Emma Mārlove. Baudas virtuve / no vācu val. tulk. Sinda Krastiņa. – Rīga: Jumava, 2010. – (Erotiskais romāns) (Emma Marlowe. Kuche der Lust (2006))

Man nav ne mazākā nojausma, kāda muša man iekoda, ka pagājušovasar man nepārvarāmi vajadzēja nopirkt kaut ko pavieglu un palaidnīgu (visdrīzāk pie vainas ir ilgstošais karstums 🙂 ). Un par šo romānu es uzrakstīšu tikai tādēļ, lai citi zinātu, ar ko ir darīšana.

Ir tāda rudmataina un zaļacaina skaistule Lea Lihtenberga, kura dzīvo viena, strādā par asistenti kosmētikas reklāmas firmā, bet viņas dzīvēs spožums un posts ir vīrieši. Viņi to neliek mierā! Viņas dzīvokļa pretējais kaimiņš ir pašapmierinošs lūriķis, otrs kaimiņš uzmācas ar nepiedienīgiem piedāvājumiem, metro no rītiem “vīriešu acis pielīp“, bet šefs ir jāapmierina pēc darba uz rakstāmgalda katru trešdienu (ak, šī vācu kārtība!). Tad vēl, protams, ik pa laikam uzpeld kādi papildus drāzējiņi. Un meitenei nav ne mazākās nojausmas, kāpēc viņi visi tā uzvedās? Varbūt varētu sākt ar krūštura valkāšanu zem caurspīdīgas blūzītes un pārmaiņas pēc iemācīties vārdiņu “nē”… ak, nē! tad jau nebūtu romāna. Jo viņai taču dzīvē ir viens vīrietis – itālis Rikardo, kurš nemetas viņai virsū kā suns uz kaulu, bet tikai noslēpumaini skatās un smaida. Kāpēc?

Paralēli grāmatā risinās diezgan garlaicīgs un neloģisks stāsts par Leas karjeru, kura brīnumaini virzās uz priekšu ( ne bez seksa palīdzības, protams).

Īstenībā būtu interesanti šo būtni paanalizēt no psiholoģijas viedokļa. Kā var pieņemt kā normu vuārista klātesamību, jebkura normāla sieviete sen jau būtu policiju izsaukusi! Attiecībā uz vīriešiem viņa uzvedas kā frigida maita, kura izjūt kaifu izrādot savus labumus un tad aplūko kārtējā upura piebriedušo bikšu priekšu un trīcošās rokas, bet pati naivi brīnās par efektu. Tai pašā laikā viņai nez kāpēc riebjas tas, ko pati gribējusi panākt. Man vienmēr izraisa interesi cilvēki, kuri konsekventi piekopj noteiktu dzīves veidu, tai pašā laikā sūdzoties par lietām, kas ir tiešas tā sekas. Lea drāžas ar tiem večiem kā robots, nejūtoties pēc seksa ne par matu labāk. Līdz ar to tajos mīlas ainu aprakstos ir baigais tukšums un vienveidība.

Laikam jau es pirmoreiz sapratu, ka rakstīt erotisku romānu ir daudz grūtāk nekā varētu domāt. Jo mīlas scēnas ļoti viegli pārvēršas vulgārās banalitātēs.

Es drebu uzbudinājumā un jūtu, kā mana pērle pamazām piebriest un kļūst aizvien karstāka.” “Viņš uzslejas augšā un ar spēcīgu grūdienu pārdur manu mīlas augli.” “- Lūdzu, nepārtrauc! – es kliedzu, un viņš kaislīgi mani skūpsta, ar savu stingro stobru vadīdams mani  uz baudas virsotni.”   “Kad aizveru acis un vaidot izbaudu ekstāzi, arī viņš nespēj valdīties, paliek rokas zem manas pēcpuses un izšļāc savu nektāru manā klēpī.”

Tādi teksti izsauc tikai spurgšanu, nekādas nopietnības – tie stobri, pērles, miklās aliņas un nektāri… ēēē… nu cik var.

Grāmatā lēnā garā uzjautrinoties var palasīt tās seksa ainas. Tad vēl tur ir  par ēdienu – kā nekā Lea mīla Rikardo ir pavārs, īstenībā par ēdienu tur ir visinteresantāk , bet ne pārāk plaši – ravioli ar citronkrējumu, tomātu zupa ar ingveru, silti lēcu salāti, puravu groziņi, jēra fileja marinādē, pasta ar sabrūninātu sviestu un trifelēm, jūras veltes rīsu miltu mīklā, krāsnī gatvaota pērļvista utt. Labāk tā Emma būtu rakstījusi pavārgrāmatu, tur viņai būtu lielāka dažādība.