Monika Dikensa. Viens pāris kāju: romāns / no angļu val. tulk. Ligita Azovska. – Rīga: Jumava, 2004. – (Jumavas klasika). (Monica Dickens. One Pair of Feet (1942))

Monikas Dikensas (1915-1992) vārdu es ievēroju, pastaigājoties pa angļu emuāriem. Likās simpātiska un, ieraugot grāmatu latviski, paņēmu lasīt. Divos vārdos – neesmu vīlusies. Grāmata stāsta par angļu aukles piedzīvoto Otrā pasaules kara sākumā, strādājot kādā slimnīcā Londonās tuvumā. Monika Dikensa apraksta savu personīgo pieredzi, jo, karam sākoties, viņa tiešām pieteicās aukles (pēc mūsu saprašanas – sanitāres) darbam.  Kaut gan romāns stāsta par slimnīcas ikdienu, tas ir gaišs un asprātīgs. Autorei piemīt labas spējas zobgalīgi raksturot gan notikumus, gan cilvēkus:

Fanija Adamsa bija nakts maiņas vecākā māsa – kaulaina sieviete, gaišbrūnu ādu, kas klusiem soļiem ložņāja apkārt pa slimnīcu ar tādu kā indes zobu mutē. (..) Adamsa bija ļoti gara un savā formas tērpā izskatījās pēc dzelzs kolonnas, jo viņai nebija nekādu izliekumu un priekšauts neizspiedās uz priekšu kā citām, bet nokarājās kā stīva caurule.

Lai arī romānā ironija valda pāri visam, tomēr Dikensa iemet arī pa kādai nopietnai notij. Par kādu pārāk darbā iegrimušu māsu viņa raksta:

Ir nomācoši redzēt, ja kāds aizmet projām savu jaunību gandrīz nenovalkātu. Tas parasti nozīmē, ka šie cilvēki daudz vēlāk mēģina to uzvilkt atkal, kad tā vairs viņiem galīgi nepiestāv.

Rakstot par Moniku Dikensu, protams, vienmēr min, ka viņa ir Čārlza Dikensa mazmazmeita, un šajā gadījumā mūza nav atpūtusies, bet izveidojusi gana cienījamu pēcteci.  Pirmais viņas romāns – One Pair of Hands (1939) – stāsta par viņas pieredzi pavāres darbā un esot stila ziņā līdzīgs manis lasītam. Tam sekoja daudzi citi. 1951.gadā viņa aizprecējās uz ASV, kur aktīvi darbojās labdarības organizācijās. 70-tajos gados viņa sarakstīja ļoti populāru bērnu romānu sēriju Follyfoot pony series, kuru vēlāk ekranizēja.  Ekranizēts ir arī “Viens pāris kāju” (The Lamp Still Burns, 1943).

Kāpēc lasīt grāmatu:

1) laba stila angļu humors – ne par saldu, ne par melnu;

2) medicīnas romānu cienītājiem – interesantas ir gan tā laika slimību ārstēšanas metodes, gan angļu slimnīcas iekšējais reglaments (armijas cienīga tīrība un kārtība, piemēram, nedrīkstēja staigāt bez stulbām un absolūti nepraktiskām baltām aprocēm (sk. foto));

3) romānā karš gan ir ļoti dziļā dibenplānā, tomēr var nojaust Anglijā valdošo atmosfēru un cilvēku noskaņojumu.

Nobeigumā vēlreiz gribētu citēt Dikensu:

Sievietes nav radītas, lai dzīvotu barā, ja nu vienīgi harēmos. Viņas tā uzpūš mazo pasaulīti, kurā dzīvo, ka beidzot tā aizēno visu pārējo. Vīrieši savu dzīvi pamanās salikt atvilknītēs: darbs, mājas dzīve, mīlas dēkas, atpūta, bet sievietes dzīve parasti ir tikpat nesakārtota kā viņas rakstāmgalds. Viņa vai nu nespēj koncentrēties kaut kam vienam, vai arī piebāž kādu no atvilktnēm tā, ka tās saturs iespiežas arī apkārtējās.

Es Dikensai pilnīgi piekrītu (man gan ir salīdzinoši ļoti kārtīgs rakstāmgalds), tikai gribētu piebilst, ka vīriešiem dzīvot viendzimuma baros ir tikpat neveselīgi. Daba tomēr zina, ko dara.