Trūmens Kapote. Brokastis “Tifanijā” / no angļu val. tulk. Tamāra Liseka. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2006. (Truman Capote. Breakfast at Tiffany’s (1958)).

Grāmata stāsta par Holliju Golaitliju, ekscentrisku Ņujorkas meiteni. Stāstnieks atceras laiku pirms piecpadsmit gadiem, kad viņi ar Holliju bija kaimiņi, kļūstot par tuviem draugiem. Viņš ir nostaļģisks, jo Hollija viņa dzīvē bija kaut kas īpašs – naivas meitenes, pašpuikas un elegantas sievietes krustojums; kā bērns, kurš meklē sevi pasaulē, uzticoties svešiniekiem un nepielaižot klāt draugus. Viņas paradīze un miera osta ir Tiffany’s – grezns juvelierveikals Piektajā avēnijā. Brīžos, kad viņai “uznāk bailes, tu svīsti aukstus sviedrus un pati nesaproti no kā baidies, tikai visu laiku jūti, ka tūlīt, tūlīt notiks kaut kas briesmīgs un tu nezini, kas tas būs“, labākais līdzeklis ir sēsties taksometrā un aizbraukt uz “Tifaniju”. “Nevar taču notikt nekas ļauns starp šiem laipnajiem cilvēkiem elegantos uzvalkos tādā lieliskā veikalā, kur tik jauki smaržo pēc sudraba un krokodilādas portfeļiem.” Meitene, kura meklē mieru un savu vietiņu zemes virsū un domā, ka atradīs to bagātu, vecāku vīriešu apskāvienos. Ironiski ir tas, ka Hollija pati sevi nosauc par wild thing, bet es viņā redzu lielu vēlēšanos tikt pieradinātai.

Garstāsts atspoguļo ASV Otrā pasaules kara beigās, bet sarakstīta tā ir 1958.gada pavasarī, kad Kapote ir nesen kā guvis kritiķu atzinību par savu pirmo romānu. Vēlāk 1958.gadā to publicē kopā ar vēl trīs stāstiem (Ziedu namiņš, Dimantu ģitāra, Ziemassvētku atmiņas), tāpat tas ir izdarīts latviešu valodā. Kapotes stils ir vienkāršs, dabisks, tajā nav pārgudru domu virpuļu, tomēr tēli veidojas tik saprotami, ka šajā salīdzinoši nelielajā vēstījumā ir sajūta, ka viņi ir iepazīti ļoti tuvu.Starp citu, arī krājuma trīs stāsti ir ļoti labi.

Man bail, čomiņ… Jā, beidzot man ir bail. Jo tā var turpināties vienmēr. Nekad nezināšu, ko gribu paturēt, iekams nebūšu aizsviedusi to projām.”

Man patika tulkojums, manuprāt, ir izdevies latviski pārcelt Kapotes radīto noskaņu . Tamāra Liseka ir tulkojusi arī 1977.gadā izdoto Kapotes “Pļavas arfu”. Latviski vēl ir dokumentālais romāns “Gluži aukstasinīgi”, derētu tos abus izlasīt, Kapote man iepatikās.

Protams, ka ir arī filma ar Odriju Hepbernu galvenajā lomā. Un, protams, es to noskatījos. Un teikšu, ka filma man nepatika, man kļuva garlaicīgi jau pēc 15 minūtēm, noskatījos līdz galam tikai principa pēc. Hepberna ir brīnišķīgs tēls, stila ikona utt., bet tā nav mana Hollija. Un filmā izveidotais romantiskais pārītis no stāstnieka un Hollijas neatbilst grāmatai un happy end arī nebija obligāts. Pa īstam man filmā patika rudais kaķis vārdā Kaķis un dziesma Moon River, kura dabūja 1962.gada Oskaru un Grammy.

Kāpēc lasīt grāmatu:

1) vienkārši ļoti labs garstāsts, iegremdēšanās ir iespējama pilnīga. Neticami, ka tas līdz šim nebija latviski;

2) stilīgs un interesants, joprojām ietekmīgs laikmeta tēls – jāzina taču no kurienes Odrijai aug kājas ;);

3) garstāsts ir izlasāms ātri, bet pēc tam varēsiet teikt, ka esiet lasījuši vienu no ASV mūsdienu klasiķiem 🙂