Kerola Šīldsa. Mīlestības republika / no angļu val. tulk. Diāna Smilga. – Rīga: AGB, 2005. – (Vēja suņa romāns). (Carol Shields. Republic of Love. 1992.)

Vispirms mani uzrunāja grāmatas nosaukums, kurš ir diezgan banāls un neizteiksmīgs, bet izdomāju, ka Vēja suņa sērija tomēr ir pietiekami daudzsološa, lai pamēģinātu. Teikšu, ka neesmu vīlusies, romāns ir labs: tas nav graujošs, bet sajūtas ir jaukas.

Kanādas pilsētā Vinipegā, kurā ir 600 000 iedzīvotāju un tāda sajūta, ka visi pazīst visus, dzīvo folkloriste Feja un nakts radio diskžokejs Toms. Grāmatas pirmajā pusē viņi dzīvo katrs savu dzīvi, tad satiekas un tas jau ir mīlas stāsts. Kopējā grāmatas noskaņa man kaut kādā veidā atgādina manus priekšstatus par Kanādu – liela, plaša zeme, kur ezeri mijas ar liesmojošiem kļavu kokiem, kuros atbalsojas sen rimuši indiāņu kaujas saucieni; cilvēki dzīvo rāmu, izlīdzinātu dzīvi. Arī grāmatā akcents likts uz varoņu iekšējiem pārdzīvojumiem, ārēji nav nekādu lielu sociālu satricinājumu. Fejai ir 35, Tomam ir 40, viņi abi grib atrast savu otru pusīti un nebūt vientuļi, bet tai pašā laikā nepazaudēt savas personības.

Sabiedrība gaida no cilvēkiem, lai tie veidotu pārus un vairotos, zemapziņā nosodot tos, kuri izvēlas būt vieni, savā veidā uzskatot tos par nepilnvērtīgiem un parazītiskiem. Lai arī autore cenšas būt korekta un meklē vienatni attaisnojošu iemeslu, es neteiktu, ka viņai tas izdodas. Kerola Šīldsa sava mūža lielāko daļu bija precēta piecu bērnu māte, tādēļ ir tikai loģiski, ka viņai ļoti svarīgi liekas šis cilvēku pārošanas un kopā būšanas aspekts. Savā ziņā viņa uzskata, ka būt ārpus visa tā sociālā tīkla, ko uzauž ģimene un tās tradīcijas ir pašiznīcinoši. Tai pašā laikā viņa parāda šī sociālā tīkla ierobežojošo spēku – jo romantiskas attiecības var uzplaukt, bet mīlētāji nevar būt atrauti no savas pagātnes, audzināšanas, darba un tas viss var attiecībām pielikt punktu. Ko gan mūsdienās cilvēkiem nozīmē mīlestība? Mēs dzīvojam laikmetā, kad abi dzimumi var atļauties greznību precēties mīlestības dēļ, bet vai tā vienmēr notiek?

Bet Feja ir pamanījusi ko tādu, ko nekad agrāk nav ievērojusi. Ka mīlestība nekur netiek uztverta nopietni. Tā netiek cienīta. Tas ir vienīgais pasaulē, ko visi vēlas, – viņa ir par to cieši pārliecināta – ,bet cilvēki nez kādēļ ir spiesti izlikties, ka mīlestība ir neinteresanta un muļķīga.

Darbs ir svarīgs. Dzīves apstākļi ir svarīgi. Kari, labs sekss, attiecības starp rasēm un apkārtējā vide ir svarīga, tāpat kā veselība un slimības. Pat sīkām ticības un politisko nodomu maiņām tiek piešķirts nozīmīgums, ko nesaņem mīlestība. Mēs pagriežam galvu un izliekamies, ka tās šeit nav, – tās personīgās kaislības, kas ienāk dzīvē un maina tās virzienu. Mīlestības vieta ir amatieru operetē, smieklīgas apsveikuma kartītes iekšpusē vai arī vecmodīgas dzejas biedrības hronikā. Mīla, tīra, brīva un dzīva. Dziņas un atmiņas. Lords Bairons, Edna Sentvinsenta Mileja. Tā ir sievišķīga, tā ir apkaunojoša, kaut kas izsmejams, kaut kas stulbeņiem domāts. Tikai mīlasstāsts, cilvēki saka par grāmatu, ko lasa, kuras lasīšanā pieķerti. Viņi vīpsnā vai bola acis, kad tiek pieminēta mīlestība. Viņi piemiedz aci un piebiksta ar elkoni. Mīlas balodīši. Iemīlējies kā traks. Uķi uķi. Viņi to uzskata par kaut ko bērnišķīgu un īslaicīgu, un tās piederumi – tās valoda, skūpsti, satraukums un aizrautība – ir pilnīgas vieglprātības pazīmes. Par mīlestību ir iespējams runāt ironiski, bet neviens pieaugušais, kam ir kaut cik saprāta, nekad nerunās par to, ka tā patiešām rodas, ka tā rodas arī tagad, pēdējos mūsu ilgā, smagā, nabadzīgā, rūgtā un juceklīgā gadsimta gados. Tā rodas pat šeit, šajā neinteresantajā kontinenta vidienes pilsētā, tās pusmiljonā iedzīvotāju, tās satiksmē, laika apstākļos, asfaltētajās autostāvvietās, nīkulīgajās puķu dobēs un kokos ar dzeltenajām lapām – tieši šeit rodas mīlestības brīnums.

Romāna centrālie varoņi ir Feja un Toms, bet ir arī trešais spēlētājs – folkloristes Fejas pētītās nāras. Nāra kā sarežģīts, daudzslāņains simbols, kurš parādās daudzās kultūrās. Man gan patīk visādi mitoloģiski ekskursi, bet sākotnēji liekas, ka autore nāras ir iepinusi lieki, tomēr tas attaisnojas. Nāra ir erotiska, tomēr tās anatomiskā uzbūve norāda uz neiespējamību to iegūt seksuāli; tā vilina, bet to ir grūti noķert, noķerot vēl grūtāk pieradināt un pakļaut, praktiski visas noķertās nāras vai nu iet bojā vai tiek palaistas brīvībā. Manā izpratnē Šīldsas nāra ir kā mīlestības simbols – teiksmains, netverams, iekārojams, neizzināms.

Manas domas par grāmatu ir pozitīvas, savā ziņā tā ir pat reta – jo par mīlestību biežāk raksta kā par sirdi plosošu kaislību, liktenīgu sadursmi. Šīldsai ir izdevies parādīt, kā mīlestība lēnām un nenovēršami ieaužas cilvēku dzīves, izmainot tās uz visiem laikiem un liekot saprast, ka nesāpīgi izārdīt uzausto vairs nebūs iespējams.

Mājās. Toms jūt, ka atrodas mājās. Viņš ļoti ilgi bijis prom, un tagad viņš beidzot ir atgriezies mājās.” Man vienmēr licies, ka par mīlestību liecina māju sajūta – kad tu domā vai esi kopā ar kādu un jūties kā mājās – laimīgi, droši un aizrautīgi. Galvenais ir pareizi noķert šo sajūtu un nesajaukt ar citu.

Trīs iemesli, kāpēc lasīt:

1) rimts, bet ne garlaicīgs vēstījums par divu cilvēku satikšanos;

2) kā norobežot vēlmi izpatikt sabiedrībai un ievietoties pie  “normālajiem” no paša cilvēka vēlēšanās mīlēt un būt mīlētam;

3) aktuāli būs cilvēkiem pēc trīsdesmit, kuri meklē mīlestības vietu savā dzīvē.