Розамунд Пилчер “В канун Рождества” (2002) / Rosamunde Pilcher. Winter Solstice (2000)

Uzdrīkstēšos teikt, ka Rozamunde Pilčere nav vienkārši vārds, bet zīmols, ar kuru saistās noteiktas asociācijas – sentimentalitāte, romantika, dāmu romāns. Latvijā tie noteikti ir LNT otrdienas romantiskie kinovakari, kuros regulāri rādīja Vācijas televīzijas veidotās Pilčeres romānu ekranizācijas (man ilgu laiku nepieleca, kāpēc angļi runā vāciski). Tāpēc es biju diezgan izbrīnīta, kad savā BBC Big Read grāmatlistē 47.vietā ieraudzīju Pilčeres vārdu – viņa man saistījās ar Kurts-Mālerei līdzigu sentimentālu produkciju un blakus Dikensam es viņu nekādi negaidīju.

Rozamunde Pilčere (1924) ir angliete, laimīgi precējusies nu jau vairāk kā 50 gadus, četru bērnu māte. Viņa pati atceras, ka precoties vēl nebija iemīlējusies savā vīrā, tobrīd viņš bija labs draugs. “People today expect too much from marriage. Getting married is really like taking on a big new job.” – varbūt tas ir ilgas un laimīgas laulības noslēpums? Laulības sākumā Pilčere rakstīja virtuvē, pa vidu mājas darbiem un četriem bērniem; viņa uzskata, ka rakstīšana izglāba viņas laulību – viņa izsapņoja savu nākotni, acīmredzot, spējot to vērst realitātē. Savu pirmos 9 darbus (1951-1963) viņa izdeva kā Jane Fraser, bet nākamos jau ar īsto vārdu. Viņai jau bija iznākuši vairāk nekā 30 romāni un stāstu krājumi, kad 1988.gadā 63 gadu vecumā viņa pārsteidza savus lasītājus ar romānu “The Shell Seekers“. Tas kļuva par pasaules hītu, noturoties The New York Times bestselleru listes pirmajā vietā vairāk nekā 30 nedēļas no vietas. Arī vēlākie viņas darbi tiek vērtēti augstāk nekā iepriekšējais devums. Manis lasītais Winter Solstice (2000) ir pēdējais viņas sarakstītais darbs, pēc tā viņa nolēma doties pensijā.

Nu un tā, sagribējās man šai ziemas aukstumā kaut ko saldu un novilku pie

Thomas Kinkade "Christmas Cottage"

krieviem Pilčeres  “Ziemas saulgriežus”. Krieviski tāpēc, ka angliski uzreiz neatradu un bija slinkums dziļi rakt vai ilgi gaidīt, bet latviski šis darbs tulkots nav. Atrunāšu uzreiz, ka esmu izteikta anglofīle un visu ar Lielbritāniju saistīto uztveru ar plaši atvērtu sirdi. Cilvēki uzvelk izturīgus zābakus, ietinas tvīdā un kopā ar mīļoto suni dodas  garās pastaigas pa kalnainu apvidu, lai atgrieztos nosaluši, bet mundri, uzliktu vārīties tēju, iekurtu kamīnu un tā priekšā lielā, puķainā atzveltnes krēslā sasildītos ar viskija malku. Šie mazie dzīves prieciņi, kurus sniedz māja, dārziņš, jauki cilvēki visapkārt – tā ir daļa no britu mazās laimes izjūtas un tā ir papilnam Pilčeres romānos. Viņa ir angliska, un tas vien man simpatizē.

Romānā ir pieci galvenie tēli, kurus kopā saved liktenis. Elfrīda – 63 gadus veca pensionēta aktrise, Oskars – pensionēts ērģelnieks. Elfrīdas 30-gadīgā radiniece Kerija un viņas māsasmeita Lūsija, kā arī četrdesmitgadīgais uzņēmējs Sems. Elfrīda sāk dzīvot Anglijas ciematiņā, kur iepazīstas ar Oskaru un viņa ģimeni, notiek liela nelaime, un viņa kopā ar Oskaru pārceļas dzīvot uz Oskara mantoto māju Skotijā. Tuvojas Ziemassvētki, un ciemos atbrauc Kerija ar Lūsiju, bet sniegavētra atved ciemos Semu. Pieci cilvēki, kuriem jādziedina dvēseles, un viņi rod mierinājumu un smeļas spēkus viens otra sabiedrībā. Ļoti mājīgi, dvēseliski un, jā, sentimentāli. Bet ne salkani. Kāda kritiķe rakstīja, ka Pilčeres romāns ir viegls ēdiens intelektam (comfort food for intelectmac and cheese or tinned soup), ar to nebūt neizsakot komplimentu. Es arī teiktu, ka tas ir comfort food, bet drīzāk manai romantiskajai smadzeņu daļai, ar to izsakot komplimentu. Kā karsts šokolādes dzēriens ar svaigi ceptām siermaizītēm pēc garas pastaigas sniegotā mežā.

Nevaru teikt, ka man romāns patika bez iebildumiem un netaisos pārsviesties uz attiecīgā žanra literatūru, bet dzīvē dažreiz vienkārši vajag pasaku, stāstu par grūtību pārvarēšanu, happy end un “viss būs labi”. Es noteikti gribu izlasīt The Shell Seakers (Pilčere ir tulkota gana daudz, bet kāpēc gan tulkot viņas labāko romānu? (retorisks jautājums)). “Septembris” arī esot labs.

Kāpēc lasīt grāmatu:

1) raita valoda, kas atklāj možus un dzīvi mīlošus, lai arī nedaudz “plakanus” tēlus un likteņus;

2) lielisks Skotijas mājas un apkārtējās dabas atainojums;

3) Ziemassvētku sajūtas raisoša grāmata.

Lasot šo grāmatu, man acu priekšā bija Tomasa Kinkeida idilliskās ainiņas. Un šeit ir vēl viens piemērs tam, ka nevajag vērtēt vīru pēc cepures: biju pārliecināta, ka Kinkeids ir 19.gs. angļu gleznotājs. Ups, viņš izrādās ir mūsdienu amerikānis, kurš nepilnu 10 gadu laikā ir nopelnījis 50 miljonu dolāru un viņa reprodukcijas atrodas katrā 20-tajā amerikāņu mājā. Mūžu dzīvo, mūžu mācies!