Senajā Grieķijā apsēstība ar zēniem bija leģitīma un pat cildena, savukārt vecāku vīriešu interese par jaunām un ļoti jaunām meitenēm ir pastāvējusi visos laikos, un pat mūsdienās 18-gadīgas meitenes laulības ar, piemēram, 30 gadus vecāku vīrieti netiek klaji nosodītas, galu galā pat sirmais Gēte iemīlējās 18-gadīgajā Ulrikā fon Levecovā un gandrīz apprecēja. Tai pašā laikā ar sievietēm un zēniem ir citādi – lai arī bioloģisko šķēru likums saka, ka seksuāli vislabākā saskaņa  ir sievietēm pēc 30 un zēniem pirms 20, tomēr sabiedrība tāda veida savienības uztver ar izsmieklu un aizdomām.

Trīs filmas, kurās atspoguļotas pieaugušas sievietes un pusaudža attiecības, nevienā no tām pusaudži netiek izmantoti vai piespiesti – tādēļ Nabokova Lolitas cienīgi pēcteči – lolitēni.

Malena (2000)

Itāļu režisora Džuzepes Tornatores filma ar Moniku Beluči galvenajā lomā. Tornatore esot zinājis šo stāstu gadus piecus, bet viņam nebija ienācis prāta veidot filmu, jo nelikās iespējams to attēlot uz ekrāna. Kad Tornatore ieraudzīja Beluči, viņš sapratis, ka Malena ir atrasta un sācis rakstīt scenāriju. Beluči tā ir ļoti interesanta loma – pilnā mērā tiek izmantots viņas ķermeniskais skaistums, tai pašā laikā runājamā teksta ir ļoti maz, Beluči skaistais augums ir viņas izteiksmes līdzeklis.

Darbība notiek Sicīlijas mazpilsētā, 1940.gadā – šajā dienā duče pasludina iesaistīšanos Otrajā pasaules karā, bet divpadsmitgadīgais Renato iegūst savu pirmo velosipēdu un  ierauga savu nākamo sapņu objektu – Malenu. Malenas vīrs ir  iesaukts armijā, viņa skumst pēc tā un katru dienu apciemo tēvu, pakurlu skolotāju. Viņa ir skaista un seksīga sieviete, kuras gājienu uz tēva dzīvokli gaida visi mazpilsētas vīrieši, lai elstu un siekalotos, bet sievietes – greizsirdīgi šņāktu. Malena nav ne koķeta, ne izaicinoši ģērbusies, bet izstaro īpašu seksuālu aicinājumu, kurš mazajam Renato liek kļūt par viņas pielūdzēju gadu garumā. Malenai skaistums dzīvē nepalīdz, drīzāk otrādi, un Renato ir liecinieks daudziem skumjiem notikumiem. Tomēr filmā itāļiem raksturīgā stilā ir apvienots traģiskais ar komisko, tādēļ jāraud ir tikai beigās par cilvēku stulbumu un nenovīdību. Sīkpilsoņu maziskums – mēs iznīcinām skaisto, jo nespējam būt tik skaisti.

Filmas gaitā Renato ir tikai vērotājs no malas, nekādu attiecību viņiem nav, tomēr beigās tieši viņš savu iespēju robežās izrādās labais eņģelis, kurš Malenai palīdz atgūt zaudēto. Man Monika Beluči šķiet viena no skaistākajām pasaules sievietēm, tādēļ es mazā Renato sajūsmu pilnīgi saprotu.

Notes on a Scandal (2006)

Filma, kura uzņemta pēc Zoe Helleres grāmatas motīviem, stāsta par attiecībām starp skolotāju un viņas skolnieku. Šēba ir simpātiska mākslas skolotāja, kurai ir 20 gadus vecāks vīrs un divi bērni – pusaudze un jaunāks bērns ar Dauna sindromu. Laulība un bērni Šēbai brīžiem liekas kā lamatas, viņa jaunībā ir bijusi tik bezrūpīga, tādēļ jaunā puiša atklātā pielūgsme viņai ļauj sajusties atkal jaunai un iekārotai. Stīvs izmanto gan izdomātu melu izraisītu žēlumu, gan klajus glaimus, lai satiktos ar Šēbu divatā. Tomēr Šēbu iekāro ne tikai pusaudzis, bet arī viņas kolēģe – pavecā, vientuļā un lezbiski tendētā Barbara, kura uzzina par abu nosodāmo sakaru. Barbara nolemj, ka viņas trumpis būs: “Iegūt visu, nedarot neko”. Barbara sākotnēji iedraudzējas, bet pēc tam šantažē Šēbu, kura ir tik naiva, ka nesaprot pavecās dāmas padziļināto interesi par viņu.

Džudijas Denčas tēlotā Barbara līdzīgi zirneklim izpleš savus tīklus ap Keitas Blanšetas Šēbu, kura spirinās kā nevainīga mušiņa. Abu aktrišu labā saspēle un  labi uzbūvētā, aizvien pieaugošā spriedze filmas beigās eksplodē, lai sagrautu abu uzbūvētās pasaules.

The Reader (2008)

Filma ir uzņemta pēc Bernarda Šlinka romāna, par kuru esmu rakstījusi šeit. Keita Vinsleta par šo lomu ir saņēmusi gan Oskaru, gan Golden Globe, gan BAFTA, gan vēl visādas mazākas balvas. Viņa tiešam filmā ir satriecoši ticama – tāda lietišķa vāciete, kura pirmā saprot, kas gan puisītim ir aiz ādas, un noorganizē konkrētu darījumu – ja gribi seksu, tad lasi priekšā grāmatas. Viņai ir savi skeleti skapī, par kuriem puisītim nav ne mazākās nojausmas, bet mīlēt un mīlēties viņa prot. Puisītim viņa kļūst par mīlu mūža garumā, neaizmirstamo, vienīgi un ideālo, arī pēc tam, kad viņš viņu ierauga vecu un sirmu. Mihaelam filmā ir jāizdara nozīmīga izvēle – vai viņš atklās Hannas noslēpumu, kas Hannu apkaunos un reizē attaisnos, vai arī ļaus Hannai izlemt pašai? Neesmu pārliecināta, ka viņa lēmums bija pareizs, bet, acīmredzot, tas bija vienīgais iespējamais – mīlēt kādu nozīmē pieņemt to tādu, kāds viņš ir, nevēloties mainīt.

***

Romēns Garī romānā “Solījums rītausmā” par mātes mīlestību ir rakstījis: “Nav labi, ja cilvēku tik ļoti mīl tik jaunu, tik agri. (..) Cilvēks tic, ka tāda mīlestība pastāv arī kur citur, ka to varēs atrast vēl. Ar to rēķinās. Cilvēks skatās, cer un gaida. (..) Ar pirmo ausmas svīdumu jūs esat mācījies mīlestību, un jūs zināt par to visu. Visur, kur vien jūs ejat, jūs nesat līdzi salīdzinājuma indi, un jūs pavadāt laiku, gaidīdams to, ko jau esat saņēmis.”

Varbūt tas arī ir tas nosodāmais šajās sievietes un jaunieša attiecībās – saņemt pārāk ātri un agri tik daudz, ka nav iespējams to novērtēt, un tikai vēlāk saprast jau aizgājušo piepildījumu.