Valentīndiena zogas ar joni, varbūt kaut ko romantisku, bet ne salkanu, ar viegla pikantuma vēsturisko piesitienu?

Ir 20.gadsimta 30-to gadu beigas, visa Eiropa atrodas Otrā pasaules kara priekšvakarā. Bet cilvēki paliek cilvēki – viņi nekad nebeigs dziedāt, dejot un mīlēt. Šoreiz tā ir Londona, uz kuras teātru skatuvēm alkst nokļūt tik daudzi aktieri, pa starpām neaizmirstot kaislīgi mīlēt, mīlēties un spēlēt mīlestību. Art deco stils gan modē, gan interjerā un arhitektūrā, angliskais šarms un humors. (Dievinu tās kleitas.)

Miss Pettigrew Lives for a Day (2008)

Guvernanti  miss Guinivere Pettigrew (Frances McDormand) jau trešo reizi pēc kārtas izsviež no darba, un viņas aģentūra atsakās ar viņu sadarboties. Kautrīga, nesmuka, bez graša kabatā, viņa ir burtiski uz ielas, tādēļ miss Pettigrew veic izmisuma soli – nozog aģentūrā klienta pieteikumu un aiziet pieteikties darbā pie jauniņas aktrises (Amy Adams) par social secretary. Un sākas trakākā diennakts viņas mūžā. Aktrisītei ir trīs mīlas vienlaikus un jāizdara izvēle… Diemžēl vai par laimi miss Pettigrew par sevi teic: “I’m an expert on the lack of love.” Un viņai izdodas pārliecināt Delysia izvēlēties īsto. Tā ir romantiska komēdija, tādēļ saskaņā ar labākajām tradīcijām beigās ir laimīgi visi, kuriem tādiem jābūt, bet sodīti visi ļaunie.

Labs scenārijs (tāda paša nosaukuma grāmatu gribēja ekranizēt uzreiz pēc tās iznākšanas 1938.gadā, bet karš šo nodomu izjauca), abu aktrišu brīnišķīga saspēle, daudz komisma, veselīgās devās sentiments, forša džezīga mūzika – ir interesanti no sākuma līdz beigām, neskatoties uz to, ka beigas ir diezgan iepriekš paredzamas. Žēl tikai, ka filma ir oficiālo balvu negodināta, manuprāt, nepelnīti. (Soundtraks If I Didn’t Care ir ļoti jauks, diemžēl neļauj iepostēt.)

 

Being Julia (2004)

Filma, kura uzņemta pēc Somerseta Moema romāna “Teātris”, un mēs visi esam redzējuši tās latviešu ekranizāciju režisora Streiča un Vijas Artmanes izpildījumā. Katrā ziņā, muļķīgākais, ko var darīt, ir salīdzināt abas filmas. (Lai arī gribas, jo ekranizācijas ir līdzīgas). Es tomēr centos distancēties un, domāju, man izdevās. Anete Beninga ar Džeremiju Aironsu veido Artmanes/Cilinska cienīgu tandēmu, savukārt jaunais gold digger angļu izpildījumā man pat patika labāk – nav jau man nekas pret Ivaru Kalniņu, bet īstenībā viņš ir no tiem vizuāli spilgtajiem aktieriem, kurus nav iespējams ieraudzīt un aizmirst, kā to romānā bija domājis Moems, kura Toms Fenels bija tāda kā bāla blakts, kura neuzkrītoši piesūcas savam upurim un rāpo uz augšu pa sabiedrības kāpnēm.

Beningas Džūlija Lamberte ir egocentriska maita, kādai arī pienākas būt Anglijas labākai aktrisei, bet zaudē galvu dēļ nabadzīga amerikāņu klerka, kuram var būt par māti. Londonas teātris, manipulēšana ar cilvēkiem, mīla un beigās – atriebība, kura atbilst teicienam “pēdējais smejas visgardāk”. Neteikšu, ka filma ir neaizmirstama, bet gaumīga. Man patika.

Mrs Henderson Presents (2005)

Absolūti baudāms kino. Džūdija Denča ir viena no angļu spožākajām aktrisēm, arī par šo lomu bijusi nominēta Oskaram, un viņai ir lielisks partneris Bobs Hoskins. Šo filmu radīt bija Boba Hoskina & Co ideja, viņš ar to iepazīstināja Denču un vēlāk abi – režisoru Stephen Frears.

Denča spēlē garlaikotu un ekscentrisku atraitni, kura nopērk pamestu teātri un uzaicina to vadīt Vivjēnu van Dammu, lai iepūstu tam jaunu elpu. Ierastie šovi nenes gaidīto peļnu, tādēļ abi nolemj ieviest pēc labākiem franču paraugiem kailuma elementu. Un izrādes aiziet rūkdamas… Tas ir patiess stāsts iz dzīves – patiešām Vestendā bija tāds Windmill Theatre, kurā kailas meitenes rādīja “mēmās ainas” (kustēties nedrīkstēja, jo “tas jau būtu rupji”). Drāmas līmeni filma sasniedz, kad nacistiskā Vācija 1941.gada 7. septembrī sāk savu tā saukto The Blitz – nepārtrauktu Londonas bumbošanu 76 dienu garumā. Hendersone atsakās slēgt teātri, tas arī laimīgā kārtā atrodas pazemē, un drīzumā tas ir vienīgais darbojošais teātris apkārtnē.

Londona, pikantērijas un kailums, dziesmas, nedaudz mīlestības un patriotisma, skumjas, daudz asprātību, grezni kostīmi un dievīgas kleitas. Tādai filmai ir sirds un stils (atšķirībā no 2010.gada Burleskas, kur Agilera izkliedza rīkli, bet plikus pupus mēs tā arī neieraudzījām).

Advertisements