Sākumlapa

Marta seriāls: Pillars of the Earth (2010)

8 komentāri

Salisburijas katedrāle – seriāla katedrāles prototips

Sākotnēji trilleru rakstnieks Kens Folets vienkārši meklēja enciklopēdijās būvniecības terminus, bet tas viņā radīja dziļu interesi par arhitektūru un īpaši par katedrālēm.  Viņš iemīlēja šīs majestātiskās, cēlās celtnes, kuras pacēlās pāri ikdienai un savos mūros slēpa daudzu cilvēku sviedrus un asinis. Foleta mīlestība pārtapa grāmatā – 3 gadus un 3 mēnešus viņš rakstīja par izdomātu pilsētu Kingsbridžu, kurā 12.gadsimtā liek pamatus katedrālei. Tajos laikos katedrāli cēla vismaz 30 gadus, tam vēl var pieskaitīt brīžus, kad aptrūkās līdzekļi, mainījās valdnieki un to politika, kas palēnināja vai pat apstādināja būvniecību. Lai attēlotu visu katedrāles celšanas vēsturi Foletam bija jāraksta sāga – ne tikai katedrāles, bet arī tās radītāju mūža stāsts. The Pillars of the Earth tika izdota 1989.gadā un ir Kena Foleta vispopulārākais darbs, tulkota 30 valodās, šobrīd ir pārdoti 19 miljoni grāmatas eksemplāru.

2010.gada vasarā nāca klajā seriāls, kurš uzņemts pēc grāmatas motīviem. Diemžēl es neesmu lasījusi grāmatu, tādēļ nevarēšu novērtēt seriālu kā ekranizāciju. Kā esmu sapratusi no citu atsauksmēm, seriāls tiešām ir “pēc motīviem”, kas ir izveidojis dažu  neloģiskumu sižetā. Iemesls meklējams vēlmē iekļauties astoņās sērijas, bet notikumu blīvums nav ļāvis pārāk izvērst darbību. Tai pašā laikā seriāls ir krāšņs viduslaiku attēlojums, kurā plašas karaspēku kauju ainas mijas ar ļaužu ikdienas tēlojumiem. No vēsturiskā viedokļa nav jau viss tur tik precīzi, tomēr pārliecinošie tēli, labā aktieru spēle, kā arī visas uzņemšanas grupas lielais darbs ļauj pievērt uz to acis un vienkārši izbaudīt ekrāna piedzīvojumu.

Kens Folets par pamatu romāna intrigai ir ņēmis vienu no  Anglijas vēstures notikumiem – 1120.gada 25.novembrī Lamanšas jūras šaurumā pie Normandijas krastiem nogrimst “Baltais kuģis”, uz kura atrodas liels skaits angļu aristokrātu, tai skaitā arī Anglijas karaļa Henrija I vienīgais likumīgais dēls un mantinieks  William Adelin. Zaudējot mantinieku, pēc karaļa nāves 1135.gadā valsts tiek iesviesta ilgstošos cīniņos par troni. Foleta izdomātā intriga ir iespējamā sazvērestība un karaļa dēlā kuģa tīša nogremdēšana, kas, protams, nav vēsturiski pierādīts fakts. 1135.gadā Anglijā sākas 19 gadus ilga karaļu cīņa par varu, pazīstama kā The Anarchy. Henrija I meita Matilde (Moda) cīnās ar savu brālēnu – Henrija I māsas dēlu Stīvenu. Vēsturiski norisinās nebeidzamas un asiņainas radu peripetijas, par tām varētu uzrakstīt grāmatu, kas līdzinātos “Hameleonu rotaļām”, kur beigās neviens jau vairs nesaprot, kurš ar kuru un kāpēc. Lai arī notika nepārtraukti kari gandrīz 20 gadu garumā, tomēr Anglijas ekonomika palika gana stabila un  12.gadsimta vidus iezīmējas ar aktīvu baznīcu celtniecību. Iespējams, šis fakts Foletam atļāva viņa iedomātās katedrāles celtniecību pozicionēt tieši šajā laikā.

Tom the Builder nomēra pamatus katedrālei. Pa kreisi – priors, pa labi – Toma dēls

Seriāla darbība norisinās divās plāksnēs – viena ir  klostera un ap to esošās pilsētiņas vide, kurā sāk celt katedrāli (klostera priors, mūki, katedrāles cēlāji ar ģimenēm), otra ir augstmaņu intrigu piesātinātā telpa, kurā darbojas gan karaliskās personas un baznīckungi, gan arī vietēja mēroga augstmaņi, kuri gatavi viens otram rīkli pārgrauzt. Protams, ka pēdējo intrigas ietekmē naudas plūsmu baznīcas celtniecībai, savukārt klostera dzīvi viļņo baznīcas politika. Seriāla ir labi aktieri, no kuriem daži ir redzēti arī uz liela ekrāna – man mīļais Rufus Sewell galvenā būvnieka Toma lomā, Matthew Macfadyen – viens no Ostenas Dārsijiem un spiegu seriāla Spooks aktieriem – kā klostera priors, arī starptautiskā zvaigzne Donalds Sazerlends un vēl daudzas citas, jaunas un interesantas sejas, kurām būs saistoši pasekot līdzi nākotnē. Interesanti, ka vienā no lomām ir scenārija autors, savukārt vienā ainā parādās arī pats Kens Folets.

Es esmu savā dzīvē redzējusi diezgan daudz katedrāļu un sākotnējo sajūsmu nu jau ir nomainījusi zināma skepse – kam gan ir bijusi vajadzīga visa šī upurēšanās, sūrais ļaužu darbs tik ilgu gadu garumā uz visu to ciešanu fona, kuras bija jāpiedzīvo tautai. Varbūt labāk vajadzēja ieguldītās pūles un resursus novirzīt citiem, praktiskākiem mērķiem. Tomēr seriāls zināmā mērā sniedz atbildi – katedrāle, kas celta par godu Dievam, cilvēku dvēselēs ienesa paļāvību uz augstākiem spēkiem un mierinājumu grūtā brīdī. Varbūt bez katedrāles būtu bijis daudz smagāk.

 

 

Literatūras gada balva 2010

3 komentāri

A.Volkov April Thunder

Kā atgādinājumu pati priekš sevis vēlos ierakstīt Literatūras gada balvas 2010 nominantus. Kopumā balvai bija pieteikti 28 oriģinālliteratūras darbi, 27 tulkojumi un 10 literatūras debitantu grāmatas.

NOMINĀCIJA Labākais oriģinālliteratūras darbs 2010:

Inga Ābele. „Kamenes un skudras” [stāsti] / „Dienas Grāmata”; finālists

Anna Auziņa. „Es izskatījos laimīga” [dzeja]/ „Mansards”; finālists

Valentīna Freimane. „Ardievu, Atlantīda!”[memuāri] / „Atēna”; Latvijas Bankas Monētu dizaina komisijas balva zelta piemiņas monēta “Jūgendstils. Rīga”

Liāna Langa. „Vilkogas” [dzeja]/ „Neputns”; UZVARĒTĀJS!

Andra Manfelde. „Zemnīcas bērni” [dzimtas atmiņas]/ autorizd.; finālists

Jānis Rokpelnis. „Nosaukums” [dzeja] / „Neputns”; finālists

Valdis Rūmnieks, Andrejs Migla „Čaks” [biogrāfisks romāns]/ „Zvaigzne ABC”; Latvijas Bankas Monētu dizaina komisijas balva – piemiņas monēta “Miglā asaro logs”

Velta Sniķere. „Pieredze” [dzeja] / „Mansards”;

Andris Zeibots. „Ūdens ķirzaka”[dzeja]/ „Mansards”;

Inga Žolude. „Mierinājums Ādama kokam” [stāsti] / „Dienas Grāmata”.

NOMINĀCIJA Labākais ārvalstu literatūras tulkojums 2010:

Ginters Grass. „Brīnumkaste” / „Atēna”, tulk. Silvija Brice; finālists

Leo Perucs. „Leonardo un Jūda”  un “Svētā Pētera sniegs”, / „Zvaigzne ABC”, tulk. Silvija Brice;

Salmans Rušdi. „Florences burve” / „Atēna”, tulk. Silvija Brice;

Veine Linna. „Nezināmais kareivis” / „Dienas Grāmata”, tulk. Maima Grīnberga; finālists

Zdeņeks Jirotka. „Saturņins” / „Mansards”, tulk. Jānis Krastiņš;

Paolo Džordāno. „Pirmskaitļu vientulība” / „Atēna”, tulk. Dace Meiere; finālists

Sandro Veronēzi. „Rāmais haoss” / „Jāņa Rozes apgāds”, tulk. Dace Meiere;

Sērens Kirkegors. „Bailes un trīsas” / SIA „Ad Verbum”, tulk. Inga Mežaraupe; finālists; portāla “¼ satori” speciālbalva

Sūzena Klārka. „Džonatans Streindžs un misters Norels” / „Dienas Grāmata”, tulk. Māra Poļakova; UZVARĒTĀJS!

Petrs Dirģēls. „Baltijas triloģija” / „Dienas Grāmata”, tulk. Talrids Rullis.

NOMINĀCIJA Spilgtākā debija literatūrā 2010:

Laura Dreiže. „Pūķa dziesma” [romāns]/ „Zvaigzne ABC”; Latvijas Fantāzijas un fantastikas biedrības speciālbalva

Vilis Lācītis. „Stroika ar skatu uz Londonu”[romāns] / „Mansards”; finālists; portāla “Delfi” speciālbalva; grāmatnīcas “Jānis Roze” speciālbalva; Ventspils lasītāju simpātiju balva

Artis Ostups. „Biedrs Sniegs” [dzeja] / „Mansards”; finālists

Otto Ozols. „Latvieši ir visur”[romāns] / „Atēna”; grāmatnīcas “Jānis Roze” speciālbalva

Osvalds Zebris. „Brīvība tīklos”[stāsti] / „Jāņa Rozes apgāds; UZVARĒTĀJS!

Krišjānis Zeļģis. „Visas tās lietas” [dzeja]/ „Mansards”.

19.aprīlī paziņoja, ka balvu par mūža ieguldījumu saņems dzejnieks, atdzejotājs un literatūrkritiķis Knuts Skujenieks.

Interesanta tendence – pamatkategorijā ir tikai viens romāns, tas pats biogrāfisks – slieksme uz mazām formām un pagātni. Labi, ka debitanti sāk droši. Tulkotāja Brice rullē – četri tulkojumi uzreiz! Un izdevniecībai “Mansards” – septiņas nominācijas, nedaudz atpaliek “Dienas grāmata” – piecas. Atēnai arī piecas nominācijas, toties divi dižpārdokļi – Otto Ozols un Valentīna Freimane.

Latvijas Literatūras gada balvas 2010 ekspertu komisijā strādājuši: I.Kolmane, A.Konste, J.Oga, E.Raups, M.Grīnberga, E.Veide, P.Draguns, I.Lešinska-Geibere, G.Berelis.

Papildināts 20.aprīlī

Papildināts 20.maijā

Agris Liepiņš “Elmīna” (2010)

Komentēt

Liepiņš Agris. Elmīna. – Lauku Avīzes izdevniecība, 2010. – (Lata romāns).

Kaut kā neplānoti man ir sakrājusies grāmatu kaudzīte, kuras varētu apvienot ar devīzi “Mītiskā senatne”. Pirmā ienācās “Elmīna” jeb, precīzāk sakot, paņēmās bibliotēkā. Kaut kur izlasīju, ka Lata sērija jau nemaz neesot bezcerīga, tur taču ir šis romāns. Lai arī pret vēsturiskiem romāniem izturos ar aizdomām, tomēr romāni par latviešu senāko vēsturi ir sastopami gana reti, lai būtu vērts mēģināt.

Romāns vēsta par 13.gadsimta sākumu Tālavā, seno letgaļu zemē, kurā valda Tālivaldis. Tālavieši ir aizklīduši pasirot uz ziemeļu Ugauniju, kur var iegūt gan labas mantas, gan lopus, gan arī vergus. Sirotājs Gunis uziet daiļu ugaunieti Elmīnu, kura pēc likuma pienākas viņam kā laupījums, tomēr Elmīnu uzkāro arī sirotāju vadonis – Tālivalža vecākais dēls Rameķis. Vīru kašķis samilzt, bet Elmīra pati izvēlas Rameķi. Gunim par to ir liela sāpe, un tā tad arī virza uz priekšu visu sižetu.

Īsumā es teiktu, ka nebija slikti, savā ziņā simpātiski. Autoram ļoti patīk Elmīna, viņas mīlas dzīvi viņš apraksta pēc labākajiem lubeņu paraugiem. Vēl viņam ļoti patīk zirgi, varbūt pat vairāk par cilvēkiem, izjusti tiek aprakstīti visi zirgi un zirglietas. Tad vēl tiek smalki aprakstītas mājas, saimniecības, dažādi priekšmeti – ieroči, podi, amuleti u.t.t  Problēma ir tajā, ka, smalki aprakstot kādu objektu, aizmirstas stāsta galvenais pavediens. Piemēram, notiek pošanās rituālam – uz pils sliekšņa iznāk Rameķis (aprakstam, kā ģērbies Rameķis), aiz viņa seko Elmīna (aprakstam, kā gērbusies Elmīna), abi kopā ar ļaudīm dodas uz svētbirzi, sākas rituāls, izved zirgu (aprakstam, kā ģērbies zirgs)… Nē, nu ko, vismaz tas ir izzinoši, un es ļoti ceru, ka materiālās kultūras priekšmeti ir aprakstīti patiesi, jo pret nemateriālo man ir iebildumi.

Pirmkārt, Ūsiņa diena. Romāns sākas janvārī, februārī Elmīna atnāk pie Rameķa un tad jau romāna darbība tiek virzīta uz centrālo notikumu – Ūsiņa dienas svinībām, kad notiek jau pieminētais svētbirzs rituāls, zirgus pirmo reizi izved pieguļa un visādas citādas svinības. Krīvi nosaka Ūsiņu datumu – 9.maijs. Jautājums – kur pazuda vieni no svarīgākajiem zemkopju tautas svētkiem – Lieldienas? Lai nu ko, bet pavasara ekvinokciju – aptuveni 21.marts – svinēja pilnīgi noteikti. Tai pašā laikā Ūsiņš latviešu mitoloģijā ir izraisījis visasākās domstarpības un atšķirīgākos interpretējumus (ja kādam interesē – par Ūsiņu ir Haralda Biezā monogrāfija “Gaismas dievs seno latviešu reliģijā”), tādēļ drošu sirdi viņam veltīt lielus svētkus un rituālus ir nesaprātīgi. Ūsiņa svinību datums – 9.maijs – , visticamāk, nāk no trimdas folkloristiem Grīniem (“Latviešu gads, gadskārta un godi”), bet tā ir viņu izveidota hipotēze par laika skaitīšanu, lai Ūsiņi iekļautos kvadrā Meteņi(6.II) – Ūsiņi(9.V) – Māras(7.VIII) – Mārtiņi(5.XI), kas vispār tiek apšaubīta, tāpat kā Ūsiņš – gaismas dievs. Ak, nu labi, dievs ar tiem etnogrāfiskajiem smalkumiem, bet pat no praktiskā viedokļa lopus pirmoreiz laist ganos un zirgus pieguļa 9.maijā ir krietni par vēlu.

Otrkārt, romāna Tālivaldis divatā ar kalpu ir devies uz pirtīm (stundas jājiena attālumā) taisīt svētalu, kur viņus nogalina margināls ugauņu laupītāju bariņš, kuram ir pieslējies arī atriebīgais Gunis. Laupītājus neatrod, un īstenībā arī nenoskaidro, kas tieši Tālivaldi nogalina. Jautājums – vai tiešām Tālavas valdnieks bez apsardzes dotos darīt alu? Tālivalža dēli nolemj atriebties un iet deviņos sirojumos uz Ugauniju. Otrs jautājums – un kāpēc tieši uz Ugauniju? Vēsturiskā īstenība ir tāda, ka Tālivaldi tiešām 1215.gadā nogalina – “Vakarpusē viņi [sakalieši un ugauņi ar lielu karaspēku] nokļuva Trikātā un atrada Tālibaldu, kas no meža slēptuvēm bija atgriezies pie pirtīm, saķēra viņu un nežēlīgi dedzināja dzīvu uz uguns (..)”(Indriķa hronika). Ja Tālivaldis tiešām darīja svētalu, tad tas notika tajās meža slēptuvēs, domāts svētvietās, savukārt pirtis atradās “netālu no pils pie ūdens“. Būtiskākā nesakritībā ir tajā, ka šajā laikā notiek nemitīgas un nežēlīgas letgaļu un ugauņu zemju sadursmes, sirot iet abas puses viena pie otras, pie kam letgaļi sev ir piesaistījuši arī krustnešu spēkus. Tālivaldis viens apkārt nestaigātu un viņu nogalina, pratinot, kur paslēpts ugauņos salaupītais sudrabs. Varbūt patiesība nav pārāk glaimojoša? Nu nav tie letgaļi bijuši nekādi jēri, diezgan mežonīgi, un tādēļ sekojošās Rameķa siekalainās pārdomas par mieru virs zemes pēc tēva nāves ir neticams sadomājums.

Izskatās, ka es esmu aizrāvusies kritizējot (bet tās ir tikai divas būtiskākās lietas), tomēr es negribētu grāmatu galīgi nopelt. Mums ir ļoti vajadzīga patriotiskā literatūra par senvēsturi, kura kaut nedaudz klīdinātu gaudas par latviešiem kā bāreņu tautu un pārējās muļķības. Varu godīgi atzīties, ka es pievērtu acis uz visu iepriekš rakstīto, ja romānam būtu atzīstama literārā kvalitāte. Piemēram, Lejiņa triloģijas gadījumā es nekādas vēstures grāmatas nemeklēju, jo tēli mani pārliecināja. Nu šeit tā nebija.

Secinājums: romāns ir lasāms, tikai pārbaudiet tajā esošos faktus pirms kādam paudiet tos kā baltu patiesību.

Октав Мирбо «Дневник горничной» (2010)

Komentēt

Октав Мирбо. Дневник горничной / перевод с французского. – Москва: Книговек, 2010.  (Octave Mirbeau, Le Journal d’une femme de chambre, 1900)

Renoir. Young girl combing her hair (1894)

Grāmata mani piesaistīja ar uzrakstu uz vāka – „Tikai pieaugušajiem” un nosaukumu „Istabenes dienasgrāmata”, atbilstoši tam biju gatava frivoliem stāstiņiem par franču kalpones piedzīvojumiem. Patiesībā izrādījās, ka esmu uztrāpījusi vienam no franču klasiķiem, kura grāmata izrādījās daudz kas vairāk par vienkāršu erotizētu pastāstu. Mirbo ir dzimis 1848.gadā, konservatīvā un reliģiozā ģimenē, lielu daļu mūža viņš nodarbojies ar politisko žurnālistiku, bet vēlāk kļuvis arī par pazīstamu rakstnieku. 1900.gadā viņš publicē „Istabenes dienasgrāmatu”, kura sarakstīta vienkāršas Parīzes kalpones Selestīnas vārdā. Grāmatas sākumā viņa dodas kalpot ārpus Parīzes kādā vietējo bagātnieku ģimenē, kuri tomēr ir nenormāli skopi, nīgri un noslēgti. Savu vientulību Selestīna kliedē, rakstot dienasgrāmatu, kurā atceras arī citus savus darba devējus. Selestīna raksta atklāti, nesaudzīgi atklājot visu patiesību par Parīzes kungiem un viņu tikumiem, bet arī pati viņa nav nekāda nevainīga aitiņa ne dzīvē, ne gultā.

Grāmata pilnīgi noteikti nav tukša papļāpāšana, tā mani pārsteidza ar nievājošu un satīrisku franču augstākās sabiedrības kritiku. Selestīna apraksta savu vientulību, kalpojot pie cilvēkiem, kuri par viņu neinteresējas, tiem suns vai istabas augs ir svarīgāks, un viņa saņem tikai nevajadzīgo, veco vai sabojātas atliekas. Ārēji reliģiozie un tikumīgie kungi savās mājās galīgi nepieturas pie kristīgiem principiem. Vienās mājās Selestīnu nolīgst it kā par kalponi, bet īstenībā jaunskungam par izklaidētāju, lai tas neskrien tērēt naudu pie prostitūtām, arī tētis ir uzkārojis meiteni, bet māmiņai savas darīšanas ar mīļākajiem. Diezgan nomācošas grāmatā ir tās ainas, kur aprakstīts darba meklēšanas process, kā darbā iekārtošanas birojā izmisums un nabadzība pārņem vienkāršos cilvēkus.

Tai pašā laikā Mirbo arī neiztēlo Selestīnu par godīgu mātesmeitu, viņa tīri labprāt izmanto privilēģijas kalpot bagātā mājā un darīt pēc iepējas mazāk, arī pret kundziņu uzmanību viņai nav iebildumu, lai gan viņai, nabadzītei, ir daudz naivu ilūziju. Interesanti, ka Selestīnai pat garīdznieks sarunā saka, ka jāgrēko labāk ar kungiem, ne ar sev līdzīgiem, tad grēks ir mazāks. Mirbo redz kalpotājus kā nenormālu sabiedrības veidojumu, viņi vairs nepieder pie vienkāršās tautas, bet arī nav vēl pieskaitāmi pie buržuāzijas, kurai ir spiesti kalpot. Kalpi ir neizglītoti un grib līdzināties saviem saimniekiem, bet nespēj izvērtēt objektīvi savu saimnieku tikumus un pārņem to sliktāko, reliģija šeit nav palīgs.

„Istabenes dienasgrāmata” ir pazīstamākais Mirbo darbs, jo tam ir divas ekranizācijas – 1946.gada (režisors Žans Renuārs, galvenā lomā Polete Godāra) un 1964.gada (Bunjuels un Žanna Moro); slaveni vārdi, interesanti, kas tur sanācis.

Latviski  romāns pirmoreiz ir iznācis tālajā 1911.gadā vēl vecajā drukā, 1932.gadā vēlreiz kā „Celestīnas dienasgrāmata” un atkārtoti 1994.gadā. Vispār romānu būtu vērts pārizdot (ar smukām, nedaudz bezkaunīgām bildītēm 🙂 ), tas ir labāks nekā es gaidīju. Ja skatās no erotikas viedokļa, tad tur ir aprakstīti dažādi erotiska satura notikumi, bet gultas ainu kā tādu nav, tādēļ es romānu tā īsti pie erotiskiem nepieskaitītu.

Kāpēc lasīt grāmatu:

1)      19. un 20.gs. mijas franču sabiedrības attēlojums (nedaudz arī par politisko noskaņojumu);

2)      franču buržuāzijas (ne)tikumi un mājas dzīve no sētas puses;

3)      Ko gan grib nabaga kalponīte? – Pārtikušu un mierīgu dzīvi un ir gatava tādēļ uz daudziem kompromisiem.

***

Astronomiskais pavasaris tā kā būtu sagaidīts (par ainavu aiz loga paklusēšu), tādēļ domāju, ka varētu savus pavasarīgi uzmundrinošos lasījumus par erotiskām tēmām beigt un pievērsties kaut kam citam. Jāsaka, ka man šis pasākums izvērtās nopietnāks nekā biju gaidījusi, bet esmu apmierināta, ka izlasīju dažas tādas grāmatas, uz kurām sen nevarēju saņemties.  Ja nu kādam manas erotiskās tēmas dikti gāja pie sirds, tad par mierinājumu varu teikt, ka mani principā interesē visādi vēsturiski (un ne tikai) apcerējumi par attiecīgo tēmu, tādēļ agri vai vēlu noteikti lasīšu vēl kādu “putaino” grāmatu. Čiv riv drīzumā!

Kaķi atlidojuši!

6 komentāri

Kaķi atlidojuši!

Brien briedis pāri jūrai,

peld pļavā siļķu bars,

dzied bērza zarā kurmis

tik spožs kā saules stars.

Dzied bērza zarā kurmis

tik līksmi, cik vien var.

Es arī dziedu līdzi:

klāt atkal pavasars!

/J.Baltvilks/

Par godu pavasara sākumam: urā!!!

Sieviete un lolitēns: trīs filmas

Komentēt

Senajā Grieķijā apsēstība ar zēniem bija leģitīma un pat cildena, savukārt vecāku vīriešu interese par jaunām un ļoti jaunām meitenēm ir pastāvējusi visos laikos, un pat mūsdienās 18-gadīgas meitenes laulības ar, piemēram, 30 gadus vecāku vīrieti netiek klaji nosodītas, galu galā pat sirmais Gēte iemīlējās 18-gadīgajā Ulrikā fon Levecovā un gandrīz apprecēja. Tai pašā laikā ar sievietēm un zēniem ir citādi – lai arī bioloģisko šķēru likums saka, ka seksuāli vislabākā saskaņa  ir sievietēm pēc 30 un zēniem pirms 20, tomēr sabiedrība tāda veida savienības uztver ar izsmieklu un aizdomām.

Trīs filmas, kurās atspoguļotas pieaugušas sievietes un pusaudža attiecības, nevienā no tām pusaudži netiek izmantoti vai piespiesti – tādēļ Nabokova Lolitas cienīgi pēcteči – lolitēni.

Malena (2000)

Itāļu režisora Džuzepes Tornatores filma ar Moniku Beluči galvenajā lomā. Tornatore esot zinājis šo stāstu gadus piecus, bet viņam nebija ienācis prāta veidot filmu, jo nelikās iespējams to attēlot uz ekrāna. Kad Tornatore ieraudzīja Beluči, viņš sapratis, ka Malena ir atrasta un sācis rakstīt scenāriju. Beluči tā ir ļoti interesanta loma – pilnā mērā tiek izmantots viņas ķermeniskais skaistums, tai pašā laikā runājamā teksta ir ļoti maz, Beluči skaistais augums ir viņas izteiksmes līdzeklis.

Darbība notiek Sicīlijas mazpilsētā, 1940.gadā – šajā dienā duče pasludina iesaistīšanos Otrajā pasaules karā, bet divpadsmitgadīgais Renato iegūst savu pirmo velosipēdu un  ierauga savu nākamo sapņu objektu – Malenu. Malenas vīrs ir  iesaukts armijā, viņa skumst pēc tā un katru dienu apciemo tēvu, pakurlu skolotāju. Viņa ir skaista un seksīga sieviete, kuras gājienu uz tēva dzīvokli gaida visi mazpilsētas vīrieši, lai elstu un siekalotos, bet sievietes – greizsirdīgi šņāktu. Malena nav ne koķeta, ne izaicinoši ģērbusies, bet izstaro īpašu seksuālu aicinājumu, kurš mazajam Renato liek kļūt par viņas pielūdzēju gadu garumā. Malenai skaistums dzīvē nepalīdz, drīzāk otrādi, un Renato ir liecinieks daudziem skumjiem notikumiem. Tomēr filmā itāļiem raksturīgā stilā ir apvienots traģiskais ar komisko, tādēļ jāraud ir tikai beigās par cilvēku stulbumu un nenovīdību. Sīkpilsoņu maziskums – mēs iznīcinām skaisto, jo nespējam būt tik skaisti.

Filmas gaitā Renato ir tikai vērotājs no malas, nekādu attiecību viņiem nav, tomēr beigās tieši viņš savu iespēju robežās izrādās labais eņģelis, kurš Malenai palīdz atgūt zaudēto. Man Monika Beluči šķiet viena no skaistākajām pasaules sievietēm, tādēļ es mazā Renato sajūsmu pilnīgi saprotu.

Notes on a Scandal (2006)

Filma, kura uzņemta pēc Zoe Helleres grāmatas motīviem, stāsta par attiecībām starp skolotāju un viņas skolnieku. Šēba ir simpātiska mākslas skolotāja, kurai ir 20 gadus vecāks vīrs un divi bērni – pusaudze un jaunāks bērns ar Dauna sindromu. Laulība un bērni Šēbai brīžiem liekas kā lamatas, viņa jaunībā ir bijusi tik bezrūpīga, tādēļ jaunā puiša atklātā pielūgsme viņai ļauj sajusties atkal jaunai un iekārotai. Stīvs izmanto gan izdomātu melu izraisītu žēlumu, gan klajus glaimus, lai satiktos ar Šēbu divatā. Tomēr Šēbu iekāro ne tikai pusaudzis, bet arī viņas kolēģe – pavecā, vientuļā un lezbiski tendētā Barbara, kura uzzina par abu nosodāmo sakaru. Barbara nolemj, ka viņas trumpis būs: “Iegūt visu, nedarot neko”. Barbara sākotnēji iedraudzējas, bet pēc tam šantažē Šēbu, kura ir tik naiva, ka nesaprot pavecās dāmas padziļināto interesi par viņu.

Džudijas Denčas tēlotā Barbara līdzīgi zirneklim izpleš savus tīklus ap Keitas Blanšetas Šēbu, kura spirinās kā nevainīga mušiņa. Abu aktrišu labā saspēle un  labi uzbūvētā, aizvien pieaugošā spriedze filmas beigās eksplodē, lai sagrautu abu uzbūvētās pasaules.

The Reader (2008)

Filma ir uzņemta pēc Bernarda Šlinka romāna, par kuru esmu rakstījusi šeit. Keita Vinsleta par šo lomu ir saņēmusi gan Oskaru, gan Golden Globe, gan BAFTA, gan vēl visādas mazākas balvas. Viņa tiešam filmā ir satriecoši ticama – tāda lietišķa vāciete, kura pirmā saprot, kas gan puisītim ir aiz ādas, un noorganizē konkrētu darījumu – ja gribi seksu, tad lasi priekšā grāmatas. Viņai ir savi skeleti skapī, par kuriem puisītim nav ne mazākās nojausmas, bet mīlēt un mīlēties viņa prot. Puisītim viņa kļūst par mīlu mūža garumā, neaizmirstamo, vienīgi un ideālo, arī pēc tam, kad viņš viņu ierauga vecu un sirmu. Mihaelam filmā ir jāizdara nozīmīga izvēle – vai viņš atklās Hannas noslēpumu, kas Hannu apkaunos un reizē attaisnos, vai arī ļaus Hannai izlemt pašai? Neesmu pārliecināta, ka viņa lēmums bija pareizs, bet, acīmredzot, tas bija vienīgais iespējamais – mīlēt kādu nozīmē pieņemt to tādu, kāds viņš ir, nevēloties mainīt.

***

Romēns Garī romānā “Solījums rītausmā” par mātes mīlestību ir rakstījis: “Nav labi, ja cilvēku tik ļoti mīl tik jaunu, tik agri. (..) Cilvēks tic, ka tāda mīlestība pastāv arī kur citur, ka to varēs atrast vēl. Ar to rēķinās. Cilvēks skatās, cer un gaida. (..) Ar pirmo ausmas svīdumu jūs esat mācījies mīlestību, un jūs zināt par to visu. Visur, kur vien jūs ejat, jūs nesat līdzi salīdzinājuma indi, un jūs pavadāt laiku, gaidīdams to, ko jau esat saņēmis.”

Varbūt tas arī ir tas nosodāmais šajās sievietes un jaunieša attiecībās – saņemt pārāk ātri un agri tik daudz, ka nav iespējams to novērtēt, un tikai vēlāk saprast jau aizgājušo piepildījumu.

Aleksandrs Makkols Smits. Divas grāmatas no Svētdienas filozofu kluba sērijas

3 komentāri

Aleksandrs Makkols Smits. Svētdienas filozofu klubs / no angļu val. tulk. Zane Rozenberga. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2007. (Alexander McCall Smith. The Sunday Philosophy Club (2004)).

Aleksandrs Makkols Smits. Draugi, mīļākie, šokolāde / no angļu val. tulk. Zane Rozenberga. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2007. (Alexander McCall Smith. Friends, Lovers, Chocolate (2005)).

Man likās, ka nu jau esmu salasījusies gana daudz erotizētu literatūru, tādēļ atslodzei paņēmu lasīt grāmatiņas, uz kurām jau sen raudzījos. Tikai raudzījos tādēļ, ka Makkola Smita grāmatu noformējums man likās neizprotams – ne tādā nozīmē, ka slikts, bet es nevarēju saprast, ko no grāmatām gaidīt. Vismaz cerēju uz kaut ko detektīvam līdzīgu. Romānu darbība notiek Edinburgā un tā galvenā varone ir Izabella – filozofijas žurnāla redaktore pēc četrdesmit, kurai vienmēr it kā nejauši gadās satikt cilvēkus ar problēmām, iekļūt mīklainās situācijās un tās risināt. “Viņa gribēja zināt, kāpēc notiek tas, kas notiek. Viņa gribēja zināt, kāpēc cilvēki dara to, ko dara. Viņa bija ziņkārīga. Un viņa sev jautāja: kas gan tur ļauns?

Izabella man ļoti ātri iepatikās – neatkarīga, racionāla, apveltīta ar asu prātu un profesijai atbilstošu filozofisku domāšanu. Jaunībā piedzīvojusi neveiksmīgas laulības, pašlaik jūtas laimīga savā dzīvesveidā – no mātes mantotās akcijas viņai ļauj dzīvot pārticīgu dzīvi, strādāt mīļoto darbu, neiespringstot par naudu, un nodoties labdarībai un kultūras pasākumiem. Eh, gribētu gan es arī tādu miermīlīgu dzīvi un mājsaimniecības vadītāju bonusā. Izabellai gan piemīt talants mūždien iepīties kādos stāstos – pirmajā grāmatā viņa ir lieciniece tam, kā no teātra balkona nokrīt un nositas vīrietis, otrajā – viņa satiek vīrieti, kuram ir pārstādīta sirds un mistisks vēstījums. Tai pašā laikā romāni nav klasiskie detektīvstāsti, jo Izabellai, kā jau filozofei, patīk nodoties prātuļošanai par dažādām dzīves parādībām. Tas nav gari, pārsvarā asprātīgi un tiešām interesanti. Tādēļ es nemaz neapvainojos, ka detektīvlīnija romānos nedominēja, bet tuvplānā bija pašas Izabellas dzīve. Daudzi viņas domu graudi man liekas ļoti pieņemami. Piemēram: “Tā nu šī dzīve ir iekārtota, un viņa centās dzīvot un justies tik labi, cik iespējams, jo uzskatīja, ka tāds ir ikviena morālais pienākums, ja vien cilvēks tic, ka viņam ir pienākumi pašam pret sevi, un Izabella tam ticēja. Dzīve jāpieņem tāda, kāda tā ir.” Man patīk šī doma par pienākumu justies labi, tā mudina domāt par dzīvi kā balvu. Kā kādreiz rakstīja tagadējais Nacionālās kultūras padomes priekšsēdētājs, dzejnieks Sergejs Timofejevs: „Dzīvība ir tāds dāvināts zirgs, patiesībā tā ir ļoti liela, milzīga dāvana. Zobos tai noteikti nevajag skatīties.”

Grāmatas autors Aleksandrs Makkols Smits ir tagadējā Zimbabvē dzimis skots, medicīnas tiesību un bioētikas eksperts. Viņš ir sarakstījis vairākas romānu sērijas, kā arī romānus bērniem un monogrāfijas savā zinātnes nozarē. Vispār jāsaka, ka jūtos iepriecināta, atklājot šo autoru un redzot, ka viņš ir uzrakstījis gana daudz nelielu grāmatu. Ir tik grūti atrast kaut ko sakarīgi izklaidējošu, jo pārsvarā dominē vārdi „kods”, „brālība” vai „līķauts”. No šīs sērijas gan latviski tulkotas tikai šīs divas grāmatas, bet vēl ir arī grāmatu sērijas „Dāmu detektīvaģentūra Nr.1” un „Skotlendstrīta Nr.44”.

Trīs iemesli, kāpēc lasīt:

1) smadzenes atpūšas, bet neveģetē;

2) patīkams Edinburgas dzīves atainojums ar vieglu detektīvintrigu fonā;

3) nemoralizējošas morālās filozofijas domas.

Lai tomēr nedaudz pieturētos pie vēl joprojām aktuālās mīlas tēmas, atbilstošs citāts:

Pati galvenā mīkla, protams, ir tā, kāpēc mums vispār ir jāiemīlas. Redukcionista vienkāršotā atbilde ir tāda, ka to nosaka bioloģija un ka mīlestība dod spēku, kas liek cilvēkiem palikt kopā un audzināt bērnus. Tāpat kā visi evolūcijas psiholoģijas argumenti tas šķiet ļoti vienkāršs un acīmredzams izskaidrojums, bet, ja viss aprobežotos tikai ar to, kāpēc tad cilvēki iemīlas idejās, lietās un vietās. Odens bija uztvēris šo cilvēka spēju, rakstīdams, ka zēna gados bija iemīlējies tvaika mašīnā un tā viņam šķitusi “tikpat daiļa kā tu”. Sociobiologi to sauktu par aizvietošanu; freidisti mēdz jokot, ka teniss esot seksa aizvietotājs. Uz to ir tikai viena atbilde: tikpat labi sekss var būt tenisa aizvietotājs.

Tomass Manns “Nāve Venēcijā” (2007)

3 komentāri

Tomass Manns. Nāve Venēcijā /  no vācu val. tulk. Valdis Bisenieks. – Rīga: Jumava, 2007. (Thomass Mann. Der Tod in Venedig (1913))

Björn Andresen un Dirk Bogarde filmā Morte a Venezia

Stāsta  galvenais varonis – Gustavs fon Ašenbahs ir nopelniem bagāts rakstnieks agrīnos piecdesmit, kurš viens dzīvo Minhenē. Ašenbahs visu mūžu ir bijis cilvēks, kas dzīvo kā savilkta dūre, nekad neļaujot sev atslābināties, bet viņš jūt, ka “darbam trūkst tās dzirkstoši rotaļīgās uguntiņas, kas dzimusi priekā“, tādēļ nolemj atpūsties un dodas uz Venēciju. Venēcijas viesnīcā viņš sastop kādu poļu ģimeni, kuras dēls Tadzio viņā izraisa dīvainas sajūtas. Tadzio ir skaists zēns ar smalkiem vaibstiem un tumši blondām cirtām. Sākotnēji Gustavs to apbrīno no estēta viedokļa, uzskatot to par “skaistuma būtību, formu kā dievišķu domu, vienīgo un tīro pilnību, kura mīt gara valstībā un kuras cilvēciskais atveids un līdzības tēls bija radīts, viegls un daiļš, lai ļaudis to pielūgtu.”  Manns citē Sokrātu, kurš teicis: “Skaistums ir vienīgā garīguma forma, ko mēs spējam uztvert ar jutekļiem.” Nu bet Gustavam ar tiem jutekļiem aiziet pārāk tālu – viņš kļūst kā apsēsts ar zēnu, atklājot, ka ir iemīlējies. Viņš to uzmana, visur seko, cenšas pat uzskaistināt savu ārieni. Viņš gan nepārkāpj atļautās robežas, bet Tadzio ir pamanījis onkuļa interesi. Venēcijā sāk plosīties holera, palēnām viesi bēg mājup. Gustavs uzzina, ka arī poļi brauc prom un pēdēja rītā, vērojot Tadzio pludmalē, nomirst.

Tā nebija viegla grāmata, katrā ziņā ne izklaides: daudz pārdomu, pārspriedumu. Un tāds balanss uz slidenas takas – 20.gs sākumā šādus tekstus par vecāka vīrieša mīlestību uz zēnu, acīmredzot, uztvēra vieglāk. Tagad lasot, pirmā doma ir par pedofīliju. Ja atceras Seno Grieķiju, kuru ne velti piemin arī Manns, tad, protams, – tur vienīgā patiesā mīlestība bija mīlestība uz zēniem. Tās bija vienīgās seksuālās attiecības, kas paredzēja dvēselisko saistību. No tām nekautrējās un neslēpa. (A.Rubenis “Senās Grieķijas dzīve un kultūra”). Tai pašā laikā – varbūt Gustavs zēnā redz pats sevi, savu aizgājušās jaunības simbolu un bezcerīgi cenšas to atgūt, sekojot nopakaļ zēnam pa Venēcijas ieliņām.

Pēc šī stāsta ir sacerēta gan opera, gan balets, gan uzņemta filma. Filmu noskatījos – itāļu režisora Lučino Viskonti 1971.gadā uzņemta ar Dirku Bogartu galvenā lomā. Grūti pateikt, vai bez Viskonti filmas grāmata joprojām būtu tik pazīstama. Biju pārliecināta, ka Viskonti būs veicis scenārijā izmaiņas, bet nē – filma diezgan precīzi seko grāmatai. Tas nav viegli, jo dialogu skaits ir minimāls, bet vizuālā precizitāte ir pārsteidzoša. Viskonti ir pārveidojis Gustavu no rakstnieka par komponistu, par prototipu ņemot Manna iedvesmotāju šim stāstam – Gustavu Māleru. Bogarts ir fantastisks aktieris – Gustava tēla vienlaikus derdzīgs un valdzinošs. Filmā ir ļoti skaista Mālera mūzika. Salīdzinot ar grāmatu, filmā papildus ir ainas, kurās komponists strīdas ar savu draugu par dažādiem filozofiskiem jautājumiem, kā arī vēl divas ainas, kurās, tā vien šķiet, ir ieliktas, lai atbilstu tā laika pieļaujamajām normām un novērstu domas par Gustava homoseksualitāti – Gustavs dodas pie prostitūtas un atceras savu laulību un meitiņas nāvi. Interesanti, ka gan Viskonti, gan Bogarts dzīvē bija homoseksuāli.

Biju dzirdējusi par šo filmu kā vienu no Viskonti šedevriem, tādēļ bija interesanti izlasīt tās pirmavotu. Grāmata ir filozofiska un vāciski smagnēja, bet rosina uz dažām interesantām pārdomām  – par rakstnieka radošo procesu, par radošo vientulību un, protams, par mīlestības robežām.

Gabriels Garsija Markess “Par mīlestību un citiem dēmoniem” (2004)

2 komentāri

Gabriels Garsija Markess. Par mīlestību un citiem dēmoniem: [īsromāns] / no spāņu val. tulk. Edvīns Raups. – Rīga: Zvaigzne, 2004. (Gabriel Garsia Marquez. Del amor y otros demonios. (1994)).

Markess, kurš fantastiku iepin ikdienā, lai iznāktu maģiskais reālisms. Šai mazajā romānā neviens nav īsti normāls, bet neviens jau nav izmērījis, kur trakums sākas un normālums beidzas.

Kasaldvero marķīza vienīgo meitu divpadsmitgadīgo Sjervu Mariju de Todosu los Anhelesu tirgus laukumā sakož traks suns, bet tā gan ir tikai skramba, kurai sākumā neviens nepievērš uzmanību.  Meitene ir uzaugusi vergu mājā, iemācījusies dejot, pirms vēl sāka runāt, vienlaikus apguvusi trīs āfrikāņu valodas, iepratusies dzert gaiļa asinis tukšā dūšā un nedzirdāmi un nemanāmi pašmaukt garām kristiešiem gluži kā nemateriāla būtne. Sjervas Marijas rota ir ļoti gari mati ugunīgā kapara krāsā, kurus, viņai piedzimstot, apsolīja negriezt līdz kāzu naktij. Par šo mazo, dīvaino būtni vecāki atceras tad, kad pilsētā paklīst runas par sērgu, un cilvēki zina, ka viena no suņa sakostajām ir meitene. Marķīzā pamostas tēvišķas jūtas, diemžēl viņš tās izmanto, lai meiteni mēģinātu ārstēt mājās, bet pēc sarunas ar bīskapu nodod viņu klosterī. Klosterī Marijai mēģina izdzīt velnu, un viņas netradicionālā āriene un āfrikāniskā uzvedība tikai veicina aizdomas par nelabā klātbūtni viņā.

Ko gan grib Dievs? Vai viņa gribu zemes virsū pārstāv bīskaps, kurš meitenē saskata bīstamu garu? Tēvs par to šaubās: “Bet es nejūtu, ka man pietiktu spēka pretoties Dieva gribai.”  Ārsts viņam atbild: “Nu tad sāciet just. Varbūt kādreiz Dievs par to pateiksies.” Bīskapa palīgs Delaura, kuram uzticēts veikt  eksorcismu, ir grāmatu cilvēks, bibliotekārs. Viņš ir noskaņots skeptiski: “Dažkārt dēmoniem mēs piedēvējam tādas lietas, ko nesaprotam, un neiedomājamies, ka tās ir lietas no Dieva, ko mēs nesaprotam.” Delaura pats pret savu gribu iemīlas meitenē un zaudē visu, bet tas viņu nesatrauc: “Viņa sirdī bija vieta tikai Sjervai Marijai, un arī tad tā nebija pietiekami liela.”

Lasīju visādus padomus, kā vajadzētu analizēt un pārdomāt Markesa romānu – kāda ir nozīme noteiktām situācijām, ko Markess bija domājis ar to vai citu tēlu. Mani tas galīgi neinteresē, Markess ir tāda traka fantāzija, kaislīga kolumbiešu pasaka, kurā neticami gadījumi mijas ar teiksmainiem tēliem. Katolicisms un pagāniskā subkultūra, koloniālisms un vergu tirdzniecība, cilvēku sāpes un neprāts. Kas gribēs – noticēs, kam nepatiks – nelasīs.

Kāpēc lasīt grāmatu:

1.  Piesātināts ar notikumiem un tēliem, krāsains un Dienvidamerikas svelmes bagāts;

2. “Mīlestība ir pretdabiskas jūtas, kuras divus svešiniekus nolemj maziskai un neveselīgai atkarībai, kas topot stiprāka, kļūst arvien pārejošāka.”;

3.  Labs īsromāns tiem, kas lasa Markesu pirmoreiz – iepazīt un izlemt nākotnes attiecības.

Pēc šī Markesa romāna ungāru komponists ir sarakstījis operu (2008) un Kostarikas režisore uzņēmusi filmu (2009)

8.marts: atpakaļ un uz priekšu

5 komentāri

8.marts mums saistās ar neviennozīmīgām izjūtām – mēs vienlaikus gan vēlamies svinēt svētkus, gan arī apzināmies to padomju pagātni, kas raisa negatīvas asociācijas ar iereibušiem vīriešiem, kuri stingri pieturas pie noļukušām sarkanām tulpītēm. Tai pašā laikā vēsturiskā 8.marta nozīme ir atkāpusies otrajā plānā un vienīgais, kas brīžiem izpeld, ir spokains Klāras Cetkinas tēls. Tomēr jāatceras, ka sākotnēji šis datums bija veltīts cīņai par sieviešu tiesībām.

Pastāv mīts, ka pirmoreiz „tukšo kastroļu demonstrācijā” 8.martā sievietes – šūšanas rūpnīcas strādnieces – sapulcējās Ņujorkā 1857.gadā. Viņas pieprasīja 10 stundu darba dienu, gaišas un sausas darba telpas un tādu pašu algu kā vīriešiem līdzšinējo 16 darba stundu un niecīgās algas vietā. Gan demonstrācija, gan sieviešu prasības ir reāls fakts, tomēr tās sasaistīšana ar vēlākajiem svētkiem tiek uzskatīta par uztieptu. Domā, ka šī leģenda Rietumos tika izdomāta tikai 1955.gadā, lai Aukstā kara gadu cīnītājas par sieviešu tiesībām varētu atdalīt sevi un savu tradīciju no komunistiskas ideoloģijas. Īstenībā 8.marts ir tikai aisberga paša virsotnīte, sava veida karodziņš kalna galā, jo tas iezīmē vairāk nekā pusgadsimtu ilgušu organizētu sieviešu cīņu pret savu pakļauto stāvokli sabiedrībā. No 1909.-1919.gadam lielākajā daļā Eiropas valstu sievietes bija ieguvušas vēlēšanu tiesības, kas bija būtisks priekšnosacījums, lai likumdošana mainītos par labu sievietēm.

Figurē dažādi datumi, kuros tika atzīmēta Starptautiskā sieviešu diena – 1910.gadā Klāra Cetkina Kopenhāgenas Starptautisko sieviešu- sociālistu konferencē it kā nosauca 8.martu, tomēr nākamajā – 1911.gadā – Austrijā, Dānijā, Vācijā un Šveicē to atzīmēja 19.martā, vēl pēc gada tās pašas valstis to atzīmēja 12.maijā. 1913.gadā katra valsts to atzīmēja savā datumā, bet Krievija pirmoreiz – 2.martā. Tikai 1914.gadā 8.marts iekrita svētdienā un turpmāk arī palika par atzīmējamo datumu visās valstīs.

Padomju Savienībā 8.marts ilgu laiku bija atzīmēts kalendārā, tomēr starpkaru un pēckara periodā tas neesot bijis ļoti populārs. 1965.gadā gan 8.marts, gan 9.maijs tika pasludināti par „sarkanajiem” datumiem, t.i. svētku dienām, līdz ar to svētki ieguva pavisam citu vērienu. Vācu pētnieks Malte Rolfs savā pētījumā par padomju svētkiem raksta: „Padomju svētki arī pēc 1953.gada [Staļina nāves] palika par vienu no svarīgākajiem mediatoriem, ar kuru palīdzību masu pasākumos tika nodrošināta režīma vajadzība pēc publiskām prezentācijām, tādēļ svētki varēja rēķināties ar dāsnu finansiālo un cita veida atbalstu no partijas un valdības.” Tomēr Hruščova laiks (1953-1964) padomju svētkus zināma mērā sadrumstaloja, tie aizvien vairāk pārvietojās no publiskās telpas uz privāto. Rolfs sasaista 60-to gadu straujo dzīvojamo māju celtniecību un ģimeņu aiziešanu no komunalkām un barakām uz atsevišķiem dzīvokļiem ar jaunu tradīciju izveidošanos – svētkus svinēja šaurākā, draudzīgā lokā, tie kļuva no oficiāli valstiskiem par privātiem, ģimeniskiem. Oficiālie svētki tika savdabīgi privatizēti un iekļāvās padomju pilsoņu dzīvesveidā. 8.marts ir labs piemērs tam, kā oficiāls iemesls svētkiem un tā privāta svinēšana neviļus pārauga padomju standartā. No 1965.gada svētkus varēja izbaudīt pilnā mērā, bet nevajag domāt, ka tā pamatu veidoja oficiālie uzsaukumi par vispasaules sieviešu solidaritāti. Drīzāk tas bija iemesls svinībām gan darba vietā, gan mājās. Rolfs, būdams vācietis, raksta, ka tie bija floristu svētki un ziedus pasažieru lidmašīnās atgādāja uz Maskavu un Pribaltiku no dienvidu republikām. Domāju, ka liela daļa atceras, ka īstenībā ziedus no Pribaltikas veda uz Ļeņingradu un dažām labam mūslaiku ietekmīgam cilvēkam šāda uzņēmīga rīcība ienesa smuku naudiņu un pamatu nākotnes biznesam.

Ja atceramies, tad Jaunais gads padomju tradīcijā pārņēma Ziemassvētku funkcijas, jēgu un ārējo atribūtiku, savukārt 8.marts, datums ar pilnīgi citiem, sākotnēji pragmatiskiem mērķiem, piesavinājās daudzu citu pavasara svētku – gan pagānisko, gan reliģiozo – funkcijas. Primitīvā nozīmē 8.marts pievērš uzmanību sievietei tieši tāpat kā senākos laikos, kad pavasarī pirmoreiz izdzina govis vai ara pirmo vagu un notika laistīšanās ar ūdeni – rumulēšanās… un jautras meitenes slapjos, pie miesas līpošos kreklos izskatījās tik aicinošas. Manuprāt, ka pavasarī cilvēkā pamostas kāda tīri organiska prasība svinēt garās ziemas beigas un jauna cēliena sākumu, daudzām zemkopju kultūrām tas vistiešākā nozīme bija un ir Jaunais gads. Tādēļ padomju tradīcijā, kurā nebija ne pagānisko pavasara ekvinokcijas svētku, ne kristīgo Lieldienu, visticamāk, 8.marts kalpoja par aizstājēju visiem šiem jaukajiem pavasara svētkiem.

8.marts mūsdienu kontekstā ir joprojām neatrisināta problēma. Ja atgriežas pie svētku sākotnējās nozīmes – sievietes vienlīdzība ar vīriešiem – , tad diezgan nesaprotams ir padomju ieradums šajos svētkos sievietēm dāvināt ziedus un dažādas dāvanas. Tai pašā laikā es nezinu nevienu sievieti, kura grūstu atpakaļ to pašu sarkano tulpi un demonstratīvi ignorētu apsveikumus. Varbūt mēs esam ieguvušas vēlēšanu tiesības un zināmu, nosacītu vienlīdzību, bet šobrīd vēlamies vienkārši būt ieraudzītas un novērtētas? Domāju, ka liela daļa lietišķo sieviešu ir piedzīvojušas situāciju, kad telpā atrodas vienādā statusā esoši abu dzimumu pārstāvji un, telpā ienākot vīrietim, viņš roku sveicienam pasniedz tikai vīriešiem. Tādā brīdī es jūtos neredzama un nenovērtēta.

Katrs laikmets svētkiem spēj piešķirt citu jēgu un piepildījumu, tādēļ laiku pa laikam mēs izvelkam vecos formātus un ieliekam tos jaunos un laikmetīgos kontekstos. Daudzas sievietes mūsdienās strādā tikpat smagi un daudz cik vīrieši, ir nozares, kurās pat algas ir līdzvērtīgas – tādēļ tādā veida komplimentus kā „jūs esat puķes, kas izdaiļo dārzu”, viņas uztver nelabvēlīgi, jo sen vairs nav un īstenībā nekad nav bijušas dekoratīvs elements pasaules ainavā. Ko mēs īsti sagaidām 8.martā?  Varbūt tomēr ne tukšus smaidus, bet vienkāršu valstisku drošības sajūtu. Kā gan var kliegt, lai dzemdē bērnus, nenodrošinot bērnudārzus (kas izslēdz sievieti no darba tirgus vai daļu algas jāatdod auklei/privātam dārziņam)? Cik zemu gan valsts vērtē savus jau esošos bērnus, ja nemaksā pienācīgu algu skolotājām? Un cik gan daudz sieviešu saņem smieklīgu naudiņu no Uzturlīdzekļu garantiju fonda? Nav mums vēl nekāda iemesla aizmirst šo svētku vēsturisko izcelsmi un sākt griezt rasolu un smērēt ķilavmaizītes.

Literatūra:

Malte Rolf. Das sowjetische Massenfest (2006) / Мальте Рольф. Советские массовые праздники (2009)

Lynn Abrams. The Making of Modern Woman: Europe 1789-1918 (2002)

Bildes no http://www.retroatelier.com un http://www.sovietmuseum.ru

Older Entries