Анатолий Тосc. Фантазии женщины средних лет. – Mосква: ACT, Aстрель, 2007.

Šī ir grāmata – ūnikums. Ūnikums vispirms jau tādēļ, ka es to izlasīju līdz beigām. Manī tomēr ir kāds naivas zoss gēns, kas ļauj uzķerties uz tādiem niekiem kā grāmatas nominēšana krievu Bukeram un dažādas zināmu Krievijas literatūras apskatītāju pozitīvas un pat slavinošas atsauces uz grāmatas vāka. Izlasīju es pirmās 20 lappuses – VTF?, tiku līdz 50-tajai… nu, bļin, man vēl priekšā 460… kā to pievarēt? Gāju es meklēt patiesību pie krievu lasītājiem un atradu neviennozīmīgas atsauksmes, bet arī solījumu, ka pati grāmata ir stampājoša, bet beigas ir šokējošas un netradicionālas. Nu labi, saņēmos es pacietību un mocīju līdz galam.

Vientuļa sieviete atrodas lauku mājā okeāna malā, tālu no civilizācijas. Viņa ir atbraukusi šeit atkopties no lieliem likteņa triecieniem, dzīvo lēnu dzīvi – guļ, ēd, pastaigājas, lasa grāmatas. Viņa atrod dīvainu grāmatu ar maziem stāstiņiem, kuri izraisa viņā atmiņu vilni. Faktiski grāmatas saturu veido sievietes atmiņas pamīšus ar šiem stāstiņiem, un varu teikt, ka stāstiņi bija tie, kas man tomēr ļāva nonākt līdz pēdējām triumfālajām 30 lappusēm. Autoram ir vienkārša valoda, nekādi tur izsmalcinājumi, un viņš ir rakstījis no sievietes viedokļa – a la smalki iejuties sievietes ādā. Nu nekā viņš tur nav iejuties, tās nu nav nekādas vidēja vecuma sievietes fantāzijas, tās ir vidēja vecuma vīrieša fantāzijas par vidēja vecuma sievietes fantāzijām. Nezinu, ar kādām sievietēm Toss ir savā dzīvē saticies (viņš uzskata, ka sievietes saprot daudz labāk nekā vīriešus), bet šī viņam ir padevusies pārjuteklīga un histēriska. Grāmatā ir daudz seksuālu ainu, kuras ir aprakstītas detalizēti un pornogrāfiski, kas neizsauc īpašu patiku. Jāņem vēl vērā, ka tas viss tiek aprakstīts no sievietes viedokļa – ha, ha! nenoticēju es nekam no tā visa. Pēc Anaisas Ninas izsmalcinātajiem tekstiem tas vienkārši lasās kā vulgaritāte. Man daudz labāk patika visas tās vietas, kas tiek rakstītas no vīrieša puses vai neitrālas pozīcijas. Vēl viens kaitinošs apstāklis bija tas, ka grāmatā apraksta amerikānieti un eiropiešus, bet visi tēli un to darbības ir tik krieviskas, cik vien iespējams. Tas izskaidrojams ar to, ka Anatolijs Toss 1988.gadā kā jaunietis ir emigrējis uz ASV un tur arī dzīvo un raksta, dzimtenē ciemojoties epizodiski.

Es teiktu, ka šī ir grāmata, kura vietumis spēj aizraut, un saprotu arī jūsmīgās atsauksmes, tomēr kopumā pēc tās paliek tādas šķērmas izjūtas, kad kāds ir pārāk atkailinājies. Pretenciozs dāmu romāns, kurā ievīta intriga, bet sižets ir sakombinēts pārāk dīvains, lai būtu ticams. Es to nodēvētu par uzmetumu Tinto Brasa scenārijam un visas erotiskās ainas atstātu režisora ziņā. Kā arī īsinātu nost vismaz trešdaļu!  Un izslavētās beigas bija interesantas, bet drīzāk kā intelektuāla konstrukcija nevis ticams atrisinājums. Domāju, ka ir sastopami gan daudz labāki erotiskie romāni, gan trilleri, gan sentimentālie romāni, un šis 21.gadsimta žanru fusion ir vairāk kaitinošs nekā intriģējošs. Tā kā 500 lappušu izlasīšanai ir vajadzīgs gana daudz laika, es to ieteiktu tomēr veltīt citām grāmatām (vai aiziet pa tiešo uz kādu erotisko stāstiņu portālu).