Anaisa Nina. Henrijs un Džūna: no Anaisas Ninas autentiskās dienasgrāmatas / no angļu val. tulk. Līga Kalniņa. – Rīga: AGB, 2003. – (Vēja suņa klasika). (Anais Nin. Henry and June (1986))

Ir tikai loģiski, ka cilvēks, izlasījis Henrija Millera “Vēža tropu”, dodas lasīt Anaisas Ninas dienasgrāmatas. Anaisa sāka savas pārdomas pierakstīt 11 gadu vecumā un turpināja to darīt visu savu dzīvi, bet, paldies Dievam, tās visas mums nav jālasa. Anaisā Ninā ir daudzu asiņu sajaukums –  kubiešu/franču/dāņu. Dzimusi Parīzē, bērnību pavadījusi Spānijā, tad ģimene pārceļas uz Ņujorku. Divdesmit gadu vecumā, nesen kā precējusies, viņa ar vīru ierodas Parīzē un dzīvo tur līdz pat Otrā pasaules kara sākumam. 1931.gadā viņa satiek Henriju Milleru un viņa sievu Džūnu, un stāsta, kā nu viņiem visiem tur veicās gada garumā.

Grāmatas var izklaidēt, grāmatas var iemācīt, grāmatas var raisīt pārdomas un vēl visu kaut ko. Es satiku sievieti, kura meklē… un visu pieraksta. Reiz lasīju tādu salīdzinājumu, ka sieviete ir kā ziedošs tītenis, kuram ir vajadzīgs miets (vīrietis), ap kuru aptīties un balstīties, jo citādi cilvēki tīteni mīdīs kājām. Nedomāju, ka visas sievietes ir tāds tītenis, bet Anaisa gan man atstāja tādu iespaidu. Viņa ir augusi katoļu ģimenē, divdesmit gados apprecas ar finansistu Hugo, kurš viņai sniedz stabilitāti un maigumu, bet ne seksuālo apmierinājumu. Un īstenībā viņai 20.gs. 20-to gadu sākumā ir vāja nojausma par to, kas tas tāds ir – Hugo sekss ir „ašas, durstīgas kustības” un viņiem jālieto vazelīns. Kad Anaisa satiek Henriju, viņai jau ir ārlaulību pieredze – dienasgrāmatā piemin kādu ciešanas raisošu Džonu, tikai nav tuvāk skaidrots, vai viņiem ir bijušas fiziskas attiecības. Vēl figurē brālēns Eduardo. Nu un tad uzrodas Džūna. Un Henrijs. Un tad ir tāds kokteilis, ka Anaisa iet pie psihoanalītiķa.

Šajā grāmatā es satiku savu apslēpto puritānismu – man nepatīk, ja precēta sieviete no viena mīļākā (Henrija) dodas pie otra (brālēna Eduardo) un tad atkal pie vīra. “Mani bija pārņēmušas bailes no Eduardo un alkas pēc Henrija, un tajā pašā laikā, guļot Hugo apskāvienos un tikai skūpstot viņa lūpas un kaklu, mani pārņēma tik burvīgas un dziļas jūtas, ka likās, tās sakauj visu dzīves tumsību un nekrietnības.” Sākotnēji Anaisu ieinteresē Džūna, viņas skaistums un pretrunīgā personība, bet Džūna atgriežas ASV. Anaisa nemīl Henriju, viņa meklē jutekliskus piedzīvojumus, savu sakaru viņa savā prātā vīram attaisno tā: „Nu es meloju tev katru dienu, bet redzi, es sniedzu tev visu tos priekus, ko esmu saņēmusi. Jo vairāk es uzņemu sevī, jo lielāka kļūst mana mīla pret tevi.” (Vīram skaļi to gan viņa nesaka un arī nepateiks.) Pēc kāda laika viņa gan atzīst, ka Henrijs viņu ir pārņēmis pilnībā. Viņa raksta, ka vienlaikus spēj mīlēt tikai vienu vīrieti un nespēj sadalīt savu ķermeni, tomēr viņa guļ vismaz ar trijiem un, juteklībai mostoties, met acis arī uz citiem – tādēļ viņas loģiku es īsti neizpratu, vai arī sieviete nav bijusi īsti līdzsvarota. Manā izpratnē Anaisai tiešām pietrūka garīgā līdzsvara – viņa raksta par savu tēvu, kurš neesot gribējis meiteni, teicis, ka viņa ir neglīta un nekad nav paslavējis, kamēr viņa  bija izslāpusi pēc tēva atzinības. Pēc Anaisas nāves publicētajā dienasgrāmatā Incest: From a Journal of Love esot skaidra norāde uz incestuālām attiecībām ar tēvu. Viena no incesta sekām ir nespēja pieaugot izprast savas jūtas, jo seksuāli izmantots bērns jūtas apjucis, baiļpilns, dusmīgs, bet viņam tiek iestāstīts, ka viņa jūtas ir nepareizas, līdz ar to viņš apšauba jūtu nozīmi un savu vērtību. Anaisa Nina ir gājusi pie vairākiem tā laika prominentiem psihoanalītiķiem un arī pati sevi cenšas analizēt ar vēsu galvu. Brīžiem liekas, ka viņa kaislību mirkļos ir atstājusi savas smadzenes sēžam uz gultas malas un tās bezkaislīgi vēro un fiksē visu notiekošo ierakstam dienasgrāmatā. Uz grāmatas beigām šī nemitīgā pašanalīze jau ir nedaudz apnikusi. Anaisai nav ne bērnu, ne darba, vīrs viņu labi apgādā – tad jau var arī pašanalizēties.

Anaïs Nin

Domāju, ka grāmata man būtu daudz neinteresantāka, ja es pirms tam nebūtu izlasījusi „Vēža tropu”, Henrijs Millers, skatīts ar Anaisas acīm, ir ļoti kolorīts personāžs un pieņemu, ka viņa ir spējusi būtiski ietekmēt viņa rakstnieka dzīvi. Viņiem ir tādas interesantas, seksuāli literāras attiecības – „ [literatūra] ir krāpniecība, kas izraisījusi daudzas vilšanās. Cilvēki lasa grāmatas un pieņem, ka dzīve būs tikpat interesanta un intensīva. Un tā, protams, nenotiek. Pa starpu ir tik daudz blāvu brīžu, un arī tie ir dabiski.” Nu viņiem abiem blāvu brīžu praktiski nav. Anaisa uzskata, ka viņa ir spējusi mainīt Henrija attieksmi pret sievieti, kuru līdz šim viņš ir uztvēris kā pretinieku, ienaidnieku, bet ne kā partneri un domu biedru. „Tu biji pārsteigts, cik ļoti es tevi spēju mīlēt nevērtējot, dievinot tevi tā, kā tevi nekad nav dievinājusi neviena padauza.”

Kā jau teicu, bez iepriekšējas priekšvēstures man šī grāmata šķistu diezgan samudžināta un pretrunīga, nesaprotama. Nesaku, ka Anaisa Nina raksta slikti, vienkārši ilgstoši izturēt šo apziņas plūsmu ir nogurdinoši, un beigās gribas pavaicāt: sieviete, ko tu īsti gribi no šīs dzīves? Jāņem gan vērā, ka Anaisa savas dienasgrāmatas nebija domājusi publicēt, tādēļ tās tiešām atspoguļo sievietes iekšējo monologu, bet ne stāstu publikai.

1990.gadā Filips Kaufmans uzņēma filmuHenry & June pēc Anaisas Ninas romāna motīviem. Salīdzinot ar pirmavotu, filma ir ļoti plakātiska un, neskatoties uz labiem aktieriem un daudzajām erotiskajām ainām, īsti tomēr neatspoguļo dienasgrāmatas būtību – kā sieviete meklē savu jutekliskumu un seksualitāti. Diezgan daudzas ainas ir tādas seksuāli pašmērķīgas, apzināti pārveidotas, kā arī Anaisa pati pataisīta par lesbieti, kas neatbilst patiesībai. Skatīties var, bet ar distanci.

Advertisements