Октав Мирбо. Дневник горничной / перевод с французского. – Москва: Книговек, 2010.  (Octave Mirbeau, Le Journal d’une femme de chambre, 1900)

Renoir. Young girl combing her hair (1894)

Grāmata mani piesaistīja ar uzrakstu uz vāka – „Tikai pieaugušajiem” un nosaukumu „Istabenes dienasgrāmata”, atbilstoši tam biju gatava frivoliem stāstiņiem par franču kalpones piedzīvojumiem. Patiesībā izrādījās, ka esmu uztrāpījusi vienam no franču klasiķiem, kura grāmata izrādījās daudz kas vairāk par vienkāršu erotizētu pastāstu. Mirbo ir dzimis 1848.gadā, konservatīvā un reliģiozā ģimenē, lielu daļu mūža viņš nodarbojies ar politisko žurnālistiku, bet vēlāk kļuvis arī par pazīstamu rakstnieku. 1900.gadā viņš publicē „Istabenes dienasgrāmatu”, kura sarakstīta vienkāršas Parīzes kalpones Selestīnas vārdā. Grāmatas sākumā viņa dodas kalpot ārpus Parīzes kādā vietējo bagātnieku ģimenē, kuri tomēr ir nenormāli skopi, nīgri un noslēgti. Savu vientulību Selestīna kliedē, rakstot dienasgrāmatu, kurā atceras arī citus savus darba devējus. Selestīna raksta atklāti, nesaudzīgi atklājot visu patiesību par Parīzes kungiem un viņu tikumiem, bet arī pati viņa nav nekāda nevainīga aitiņa ne dzīvē, ne gultā.

Grāmata pilnīgi noteikti nav tukša papļāpāšana, tā mani pārsteidza ar nievājošu un satīrisku franču augstākās sabiedrības kritiku. Selestīna apraksta savu vientulību, kalpojot pie cilvēkiem, kuri par viņu neinteresējas, tiem suns vai istabas augs ir svarīgāks, un viņa saņem tikai nevajadzīgo, veco vai sabojātas atliekas. Ārēji reliģiozie un tikumīgie kungi savās mājās galīgi nepieturas pie kristīgiem principiem. Vienās mājās Selestīnu nolīgst it kā par kalponi, bet īstenībā jaunskungam par izklaidētāju, lai tas neskrien tērēt naudu pie prostitūtām, arī tētis ir uzkārojis meiteni, bet māmiņai savas darīšanas ar mīļākajiem. Diezgan nomācošas grāmatā ir tās ainas, kur aprakstīts darba meklēšanas process, kā darbā iekārtošanas birojā izmisums un nabadzība pārņem vienkāršos cilvēkus.

Tai pašā laikā Mirbo arī neiztēlo Selestīnu par godīgu mātesmeitu, viņa tīri labprāt izmanto privilēģijas kalpot bagātā mājā un darīt pēc iepējas mazāk, arī pret kundziņu uzmanību viņai nav iebildumu, lai gan viņai, nabadzītei, ir daudz naivu ilūziju. Interesanti, ka Selestīnai pat garīdznieks sarunā saka, ka jāgrēko labāk ar kungiem, ne ar sev līdzīgiem, tad grēks ir mazāks. Mirbo redz kalpotājus kā nenormālu sabiedrības veidojumu, viņi vairs nepieder pie vienkāršās tautas, bet arī nav vēl pieskaitāmi pie buržuāzijas, kurai ir spiesti kalpot. Kalpi ir neizglītoti un grib līdzināties saviem saimniekiem, bet nespēj izvērtēt objektīvi savu saimnieku tikumus un pārņem to sliktāko, reliģija šeit nav palīgs.

„Istabenes dienasgrāmata” ir pazīstamākais Mirbo darbs, jo tam ir divas ekranizācijas – 1946.gada (režisors Žans Renuārs, galvenā lomā Polete Godāra) un 1964.gada (Bunjuels un Žanna Moro); slaveni vārdi, interesanti, kas tur sanācis.

Latviski  romāns pirmoreiz ir iznācis tālajā 1911.gadā vēl vecajā drukā, 1932.gadā vēlreiz kā „Celestīnas dienasgrāmata” un atkārtoti 1994.gadā. Vispār romānu būtu vērts pārizdot (ar smukām, nedaudz bezkaunīgām bildītēm 🙂 ), tas ir labāks nekā es gaidīju. Ja skatās no erotikas viedokļa, tad tur ir aprakstīti dažādi erotiska satura notikumi, bet gultas ainu kā tādu nav, tādēļ es romānu tā īsti pie erotiskiem nepieskaitītu.

Kāpēc lasīt grāmatu:

1)      19. un 20.gs. mijas franču sabiedrības attēlojums (nedaudz arī par politisko noskaņojumu);

2)      franču buržuāzijas (ne)tikumi un mājas dzīve no sētas puses;

3)      Ko gan grib nabaga kalponīte? – Pārtikušu un mierīgu dzīvi un ir gatava tādēļ uz daudziem kompromisiem.

***

Astronomiskais pavasaris tā kā būtu sagaidīts (par ainavu aiz loga paklusēšu), tādēļ domāju, ka varētu savus pavasarīgi uzmundrinošos lasījumus par erotiskām tēmām beigt un pievērsties kaut kam citam. Jāsaka, ka man šis pasākums izvērtās nopietnāks nekā biju gaidījusi, bet esmu apmierināta, ka izlasīju dažas tādas grāmatas, uz kurām sen nevarēju saņemties.  Ja nu kādam manas erotiskās tēmas dikti gāja pie sirds, tad par mierinājumu varu teikt, ka mani principā interesē visādi vēsturiski (un ne tikai) apcerējumi par attiecīgo tēmu, tādēļ agri vai vēlu noteikti lasīšu vēl kādu “putaino” grāmatu. Čiv riv drīzumā!