Hāleds Hoseinī. Pūķa ķērājs / no angļu val. tulk. Uldis Sīlis. – Rīga: Zvaigzne, 2008. (Khaled Hosseini. Kite Runner (2003)).

“Pūķa ķērājs” ir viena no 21.gadsimta sākuma visskaļāk izskanējušām grāmatām. Grāmata vēsta par notikumiem Afganistānā 20.gadsimta otrajā puse, diviem zēniem un viņu likteņiem. Pēc lasītāju atsauksmēm es biju gatava ļoti labai un smagai grāmatai, zināmā mērā tā arī bija. Zināmā tāpēc, ka es izbaudīju grāmatas pirmās 110 lappuses – aizraujošs un ideāls stāsts par diviem zēniem bagātā mājā Kabulā, pirmais saimnieka dēls Amīrs, puštuns (Afganistānas pamatnācija), sunīts, otrs – kalpa dēls Hasans, hazarejs, šiīts. Lai arī abi ir vienaudži, uzaug un daudz laika pavada kopā, tomēr viņu draudzību nosaka iepriekšminētais. Hazareji ir kalpu tauta, otrās šķiras cilvēki, kurus puštuni ir mēģinājuši iznīcināt vārda vistiešākā nozīmē jau no 19.gs.beigām. Pēc tālibu nākšanas pie varas 1996.gadā pat tika īstenota etniskā tīrīšana. Grāmatas priekšplānā, protams, ir abu zēnu un arī viņu tēvu attiecības – arī bagātais Bābā ir uzaudzis kopā ar kalpu Alī. Otra nozīmīgā grāmatas līnija ir par tēva Bābā un dēla Amīra attiecībām – dēls visiem spēkiem cenšas iekarot tēva mīlestību.

Lasot pēdējās 150 lappuses, man gribējās jautāt: „Kurš ir samainījis grāmatu?” Izjustais stāstījums pārvērtās kaut kādā amerikāņu bojevika atdarinājumā, klišejas sekoja viena otrai. Un dīvaini – atradu, ka sākotnēji „Pūķa ķērājs” bija stāsts, kuru izdevēji atraidīja, bet tad kāds labvēlis autoram ieteicis to izvērst  romānā, un pārstrādāta tika tieši romāna pēdējā trešdaļā. Pēc šajā daļā aprakstītajām Tālebān valdības izdarībām, iespējams, jebkuram lasītājam ASV pieņemtais lēmums 2001.gada oktobrī iebrukt Afganistānā varētu šķist attaisnojams. Vai tiešām ASV iedzīvotājiem ir vajadzīgas naturālas vardarbības ainas, lai viņi saprastu, kādu postu vienkāršiem cilvēkiem nodara nebeidzams karš, un nekādi liriski stāsti par izpostītu dzīvi te nepalīdzēs. ASV grāmatā attēlota kā Apsolītā zeme, vieta, kur bēgļus uzņem ar atplēstām rokām.

Mani nepārliecināja negatīvā nozīmē fantastiskās, bet sižetam (izrādās) tik vajadzīgās sakritības – tā var notikt tikai dzīvē, romānā tomēr jābūt gana augstam iespējamības procentam. Daža tēlu rīcība izraisīja pārdomas: vai tiešām Amīra tēvs – biznesmenis, lietišķs cilvēks – stādītu kopā ar dēlu pagalmā tulpes, kam tad ir domāti kalpi? Vai tiešām puštunu sliktais puika Āsefs (protams, blondīns, pilnīgi klišejisks tēls, sk. Malfojs Harijā Poterā) ķēpātos ar hazarejiem savā perversā veidā, ja puštuni pret pēdējiem izturas kā pret spitālīgajiem? Arī pats Amīrs – tēls, kurš mums vēsta stāstu pirmajā peronā – ir diezgan liels sivēns, un, kā tekstā atzīmēts, lielā mērā kā bagātais memmes dēliņš ir tūrists pats savā valstī, vai viņš var patiesi par to stāstīt?

Tagad es atkal drusku piesiešos tulkojumam, bet grāmatā ir teikts:

„[Islamabādā] ielas bija platākas nekā Pešavārā, tīrākas, un to malās

karalisko poinciānu aleja - skaisti!

auga hibiskrozes un liesmu koki.” Liesmu koki (flame tree) visticamāk ir Delonix regia, latviski saukti par karaliskajām poinciānām, savukārt hibiskrozes nebūtu īsti korekti tā saukt, jo tie ir hibiski – krūmi, izmēros līdzīgi mūsu ceriņiem, ar krāšņiem ziediem. Vēl mani izbrīnīja, ka grāmatā puštunu valoda puštu konsekventi tulkota kā pušto, interesanti, vai tam ir kāds pamats. Es tiešām esmu gatavā nūģe šajā ziņā, bet man vienmēr gribas, lai visādi citādi labs tulkojums tuvotos ideālam, un kļūdu nebūtu tur, kur iespējams no tām izvairīties. Kā arī man ir ļoti būtiska uzticēšanās tulkotājam – ne jau visu ir iespējams pārbaudīt. Tulkotājs gan ir ieviesis arī vienu ļoti derīgu jaunvārdu – „hazareji”, angliski tos sauc par „hazara people” un latviski līdz šim tulkoja kā hazārus un tos bija viegli sajaukt ar vēsturiskajiem, nu jau izzudušajiem khazars. Neiedziļināšos, bet abas šīs tautas atšķiras diezgan būtiski, tādēļ ir labi, ka tām ir atrasti dažādi nosaukumi.

Nenožēloju, ka izlasīju grāmatu, tomēr gaidīju, ka tā būs labāka, tiešām grāmata – notikums, ne tikai politiski – sociāls, bet arī literārs.

Kāpēc lasīt grāmatu:

1)      ieskats Afganistānas vēsturē un kultūrā;

2)      versija par draudzības-nodevības-grēku izpirkšanas tēmu;

3)      iemesls uzzināt vairāk par Afganistānas sarežģīto vēsturi.

Noskatījos arī filmu „Kite Runner” (2007), manuprāt, tā ir labāka par grāmatu – daudzi sižeta negludumi ir nolīdzināti, tēli saprotamāki. Tai pašā laikā grāmatas sižetam ir sekots, milzīgu izmaiņu nav. Būtisks ir arī vizuālais iespaids, jo Dienvidāzijas ainavas un cilvēku dzīve tomēr ir stipri atšķirīga no Rietumu pasaules.

Dziesma no Amīra un Soraijas laulību ceremonijas, izpilda britu musulmanis Sami Ysuf, “Islam’s biggest rock star”