Tomass Manns. Nāve Venēcijā /  no vācu val. tulk. Valdis Bisenieks. – Rīga: Jumava, 2007. (Thomass Mann. Der Tod in Venedig (1913))

Björn Andresen un Dirk Bogarde filmā Morte a Venezia

Stāsta  galvenais varonis – Gustavs fon Ašenbahs ir nopelniem bagāts rakstnieks agrīnos piecdesmit, kurš viens dzīvo Minhenē. Ašenbahs visu mūžu ir bijis cilvēks, kas dzīvo kā savilkta dūre, nekad neļaujot sev atslābināties, bet viņš jūt, ka “darbam trūkst tās dzirkstoši rotaļīgās uguntiņas, kas dzimusi priekā“, tādēļ nolemj atpūsties un dodas uz Venēciju. Venēcijas viesnīcā viņš sastop kādu poļu ģimeni, kuras dēls Tadzio viņā izraisa dīvainas sajūtas. Tadzio ir skaists zēns ar smalkiem vaibstiem un tumši blondām cirtām. Sākotnēji Gustavs to apbrīno no estēta viedokļa, uzskatot to par “skaistuma būtību, formu kā dievišķu domu, vienīgo un tīro pilnību, kura mīt gara valstībā un kuras cilvēciskais atveids un līdzības tēls bija radīts, viegls un daiļš, lai ļaudis to pielūgtu.”  Manns citē Sokrātu, kurš teicis: “Skaistums ir vienīgā garīguma forma, ko mēs spējam uztvert ar jutekļiem.” Nu bet Gustavam ar tiem jutekļiem aiziet pārāk tālu – viņš kļūst kā apsēsts ar zēnu, atklājot, ka ir iemīlējies. Viņš to uzmana, visur seko, cenšas pat uzskaistināt savu ārieni. Viņš gan nepārkāpj atļautās robežas, bet Tadzio ir pamanījis onkuļa interesi. Venēcijā sāk plosīties holera, palēnām viesi bēg mājup. Gustavs uzzina, ka arī poļi brauc prom un pēdēja rītā, vērojot Tadzio pludmalē, nomirst.

Tā nebija viegla grāmata, katrā ziņā ne izklaides: daudz pārdomu, pārspriedumu. Un tāds balanss uz slidenas takas – 20.gs sākumā šādus tekstus par vecāka vīrieša mīlestību uz zēnu, acīmredzot, uztvēra vieglāk. Tagad lasot, pirmā doma ir par pedofīliju. Ja atceras Seno Grieķiju, kuru ne velti piemin arī Manns, tad, protams, – tur vienīgā patiesā mīlestība bija mīlestība uz zēniem. Tās bija vienīgās seksuālās attiecības, kas paredzēja dvēselisko saistību. No tām nekautrējās un neslēpa. (A.Rubenis “Senās Grieķijas dzīve un kultūra”). Tai pašā laikā – varbūt Gustavs zēnā redz pats sevi, savu aizgājušās jaunības simbolu un bezcerīgi cenšas to atgūt, sekojot nopakaļ zēnam pa Venēcijas ieliņām.

Pēc šī stāsta ir sacerēta gan opera, gan balets, gan uzņemta filma. Filmu noskatījos – itāļu režisora Lučino Viskonti 1971.gadā uzņemta ar Dirku Bogartu galvenā lomā. Grūti pateikt, vai bez Viskonti filmas grāmata joprojām būtu tik pazīstama. Biju pārliecināta, ka Viskonti būs veicis scenārijā izmaiņas, bet nē – filma diezgan precīzi seko grāmatai. Tas nav viegli, jo dialogu skaits ir minimāls, bet vizuālā precizitāte ir pārsteidzoša. Viskonti ir pārveidojis Gustavu no rakstnieka par komponistu, par prototipu ņemot Manna iedvesmotāju šim stāstam – Gustavu Māleru. Bogarts ir fantastisks aktieris – Gustava tēla vienlaikus derdzīgs un valdzinošs. Filmā ir ļoti skaista Mālera mūzika. Salīdzinot ar grāmatu, filmā papildus ir ainas, kurās komponists strīdas ar savu draugu par dažādiem filozofiskiem jautājumiem, kā arī vēl divas ainas, kurās, tā vien šķiet, ir ieliktas, lai atbilstu tā laika pieļaujamajām normām un novērstu domas par Gustava homoseksualitāti – Gustavs dodas pie prostitūtas un atceras savu laulību un meitiņas nāvi. Interesanti, ka gan Viskonti, gan Bogarts dzīvē bija homoseksuāli.

Biju dzirdējusi par šo filmu kā vienu no Viskonti šedevriem, tādēļ bija interesanti izlasīt tās pirmavotu. Grāmata ir filozofiska un vāciski smagnēja, bet rosina uz dažām interesantām pārdomām  – par rakstnieka radošo procesu, par radošo vientulību un, protams, par mīlestības robežām.