Sākums

Ar mīlestību uz pavasari

7 komentāri

Mākslinieks Lado Tevdoradze

Nezinu kā jums, bet man šī draņķa ziema ir pagalam apnikusi. Trīs mēneši ar sniegu ir pilnīgi pietiekami, bet te vēl ziņās teic, ka ziema taisās uzsist fināla akordu uz -20 grādiem. Vai mums to vajag? Man – nē. Pavasaris sākas 21.martā plkst. 01.21, tas nozīmē, ka palikušas nieka sešas nedēļas un jāsāk tam ar steigu gatavoties, lai to nesagaidītu neiederīgi ziemīgā noskaņojumā. Standarta situācijā sievieši sāk aizstāt bulciņas un šokolādi ar rīvētiem dārzeņiem un paātrinātā ritmā apļo hulahupu un rausta spalvas visādās interesantās vietās. Pieņemu, ka vīrieši dara kaut ko līdzīgu. Bet kā ar garīgo atmodu, tautieši ?! Pilnīgi pareizi, mums ir nepieciešama literatūra, kura mūs iedvesmotu iesoļot pavasarī ar marta kaķu kaujas saucieniem uz lūpām! Tādēļ nāku klajā ar kārtējo sevis atrasto grāmatlisti, kurā Entertainment Weekly ir apkopojis 24 Classic ‘Steamy’ Books.

1. LADY CHATTERLEY’S LOVER, by D.H. Lawrence (1928) Lēdijas Čaterlejas mīļākais (1991)

Deviņdesmito gadu sākumā kā zirņi no maisa sāka birt tulkojumi, kuros viens no elementiem ir erotiskās ainiņas. Kā zināms, viss aizliegtais bija trakoti interesants, tādēļ man vienbrīd pat  likās, ka tie rietumnieki jau par neko citu neraksta. “Lēdijas Čaterlejas mīļāko”, ja nemaldos, vispirms publicēja žurnālā Liesma, kur tas gāja turpinājumos. Vispār jau tas sagādāja zināmu vilšanos, jo bez tām pāris lēdijas un dārznieka ainām no mūsdienu viedokļa nekā TĀDA jau tur nav (bet ne jau romāna uzrakstīšanas brīdi, protams)

2.TROPIC OF CANCER, by Henry Miller (1934) Vēža trops (2007)

Viens no kontroversiālākajiem 20.gs.romāniem, kuru lasīt esmu beidzot nobriedusi arī es.

3.THE STORY OF O, by Pauline Réage (1954)

No sērija “Es būšu tava verdzene un darīšu visu, ko tu vēlies”. Franču rakstniece, kura savu īsto vārdu atklāja tikai 40 gadus pēc grāmatas izdošanas. Laikam būšu redzējusi filmu

4.CANDY, by Terry Southern and Mason Hoffenberg (1958)

Te esot par jaunu, seksīgu meiteni, kura ļauj sevi “paņemt” dārzniekam… kur es to būtu jau lasījusi?

5.THE CARPETBAGGERS, by Harold Robbins (1961)

Viena no pirmajām ASV seksa revolūcijas bezdelīgām, kuru neskāra erotisko scēnu aizliegums. Grāmatas varoņa prototips – Hovards Hjūzs.

6.VALLEY OF THE DOLLS, by Jacqueline Susann (1966) Leļļu ieleja (1993)

Kā trīs meitenes kļūst bagātas un slavenas un kur tas viņas noved. Kādreiz bija labs grāvējs.

7.DIARY OF ANAÏS NIN, by Anaïs Nin (1966) Henrijs un Džūna: no Anaisas Ninas autentiskās dienasgrām. (2003)

Anaisa Nina 1931.gadā Parīzē satiek  Henriju Milleru un viņa sievu Džūnu un visu pieraksta dienasgrāmatā.

8.COFFEE TEA OR ME?, by Trudy Baker and Rachel Jones (1967)

Divu veselīgas pasažieru lidmašīnas stjuartes un viņu jautrie piedzīvojumi.

9.PORTNOY’S COMPLAINT, by Philip Roth (1969)

Iekāres pārņemts puisis iet pie psihoterapeita, un pēc šiem seansiem dakteris mazgā ausis 🙂

10.THE GODFATHER, by Mario Puzo (1969) Krusttēvs (1992)

Nu šo grāmatu taču ir lasījuši visi, vai ne?

11.THE HAPPY HOOKER, by Xaviera Hollander (1971) Priekameita(2003)

Lasīju, bet tā laikam bija atklāsme 70-tajos, 21.gs. – vnk (f)akta konstatācija

12.MY SECRET GARDEN, by Nancy Friday (1973)

Saklasificētas sieviešu seksuālās fantāzijas, tobrīd tās bija atklājums – sievietes ARĪ fantazē

13.RUBYFRUIT JUNGLE, by Rita Mae Brown (1973)

Viens no pirmajiem lesbiešu romāniem

14.THE OTHER SIDE OF MIDNIGHT, by Sidney Sheldon (1973) Viņpus pusnaktij(1995)

Mīlas trijstūris. Miglainas atmiņas par grāmatu un filmu, bet Šeldonam raksturīgas.

15.THE THORN BIRDS, by Colleen McCullough (1977) Dziedoņi ērkšķu krūmā(1989)

Ak, šī Megija un Ralfs Brikasārs, ļoti jau saldi. Man patika Megijas māte – Fiona un meita – Džastina.

16.JAWS, by Peter Benchley, (1974) Žokļi (1994)

Esmu redzējusi tikai Spīlberga filmu. Kas gan grāmatā varētu būt tik erotisks?

17.SCRUPLES, by Judith Krantz (1978)

90-to gadu sākumā Kranca gāja grabēdama, bet šis, Krancas pirmais romāns, laikam nav tulkots. Par bagātām meitenēm un viņu asarām.

18.ENDLESS LOVE, Scott Spencer (1979)

Par mīlu mūža garumā un nekad-nesatikšanos. Esot varen romantiska. Hm.

19.THE CLAN OF THE CAVE BEAR, by Jean Auel (1980) Alu lāča klans (2005)

Daži viņu saucot par aizvēsturisku porno. Man izskatās pēc parastas bērnu/jauniešu grāmatas.

20.LACE, by Shirley Conran (1982) Mežģīnes (1997)

Atmiņā tikai kā sieviešu rozā romāns

21.FEAR OF FLYING, by Erica Jong (1983) Bailes no lidojuma (1999)

Manuprāt, viena no tām grāmatām, kura bija būtiska attiecīgajai desmitgadei.

22.PRESUMED INNOCENT, by Scott Turow (1987) Nevainības prezumpcija (2007)

Juristi – mīlas pāris un sieviete tiek atrasta mirusi seksuālas rotaļās laikā

23.FLOWERS IN THE ATTIC, by V.C. Andrews (1989) Ziedi bēniņos (1999)

Pirmā no Dolendžeru sērijas grāmatām, tikai dīvaini, ka latviski tā ir otrā. Četri bērni tiek ieslēgti un turēti bēniņos. Mājieni par incestu.

24.PARADISE, by Judith McNaught (1991) Paradīze (1997)

Kaut kas no romantiskās sērijas, bet, skat, cik ātri iztulkots!

Tātad, tas bija mazs ieskats “tveicīgo” grāmatu pasaulē. Šo to es iegaumēju pārdomām, bet īstenībā man jau kādu brīdi krājas grāmatu čupiņa par un ap mīlestību – te es gan nedomāju neko tādu kā “Mīlestība ir pēdējais tilts” vai “Mīlestības derība” vai pat “Mīlestības maldu ceļi”. Arī “Romantiska mīlestība un psihiskie traucējumi” nav manā sarakstā, bet  par to vēl varētu padomāt.  OK, mana grāmatu čupiņa mani gaida 🙂


Kārlis Skalbe “Ziemas pasakas”(klausāmgrāmata) (2010)

1 komentārs

Ārā no gaisa pašlaik nāk kaut kas līdzīgs lietum, kas pūlas izlikties par sniegu. Slapjdraņķis… Īstais brīdis pasakām. Latviešu literatūra Kārlis Skalbe ir lielais pasaku meistars – saskaņā ar Ilgoņa Bērsona rakstīto Skalbes spalvai pieder 79 pasakas. Pirmā un viena no slavenākajām – “Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties” – iznāk 1903.gadā, Skalbem esot 24 gadus vecam. Savukārt pirmais pasaku krājums “Ziemas pasakas” iznāk 1913.gadā, šīs pasakas ir sarakstītas cietumā, kur Skalbe atrodas par savu darbību žurnālā “Kāvi” pēc 1905.gada un ilgu laiku ir bēguļojis no cara ohrankas. Tomēr Skalbes pasakas ir izdotas visos laikos, pat padomju vara tajās nav saskatījusi buržuāzisko elementu. Krājumu “Ziemas pasakas” 2007.gadā ar oriģinālo izdevuma vāku pārizdeva Valters un Rapa, bet 2010.gada beigās “Ziemas pasakas” audio formātā izdeva “Apostrofs”, tās lasa Rūdolfs Plēpis un Ninuce Leimane.

Rakstīt par Skalbes pasakām nav prāta darbs; Zenta Mauriņa savā skaistajā esejā par Kārli Skalbi “Klusuma burvis” saka: ” Skalbes mākslā ir rasas skaistums. Arī rasas pilienu var tikai apbrīnot, tās daudzkrāsaino vizmu slavēt, bet, pārnests laboratorijā, tas pārvēršas par vienkāršu ūdens pilienu.” Ja ir interese par Skalbes pasakām, tad silti iesaku izlasīt šo nelielo eseju, jo, tiešām, analizēt skaistumu nozīmē to nedaudz arī izpostīt.

Krājumā “Ziemas pasakas” ir 9 pasakas – “Kaķīša dzirnavas”, “Jūras vārava”, “Mūžīgais Students un viņa pasaka”, “Pelnrušķīte”, “Pasaka par vērdiņu”, “Milzis”, “Bendes meitiņa”, Ķēniņa dēla trīs dārgumi” un “Meža balodītis”. “Apostrofa” izdotajā klausāmgrāmatā ir pievienots arī “Dvēseļu mežs”. Protams, ka mēs visi zinām pasakas par balto kaķīti un Nabaga Ansi, jo tās māca skolā, pārējās bērniem acīmredzot tiek uzskatītas par pārāk skumjām un nopietnām. Pirms kāda laika man kolēģis vaicāja, kāpēc gan bērniem būtu jālasa tāda skumja pasaka par kaķīti, kuram dara pāri, bet viņš netur ļaunu prātu un teic: “Kāpēc vairot sāpes? Lai vairojas labāk prieks.” Bet es domāju, ka tā gan būtu viena androīdu paaudze, kurai nenosāpētu sirsniņa, lasot par kaķīti, un cik gan pasaule varētu būtu labāka, ja ļaunums netiktu atriebts ar ļaunumu, izraisot nebeidzamu vardarbības loku.

Skalbes pasakas ir izdotas vairākās izlasēs (Pasakas. R.: LVI (1957); Pasakas. R.: Liesma (1979); Pasakas (izlase). R.: Atēna (1998)). Es ļoti kāroju pēc Atēnas izdotās izlases, diemžēl, kā man agrāk paskaidroja, salikums ir nozaudēts un pārizdot to nav iespējams, tā kā man atliek cerēt uz antikvariātu un kādu Skalbes nīdēju. Man bija liels izbrīns, ka 1983.gadā čehu valodā ir izdota grezna Skalbes 56 pasaku izlase “Jak jsem plul ke Kralovne Severu” ar krāšņām Čehijā dzīvojošas igauņu mākslinieces ilustrācijām (sk.attēlā pa kreisi). Pēc līdzīgas izlases es kārotu arī latviešu valodā – Skalbe jau sen ir pelnījis kaut ko izsmalcinātu un skaistu. Es tikai piebildīšu, ka angliski ir tulkotas tikai Kitty’s Water Mill un The Tale of the Farthing. Jā, ir tikai retoriski jautāt, kādēļ uzņemties iniciatīvu tulkot literatūru, kura ir mūsu zelta fondā un cienīga stāvēt līdzās Vaildam un Andersenam.

***

Klusuma pilsēta, kurā jauneklis nonāca, dusēja mīkstā sniega padebesī, kas bija viņu iešūpojis, it kā atraudams no zemes un padarīdams par baltu sapni. Gājējam likās, ka viņš slīdēja ar to kaut kur prom. Ielas bija pilnas ļaužu, bet nedzirdēja ne soļu skaņas, ne ratu rīboņas, visu noslāpēja sniegs. Bija tik klusi un svinīgi. Uz pieminekļu pamatiem stāvēja ķēniņu tēli baltos zirgos un baltos mēteļos, torņus un jumtus aizsedza maigs pārslu šķidrauts. Pilsētnieki likās mazliet miegani un it kā sevi apnikuši, bet gājējam neiznāca ar viņiem tuvāk iepazīties, jo viņš meklēja ceļu uz pavasari.”

fragments no pasakas “Ceļš uz pavasari”

Monika Dikensa “Viens pāris kāju” (2004)

Komentēt

Monika Dikensa. Viens pāris kāju: romāns / no angļu val. tulk. Ligita Azovska. – Rīga: Jumava, 2004. – (Jumavas klasika). (Monica Dickens. One Pair of Feet (1942))

Monikas Dikensas (1915-1992) vārdu es ievēroju, pastaigājoties pa angļu emuāriem. Likās simpātiska un, ieraugot grāmatu latviski, paņēmu lasīt. Divos vārdos – neesmu vīlusies. Grāmata stāsta par angļu aukles piedzīvoto Otrā pasaules kara sākumā, strādājot kādā slimnīcā Londonās tuvumā. Monika Dikensa apraksta savu personīgo pieredzi, jo, karam sākoties, viņa tiešām pieteicās aukles (pēc mūsu saprašanas – sanitāres) darbam.  Kaut gan romāns stāsta par slimnīcas ikdienu, tas ir gaišs un asprātīgs. Autorei piemīt labas spējas zobgalīgi raksturot gan notikumus, gan cilvēkus:

Fanija Adamsa bija nakts maiņas vecākā māsa – kaulaina sieviete, gaišbrūnu ādu, kas klusiem soļiem ložņāja apkārt pa slimnīcu ar tādu kā indes zobu mutē. (..) Adamsa bija ļoti gara un savā formas tērpā izskatījās pēc dzelzs kolonnas, jo viņai nebija nekādu izliekumu un priekšauts neizspiedās uz priekšu kā citām, bet nokarājās kā stīva caurule.

Lai arī romānā ironija valda pāri visam, tomēr Dikensa iemet arī pa kādai nopietnai notij. Par kādu pārāk darbā iegrimušu māsu viņa raksta:

Ir nomācoši redzēt, ja kāds aizmet projām savu jaunību gandrīz nenovalkātu. Tas parasti nozīmē, ka šie cilvēki daudz vēlāk mēģina to uzvilkt atkal, kad tā vairs viņiem galīgi nepiestāv.

Rakstot par Moniku Dikensu, protams, vienmēr min, ka viņa ir Čārlza Dikensa mazmazmeita, un šajā gadījumā mūza nav atpūtusies, bet izveidojusi gana cienījamu pēcteci.  Pirmais viņas romāns – One Pair of Hands (1939) – stāsta par viņas pieredzi pavāres darbā un esot stila ziņā līdzīgs manis lasītam. Tam sekoja daudzi citi. 1951.gadā viņa aizprecējās uz ASV, kur aktīvi darbojās labdarības organizācijās. 70-tajos gados viņa sarakstīja ļoti populāru bērnu romānu sēriju Follyfoot pony series, kuru vēlāk ekranizēja.  Ekranizēts ir arī “Viens pāris kāju” (The Lamp Still Burns, 1943).

Kāpēc lasīt grāmatu:

1) laba stila angļu humors – ne par saldu, ne par melnu;

2) medicīnas romānu cienītājiem – interesantas ir gan tā laika slimību ārstēšanas metodes, gan angļu slimnīcas iekšējais reglaments (armijas cienīga tīrība un kārtība, piemēram, nedrīkstēja staigāt bez stulbām un absolūti nepraktiskām baltām aprocēm (sk. foto));

3) romānā karš gan ir ļoti dziļā dibenplānā, tomēr var nojaust Anglijā valdošo atmosfēru un cilvēku noskaņojumu.

Nobeigumā vēlreiz gribētu citēt Dikensu:

Sievietes nav radītas, lai dzīvotu barā, ja nu vienīgi harēmos. Viņas tā uzpūš mazo pasaulīti, kurā dzīvo, ka beidzot tā aizēno visu pārējo. Vīrieši savu dzīvi pamanās salikt atvilknītēs: darbs, mājas dzīve, mīlas dēkas, atpūta, bet sievietes dzīve parasti ir tikpat nesakārtota kā viņas rakstāmgalds. Viņa vai nu nespēj koncentrēties kaut kam vienam, vai arī piebāž kādu no atvilktnēm tā, ka tās saturs iespiežas arī apkārtējās.

Es Dikensai pilnīgi piekrītu (man gan ir salīdzinoši ļoti kārtīgs rakstāmgalds), tikai gribētu piebilst, ka vīriešiem dzīvot viendzimuma baros ir tikpat neveselīgi. Daba tomēr zina, ko dara.

Newer Entries