zināšanām (gnostiķus vajāja inkvizīcija).  Interesanta ir paralēle, kā pamazām ideja par vienu Dievu pārņem cilvēku floti – tāpat kā Romas impērijā, iekarojot aizvien jaunas zemes, romiešu dievi saplūda ar iekaroto zemju reliģiskajiem kultiem, radot jūkli sabiedrības morāle, bet beigās noveda pie tā, ka Konstantīns pasludināja viena dieva kultu – kristietību par valsts reliģiju.

Ar visu šo ekskursu reliģijā es gribēju tikai pateikt, ka seriālā cilvēku reliģiskie un garīgie pārdzīvojumi nav no gaisa pagrābts savārstījums, kas ir būtiski, jo bieži ticība ir vienīgais, kas viņiem palicis.

Treškārt, seriāla konteksts ar tā brīža politisko situāciju ASV. Pēc 2001.gada 11.septembra notikumiem ASV sabiedrība bija šokēta un atriebes pārņemta, kas izpaudās musulmaņu diskriminācijā un pat vajāšanā, 2003.gadā tam sekoja Irākas karš. Sailoni kā spridzinātāji-pašnavnieki, sailoni-teroristi un tiem sekojošs karš pret teroru. Kā arī medaļas otra puse – izdzīvojušie cilvēki vienā brīdī nonāk sailonu okupācijā un paši kļūst teroristi, tiek rādīta terorismu attaisnojoša argumentācija. Seriālam par labu liecina, ka šīs paralēles ir absolūti neuzbāzīgas, sākotnēji man tik konkrētas analoģijas neuzpeldēja.

Katrā ziņā aicinu nejusties nevienu traucētu uztvert seriālu, kā pašam tīk. Tas ir drūms, cīņas pilns, saspringtiem un negaidītiem sižeta pavērsieniem bagāts, tur ir gan mīla, gan naids, gan atriebe, gan varaskāre, gan liekulība, gan drosme… visa iespējamā cilvēcisko izjūtu gamma. Un daudzie seriāla fani joprojām spriež par to, kas gan ar visu to bija domāts… jo nekas nav ielikts ar karotīti mutē, kas, manuprāt, ir brīnišķīgi.

Lelde Stumbre “Mācītājas māja” (2009)

Komentēt

Lelde Stumbre. Mācītājas māja. – Rīga: Lauku Avīzes izdevniecība, 2009. – (Lata romāns; 9 (123))

Vispār es meklēju Stumbres jaunāko romānu “Savienoto trauku līkums”, lasīju labas atsauksmes. Atradu viņas otro romānu, nolēmu nomēģināt. Teikšu kā ir – varētu jau, cienot viņas 50 lugas, pateikt kaut ko samierniecisku, bet kāpēc gan? Stumbre spēj rakstīt ļoti labas lugas, kādēļ gan samierināties ar viduvējiem romāniem?

Galvenā varone Benita ir mācītāja kāda lauku nostūrī, savā dzimtajā ciemā. Viens bērns, bagāts vīrs, kurš ģimenei uzceļ baltu māju kalna galā. Kādā novembra vakarā Benita, braucot pa liepu aleju, kas ved uz viņas māju, noslīd no ceļa un ietriecas liepā. Viņa ir iesprostota mašīnā un tur visu nakti pārdomā dzīvi un redz vīzijas. Romāna beigās viņa atmostas slimnīcā un saprot, kas jāmaina viņas dzīvē.

Vispirms jau man galvenā varone Benita liekas neloģiska – kāpēc lai tāda rakstura būtne kļūtu par mācītāju? Es neredzu pamatotu iemeslu viņas mācību izvēlei, kā arī pēc tam, lai noenkurotos pašas dzimtajā ciemā. Autore viņai pārmet apkārtējās vides nezināšanu – es kaut kā apšaubu, ka ir iespējams dzīvot laukos un būt tik lielā neziņā par savas draudzes locekļu dzīvēm. Arī viņas sakars ar Haselu – nemierīgo, smuko puisi… es saprastu, ja autorei būtu gadi divdesmit, tad tāda tīksmināšanās gar sieviešu mīluli būtu saprotamāka.

Benita nesamaņas brīžos ceļo laikā un redz pakalnu, uz kura uzcelta viņas māja, dažādos gadsimtos. Šīs gadsimtu ainiņas īstenībā ir labākas par pašas Benitas dzīves stāstu, lai arī to ir pārāk daudz un viņas sadrumstalo visu stāstu. Tradicionāli šādās spēlēs ar laiku netiek izveidots vairāk par divām sižeta līnijām, man patiesībā vispār nekļuva skaidra to jēga. Jā, vēsture, žēl personāžu – un tad? Sarunas ar māti un vīzijas par vīra dzīvi bija vērtīgākas Benitas dzīves pārvērtēšanai. Ja es būtu grāmatas redaktore, tad par šādu manuskriptu teiktu: ļoti jauks pirmais uzmetums, brīnišķīgs iemesls strādāt tālāk.

Vienvārdsakot, nekādu ļaunumu grāmata jums nenodarīs, bet izdomāt iemeslu, kāpēc to vajadzētu lasīt, es arī nevaru.

И. Грекова “Такая жизнь” [сборник] (2009)

Komentēt

И. Грекова. Такая жизнь [сборник]. – Mосква: ACT, Aстрель, 2009.

Содержание: Вдовий парoход: роман (1979);  Маленький Гарусов: повесть (1969);  Дамский мастер: повесть (1962).

М.Бровкин "Москва, Б.Афанасьевский переулок"

I.Grekova raksta tādas grāmatas, kuras vajadzētu aizliegt. Aizliegt tādēļ, ka cilvēks tās lasot izlutina sevi un nezin kāpēc iedomājas, ka tādai ir jābūt visai literatūrai. Viņas stāstos paglabātas visas dziņas un kaislības, tikai tās izdzīvo vienkāršie cilvēki, kas gan tādēļ nemazina to nozīmīgumu un dziļumu.

I.Grekova ir krievu matemātiķes Jeļenas Ventceles (1907-2002) pseidonīms, radies no burta “igrek”. Viņa sarakstījusi izcilu mācību grāmatu par relativitātes teoriju, bet literārai darbībai pievērsusies dzīves otrā pusē.

Romāns Вдовий параход (Atraitņu kuģis) vēsta par pēckara Maskavas komunālā dzīvokļa iemītniecēm. Galvenā varone Olga Nikolajevna kara laikā zaudē visu – vīru, māti, meitu, viņu izvelk no sabumbotas mājas drupām ar lauztu mugurkaulu un locekļiem. Viņa ilgi, ilgi ārstējas, līdz pamazām atgūstas dzīvei, dabū istabu komunalkā un iekārtojas darbā:

Ничего я не знаю, не умею. И все же это была работа, а работать было необходимо, чтобы жить. А жить надо было непременно, неизвестно для чего, но надо! Никогда еще я не была так жадна на жизнь. Меня радовал, меня страстно интересовал мир со всеми своими подробностями: лиловым асфальтом улиц, бегучими дымами в небе, зеленой прошлогодней травой, лезущей из-под грязного снега грубым символом бессмертия…

Par Olgas Nikolajevnas tuvākajiem cilvēkiem kļūst viņas komunālā dzīvokļa kaimiņienes – četras dažādus dzīves ceļus gājušas sievietes. Olga ir pianiste, beigusi konservatoriju, bet viņas kaimiņienes nav augstās skolās izglītotas un Olgu dažbrīd nesaprot, pārmet augstprātību, tomēr citu tuvāku cilvēku viņai nav. Mani absolūti pakļāva Grekovas spēja pastāstīt par katru personāžu īsi, bet ļoti izsmeļoši – pietiek ar pāris teikumiem, lai acu priekšā izviedotos cilvēka tēls un pat iezīmētos viņa raksturs. Komunālā dzīvokļa ainiņas ir vienkārši ģeniālas!

Romāna paralēlais vēstījums ir par Olgas kaimiņieni Anfisu un viņas dēlu. Anfisa dēlu audzina vienu un mīl neizmērojami. Savā ziņā klasisks stāsts par pēckara dzīvi, kad atraitnes, vientuļas sievietes audzina nākamos vīriešus, un visu savu neiztērēto, nevienam nevajadzīgo mīļumu izgāž pār bērniem. Vadims uzaug cinisks un raupjš, no bērnības baudījis mātes dievinošo attieksmi, viņš nespēj saprast, kādēļ pārējā pasaule par viņu tā nejūsmo. Gribētos uzrakstīt kaut ko gudru par tēlu attīstību, bet īstenībā nevajag. Jo Grekovas romānā ir tāpat kā dzīvē – citi cilvēki ir noslēpums: mēs varam tos vērot un novērtēt, aprunāt un censties izprast, bet nekad mēs neuzzināsim visu patiesību. Varbūt tādēļ, ka visu patiesību mēs nevaram uzzināt pat paši par sevi.

Маленький Гарусов (Mazais Garusovs) ir garstāsts par puisīti, kura mamma ir sētniecē kādā Ļeņingradas pagalmā. Sākas Ļeņingradas blokāde, un vienā dienā mamma aiziet pēc maizes un vairs nenāk atpakaļ. Puisītis iet viņu meklēt, apmaldās un gandrīz nosalst uz ielas. Tālāk ir bērnunams, evakuācija, atgriešanās mājās, laulības utt., bet ir tāda sajūta, ka Garusovs joprojām ir bērns, kurš meklē savu mammu. Viņš ir ļoti kārtīgs un pareizs cilvēks, tikai viņam kādreiz  tik ļoti paliek žēl kādu, ka viņš ir ar mieru ziedoties viss, pazaudējot pats sevi. Tā dzīvē gadās, ka cilvēks ar uzviju citiem dod to, ko viņam pašam gribas saņemt visvairāk. Bet Garusovam gribas, lai mamma saliek plaukstas laiviņā un pastiepj tās uz priekšu, lai viņš tajās varētu ieslēpt savu seju…

Varētu vilkt paralēles ar L.Uļickas “Patiesi jūsu Šuriks”, bet man gan liekas, ka Grekova bija pirmā un ir labāka. Šuriks man likās tāds ņuņņa, Garusova tēls ir daudz pamatotāks, viņa pašnoliedzošos gājienus var izprast.

Дамский мастер (Dāmu meistars) ir viens no pirmajiem Grekovas izdotajiem darbiem. Tajā nav nekā par mīlas piedzīvojumiem, šeit frizētavas dāmu zālē satiekas institūta direktore, profesore Kovaļeva un viņas frizieris Vitālijs. Jebkura sieviete (un varbūt arī vīrietis) zina, ka labs frizieris zemē nemētājas un šāda satikšanās var turpināties daudz ilgāk nekā kaislīgs mīlas sakars. Vitālijs ir ļoti jauniņš, bet kaislīgi, bezmaz zinātniski apgūst savu profesiju. Stāsts ir oriģināls, ar sociālu ievirzi. Interesanti lasīt par tā laika frizēšanos.

Varbūt kopumā paliek iespaids, ka Grekovas romānu tēmas ir padrūmas, bet apbrīnojama ir viņas spēja saglabāt gaišumu visskumjākajos brīžos. “Atraitņu kuģī” Anfisu ķer trieka un viņa paliek kopjama uz gultas – man tas atsauca atmiņā Franzena “Korekcijas”, kur tēvs romāna beigās ir kopjams – noskaņas ir pilnīgi dažādas; Franzena varonis izraisa nomācošas sajūtas, izmisīgu nevēlēšanos pieņemt situāciju, kamēr Grekovas Anfisas dzīves beigas ir smagas, bet tās var pieņemt – arī tāda ir dzīve, arī tāda ir jācenšas dzīvot, kaut vai pēdējiem spēkiem.

Man Grekovas darbos patika viss un ļoti ceru tuvākā laikā lasīt vēl kādu.

Latviski tulkots romāns “Katedra” (1985).

Par izaicinājumiem, tulkošanu un vēl šo to…

8 komentāri

Sveicināti svētdienā!

Manas pēdējās nedēļas emuāra statistika liecina, ka diezgan daudziem ir licies interesants manis izveidotais, latviešu literātiem veltītais izaicinājums. Ceru, ka nesmējāties par nabaga naivo dvēseli 🙂 , un dažiem varbūt sagribējās sevi līdzīgi izaicināt. Kā jau minēju, ar challenge ir pilni angļu grāmatu emuāri, katrs kaut cik sevi cienošs angļu grāmatu tārps tam agri vai vēlu pievēršas. Tādēļ biju priecīga, kad ieraudzīju izaicinājumu, kurš sākās šī gada janvārī: The 2011 Eastern European Reading Challenge. Dalībnieki tiek uzaicināti izvēlēties lasīt grāmatas, kuru autori vai nu paši ir attiecīgās Austrumeiropas valsts pārstāvji, vai raksta par to. Grāmatas žanrs nav ierobežots. Izaicinājumu ir izveidojusi amerikāniete, arī liela daļa dalībnieku ir no Amerikas kontinenta. Protams, ka man bija ļoti interesanti uzzināt, ko gan dalībnieki grasās lasīt par Latviju. Atbilde – NEKO. Arī Lietuvas un Igaunijas sarakstā nav. Nu kāpēc gan tā? Gribas izriezt krūtis un kaut ko ieteikt. Pirmais, kas nāk prātā – Sandra Kalniete “With Dance Shoes in Siberian Snows” , nākamais – Agate Nesaule “A Woman in Amber”. Bet tas ir par karu, par trimdu… zinu vēl vairākas grāmatas, kuras sarakstījuši trimdas latvieši par savu dzīves ceļu. Nu bet daiļliteratūra? Es iedomājos Regīnu Ezeru (“Aka”), Albertu Belu (“Būris”), Zigmundu Skujiņu (“Gulta ar zelta kāju”), varbūt Kolbergu, no jaunākiem – Muktupāvelas stāstus. Apzināti domāju tādus darbus, kuri varētu ieinteresēt, bet esmu pārliecināta, ka katram no mums būtu savi priekšlikumi.  Bela trīs darbus es uzgāju tulkotus (sen) angliski, bet pārējie – nekā. Portālā  www.literature.lv es atradu sludinājumu, ka Latvijas Literatūras centrs sadarbībā  ar Valsts kultūrkapitāla fondu kultūras programmas „Latvijas literatūra pasaulē” ietvaros izsludina konkursu “Atbalsts ārvalstu izdevējiem Latvijas literatūras tulkojumu izdošanai”, kurš notiek no 2007.gada, turpat ir arī atbalstīto un jau izdoto darbu saraksts. Man jau nav nekas pret to, ka latviešu darbus izdod bulgāru un gruzīnu valodā, bet angliski tur ir tikai 2010.gada dzejoļi…

Otrs izaicinājums, kuru es atradu  Lizzy emuārā, bet esmu satikusi arī pie citiem – Around The World In 80 Countries. Latviju tur pārstāv The Dogs of Riga – Henning Mankell, cik noprotu, kaut kāds zviedru detektīvs (nu, johaidi!). Nezinu, cik Lietuvu prezentējošā grāmata The Last Girl – Stephan Collishaw ir laba, bet tur vismaz stāsts ir par Viļņu dažādos laikos. Igaunijai pat rakstnieki ir igauņi  – Jaan Kross un Mati Unt, trešā Sofi Oksanen gan ir somiete (tā gadās).

No vienas puses – nu kāda gan man starpība, ko tie angliski runājošie lasa, bet no otras puses – šādā situācijā nav ko brīnīties, ka Amazonē uz vārdu latvian vispirms izlec šāda grāmata. 29.decembra “Neatkarīgajā” Matiass Knolls intervijā saka: ” Latvijā ir institūcijas,  kuru uzdevums ir nest latviešu kultūru pasaulē, taču to rokas ir par īsām. Šajā ziņā ir skaudība, piemēram, par norvēģu iespējām. Viņi pa visu pasauli universitātēs meklē talantus, kas varētu kļūt par norvēģu literatūras tulkotājiem, viņi tos lutina un lolo, jo viņiem tam ir nauda. Starp citu, tā ir naftas nauda…” (interesanta intervija “Mums katram ir četri vergi”, es tikai nevaru atrast tās pilnu tekstu internetā). Kā mēs redzam, nav jau tā, ka naudas nav vispār, vajag tikai atrast ieinteresētu otru pusi – tulkotāju un izdevēju. Patiesībā, varētu sākt ar tulkotāju, jo ar e-grāmatu strauju izplatību, varētu vienkārši internetā pārdot grāmatas e-versiju. Vismaz būtu kaut kas, ko piedāvāt ieinteresētiem grāmatu tārpiem.

Labi tulkotāji gan zemē nemētājas. Decembrī es aiznesu atpakaļ uz bibliotēku nelasītu Pulmana “Ziemeļbāzmu”, tagad kārta pienākusi Mičela “Mākoņu atlantam”. Bet tas ir cits, lai arī tikpat sāpīgs stāsts. Citreiz. Iešu, ka es uz kino.

Andžela Kārtere “Gudrie bērni” (2009)

6 komentāri

Andžela Kārtere. Gudrie bērni / no angļu val. tulk. Ingūna Beķere. – Rīga: Atēna, 2009 (Angela Carter. Wise Children (1991))

Pēc „Ēd, lūdzies, mīli” Kārteres romāns šķiet kā  dzīres smadzenēm. Viņas radītie tēli savērpjas galvu reibinošos virpuļos un izdanco visa romāna garumā vienu traku danci, neraizējoties par lasītāja iespējami ievainoto inteliģenci, kuras kripatas viņš mēģina sakopot. Kārteres romāns ierindojams to grāmatu kategorija, kuras var lasīt vairākas reizes, arvien atklājot kaut ko jaunu.

Romānā stāstnieces lomā ir iejutusies Dora, viena no dvīņumāsām, kura vēstījumu uzsāk savā 75-ajā dzimšanas dienā, veroties pa Londonas mājas logu.  Viņas ar māsu, izbijušas rēvijas zvaigznes,  dzīvo Londonas dienvidu daļā, kas ir nabadzīgāka un mazāk prestiža. Tas ir viens no romāna vadmotīviem – kreisā, nepareizā puse. Viņas ir angļu teātra metra Melhiora Hazarda ārlaulībā dzimušas meitas, kuras oficiāli tiek uzskatītas par viņa dvīņubrāļa meitām – un ar to tikai sākas Hazardu ģimenes trauksmainā ģenealoģija, tādēļ pirmajās lappusēs jābruņojas ar pacietību un dzimtaskoku.

”Gudrie bērni” ir Kārteres pēdējais romāns, to viņa rakstīja jau zinot, ka ir slima ar vēzi, un mira gadu pēc romāna iznākšanas 51 gada vecumā. Tas gan nenozīmē, ka romāns ir kādas rāmas melanholijas apvīts – tieši otrādi – dzirksteļojošs un dzīvi slavinošs. Kārtere ir bijusi liela Šekspīra cienītāja, kas arī vijas cauri visam romānam, faktiski viss romāns ir kā viena liela Šekspīra parafrāze, tajā ir daudz šekspīrisku kaislību, nerunājot jau nemaz par to, ka visa Hazardu aktieru dinastija ir Šekspīra spēlētāji… izņemot dvīņumāsas Doru un Noru, kuras piedzimušas nepareizā pusē un nepareizā brīdī un simboliski ir arī nepareizā teātrī – izklaides, jautro dziesmiņu un pikanto deju pusē. Dvīņu māte ir mirusi viņām piedzimstot, tēvs viņas neatzīst, bet visu mūžu viņas cenšas pierādīt tēvam savu mīlestību tāpat kā Kordēlija karalim Līram. Karteres romānos ir tik bagātīgas kārtu kārtas, ka par tiem sarakstīts ne viens vien pētījums, tādēļ es vēl gribētu tikai pieminēt viņas rotaļu ar reāliem faktiem. Romāna vidū visa dinastija aiztriecas uz Holivudu filmēt Šekspīra „Vasaras nakts sapni”. Interesanti, ka 1935.gadā tiešām šāda filma ir uzņemta (romānā māsas to skatās kinoteātrī pēc n-tajiem gadiem), turklāt viens no režisoriem ir izcilais austriešu aktieris un režisors Makss Reinhards, kas varētu būt Melhiora Hazarda prototips. Grāmatā arī figurē tāds Īrietis, kurš iemāca Dorai „lietot metaforas”, viņa prototips, savukārt, varētu būt Džons Steinbeks. Protams, ka Kārtere no visa ir paņēmusi pa drusciņai, čakli sasmalcinājusi, eleganti samaisījusi un izveidojusi pilnīgi neatkārtojamu virumu.

Pieņemu, ka romānu tulkot nebija viegli, jo Doras stāstījums caurvīts ar dažādiem žargonvārdiņiem, izteicieniem, epitetiem, diferambiem un ko tik vēl nē. Tomēr, nedaudz salīdzinot angļu tekstu ar latviešu, man radās iespaids, ka tulkotāja ir dzejniece pēc dabas un vietumis savai dabai ļāvusi izpausties par daudz. Bet tas nu tā, lasīt man tas netraucēja. Vairāk man traucēja atsauču trūkums – romāna ir salīdzinoši daudz vietu, kurām prasītos paskaidrojums, bet pašai tās meklēt nozīmē pārtraukt lasīšanu un doties klimst internetā. Piemēram, teikums: „Kāds uzmeta uz skatuves rubeni, izrādot pateicību. Bet ne pārīti.” Skaidrs, ka runa ir par naudas vienību. Pārītis – visticamāk, two pence – divu pensu monēta. Bet rubenis? Atradu internetā, ka uz angļu toreiz mazākās naudas vienības fārtinga bija putniņš, ne rubenis, bet  – wren (paceplītis, žubīte). No kurienes tad tulkojumā radies rubenis? Smieklīgi man sanāca ar teikumu „Viņa [fotogrāfa] auklīte mēdza pieturēt zibeni.” Pēc ilgākām pārdomām, nonākdama jau pie dažādām pikantām varbūtībām (romāna kontekstā diezgan loģiski), pēkšņi sapratu, ka 30-tajos gados fotoaparātiem taču bija magnija uzliesmojums (droši vien tekstā flashlight). A es te jau sadomājos… Latviešu izdevumam man arī nepiesaistīja grāmatas vāks – solīds, bet ne vairāk: divas guvernanšu tipa meitenes uz Londonas fona; varbūt dvīnes ikdienā arī izskatījās tādas, bet viņu īstā dzīve taču notika uz skatuves – gaismā, vizuļos, dejās, dziesmās, virpuļos…

Signis savā stāstā par grāmatu citē ēdiena gatavošanas aprakstu. Mani, savukārt, iedvesmoja aina, kurā abas māsas meklē sev vakarkleitas, lai piedalītos tēva 100 gadu jubilejā:

Rakņāšanās pa aizmestajām drēbēm bija kā ceļojums atmiņās, to nu es jums varu pateikt. Vispirms veļa – zīda, atlasa, eau de nil, maigi sārta, miesas krāsas, melnas un sarkanas lentes, nesamāksloti gabali no divdesmitajiem gadiem, slīdīgi no trīsdesmitajiem, izliekti no četrdesmitajiem, lapseņu vidukļi, šmaugas korsetes, polsterēti krūšturi. (..) Tad kleitas. Dažas no tām bijām ielikušas plastmasas maisos: pa augumam piegriezti džersija kostīmi, tonnām smagi pērlītēm izšūti pieguloši tērpi. Citas bijām apklājušas ar palagiem; plati tīkliņkrekli, tafta krinolīni, dziļie izgriezumi, bez lencītēm, bez mugurām utt., utt., utt., viss samests augstā kaudzē vecmammas gultā.

„Pusgadsimts vakarkleitu,”  Nora sacīja. „Pasaules vēsture balles kleitās.”

„Mums derētu atdāvināt tās Viktorijas un Alberta muzejam,” es noteicu.

„Kāpēc kāds ies maksāt labu naudu, lai skatītos uz manām vecajām drēbēm?”

„Agrāk maksāja, lai paskatītos uz tevi bez tām.”

Ek, palaistu reiz kāds tādā simtgadīgā kleitu skapī parakņāties…

Kāpēc lasīt grāmatu:

1)     kādas angļu aktieru dinastijas neticamie un brīnišķie piedzīvojumi gadsimta garumā burleskas stilā;

2)     var uzzināt par Anglijas rēvijas aizkulisēm starpkaru periodā;

3)     tēli — spilgtas un komiskas personības, kuras nebaidās dzīvot un izbaudīt dzīvi.

Latviski Andželai Kārterei vēl ir izdots romāns „Vakari cirkā” (2009) Silvijas Brices tulkojumā

Older Entries