Ārā no gaisa pašlaik nāk kaut kas līdzīgs lietum, kas pūlas izlikties par sniegu. Slapjdraņķis… Īstais brīdis pasakām. Latviešu literatūra Kārlis Skalbe ir lielais pasaku meistars – saskaņā ar Ilgoņa Bērsona rakstīto Skalbes spalvai pieder 79 pasakas. Pirmā un viena no slavenākajām – “Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties” – iznāk 1903.gadā, Skalbem esot 24 gadus vecam. Savukārt pirmais pasaku krājums “Ziemas pasakas” iznāk 1913.gadā, šīs pasakas ir sarakstītas cietumā, kur Skalbe atrodas par savu darbību žurnālā “Kāvi” pēc 1905.gada un ilgu laiku ir bēguļojis no cara ohrankas. Tomēr Skalbes pasakas ir izdotas visos laikos, pat padomju vara tajās nav saskatījusi buržuāzisko elementu. Krājumu “Ziemas pasakas” 2007.gadā ar oriģinālo izdevuma vāku pārizdeva Valters un Rapa, bet 2010.gada beigās “Ziemas pasakas” audio formātā izdeva “Apostrofs”, tās lasa Rūdolfs Plēpis un Ninuce Leimane.

Rakstīt par Skalbes pasakām nav prāta darbs; Zenta Mauriņa savā skaistajā esejā par Kārli Skalbi “Klusuma burvis” saka: ” Skalbes mākslā ir rasas skaistums. Arī rasas pilienu var tikai apbrīnot, tās daudzkrāsaino vizmu slavēt, bet, pārnests laboratorijā, tas pārvēršas par vienkāršu ūdens pilienu.” Ja ir interese par Skalbes pasakām, tad silti iesaku izlasīt šo nelielo eseju, jo, tiešām, analizēt skaistumu nozīmē to nedaudz arī izpostīt.

Krājumā “Ziemas pasakas” ir 9 pasakas – “Kaķīša dzirnavas”, “Jūras vārava”, “Mūžīgais Students un viņa pasaka”, “Pelnrušķīte”, “Pasaka par vērdiņu”, “Milzis”, “Bendes meitiņa”, Ķēniņa dēla trīs dārgumi” un “Meža balodītis”. “Apostrofa” izdotajā klausāmgrāmatā ir pievienots arī “Dvēseļu mežs”. Protams, ka mēs visi zinām pasakas par balto kaķīti un Nabaga Ansi, jo tās māca skolā, pārējās bērniem acīmredzot tiek uzskatītas par pārāk skumjām un nopietnām. Pirms kāda laika man kolēģis vaicāja, kāpēc gan bērniem būtu jālasa tāda skumja pasaka par kaķīti, kuram dara pāri, bet viņš netur ļaunu prātu un teic: “Kāpēc vairot sāpes? Lai vairojas labāk prieks.” Bet es domāju, ka tā gan būtu viena androīdu paaudze, kurai nenosāpētu sirsniņa, lasot par kaķīti, un cik gan pasaule varētu būtu labāka, ja ļaunums netiktu atriebts ar ļaunumu, izraisot nebeidzamu vardarbības loku.

Skalbes pasakas ir izdotas vairākās izlasēs (Pasakas. R.: LVI (1957); Pasakas. R.: Liesma (1979); Pasakas (izlase). R.: Atēna (1998)). Es ļoti kāroju pēc Atēnas izdotās izlases, diemžēl, kā man agrāk paskaidroja, salikums ir nozaudēts un pārizdot to nav iespējams, tā kā man atliek cerēt uz antikvariātu un kādu Skalbes nīdēju. Man bija liels izbrīns, ka 1983.gadā čehu valodā ir izdota grezna Skalbes 56 pasaku izlase “Jak jsem plul ke Kralovne Severu” ar krāšņām Čehijā dzīvojošas igauņu mākslinieces ilustrācijām (sk.attēlā pa kreisi). Pēc līdzīgas izlases es kārotu arī latviešu valodā – Skalbe jau sen ir pelnījis kaut ko izsmalcinātu un skaistu. Es tikai piebildīšu, ka angliski ir tulkotas tikai Kitty’s Water Mill un The Tale of the Farthing. Jā, ir tikai retoriski jautāt, kādēļ uzņemties iniciatīvu tulkot literatūru, kura ir mūsu zelta fondā un cienīga stāvēt līdzās Vaildam un Andersenam.

***

Klusuma pilsēta, kurā jauneklis nonāca, dusēja mīkstā sniega padebesī, kas bija viņu iešūpojis, it kā atraudams no zemes un padarīdams par baltu sapni. Gājējam likās, ka viņš slīdēja ar to kaut kur prom. Ielas bija pilnas ļaužu, bet nedzirdēja ne soļu skaņas, ne ratu rīboņas, visu noslāpēja sniegs. Bija tik klusi un svinīgi. Uz pieminekļu pamatiem stāvēja ķēniņu tēli baltos zirgos un baltos mēteļos, torņus un jumtus aizsedza maigs pārslu šķidrauts. Pilsētnieki likās mazliet miegani un it kā sevi apnikuši, bet gājējam neiznāca ar viņiem tuvāk iepazīties, jo viņš meklēja ceļu uz pavasari.”

fragments no pasakas “Ceļš uz pavasari”