Andžela Kārtere. Gudrie bērni / no angļu val. tulk. Ingūna Beķere. – Rīga: Atēna, 2009 (Angela Carter. Wise Children (1991))

Pēc „Ēd, lūdzies, mīli” Kārteres romāns šķiet kā  dzīres smadzenēm. Viņas radītie tēli savērpjas galvu reibinošos virpuļos un izdanco visa romāna garumā vienu traku danci, neraizējoties par lasītāja iespējami ievainoto inteliģenci, kuras kripatas viņš mēģina sakopot. Kārteres romāns ierindojams to grāmatu kategorija, kuras var lasīt vairākas reizes, arvien atklājot kaut ko jaunu.

Romānā stāstnieces lomā ir iejutusies Dora, viena no dvīņumāsām, kura vēstījumu uzsāk savā 75-ajā dzimšanas dienā, veroties pa Londonas mājas logu.  Viņas ar māsu, izbijušas rēvijas zvaigznes,  dzīvo Londonas dienvidu daļā, kas ir nabadzīgāka un mazāk prestiža. Tas ir viens no romāna vadmotīviem – kreisā, nepareizā puse. Viņas ir angļu teātra metra Melhiora Hazarda ārlaulībā dzimušas meitas, kuras oficiāli tiek uzskatītas par viņa dvīņubrāļa meitām – un ar to tikai sākas Hazardu ģimenes trauksmainā ģenealoģija, tādēļ pirmajās lappusēs jābruņojas ar pacietību un dzimtaskoku.

”Gudrie bērni” ir Kārteres pēdējais romāns, to viņa rakstīja jau zinot, ka ir slima ar vēzi, un mira gadu pēc romāna iznākšanas 51 gada vecumā. Tas gan nenozīmē, ka romāns ir kādas rāmas melanholijas apvīts – tieši otrādi – dzirksteļojošs un dzīvi slavinošs. Kārtere ir bijusi liela Šekspīra cienītāja, kas arī vijas cauri visam romānam, faktiski viss romāns ir kā viena liela Šekspīra parafrāze, tajā ir daudz šekspīrisku kaislību, nerunājot jau nemaz par to, ka visa Hazardu aktieru dinastija ir Šekspīra spēlētāji… izņemot dvīņumāsas Doru un Noru, kuras piedzimušas nepareizā pusē un nepareizā brīdī un simboliski ir arī nepareizā teātrī – izklaides, jautro dziesmiņu un pikanto deju pusē. Dvīņu māte ir mirusi viņām piedzimstot, tēvs viņas neatzīst, bet visu mūžu viņas cenšas pierādīt tēvam savu mīlestību tāpat kā Kordēlija karalim Līram. Karteres romānos ir tik bagātīgas kārtu kārtas, ka par tiem sarakstīts ne viens vien pētījums, tādēļ es vēl gribētu tikai pieminēt viņas rotaļu ar reāliem faktiem. Romāna vidū visa dinastija aiztriecas uz Holivudu filmēt Šekspīra „Vasaras nakts sapni”. Interesanti, ka 1935.gadā tiešām šāda filma ir uzņemta (romānā māsas to skatās kinoteātrī pēc n-tajiem gadiem), turklāt viens no režisoriem ir izcilais austriešu aktieris un režisors Makss Reinhards, kas varētu būt Melhiora Hazarda prototips. Grāmatā arī figurē tāds Īrietis, kurš iemāca Dorai „lietot metaforas”, viņa prototips, savukārt, varētu būt Džons Steinbeks. Protams, ka Kārtere no visa ir paņēmusi pa drusciņai, čakli sasmalcinājusi, eleganti samaisījusi un izveidojusi pilnīgi neatkārtojamu virumu.

Pieņemu, ka romānu tulkot nebija viegli, jo Doras stāstījums caurvīts ar dažādiem žargonvārdiņiem, izteicieniem, epitetiem, diferambiem un ko tik vēl nē. Tomēr, nedaudz salīdzinot angļu tekstu ar latviešu, man radās iespaids, ka tulkotāja ir dzejniece pēc dabas un vietumis savai dabai ļāvusi izpausties par daudz. Bet tas nu tā, lasīt man tas netraucēja. Vairāk man traucēja atsauču trūkums – romāna ir salīdzinoši daudz vietu, kurām prasītos paskaidrojums, bet pašai tās meklēt nozīmē pārtraukt lasīšanu un doties klimst internetā. Piemēram, teikums: „Kāds uzmeta uz skatuves rubeni, izrādot pateicību. Bet ne pārīti.” Skaidrs, ka runa ir par naudas vienību. Pārītis – visticamāk, two pence – divu pensu monēta. Bet rubenis? Atradu internetā, ka uz angļu toreiz mazākās naudas vienības fārtinga bija putniņš, ne rubenis, bet  – wren (paceplītis, žubīte). No kurienes tad tulkojumā radies rubenis? Smieklīgi man sanāca ar teikumu „Viņa [fotogrāfa] auklīte mēdza pieturēt zibeni.” Pēc ilgākām pārdomām, nonākdama jau pie dažādām pikantām varbūtībām (romāna kontekstā diezgan loģiski), pēkšņi sapratu, ka 30-tajos gados fotoaparātiem taču bija magnija uzliesmojums (droši vien tekstā flashlight). A es te jau sadomājos… Latviešu izdevumam man arī nepiesaistīja grāmatas vāks – solīds, bet ne vairāk: divas guvernanšu tipa meitenes uz Londonas fona; varbūt dvīnes ikdienā arī izskatījās tādas, bet viņu īstā dzīve taču notika uz skatuves – gaismā, vizuļos, dejās, dziesmās, virpuļos…

Signis savā stāstā par grāmatu citē ēdiena gatavošanas aprakstu. Mani, savukārt, iedvesmoja aina, kurā abas māsas meklē sev vakarkleitas, lai piedalītos tēva 100 gadu jubilejā:

Rakņāšanās pa aizmestajām drēbēm bija kā ceļojums atmiņās, to nu es jums varu pateikt. Vispirms veļa – zīda, atlasa, eau de nil, maigi sārta, miesas krāsas, melnas un sarkanas lentes, nesamāksloti gabali no divdesmitajiem gadiem, slīdīgi no trīsdesmitajiem, izliekti no četrdesmitajiem, lapseņu vidukļi, šmaugas korsetes, polsterēti krūšturi. (..) Tad kleitas. Dažas no tām bijām ielikušas plastmasas maisos: pa augumam piegriezti džersija kostīmi, tonnām smagi pērlītēm izšūti pieguloši tērpi. Citas bijām apklājušas ar palagiem; plati tīkliņkrekli, tafta krinolīni, dziļie izgriezumi, bez lencītēm, bez mugurām utt., utt., utt., viss samests augstā kaudzē vecmammas gultā.

„Pusgadsimts vakarkleitu,”  Nora sacīja. „Pasaules vēsture balles kleitās.”

„Mums derētu atdāvināt tās Viktorijas un Alberta muzejam,” es noteicu.

„Kāpēc kāds ies maksāt labu naudu, lai skatītos uz manām vecajām drēbēm?”

„Agrāk maksāja, lai paskatītos uz tevi bez tām.”

Ek, palaistu reiz kāds tādā simtgadīgā kleitu skapī parakņāties…

Kāpēc lasīt grāmatu:

1)     kādas angļu aktieru dinastijas neticamie un brīnišķie piedzīvojumi gadsimta garumā burleskas stilā;

2)     var uzzināt par Anglijas rēvijas aizkulisēm starpkaru periodā;

3)     tēli — spilgtas un komiskas personības, kuras nebaidās dzīvot un izbaudīt dzīvi.

Latviski Andželai Kārterei vēl ir izdots romāns „Vakari cirkā” (2009) Silvijas Brices tulkojumā

Advertisements