Sākumlapa

Februāra seriāls: Tell Me You Love Me (2007)

Komentēt

Tell Me You Love Me ir seriāls pieaugušajiem – tajā ir daudz atklāti seksuālu epizožu, īstenībā tam ir lielākā atklāto ainu frekvence, ko es jebkad esmu redzējusi TV seriālā. Bet tas nav par seksu, tas ir par attiecībām un tuvību. Kā saka seriāla veidotāji: “Mēs nevaram stāstīt par tuvību, nerādot, kas notiek, esot tuviem.” Mums visiem ir tādas lietas, par kurām mēs izvēlamies nerunāt ar savu partneri – vieglāk ir pārgulēt un noklusēt, bet agri vai vēlu noklusētais sāk traucēt, arī gultā. Seksuāli kompleksi un nedrošība, bailes no saistībām, nesapratnes.

Seriālā ir trīs pāri, kuri pūlas tikt galā ar savām problēmām un tādēļ iet pie psihoterapeites, kurai, neskatoties uz cienījamo vecumu, ir vislabākā seksuālā dzīve no visiem. Pirmais pāris – Deivs un Keitija – ir precējušies jau divpadsmit gadus, divi bērni, vidēji ienākumi, labas attiecības… bet viņiem nav seksa gandrīz gadu. Kādēļ guļamistabā nekas nenotiek, viņiem īsti nav skaidrs, jo viņi mīl viens otru joprojām, bet vai tas ir normāli? Otrais pāris, veiksmīgi trīsdesmitgadnieki – Peileks un Karolina – nesūdzas par savu aktīvo seksuālo dzīvi, bet Karolinas nespēju ieņemt bērnu. Viņiem vienmēr viss ir sanācis, kāpēc tas neizdodas gandrīz gada garumā; Karolina izmisīgi vēlas kļūt par māti, bet Peileks nebūt nav pārliecināts, ka grib būt tēvs. Visbeidzot – 27-gadīgā Džeimija nekad nav bijusi viena, lēkājusi no vienām attiecībām uz otrām kā pa karstiem pelniem. Bet nu viņa ir laulības priekšā – un tas ir solījums uz mūžu.

Parasti filmās seksuālas ainas tiek atspoguļotas divos veidos: vai nu sakāpināti idilliski, savā veidā romantiski sterili, vai arī uzsvērti raupji, uzsverot seksa grēcīgumu. Šajā seriālā tā veidotāji ir centušies parādīt intīmos brīžus tādi, kādi tie ir – kādreiz satriecoši, citreiz – patīkami, bet ierasti, vēl kādreiz – vilšanās pilni. Tai pašā laikā seriālā nevienu brīdi sekss nav pašmērķis, bet daļa no divu cilvēku attiecībām, daļa no intimitātes.

Pieņemu, ka attieksme pret tādu seriālu var būt dažāda – kādam būs garlaicīgi un viņu interesēs tikai kailums, citam tik daudz atklātības izsauks nepatiku. Man patika vēlēšanās iedziļināties “vienkāršo” cilvēku dzīvēs un tās palīdzēt uzlabot jeb, kā seriāla beigās saka terapeite: “Mums visiem vajag atrast drosmi būt laimīgiem.”

Tēlot tādā seriālā aktieriem noteikti bija liels izaicinājums. Mums ir pazīstamas tādas sejas kā Ally Walker (Keitija), kura reiz spēlēja trauslu blondīni ar milzu baiļpilnām acīm seriālā Profiler, Sonya Walger ir Penija no Lost, īpaši vēlētos pievērst uzmanību Ian Somerhalder, tagadēja Deimona no Vampire Diaries fanēm – ekskluzīva iespēja vērot gultas ainas, neko līdzīgu Ians vairs noteikti uz ekrāna nedarīs. Mans sevišķais kompliments būtu terapeites lomas tēlotājai Jane Alexander, kura savos 67 gados nav baidījusies no atklātām ainām un, jā, tas tiešām dod cerību, ka arī tad vēl viss nebūs beidzies 🙂

All of things we don’t like  in ourselves we expect that love somehow will change. I think it’s pretty difficult task for something so fragile.

Viena no vietnēm, kur skatīties onlainā: http://www.casttv.com/shows/tell-me-you-love-me

Anaisa Nina “Henrijs un Džūna” (2003)

6 komentāri

Anaisa Nina. Henrijs un Džūna: no Anaisas Ninas autentiskās dienasgrāmatas / no angļu val. tulk. Līga Kalniņa. – Rīga: AGB, 2003. – (Vēja suņa klasika). (Anais Nin. Henry and June (1986))

Ir tikai loģiski, ka cilvēks, izlasījis Henrija Millera “Vēža tropu”, dodas lasīt Anaisas Ninas dienasgrāmatas. Anaisa sāka savas pārdomas pierakstīt 11 gadu vecumā un turpināja to darīt visu savu dzīvi, bet, paldies Dievam, tās visas mums nav jālasa. Anaisā Ninā ir daudzu asiņu sajaukums –  kubiešu/franču/dāņu. Dzimusi Parīzē, bērnību pavadījusi Spānijā, tad ģimene pārceļas uz Ņujorku. Divdesmit gadu vecumā, nesen kā precējusies, viņa ar vīru ierodas Parīzē un dzīvo tur līdz pat Otrā pasaules kara sākumam. 1931.gadā viņa satiek Henriju Milleru un viņa sievu Džūnu, un stāsta, kā nu viņiem visiem tur veicās gada garumā.

Grāmatas var izklaidēt, grāmatas var iemācīt, grāmatas var raisīt pārdomas un vēl visu kaut ko. Es satiku sievieti, kura meklē… un visu pieraksta. Reiz lasīju tādu salīdzinājumu, ka sieviete ir kā ziedošs tītenis, kuram ir vajadzīgs miets (vīrietis), ap kuru aptīties un balstīties, jo citādi cilvēki tīteni mīdīs kājām. Nedomāju, ka visas sievietes ir tāds tītenis, bet Anaisa gan man atstāja tādu iespaidu. Viņa ir augusi katoļu ģimenē, divdesmit gados apprecas ar finansistu Hugo, kurš viņai sniedz stabilitāti un maigumu, bet ne seksuālo apmierinājumu. Un īstenībā viņai 20.gs. 20-to gadu sākumā ir vāja nojausma par to, kas tas tāds ir – Hugo sekss ir „ašas, durstīgas kustības” un viņiem jālieto vazelīns. Kad Anaisa satiek Henriju, viņai jau ir ārlaulību pieredze – dienasgrāmatā piemin kādu ciešanas raisošu Džonu, tikai nav tuvāk skaidrots, vai viņiem ir bijušas fiziskas attiecības. Vēl figurē brālēns Eduardo. Nu un tad uzrodas Džūna. Un Henrijs. Un tad ir tāds kokteilis, ka Anaisa iet pie psihoanalītiķa.

Šajā grāmatā es satiku savu apslēpto puritānismu – man nepatīk, ja precēta sieviete no viena mīļākā (Henrija) dodas pie otra (brālēna Eduardo) un tad atkal pie vīra. “Mani bija pārņēmušas bailes no Eduardo un alkas pēc Henrija, un tajā pašā laikā, guļot Hugo apskāvienos un tikai skūpstot viņa lūpas un kaklu, mani pārņēma tik burvīgas un dziļas jūtas, ka likās, tās sakauj visu dzīves tumsību un nekrietnības.” Sākotnēji Anaisu ieinteresē Džūna, viņas skaistums un pretrunīgā personība, bet Džūna atgriežas ASV. Anaisa nemīl Henriju, viņa meklē jutekliskus piedzīvojumus, savu sakaru viņa savā prātā vīram attaisno tā: „Nu es meloju tev katru dienu, bet redzi, es sniedzu tev visu tos priekus, ko esmu saņēmusi. Jo vairāk es uzņemu sevī, jo lielāka kļūst mana mīla pret tevi.” (Vīram skaļi to gan viņa nesaka un arī nepateiks.) Pēc kāda laika viņa gan atzīst, ka Henrijs viņu ir pārņēmis pilnībā. Viņa raksta, ka vienlaikus spēj mīlēt tikai vienu vīrieti un nespēj sadalīt savu ķermeni, tomēr viņa guļ vismaz ar trijiem un, juteklībai mostoties, met acis arī uz citiem – tādēļ viņas loģiku es īsti neizpratu, vai arī sieviete nav bijusi īsti līdzsvarota. Manā izpratnē Anaisai tiešām pietrūka garīgā līdzsvara – viņa raksta par savu tēvu, kurš neesot gribējis meiteni, teicis, ka viņa ir neglīta un nekad nav paslavējis, kamēr viņa  bija izslāpusi pēc tēva atzinības. Pēc Anaisas nāves publicētajā dienasgrāmatā Incest: From a Journal of Love esot skaidra norāde uz incestuālām attiecībām ar tēvu. Viena no incesta sekām ir nespēja pieaugot izprast savas jūtas, jo seksuāli izmantots bērns jūtas apjucis, baiļpilns, dusmīgs, bet viņam tiek iestāstīts, ka viņa jūtas ir nepareizas, līdz ar to viņš apšauba jūtu nozīmi un savu vērtību. Anaisa Nina ir gājusi pie vairākiem tā laika prominentiem psihoanalītiķiem un arī pati sevi cenšas analizēt ar vēsu galvu. Brīžiem liekas, ka viņa kaislību mirkļos ir atstājusi savas smadzenes sēžam uz gultas malas un tās bezkaislīgi vēro un fiksē visu notiekošo ierakstam dienasgrāmatā. Uz grāmatas beigām šī nemitīgā pašanalīze jau ir nedaudz apnikusi. Anaisai nav ne bērnu, ne darba, vīrs viņu labi apgādā – tad jau var arī pašanalizēties.

Anaïs Nin

Domāju, ka grāmata man būtu daudz neinteresantāka, ja es pirms tam nebūtu izlasījusi „Vēža tropu”, Henrijs Millers, skatīts ar Anaisas acīm, ir ļoti kolorīts personāžs un pieņemu, ka viņa ir spējusi būtiski ietekmēt viņa rakstnieka dzīvi. Viņiem ir tādas interesantas, seksuāli literāras attiecības – „ [literatūra] ir krāpniecība, kas izraisījusi daudzas vilšanās. Cilvēki lasa grāmatas un pieņem, ka dzīve būs tikpat interesanta un intensīva. Un tā, protams, nenotiek. Pa starpu ir tik daudz blāvu brīžu, un arī tie ir dabiski.” Nu viņiem abiem blāvu brīžu praktiski nav. Anaisa uzskata, ka viņa ir spējusi mainīt Henrija attieksmi pret sievieti, kuru līdz šim viņš ir uztvēris kā pretinieku, ienaidnieku, bet ne kā partneri un domu biedru. „Tu biji pārsteigts, cik ļoti es tevi spēju mīlēt nevērtējot, dievinot tevi tā, kā tevi nekad nav dievinājusi neviena padauza.”

Kā jau teicu, bez iepriekšējas priekšvēstures man šī grāmata šķistu diezgan samudžināta un pretrunīga, nesaprotama. Nesaku, ka Anaisa Nina raksta slikti, vienkārši ilgstoši izturēt šo apziņas plūsmu ir nogurdinoši, un beigās gribas pavaicāt: sieviete, ko tu īsti gribi no šīs dzīves? Jāņem gan vērā, ka Anaisa savas dienasgrāmatas nebija domājusi publicēt, tādēļ tās tiešām atspoguļo sievietes iekšējo monologu, bet ne stāstu publikai.

1990.gadā Filips Kaufmans uzņēma filmuHenry & June pēc Anaisas Ninas romāna motīviem. Salīdzinot ar pirmavotu, filma ir ļoti plakātiska un, neskatoties uz labiem aktieriem un daudzajām erotiskajām ainām, īsti tomēr neatspoguļo dienasgrāmatas būtību – kā sieviete meklē savu jutekliskumu un seksualitāti. Diezgan daudzas ainas ir tādas seksuāli pašmērķīgas, apzināti pārveidotas, kā arī Anaisa pati pataisīta par lesbieti, kas neatbilst patiesībai. Skatīties var, bet ar distanci.

Maija Krekle “Mīlestības skartie” (2010)

3 komentāri

Maija Krekle. Mīlestības skartie.  – Rīga: Lauku Avīzes izdevniecība, 2010.

Maija Krekle ir Misiņu bibliotēkas bibliotekāre, kura nu jau ilgus gadus pēta vēstules un dokumentālas atmiņas, lai rakstītu stāstījumus par mazāk zināmām lappusēm pazīstamu latviešu rakstnieku (un ne tikai) dzīvē. Autore uzskata, ka ir vērts ne tikai lasīt grāmatas, bet arī iepazīt un iemīlēt grāmatu autorus. Izdevniecība “Vērtums” 2003.gadā ir izdevusi Krekles grāmatu “Manas dzīvības saknes tevī”, bet 2009.gadā – “Es laikam mīlēju”. Neesmu iepriekšējās lasījusi, bet šī grāmata izskatās pēc abu iepriekšējo nepilnīgas kompilācijas, kuru izdevusi Lauku Avīze, vispirms stāstiņus publicējot Mājas Viesī.

Manuprāt, ka Krekle dara diezgan svētīgu darbu, jo nedaudz atšķaida tik ierasto akadēmisko un stīvo attieksmi pret māksliniekiem un rakstniekiem jo īpaši. Literatūras stundas skolā daudziem ir iespiedušas atmiņā statiskus rakstnieku portretus, kuru darbus VAJAG izlasīt. Pajautājiet pieaugušajiem, ko viņi domā par Andreju Upīti, un izdzirdēsiet – vē, Zaļā zeme, es to tā arī neizlasīju. Upīts un brāļi Kaudzītes ir vieni no visvairāk cietušajiem obligātās literatūras upuriem, bet Maija Krekle parāda Reini Kaudzīti kā untumainu vecpuisi, kurš nekādi līdz pat mūža galam nevar izšķirties, kuru brūti ņemt. Manā uztverē literatūras stundas tikai iegūtu, ja rakstnieku melnbaltos skeletus apaudzētu ar kaislīgu miesu un karstām asinīm, jo tie remdenie, rāmie un vienaldzīgie jau nekādus romānus un dzejas neraksta, tiem nu prāts uz dvēseles mokām nekādi nenesās. Bet dvēseles mokas rodas, protams, no – mīlestības!

Krājumā apvienoti 27 stāstiņi 5-8 lappušu garumā, kurā īsi un koncentrēti izstāstīts kāda mīlas pāra (vai trijstūra) piedzīvotais. Stāsti kārtoti hronoloģiski, sākot ar Krišjāni Baronu un beidzot ar Regīnu Ezeru. Daļai aprakstīto  mīlas līkloči ir plaši tiražēti (Austra Skujiņa, Mirdza Ķempe, Sudrabkalns), bet bija arī man diezgan nezināmi – Linards Laicens, Teodors Reiters, Jānis Mediņš. Vispār jau arī pazīstamajos bija interesantas detaļas, un arī Krekles stāstījums ir raits un interesants. Es nekad neesmu piekritusi tam, ka latvieši ir kāda rāma zemnieku tauta, kas māk tikai nekurnot art un govis ganīt – mūsu kaislību priekšā nobāl jebkura itāļu ģimenīte, jo tās ir dziļas un brīžiem postošas. Mūsu priekšteču dzīve bija daudz grūtāka nekā mūsējā – cara laiki, revolūcijas, kari, letālas slimības, bet ir sajūta, ka viņi dzīvoja īstāk, dziļāk, izjustāk. Jāsaka, ka tie aprakstītie veči gan ir īsti sivēni, dažs labs tur būtu pelnījis kārtīgu pērienu (Plūdoni, es no tevis esmu šokā!), bet nu arī sievietes tur nav nekādas cukurdūkulītes, tā kā – nav iemesla nebūt kaislībām. Varētu, protams, stāstiem pārmest tādu kā “dzeltenīgumu”, bet domāju, ka diez vai varoņi dusmotos par savas mīlestības izcelšanu saulītē, tās viņiem aizsaulē tādas saldas atmiņas.

Kāpēc lasīt grāmatu:

1) simpātisks un raits stāstījums spēs ieinteresēt arī tos, kam biogrāfiskas apceres līdz šim likušās garlaicīgas;

2) varoņu kaislības ļauj iepazīt arī vēsturisko fonu, uz kura tās norisinās;

3) mīlēt grib visi un vienmēr, agri vai vēlu, ko arī vajadzēja pierādīt!

Kerola Šīldsa “Mīlestības republika” (2005)

2 komentāri

Kerola Šīldsa. Mīlestības republika / no angļu val. tulk. Diāna Smilga. – Rīga: AGB, 2005. – (Vēja suņa romāns). (Carol Shields. Republic of Love. 1992.)

Vispirms mani uzrunāja grāmatas nosaukums, kurš ir diezgan banāls un neizteiksmīgs, bet izdomāju, ka Vēja suņa sērija tomēr ir pietiekami daudzsološa, lai pamēģinātu. Teikšu, ka neesmu vīlusies, romāns ir labs: tas nav graujošs, bet sajūtas ir jaukas.

Kanādas pilsētā Vinipegā, kurā ir 600 000 iedzīvotāju un tāda sajūta, ka visi pazīst visus, dzīvo folkloriste Feja un nakts radio diskžokejs Toms. Grāmatas pirmajā pusē viņi dzīvo katrs savu dzīvi, tad satiekas un tas jau ir mīlas stāsts. Kopējā grāmatas noskaņa man kaut kādā veidā atgādina manus priekšstatus par Kanādu – liela, plaša zeme, kur ezeri mijas ar liesmojošiem kļavu kokiem, kuros atbalsojas sen rimuši indiāņu kaujas saucieni; cilvēki dzīvo rāmu, izlīdzinātu dzīvi. Arī grāmatā akcents likts uz varoņu iekšējiem pārdzīvojumiem, ārēji nav nekādu lielu sociālu satricinājumu. Fejai ir 35, Tomam ir 40, viņi abi grib atrast savu otru pusīti un nebūt vientuļi, bet tai pašā laikā nepazaudēt savas personības.

Sabiedrība gaida no cilvēkiem, lai tie veidotu pārus un vairotos, zemapziņā nosodot tos, kuri izvēlas būt vieni, savā veidā uzskatot tos par nepilnvērtīgiem un parazītiskiem. Lai arī autore cenšas būt korekta un meklē vienatni attaisnojošu iemeslu, es neteiktu, ka viņai tas izdodas. Kerola Šīldsa sava mūža lielāko daļu bija precēta piecu bērnu māte, tādēļ ir tikai loģiski, ka viņai ļoti svarīgi liekas šis cilvēku pārošanas un kopā būšanas aspekts. Savā ziņā viņa uzskata, ka būt ārpus visa tā sociālā tīkla, ko uzauž ģimene un tās tradīcijas ir pašiznīcinoši. Tai pašā laikā viņa parāda šī sociālā tīkla ierobežojošo spēku – jo romantiskas attiecības var uzplaukt, bet mīlētāji nevar būt atrauti no savas pagātnes, audzināšanas, darba un tas viss var attiecībām pielikt punktu. Ko gan mūsdienās cilvēkiem nozīmē mīlestība? Mēs dzīvojam laikmetā, kad abi dzimumi var atļauties greznību precēties mīlestības dēļ, bet vai tā vienmēr notiek?

Bet Feja ir pamanījusi ko tādu, ko nekad agrāk nav ievērojusi. Ka mīlestība nekur netiek uztverta nopietni. Tā netiek cienīta. Tas ir vienīgais pasaulē, ko visi vēlas, – viņa ir par to cieši pārliecināta – ,bet cilvēki nez kādēļ ir spiesti izlikties, ka mīlestība ir neinteresanta un muļķīga.

Darbs ir svarīgs. Dzīves apstākļi ir svarīgi. Kari, labs sekss, attiecības starp rasēm un apkārtējā vide ir svarīga, tāpat kā veselība un slimības. Pat sīkām ticības un politisko nodomu maiņām tiek piešķirts nozīmīgums, ko nesaņem mīlestība. Mēs pagriežam galvu un izliekamies, ka tās šeit nav, – tās personīgās kaislības, kas ienāk dzīvē un maina tās virzienu. Mīlestības vieta ir amatieru operetē, smieklīgas apsveikuma kartītes iekšpusē vai arī vecmodīgas dzejas biedrības hronikā. Mīla, tīra, brīva un dzīva. Dziņas un atmiņas. Lords Bairons, Edna Sentvinsenta Mileja. Tā ir sievišķīga, tā ir apkaunojoša, kaut kas izsmejams, kaut kas stulbeņiem domāts. Tikai mīlasstāsts, cilvēki saka par grāmatu, ko lasa, kuras lasīšanā pieķerti. Viņi vīpsnā vai bola acis, kad tiek pieminēta mīlestība. Viņi piemiedz aci un piebiksta ar elkoni. Mīlas balodīši. Iemīlējies kā traks. Uķi uķi. Viņi to uzskata par kaut ko bērnišķīgu un īslaicīgu, un tās piederumi – tās valoda, skūpsti, satraukums un aizrautība – ir pilnīgas vieglprātības pazīmes. Par mīlestību ir iespējams runāt ironiski, bet neviens pieaugušais, kam ir kaut cik saprāta, nekad nerunās par to, ka tā patiešām rodas, ka tā rodas arī tagad, pēdējos mūsu ilgā, smagā, nabadzīgā, rūgtā un juceklīgā gadsimta gados. Tā rodas pat šeit, šajā neinteresantajā kontinenta vidienes pilsētā, tās pusmiljonā iedzīvotāju, tās satiksmē, laika apstākļos, asfaltētajās autostāvvietās, nīkulīgajās puķu dobēs un kokos ar dzeltenajām lapām – tieši šeit rodas mīlestības brīnums.

Romāna centrālie varoņi ir Feja un Toms, bet ir arī trešais spēlētājs – folkloristes Fejas pētītās nāras. Nāra kā sarežģīts, daudzslāņains simbols, kurš parādās daudzās kultūrās. Man gan patīk visādi mitoloģiski ekskursi, bet sākotnēji liekas, ka autore nāras ir iepinusi lieki, tomēr tas attaisnojas. Nāra ir erotiska, tomēr tās anatomiskā uzbūve norāda uz neiespējamību to iegūt seksuāli; tā vilina, bet to ir grūti noķert, noķerot vēl grūtāk pieradināt un pakļaut, praktiski visas noķertās nāras vai nu iet bojā vai tiek palaistas brīvībā. Manā izpratnē Šīldsas nāra ir kā mīlestības simbols – teiksmains, netverams, iekārojams, neizzināms.

Manas domas par grāmatu ir pozitīvas, savā ziņā tā ir pat reta – jo par mīlestību biežāk raksta kā par sirdi plosošu kaislību, liktenīgu sadursmi. Šīldsai ir izdevies parādīt, kā mīlestība lēnām un nenovēršami ieaužas cilvēku dzīves, izmainot tās uz visiem laikiem un liekot saprast, ka nesāpīgi izārdīt uzausto vairs nebūs iespējams.

Mājās. Toms jūt, ka atrodas mājās. Viņš ļoti ilgi bijis prom, un tagad viņš beidzot ir atgriezies mājās.” Man vienmēr licies, ka par mīlestību liecina māju sajūta – kad tu domā vai esi kopā ar kādu un jūties kā mājās – laimīgi, droši un aizrautīgi. Galvenais ir pareizi noķert šo sajūtu un nesajaukt ar citu.

Trīs iemesli, kāpēc lasīt:

1) rimts, bet ne garlaicīgs vēstījums par divu cilvēku satikšanos;

2) kā norobežot vēlmi izpatikt sabiedrībai un ievietoties pie  “normālajiem” no paša cilvēka vēlēšanās mīlēt un būt mīlētam;

3) aktuāli būs cilvēkiem pēc trīsdesmit, kuri meklē mīlestības vietu savā dzīvē.

Ziema nebeigsies nekad (tā šķiet)

Komentēt

Rolfe Horn "Albero della Vita"

Vējš putina sniegu zem kājām, tas lido, kutina, dzeļ, virpuļo, pārslo, sijājas. Nav saules, nav bangu dārdoņas, nav viļņu čalas. Tikai ziemeļu vējš – dzelošs, ledains, ļauns, rijīgs, iznīcinošs, paralizējošs. Ielas izgriežas elkoņu līkumos, tās slēpjas no aši uzmesta mirkļa, no barga skatiena. Tās klibo garām metāla režģu nožogojumiem, apvij baznīcas aizmuguri, nopļaujot statujas, saplacinot pieminekļus, izraujot kokus, sastindzinot zāli. izsūcot zemes smaržu. Lapas kļūst nespodras kā cements, lapas, kuras rasā vairs nekad neiemirdzēsies. Mēness nekad vairs nelies pār tām savu sudrabu. Gadalaiki ir apstājušies ritējumā, koki novēršas un nokalst, riteņi ripo pa vizlas grambu, radot arfas akordiem līdzīgas skaņas. Ieplakā starp sniegotiem kalniem bāla snauž bezrakstura Dižona. Tās naksnīgajās ielās nav neviena dzīva cilvēka, tikai nemierīgie gari dodas uz dienvidiem, uz safīrzilajām tālēm. Tomēr es esmu uz kājām un klīstu kā spoks, balts cilvēks, kuru biedē šīs lopkautuves ģeometrijas vēsais saprāts. Kas es esmu? Ko šeit daru? Es maldos starp cilvēku ļaunuma saltajām sienām, balts tēls, kas trīc vējā un grimst cauri aukstajam ezeram zem vesela galvaskausa kalna svara. Es apmetos aukstajos platuma grādos.

H.Millers “Vēža trops” (M.Andersones tulkojums)

P.S. Šodien izlasīju, ka Mocarta mūzika nomierina zīdaiņus. Vēl zinu, ka govis to klausoties dod vairāk piena. Neesmu ne zīdainis, ne govs, bet efekts tiek novērots.

Henrijs Millers “Vēža trops” (2007)

8 komentāri

Henrijs Millers. Vēža trops / no angļu val. tulk. Maija Andersone. – Madrid: Mediasat Group, 2007. –  (Laikraksta Diena bibliotēka; 26.grām.)  (Henry Miller. Tropic of Cancer. 1934)

Andre Kertesz "Place Gambetta"

Grāmatu es lasīju ilgi, katrā ziņā ilgāk nekā parasti lasa 218 lappuses. Bet tas nenozīmē, ka grāmata būtu slikta, tieši otrādi – es pārlasīju teikumus, lai izbaudītu, un lasīju vēlreiz, lai aiz vārdu jūras izsekotu domai. Lasīju ilgi, jo vairāk par 10-20 lappusēm vienā reizē nevarēju apgūt, likās gana.

Henrijs Millers (1891-1980) ir amerikānis, Bruklinas bērns, kurš nav studējis, jo nepanesa akadēmisko rutīnu. Rakstīt sāka 29 gadu vecumā, bet 1928.gadā ar savas sievas Džūnas finansiālo atbalstu aizbrauca uz Eiropu, kur pievērsās tikai rakstniecībai. „Vēža trops” ir Millera debija, pirmoreiz publicēts Francijā 1934.gadā, savukārt ASV viņa darbi bija aizliegti 30 gadus. Tradicionāli „Vēža trops” tiek ierindots pie erotiskiem romāniem, bet neko daudz no erotikas es tajā nesaskatīju, vismaz ne tradicionālajā nozīmē. Romānā ir daudz neķītrību, tas tiesa, bet es vēl nebiju lasījusi tik talantīgas neķītrības, kuras nav pašmērķis, bet tiek izmantotas, lai stāstītu par cilvēkiem, lietām, notikumiem, pilsētām un dzīvi.

Romāna forma – autobiogrāfisks vēstījums, kur autors stāsta par savu dzīvi Parīzē. Sirreāla domu plūsma, kuru kāds mūsdienu cilvēks nodēvēja par blogera atskaiti internetā. Patiesībā nevaru nepiekrist, kaut kas šajā vēstījumā ir tāds „blogerisks”, jo vēstījums nav vienmērīgs, ierakstiem mainās noskaņa un tēmas; stils, protams, paliek nemainīgs. Sākumā Henrijs kā nogribējies tēviņš  gaudo uz debesīm un klīst pa Parīzi, dzīvo pie draugiem un paziņām, pārtiek no sievas sūtītas naudas un draugu atmestā, brīžiem cenšoties piepelnīties, bet arī nemokoties pašpārmetumos, ja nopelnīto vienkārši aizlaiž uzdzīvē. Romānam būtībā nav sižeta, nav sākuma un beigu, autora Parīzes dzīves un draugu apraksti mijas ar filozofiskām refleksijām, sociālo kritiku, dzīves jēgas meklējumiem un visu to, kas nu var ienākt prātā domājošam cilvēkam.

Henrijs Millers ir Parīzes dziesminieks – viņam tā ir radošuma katalizators. „Parīze pati nerosina drāmas. Tās sākas citur. (..) Parīze ir mākslīgu dzemdību šūpulis. Te, šūpulī gulēdams, katrs atgriežas savā dzimtajā pusē – Berlīnē, Ņujorkā, Čikāgā, Vīnē, Minskā. Vīne nekur nav tik īsta kā Parīzē.” Bet tikpat viegli Parīzē ir vilties. „Parīze ir kā mauka. No tālienes tā šķiet burvīga, un tu kvēlo nepacietībā slēgt to savās skaujās. Bet jau pēc piecām minūtēm jūties iztukšots un nikns pats uz sevi. Pievilts.”

Millera Parīzes sievietes nav tiklas būtnes, viņa varonis ar tādām nesaietas – mauciņas un baudkāras meičas ir viņa iekāres objekti. Paliek iespaids, ka viņš tās nesaprot un savu nesapratni apzinās, bet ar visu savu piedauzību viņš apbrīno sievieti (īpaši dažas ķermeņa detaļas). Prostitūtu ir daudz gan viņam, gan draugiem, un viņš tām velta pētnieciskas rindkopas:

Brigitte Carnochan. Nude with Camilia II

Pa lielākajai daļai viņa bija ar dzīvi apmierināta, vai arī ar savu izturēšanos to apliecināja. Protams, bija svarīgi, ar ko viņa gāja vai nāca. Taču galvenais bija vīrietis. Vīrietis! Pēc tā viņa alka. Vīrietis, kuram starp kājām kaut kas bija, kurš varēja viņu ar to ielīksmot, likt locīties ekstāzē, likt ar abām rokām aptvert savu rožu krūmu un glaudīt to līksmi, lepni, ar piederības un dzīvības izjūtu. Tā bija vienīgā vieta, kur viņa bija dzīva, tur apakšā, kur viņa pati sevi apskāva ar abām rokām.

Man liekas interesanta šī doma par prostitūtas ūksti (kas par vārdu!) kā vienīgo vietu, kur viņa ir dzīva, lai arī tā šķiet nedaudz vienkāršota un pirkšanas-pārdošanas procesu attaisnojoša. Tomēr Millers saka arī šādus vārdus prostitūtu noniecinātājiem: „Atceries, ka tu atrodies tikai kaut kur procesijas astē; ka pirms tevis te bijis vesels armijas korpuss, ka viņa ir izpostīta, izlaupīta, iztukšota.”

Manā izpratnē Millera erotisms ir vienīgi dūmu aizsegs daudzām labām, lielām un būtībā dumpinieciskām domām. 20.gs. 30-to gadu sākumā Eiropā ir svaigi kā salaizījusi brūces pēc  Pirmā pasaules kara, visapkārt galvu ceļ totalitārās ideoloģijas, pieskaitām vēl pasaules ekonomisko krīzi – un Millers teic: „Šīs celtnes virsbūve ir meli, tās pamati – milzīgas drebošas bailes.” Cilvēks nevēlas redzēt ne nabadzību, ne izmisumu, viņš vēlas „brīnumu un, lai to radītu, ir gatavs brist pa asinīm. Viņš ir gatavs sevi samaitāt ar idejām, kļūt gandrīz vai par ēnu, lai tikai kaut uz sekundi varētu aizvērt acis un neredzēt riebīgo īstenību.” Un idejas vārdā var paciest visu, lai notiktu brīnums, „kas dzīvi darīs panesamu.”

Millera izpratnē tieši mākslinieki ir tie, kas „nenoskaidrotu impulsu vadīti, ņem savās rokās cilvēces nedzīvo masu un ar savu mūžīgo nemieru uzraudzē to, gļeto mīklu pārvēršot maizē un maizi vīnā, un vīnu dziesmā.”  „Sapurināt pasauli” – tāds ir viņa uzdevums.

Varbūt pamanījāt, ka man kaut kā traki panesās uz citātiem, bet nu citādāk nesanāca, mana grāmata bija pilna ar līmlapiņām. Lai iet vēl viens, bet nu jau kā tosts 🙂 :

Lai mums būtu pasaule, kurā vīriešiem un sievietēm ir dinamo kājstarpe, dabiska trakuma, kaislības, darbības, drāmas, sapņu, aizrautības pasaule, pasaule, kas rada ekstāzi, nevis sausus pirdienus.

„Vēža trops” nav grāmata, kuru varētu ieteikt draugam kā vieglu un patīkamu lasāmvielu. Pieņemu, ka ir cilvēki, kuriem tā riebsies. Tā nav jauka grāmata, kuru lasīt vaļas brīdī, lai atpūtinātu smadzenes, tieši otrādi, tā izraisa domāšanu. Es laikam Henrijā Millerā sajutu kādu radniecīgu buntavnieka stīgu, un varu tikai apbrīnot viņa spēju neiekļauties sistēmā, bet dzīvot rakstnieka dzīvi, lai arī nabadzīgu un nestabilu. Bet būtiskākais – man bija sajūta, ka man nemelo. Tas noteikti bija rupji, brīžiem patētiski, bet patiesi.

Millera varonis saka: „Viss, ko es prasu no dzīves, ir lērums grāmatu, lērums sapņu un lērums pežu.” Ja Henrijs Millers būtu mūsdienu blogeris, šo teicienu viņš varētu likt kā moto savam blogam.

Mārtiņš Freimanis: par lasīšanu

Komentēt

Fragments no sarunas ar Mārtiņu Freimani 2010.gada 19.novembrī Rīgas Centrālās bibliotēkas filiālbibliotēkā “Kurzeme”

Zināms, ka Tu esi liels lasītājs.

(Sekoja Mārtiņa sarīkota nežēlīga atnākušo jauniešu pratināšana – kurš ko ir lasījis – aut.)

Mēs šeit tikko aprunājāmies un noskaidrojām, ka jums ir ļoti maz informācijas ne tikai par pasaules klasiķiem, bet pat par mūsu pašu rakstniekiem. Un arī tas pats mazums tikai tādēļ, ka par to bija jāmācās skolā. Es visiem ieteiktu atrast laiku un atnākt līdz savai bibliotēkai. Kad tu paņem kādu patiešām labu, foršu grāmatu un to izlasi, tā paceļ tevi pavisam citā līmenī. Es varētu ieteikt Rīgas centrā divus antikvariātus, kuros regulāri eju iepirkties. Kādreiz pārdevēja man prasa: vai esmu atbraucis ar mašīnu, jo mugursoma ar grāmatām tiek piekrāmēta līdz ūkai. Tā ir tavu vecāku vēsture, tavu vecvecāku vēsture. Un vēl daudz senāka. Ja tu lasi, tu nekādā gadījumā nepaliksi muļķāks, tikai gudrāks. Un lai neviens neapvainojas, bet sēžot internetā var palikt tikai muļķāks. Paskatieties uz šiem bibliotēkas plauktiem, šo daudzo grāmatu muguriņām, to krāsām, virsrakstiem, to cilvēku vārdiem, kas tās sarakstījuši…

Man ir tā, ka, ja es vakarā sešos paņemu rokā grāmatu, es līdz sešiem rītā neaizmigšu, kamēr nebūšu to izlasījis. Tur ir tik daudz sulīgas valodas, un tik daudz ko no tā tu vari pēc tam izmantot dzīvē. Mans mīļākais rakstnieks ir Džeralds Darels. Tur ir tik daudz fantastisku dzīves situāciju!

Goda vārds, kad man bija padsmitnieka gadi, bibliotēka bija tā vieta, kurā es katru dienu pavadīju 2-3 stundas. Un iesaku visiem, lai taka uz bibliotēku būtu jūsu mīļākā taka!

 

Pilnu sarunas tekstu varat lasīt RCB informatīvā izdevuma “Jaunās Vēstis”  2010.gada decembra numurā.

Informatīvais izdevums “Jaunās Vēstis”

 

 


Drusciņa par prieku

Komentēt

Inārs Brēdrihs  MINIPRIEKS

 

Pa kāju izliekumu gludo

Ko nepārtrauc ne dzīslas vads,

Skats mans kā marta pali pludo,

Jo iekšas tirda alkains bads.

Kur lielu ieskauj graciozi

Kā vainags zeķes nobeigums,

Tam pāri sārtā miesas roze

Zied mīlīgāk kā debess jums.

Kas pāri tam, tas aizliegts skatam,

Un tikai savās iedomās

Kā auns pa gatves vārtiem platiem

Es metos leknās ganībās.

Trīs filmas: Londona. 30-tie. Teātris. Un mīlestība

Komentēt

Valentīndiena zogas ar joni, varbūt kaut ko romantisku, bet ne salkanu, ar viegla pikantuma vēsturisko piesitienu?

Ir 20.gadsimta 30-to gadu beigas, visa Eiropa atrodas Otrā pasaules kara priekšvakarā. Bet cilvēki paliek cilvēki – viņi nekad nebeigs dziedāt, dejot un mīlēt. Šoreiz tā ir Londona, uz kuras teātru skatuvēm alkst nokļūt tik daudzi aktieri, pa starpām neaizmirstot kaislīgi mīlēt, mīlēties un spēlēt mīlestību. Art deco stils gan modē, gan interjerā un arhitektūrā, angliskais šarms un humors. (Dievinu tās kleitas.)

Miss Pettigrew Lives for a Day (2008)

Guvernanti  miss Guinivere Pettigrew (Frances McDormand) jau trešo reizi pēc kārtas izsviež no darba, un viņas aģentūra atsakās ar viņu sadarboties. Kautrīga, nesmuka, bez graša kabatā, viņa ir burtiski uz ielas, tādēļ miss Pettigrew veic izmisuma soli – nozog aģentūrā klienta pieteikumu un aiziet pieteikties darbā pie jauniņas aktrises (Amy Adams) par social secretary. Un sākas trakākā diennakts viņas mūžā. Aktrisītei ir trīs mīlas vienlaikus un jāizdara izvēle… Diemžēl vai par laimi miss Pettigrew par sevi teic: “I’m an expert on the lack of love.” Un viņai izdodas pārliecināt Delysia izvēlēties īsto. Tā ir romantiska komēdija, tādēļ saskaņā ar labākajām tradīcijām beigās ir laimīgi visi, kuriem tādiem jābūt, bet sodīti visi ļaunie.

Labs scenārijs (tāda paša nosaukuma grāmatu gribēja ekranizēt uzreiz pēc tās iznākšanas 1938.gadā, bet karš šo nodomu izjauca), abu aktrišu brīnišķīga saspēle, daudz komisma, veselīgās devās sentiments, forša džezīga mūzika – ir interesanti no sākuma līdz beigām, neskatoties uz to, ka beigas ir diezgan iepriekš paredzamas. Žēl tikai, ka filma ir oficiālo balvu negodināta, manuprāt, nepelnīti. (Soundtraks If I Didn’t Care ir ļoti jauks, diemžēl neļauj iepostēt.)

 

Being Julia (2004)

Filma, kura uzņemta pēc Somerseta Moema romāna “Teātris”, un mēs visi esam redzējuši tās latviešu ekranizāciju režisora Streiča un Vijas Artmanes izpildījumā. Katrā ziņā, muļķīgākais, ko var darīt, ir salīdzināt abas filmas. (Lai arī gribas, jo ekranizācijas ir līdzīgas). Es tomēr centos distancēties un, domāju, man izdevās. Anete Beninga ar Džeremiju Aironsu veido Artmanes/Cilinska cienīgu tandēmu, savukārt jaunais gold digger angļu izpildījumā man pat patika labāk – nav jau man nekas pret Ivaru Kalniņu, bet īstenībā viņš ir no tiem vizuāli spilgtajiem aktieriem, kurus nav iespējams ieraudzīt un aizmirst, kā to romānā bija domājis Moems, kura Toms Fenels bija tāda kā bāla blakts, kura neuzkrītoši piesūcas savam upurim un rāpo uz augšu pa sabiedrības kāpnēm.

Beningas Džūlija Lamberte ir egocentriska maita, kādai arī pienākas būt Anglijas labākai aktrisei, bet zaudē galvu dēļ nabadzīga amerikāņu klerka, kuram var būt par māti. Londonas teātris, manipulēšana ar cilvēkiem, mīla un beigās – atriebība, kura atbilst teicienam “pēdējais smejas visgardāk”. Neteikšu, ka filma ir neaizmirstama, bet gaumīga. Man patika.

Mrs Henderson Presents (2005)

Absolūti baudāms kino. Džūdija Denča ir viena no angļu spožākajām aktrisēm, arī par šo lomu bijusi nominēta Oskaram, un viņai ir lielisks partneris Bobs Hoskins. Šo filmu radīt bija Boba Hoskina & Co ideja, viņš ar to iepazīstināja Denču un vēlāk abi – režisoru Stephen Frears.

Denča spēlē garlaikotu un ekscentrisku atraitni, kura nopērk pamestu teātri un uzaicina to vadīt Vivjēnu van Dammu, lai iepūstu tam jaunu elpu. Ierastie šovi nenes gaidīto peļnu, tādēļ abi nolemj ieviest pēc labākiem franču paraugiem kailuma elementu. Un izrādes aiziet rūkdamas… Tas ir patiess stāsts iz dzīves – patiešām Vestendā bija tāds Windmill Theatre, kurā kailas meitenes rādīja “mēmās ainas” (kustēties nedrīkstēja, jo “tas jau būtu rupji”). Drāmas līmeni filma sasniedz, kad nacistiskā Vācija 1941.gada 7. septembrī sāk savu tā saukto The Blitz – nepārtrauktu Londonas bumbošanu 76 dienu garumā. Hendersone atsakās slēgt teātri, tas arī laimīgā kārtā atrodas pazemē, un drīzumā tas ir vienīgais darbojošais teātris apkārtnē.

Londona, pikantērijas un kailums, dziesmas, nedaudz mīlestības un patriotisma, skumjas, daudz asprātību, grezni kostīmi un dievīgas kleitas. Tādai filmai ir sirds un stils (atšķirībā no 2010.gada Burleskas, kur Agilera izkliedza rīkli, bet plikus pupus mēs tā arī neieraudzījām).

Emma Mārlove “Baudas virtuve” (2010)

3 komentāri

Emma Mārlove. Baudas virtuve / no vācu val. tulk. Sinda Krastiņa. – Rīga: Jumava, 2010. – (Erotiskais romāns) (Emma Marlowe. Kuche der Lust (2006))

Man nav ne mazākā nojausma, kāda muša man iekoda, ka pagājušovasar man nepārvarāmi vajadzēja nopirkt kaut ko pavieglu un palaidnīgu (visdrīzāk pie vainas ir ilgstošais karstums 🙂 ). Un par šo romānu es uzrakstīšu tikai tādēļ, lai citi zinātu, ar ko ir darīšana.

Ir tāda rudmataina un zaļacaina skaistule Lea Lihtenberga, kura dzīvo viena, strādā par asistenti kosmētikas reklāmas firmā, bet viņas dzīvēs spožums un posts ir vīrieši. Viņi to neliek mierā! Viņas dzīvokļa pretējais kaimiņš ir pašapmierinošs lūriķis, otrs kaimiņš uzmācas ar nepiedienīgiem piedāvājumiem, metro no rītiem “vīriešu acis pielīp“, bet šefs ir jāapmierina pēc darba uz rakstāmgalda katru trešdienu (ak, šī vācu kārtība!). Tad vēl, protams, ik pa laikam uzpeld kādi papildus drāzējiņi. Un meitenei nav ne mazākās nojausmas, kāpēc viņi visi tā uzvedās? Varbūt varētu sākt ar krūštura valkāšanu zem caurspīdīgas blūzītes un pārmaiņas pēc iemācīties vārdiņu “nē”… ak, nē! tad jau nebūtu romāna. Jo viņai taču dzīvē ir viens vīrietis – itālis Rikardo, kurš nemetas viņai virsū kā suns uz kaulu, bet tikai noslēpumaini skatās un smaida. Kāpēc?

Paralēli grāmatā risinās diezgan garlaicīgs un neloģisks stāsts par Leas karjeru, kura brīnumaini virzās uz priekšu ( ne bez seksa palīdzības, protams).

Īstenībā būtu interesanti šo būtni paanalizēt no psiholoģijas viedokļa. Kā var pieņemt kā normu vuārista klātesamību, jebkura normāla sieviete sen jau būtu policiju izsaukusi! Attiecībā uz vīriešiem viņa uzvedas kā frigida maita, kura izjūt kaifu izrādot savus labumus un tad aplūko kārtējā upura piebriedušo bikšu priekšu un trīcošās rokas, bet pati naivi brīnās par efektu. Tai pašā laikā viņai nez kāpēc riebjas tas, ko pati gribējusi panākt. Man vienmēr izraisa interesi cilvēki, kuri konsekventi piekopj noteiktu dzīves veidu, tai pašā laikā sūdzoties par lietām, kas ir tiešas tā sekas. Lea drāžas ar tiem večiem kā robots, nejūtoties pēc seksa ne par matu labāk. Līdz ar to tajos mīlas ainu aprakstos ir baigais tukšums un vienveidība.

Laikam jau es pirmoreiz sapratu, ka rakstīt erotisku romānu ir daudz grūtāk nekā varētu domāt. Jo mīlas scēnas ļoti viegli pārvēršas vulgārās banalitātēs.

Es drebu uzbudinājumā un jūtu, kā mana pērle pamazām piebriest un kļūst aizvien karstāka.” “Viņš uzslejas augšā un ar spēcīgu grūdienu pārdur manu mīlas augli.” “- Lūdzu, nepārtrauc! – es kliedzu, un viņš kaislīgi mani skūpsta, ar savu stingro stobru vadīdams mani  uz baudas virsotni.”   “Kad aizveru acis un vaidot izbaudu ekstāzi, arī viņš nespēj valdīties, paliek rokas zem manas pēcpuses un izšļāc savu nektāru manā klēpī.”

Tādi teksti izsauc tikai spurgšanu, nekādas nopietnības – tie stobri, pērles, miklās aliņas un nektāri… ēēē… nu cik var.

Grāmatā lēnā garā uzjautrinoties var palasīt tās seksa ainas. Tad vēl tur ir  par ēdienu – kā nekā Lea mīla Rikardo ir pavārs, īstenībā par ēdienu tur ir visinteresantāk , bet ne pārāk plaši – ravioli ar citronkrējumu, tomātu zupa ar ingveru, silti lēcu salāti, puravu groziņi, jēra fileja marinādē, pasta ar sabrūninātu sviestu un trifelēm, jūras veltes rīsu miltu mīklā, krāsnī gatvaota pērļvista utt. Labāk tā Emma būtu rakstījusi pavārgrāmatu, tur viņai būtu lielāka dažādība.

Older Entries