Gabriels Garsija Markess. Par mīlestību un citiem dēmoniem: [īsromāns] / no spāņu val. tulk. Edvīns Raups. – Rīga: Zvaigzne, 2004. (Gabriel Garsia Marquez. Del amor y otros demonios. (1994)).

Markess, kurš fantastiku iepin ikdienā, lai iznāktu maģiskais reālisms. Šai mazajā romānā neviens nav īsti normāls, bet neviens jau nav izmērījis, kur trakums sākas un normālums beidzas.

Kasaldvero marķīza vienīgo meitu divpadsmitgadīgo Sjervu Mariju de Todosu los Anhelesu tirgus laukumā sakož traks suns, bet tā gan ir tikai skramba, kurai sākumā neviens nepievērš uzmanību.  Meitene ir uzaugusi vergu mājā, iemācījusies dejot, pirms vēl sāka runāt, vienlaikus apguvusi trīs āfrikāņu valodas, iepratusies dzert gaiļa asinis tukšā dūšā un nedzirdāmi un nemanāmi pašmaukt garām kristiešiem gluži kā nemateriāla būtne. Sjervas Marijas rota ir ļoti gari mati ugunīgā kapara krāsā, kurus, viņai piedzimstot, apsolīja negriezt līdz kāzu naktij. Par šo mazo, dīvaino būtni vecāki atceras tad, kad pilsētā paklīst runas par sērgu, un cilvēki zina, ka viena no suņa sakostajām ir meitene. Marķīzā pamostas tēvišķas jūtas, diemžēl viņš tās izmanto, lai meiteni mēģinātu ārstēt mājās, bet pēc sarunas ar bīskapu nodod viņu klosterī. Klosterī Marijai mēģina izdzīt velnu, un viņas netradicionālā āriene un āfrikāniskā uzvedība tikai veicina aizdomas par nelabā klātbūtni viņā.

Ko gan grib Dievs? Vai viņa gribu zemes virsū pārstāv bīskaps, kurš meitenē saskata bīstamu garu? Tēvs par to šaubās: “Bet es nejūtu, ka man pietiktu spēka pretoties Dieva gribai.”  Ārsts viņam atbild: “Nu tad sāciet just. Varbūt kādreiz Dievs par to pateiksies.” Bīskapa palīgs Delaura, kuram uzticēts veikt  eksorcismu, ir grāmatu cilvēks, bibliotekārs. Viņš ir noskaņots skeptiski: “Dažkārt dēmoniem mēs piedēvējam tādas lietas, ko nesaprotam, un neiedomājamies, ka tās ir lietas no Dieva, ko mēs nesaprotam.” Delaura pats pret savu gribu iemīlas meitenē un zaudē visu, bet tas viņu nesatrauc: “Viņa sirdī bija vieta tikai Sjervai Marijai, un arī tad tā nebija pietiekami liela.”

Lasīju visādus padomus, kā vajadzētu analizēt un pārdomāt Markesa romānu – kāda ir nozīme noteiktām situācijām, ko Markess bija domājis ar to vai citu tēlu. Mani tas galīgi neinteresē, Markess ir tāda traka fantāzija, kaislīga kolumbiešu pasaka, kurā neticami gadījumi mijas ar teiksmainiem tēliem. Katolicisms un pagāniskā subkultūra, koloniālisms un vergu tirdzniecība, cilvēku sāpes un neprāts. Kas gribēs – noticēs, kam nepatiks – nelasīs.

Kāpēc lasīt grāmatu:

1.  Piesātināts ar notikumiem un tēliem, krāsains un Dienvidamerikas svelmes bagāts;

2. “Mīlestība ir pretdabiskas jūtas, kuras divus svešiniekus nolemj maziskai un neveselīgai atkarībai, kas topot stiprāka, kļūst arvien pārejošāka.”;

3.  Labs īsromāns tiem, kas lasa Markesu pirmoreiz – iepazīt un izlemt nākotnes attiecības.

Pēc šī Markesa romāna ungāru komponists ir sarakstījis operu (2008) un Kostarikas režisore uzņēmusi filmu (2009)

Advertisements