Inguna Bauere. Lizete, dzejniekam lemtā: Lizetes un Kārļa Skalbes dzīvesstāsts. – Rīga: Lauku Avīzes izdevniecība, 2009.

Šodien – Kārļu diena, un tā nu ir sakritis, ka mana grāmata stāsta par latviešu dzejnieku Kārli Skalbi un viņa sievu Lizeti Skalbi. Atzīšos – es nezinu, ko rakstīt par šo grāmatu. Es ļoti priecājos, ka kāds vispār ir pievērsies Skalbes biogrāfijai, jo es nekādi nespēju atrast citu, mūsdienīgu Skalbem veltītu darbu. Tas izbrīna, jo Skalbi izdod joprojām (nupat iznāca klausāmgrāmata “Ziemas pasakas”), skolās māca joprojām un pat dāvina deputātiem. Tai pašā laikā es nevaru tā sirsnīgi atzīties, ka grāmata man ļoti patika. Runa pat nav par literāro vērtību, bet vairāk par grāmatas mērķtiecīgumu.

Viena lieta ir tā, ka es īsti neizpratu žanru, kurā tā rakstīta – nebūtu korekti to saukt par romānu, jo tajā ir pārāk daudz citātu un vēsturisku paskaidrojumu, bet arī literatūrzinātnisks pētījums tas nav – neeksistē atsauces un bibliogrāfija, labi ja iekavās pieminēts konkrētā atmiņu fragmenta autors. Man traucēja tas, ka ik pa brīdim jūk kopā rakstnieces izdomātais ar reālām atmiņām, pie kam grāmatas sākumā slīprakstā ir izcelti citāti, bet uz beigām arī rakstnieces sacerētais. Otrkārt, man nepatika grāmatas poētiski piepaceltais stils. Varbūt rakstniece ir centusies tādā veidā atdarināt Skalbi? Bet Skalbes valoda ir dzejoļiem, pasakām un esejām… ne romāniem. Un darbs ir par Lizeti – sievieti, kura bija reāliste nevis “mākoņu grābeklis”. Tad, kad es lasu: “Negribot atkal un atkal pieķeru sevi domājam par salā sastingušiem, bāliem nejūtīgiem kokiem, kuru kailie zari drīz grabināsies pie mūsu viesistabas loga, mirušiem putniem, kuri, neizturējuši spelgoņu, kritīs no debesīm… (..)”  jūtos kā Cīrulīšu saimnieces dēls, kurš savai sievai, pārspīlētu salīdzinājumu mīlētājai, jau kuro reizi saka: “Gundega, nu kur gan tu esi redzējusi…ka Latvijā nosalst lidojoši putni?”  Tie teikumi jau ir skaisti, tikai aiz šī jūsmīguma pazūd tās daudzās lietas, kurās tiešām gribējās uzzināt. Bet varbūt aiz tā tiek slēpta nezināšana? Jo tā ir vēl viena problēma – tik daudz kas paliek miglā tīts. Kā tas tā var būt, ka godīga mātes meita gadsimtu mijā vismaz piecus gadus dzīvo kopā ar kādu neprecējusies un pat aizdodas viņam līdzi uz Norvēģiju? Rakstniece Māra Svīre domā, ka Skalbe bijis parasts vīrietis, kurš ar tām laulībām nav steidzies (uz pirmām laulībām ar Lizeti viņš “aizmirst” ierasties), viņi apprecas Lizetei jau stāvoklī esot. Varbūt tomēr tam ir saistība ar Skalbes bēguļošanu pēc 1905.gada notikumiem? Vislabāk grāmatā ir aprakstītas Skalbju ģimenes bēgļu gaitas un dzīves sākums Zviedrijā, tiešām drūmi un iespaidīgi, bet šeit palīgā ir nākušas gan Skalbes meitas, gan znota atmiņas. Tomēr es nesapratu, kas tieši Skalbēm liek  emigrēt, kas neapšaubāmi bija ļoti grūts lēmums. Vispārējais inteliģences noskaņojums, bailes no krieviem?

Man nav tādas sajūtas, ka es būtu iepazinusi Lizeti Skalbi, kas tomēr bija šī darba pamatmērķis. Bieži viņas teiktajā ir tāds kā sērīgums, rezignācija, pat jaunības dienās, bet tas nesaskan ar viņas darbiem – izskatās, ka viņai ir bijis liels dzīves spars, tai ģimenē Skalbe bija liriķis. Starp citu, 1965.gadā par zviedru literatūras tulkošanu viņai piešķīra Zviedrijas Karaliskās akadēmijas prēmiju, romānā tas nav pieminēts. Autore arī citē Lizetes atmiņas, izdotas tās gan nav, bet varētu būt interesantākas par gariem un liriskiem aprakstiem.

Jā, nu, kā redzams, visu šo penteri es sarakstīju, lai pateiktu, ka nezinu, ko teikt 🙂 Bet vismaz esmu izlasījusi pirmo grāmatu no sava izaicinājuma BLN-2011 un guvusi zināmu ieskatu Skalbes gaitās. Pensionētas literatūras skolotājas var lasīt droši, par pārējiem gan pārliecības nav.