Rolfe Horn "Albero della Vita"

Vējš putina sniegu zem kājām, tas lido, kutina, dzeļ, virpuļo, pārslo, sijājas. Nav saules, nav bangu dārdoņas, nav viļņu čalas. Tikai ziemeļu vējš – dzelošs, ledains, ļauns, rijīgs, iznīcinošs, paralizējošs. Ielas izgriežas elkoņu līkumos, tās slēpjas no aši uzmesta mirkļa, no barga skatiena. Tās klibo garām metāla režģu nožogojumiem, apvij baznīcas aizmuguri, nopļaujot statujas, saplacinot pieminekļus, izraujot kokus, sastindzinot zāli. izsūcot zemes smaržu. Lapas kļūst nespodras kā cements, lapas, kuras rasā vairs nekad neiemirdzēsies. Mēness nekad vairs nelies pār tām savu sudrabu. Gadalaiki ir apstājušies ritējumā, koki novēršas un nokalst, riteņi ripo pa vizlas grambu, radot arfas akordiem līdzīgas skaņas. Ieplakā starp sniegotiem kalniem bāla snauž bezrakstura Dižona. Tās naksnīgajās ielās nav neviena dzīva cilvēka, tikai nemierīgie gari dodas uz dienvidiem, uz safīrzilajām tālēm. Tomēr es esmu uz kājām un klīstu kā spoks, balts cilvēks, kuru biedē šīs lopkautuves ģeometrijas vēsais saprāts. Kas es esmu? Ko šeit daru? Es maldos starp cilvēku ļaunuma saltajām sienām, balts tēls, kas trīc vējā un grimst cauri aukstajam ezeram zem vesela galvaskausa kalna svara. Es apmetos aukstajos platuma grādos.

H.Millers “Vēža trops” (M.Andersones tulkojums)

P.S. Šodien izlasīju, ka Mocarta mūzika nomierina zīdaiņus. Vēl zinu, ka govis to klausoties dod vairāk piena. Neesmu ne zīdainis, ne govs, bet efekts tiek novērots.