Maija Krekle. Mīlestības skartie.  – Rīga: Lauku Avīzes izdevniecība, 2010.

Maija Krekle ir Misiņu bibliotēkas bibliotekāre, kura nu jau ilgus gadus pēta vēstules un dokumentālas atmiņas, lai rakstītu stāstījumus par mazāk zināmām lappusēm pazīstamu latviešu rakstnieku (un ne tikai) dzīvē. Autore uzskata, ka ir vērts ne tikai lasīt grāmatas, bet arī iepazīt un iemīlēt grāmatu autorus. Izdevniecība “Vērtums” 2003.gadā ir izdevusi Krekles grāmatu “Manas dzīvības saknes tevī”, bet 2009.gadā – “Es laikam mīlēju”. Neesmu iepriekšējās lasījusi, bet šī grāmata izskatās pēc abu iepriekšējo nepilnīgas kompilācijas, kuru izdevusi Lauku Avīze, vispirms stāstiņus publicējot Mājas Viesī.

Manuprāt, ka Krekle dara diezgan svētīgu darbu, jo nedaudz atšķaida tik ierasto akadēmisko un stīvo attieksmi pret māksliniekiem un rakstniekiem jo īpaši. Literatūras stundas skolā daudziem ir iespiedušas atmiņā statiskus rakstnieku portretus, kuru darbus VAJAG izlasīt. Pajautājiet pieaugušajiem, ko viņi domā par Andreju Upīti, un izdzirdēsiet – vē, Zaļā zeme, es to tā arī neizlasīju. Upīts un brāļi Kaudzītes ir vieni no visvairāk cietušajiem obligātās literatūras upuriem, bet Maija Krekle parāda Reini Kaudzīti kā untumainu vecpuisi, kurš nekādi līdz pat mūža galam nevar izšķirties, kuru brūti ņemt. Manā uztverē literatūras stundas tikai iegūtu, ja rakstnieku melnbaltos skeletus apaudzētu ar kaislīgu miesu un karstām asinīm, jo tie remdenie, rāmie un vienaldzīgie jau nekādus romānus un dzejas neraksta, tiem nu prāts uz dvēseles mokām nekādi nenesās. Bet dvēseles mokas rodas, protams, no – mīlestības!

Krājumā apvienoti 27 stāstiņi 5-8 lappušu garumā, kurā īsi un koncentrēti izstāstīts kāda mīlas pāra (vai trijstūra) piedzīvotais. Stāsti kārtoti hronoloģiski, sākot ar Krišjāni Baronu un beidzot ar Regīnu Ezeru. Daļai aprakstīto  mīlas līkloči ir plaši tiražēti (Austra Skujiņa, Mirdza Ķempe, Sudrabkalns), bet bija arī man diezgan nezināmi – Linards Laicens, Teodors Reiters, Jānis Mediņš. Vispār jau arī pazīstamajos bija interesantas detaļas, un arī Krekles stāstījums ir raits un interesants. Es nekad neesmu piekritusi tam, ka latvieši ir kāda rāma zemnieku tauta, kas māk tikai nekurnot art un govis ganīt – mūsu kaislību priekšā nobāl jebkura itāļu ģimenīte, jo tās ir dziļas un brīžiem postošas. Mūsu priekšteču dzīve bija daudz grūtāka nekā mūsējā – cara laiki, revolūcijas, kari, letālas slimības, bet ir sajūta, ka viņi dzīvoja īstāk, dziļāk, izjustāk. Jāsaka, ka tie aprakstītie veči gan ir īsti sivēni, dažs labs tur būtu pelnījis kārtīgu pērienu (Plūdoni, es no tevis esmu šokā!), bet nu arī sievietes tur nav nekādas cukurdūkulītes, tā kā – nav iemesla nebūt kaislībām. Varētu, protams, stāstiem pārmest tādu kā “dzeltenīgumu”, bet domāju, ka diez vai varoņi dusmotos par savas mīlestības izcelšanu saulītē, tās viņiem aizsaulē tādas saldas atmiņas.

Kāpēc lasīt grāmatu:

1) simpātisks un raits stāstījums spēs ieinteresēt arī tos, kam biogrāfiskas apceres līdz šim likušās garlaicīgas;

2) varoņu kaislības ļauj iepazīt arī vēsturisko fonu, uz kura tās norisinās;

3) mīlēt grib visi un vienmēr, agri vai vēlu, ko arī vajadzēja pierādīt!