Henrijs Millers. Vēža trops / no angļu val. tulk. Maija Andersone. – Madrid: Mediasat Group, 2007. –  (Laikraksta Diena bibliotēka; 26.grām.)  (Henry Miller. Tropic of Cancer. 1934)

Andre Kertesz "Place Gambetta"

Grāmatu es lasīju ilgi, katrā ziņā ilgāk nekā parasti lasa 218 lappuses. Bet tas nenozīmē, ka grāmata būtu slikta, tieši otrādi – es pārlasīju teikumus, lai izbaudītu, un lasīju vēlreiz, lai aiz vārdu jūras izsekotu domai. Lasīju ilgi, jo vairāk par 10-20 lappusēm vienā reizē nevarēju apgūt, likās gana.

Henrijs Millers (1891-1980) ir amerikānis, Bruklinas bērns, kurš nav studējis, jo nepanesa akadēmisko rutīnu. Rakstīt sāka 29 gadu vecumā, bet 1928.gadā ar savas sievas Džūnas finansiālo atbalstu aizbrauca uz Eiropu, kur pievērsās tikai rakstniecībai. „Vēža trops” ir Millera debija, pirmoreiz publicēts Francijā 1934.gadā, savukārt ASV viņa darbi bija aizliegti 30 gadus. Tradicionāli „Vēža trops” tiek ierindots pie erotiskiem romāniem, bet neko daudz no erotikas es tajā nesaskatīju, vismaz ne tradicionālajā nozīmē. Romānā ir daudz neķītrību, tas tiesa, bet es vēl nebiju lasījusi tik talantīgas neķītrības, kuras nav pašmērķis, bet tiek izmantotas, lai stāstītu par cilvēkiem, lietām, notikumiem, pilsētām un dzīvi.

Romāna forma – autobiogrāfisks vēstījums, kur autors stāsta par savu dzīvi Parīzē. Sirreāla domu plūsma, kuru kāds mūsdienu cilvēks nodēvēja par blogera atskaiti internetā. Patiesībā nevaru nepiekrist, kaut kas šajā vēstījumā ir tāds „blogerisks”, jo vēstījums nav vienmērīgs, ierakstiem mainās noskaņa un tēmas; stils, protams, paliek nemainīgs. Sākumā Henrijs kā nogribējies tēviņš  gaudo uz debesīm un klīst pa Parīzi, dzīvo pie draugiem un paziņām, pārtiek no sievas sūtītas naudas un draugu atmestā, brīžiem cenšoties piepelnīties, bet arī nemokoties pašpārmetumos, ja nopelnīto vienkārši aizlaiž uzdzīvē. Romānam būtībā nav sižeta, nav sākuma un beigu, autora Parīzes dzīves un draugu apraksti mijas ar filozofiskām refleksijām, sociālo kritiku, dzīves jēgas meklējumiem un visu to, kas nu var ienākt prātā domājošam cilvēkam.

Henrijs Millers ir Parīzes dziesminieks – viņam tā ir radošuma katalizators. „Parīze pati nerosina drāmas. Tās sākas citur. (..) Parīze ir mākslīgu dzemdību šūpulis. Te, šūpulī gulēdams, katrs atgriežas savā dzimtajā pusē – Berlīnē, Ņujorkā, Čikāgā, Vīnē, Minskā. Vīne nekur nav tik īsta kā Parīzē.” Bet tikpat viegli Parīzē ir vilties. „Parīze ir kā mauka. No tālienes tā šķiet burvīga, un tu kvēlo nepacietībā slēgt to savās skaujās. Bet jau pēc piecām minūtēm jūties iztukšots un nikns pats uz sevi. Pievilts.”

Millera Parīzes sievietes nav tiklas būtnes, viņa varonis ar tādām nesaietas – mauciņas un baudkāras meičas ir viņa iekāres objekti. Paliek iespaids, ka viņš tās nesaprot un savu nesapratni apzinās, bet ar visu savu piedauzību viņš apbrīno sievieti (īpaši dažas ķermeņa detaļas). Prostitūtu ir daudz gan viņam, gan draugiem, un viņš tām velta pētnieciskas rindkopas:

Brigitte Carnochan. Nude with Camilia II

Pa lielākajai daļai viņa bija ar dzīvi apmierināta, vai arī ar savu izturēšanos to apliecināja. Protams, bija svarīgi, ar ko viņa gāja vai nāca. Taču galvenais bija vīrietis. Vīrietis! Pēc tā viņa alka. Vīrietis, kuram starp kājām kaut kas bija, kurš varēja viņu ar to ielīksmot, likt locīties ekstāzē, likt ar abām rokām aptvert savu rožu krūmu un glaudīt to līksmi, lepni, ar piederības un dzīvības izjūtu. Tā bija vienīgā vieta, kur viņa bija dzīva, tur apakšā, kur viņa pati sevi apskāva ar abām rokām.

Man liekas interesanta šī doma par prostitūtas ūksti (kas par vārdu!) kā vienīgo vietu, kur viņa ir dzīva, lai arī tā šķiet nedaudz vienkāršota un pirkšanas-pārdošanas procesu attaisnojoša. Tomēr Millers saka arī šādus vārdus prostitūtu noniecinātājiem: „Atceries, ka tu atrodies tikai kaut kur procesijas astē; ka pirms tevis te bijis vesels armijas korpuss, ka viņa ir izpostīta, izlaupīta, iztukšota.”

Manā izpratnē Millera erotisms ir vienīgi dūmu aizsegs daudzām labām, lielām un būtībā dumpinieciskām domām. 20.gs. 30-to gadu sākumā Eiropā ir svaigi kā salaizījusi brūces pēc  Pirmā pasaules kara, visapkārt galvu ceļ totalitārās ideoloģijas, pieskaitām vēl pasaules ekonomisko krīzi – un Millers teic: „Šīs celtnes virsbūve ir meli, tās pamati – milzīgas drebošas bailes.” Cilvēks nevēlas redzēt ne nabadzību, ne izmisumu, viņš vēlas „brīnumu un, lai to radītu, ir gatavs brist pa asinīm. Viņš ir gatavs sevi samaitāt ar idejām, kļūt gandrīz vai par ēnu, lai tikai kaut uz sekundi varētu aizvērt acis un neredzēt riebīgo īstenību.” Un idejas vārdā var paciest visu, lai notiktu brīnums, „kas dzīvi darīs panesamu.”

Millera izpratnē tieši mākslinieki ir tie, kas „nenoskaidrotu impulsu vadīti, ņem savās rokās cilvēces nedzīvo masu un ar savu mūžīgo nemieru uzraudzē to, gļeto mīklu pārvēršot maizē un maizi vīnā, un vīnu dziesmā.”  „Sapurināt pasauli” – tāds ir viņa uzdevums.

Varbūt pamanījāt, ka man kaut kā traki panesās uz citātiem, bet nu citādāk nesanāca, mana grāmata bija pilna ar līmlapiņām. Lai iet vēl viens, bet nu jau kā tosts 🙂 :

Lai mums būtu pasaule, kurā vīriešiem un sievietēm ir dinamo kājstarpe, dabiska trakuma, kaislības, darbības, drāmas, sapņu, aizrautības pasaule, pasaule, kas rada ekstāzi, nevis sausus pirdienus.

„Vēža trops” nav grāmata, kuru varētu ieteikt draugam kā vieglu un patīkamu lasāmvielu. Pieņemu, ka ir cilvēki, kuriem tā riebsies. Tā nav jauka grāmata, kuru lasīt vaļas brīdī, lai atpūtinātu smadzenes, tieši otrādi, tā izraisa domāšanu. Es laikam Henrijā Millerā sajutu kādu radniecīgu buntavnieka stīgu, un varu tikai apbrīnot viņa spēju neiekļauties sistēmā, bet dzīvot rakstnieka dzīvi, lai arī nabadzīgu un nestabilu. Bet būtiskākais – man bija sajūta, ka man nemelo. Tas noteikti bija rupji, brīžiem patētiski, bet patiesi.

Millera varonis saka: „Viss, ko es prasu no dzīves, ir lērums grāmatu, lērums sapņu un lērums pežu.” Ja Henrijs Millers būtu mūsdienu blogeris, šo teicienu viņš varētu likt kā moto savam blogam.