Liepiņš Agris. Elmīna. – Lauku Avīzes izdevniecība, 2010. – (Lata romāns).

Kaut kā neplānoti man ir sakrājusies grāmatu kaudzīte, kuras varētu apvienot ar devīzi “Mītiskā senatne”. Pirmā ienācās “Elmīna” jeb, precīzāk sakot, paņēmās bibliotēkā. Kaut kur izlasīju, ka Lata sērija jau nemaz neesot bezcerīga, tur taču ir šis romāns. Lai arī pret vēsturiskiem romāniem izturos ar aizdomām, tomēr romāni par latviešu senāko vēsturi ir sastopami gana reti, lai būtu vērts mēģināt.

Romāns vēsta par 13.gadsimta sākumu Tālavā, seno letgaļu zemē, kurā valda Tālivaldis. Tālavieši ir aizklīduši pasirot uz ziemeļu Ugauniju, kur var iegūt gan labas mantas, gan lopus, gan arī vergus. Sirotājs Gunis uziet daiļu ugaunieti Elmīnu, kura pēc likuma pienākas viņam kā laupījums, tomēr Elmīnu uzkāro arī sirotāju vadonis – Tālivalža vecākais dēls Rameķis. Vīru kašķis samilzt, bet Elmīra pati izvēlas Rameķi. Gunim par to ir liela sāpe, un tā tad arī virza uz priekšu visu sižetu.

Īsumā es teiktu, ka nebija slikti, savā ziņā simpātiski. Autoram ļoti patīk Elmīna, viņas mīlas dzīvi viņš apraksta pēc labākajiem lubeņu paraugiem. Vēl viņam ļoti patīk zirgi, varbūt pat vairāk par cilvēkiem, izjusti tiek aprakstīti visi zirgi un zirglietas. Tad vēl tiek smalki aprakstītas mājas, saimniecības, dažādi priekšmeti – ieroči, podi, amuleti u.t.t  Problēma ir tajā, ka, smalki aprakstot kādu objektu, aizmirstas stāsta galvenais pavediens. Piemēram, notiek pošanās rituālam – uz pils sliekšņa iznāk Rameķis (aprakstam, kā ģērbies Rameķis), aiz viņa seko Elmīna (aprakstam, kā gērbusies Elmīna), abi kopā ar ļaudīm dodas uz svētbirzi, sākas rituāls, izved zirgu (aprakstam, kā ģērbies zirgs)… Nē, nu ko, vismaz tas ir izzinoši, un es ļoti ceru, ka materiālās kultūras priekšmeti ir aprakstīti patiesi, jo pret nemateriālo man ir iebildumi.

Pirmkārt, Ūsiņa diena. Romāns sākas janvārī, februārī Elmīna atnāk pie Rameķa un tad jau romāna darbība tiek virzīta uz centrālo notikumu – Ūsiņa dienas svinībām, kad notiek jau pieminētais svētbirzs rituāls, zirgus pirmo reizi izved pieguļa un visādas citādas svinības. Krīvi nosaka Ūsiņu datumu – 9.maijs. Jautājums – kur pazuda vieni no svarīgākajiem zemkopju tautas svētkiem – Lieldienas? Lai nu ko, bet pavasara ekvinokciju – aptuveni 21.marts – svinēja pilnīgi noteikti. Tai pašā laikā Ūsiņš latviešu mitoloģijā ir izraisījis visasākās domstarpības un atšķirīgākos interpretējumus (ja kādam interesē – par Ūsiņu ir Haralda Biezā monogrāfija “Gaismas dievs seno latviešu reliģijā”), tādēļ drošu sirdi viņam veltīt lielus svētkus un rituālus ir nesaprātīgi. Ūsiņa svinību datums – 9.maijs – , visticamāk, nāk no trimdas folkloristiem Grīniem (“Latviešu gads, gadskārta un godi”), bet tā ir viņu izveidota hipotēze par laika skaitīšanu, lai Ūsiņi iekļautos kvadrā Meteņi(6.II) – Ūsiņi(9.V) – Māras(7.VIII) – Mārtiņi(5.XI), kas vispār tiek apšaubīta, tāpat kā Ūsiņš – gaismas dievs. Ak, nu labi, dievs ar tiem etnogrāfiskajiem smalkumiem, bet pat no praktiskā viedokļa lopus pirmoreiz laist ganos un zirgus pieguļa 9.maijā ir krietni par vēlu.

Otrkārt, romāna Tālivaldis divatā ar kalpu ir devies uz pirtīm (stundas jājiena attālumā) taisīt svētalu, kur viņus nogalina margināls ugauņu laupītāju bariņš, kuram ir pieslējies arī atriebīgais Gunis. Laupītājus neatrod, un īstenībā arī nenoskaidro, kas tieši Tālivaldi nogalina. Jautājums – vai tiešām Tālavas valdnieks bez apsardzes dotos darīt alu? Tālivalža dēli nolemj atriebties un iet deviņos sirojumos uz Ugauniju. Otrs jautājums – un kāpēc tieši uz Ugauniju? Vēsturiskā īstenība ir tāda, ka Tālivaldi tiešām 1215.gadā nogalina – “Vakarpusē viņi [sakalieši un ugauņi ar lielu karaspēku] nokļuva Trikātā un atrada Tālibaldu, kas no meža slēptuvēm bija atgriezies pie pirtīm, saķēra viņu un nežēlīgi dedzināja dzīvu uz uguns (..)”(Indriķa hronika). Ja Tālivaldis tiešām darīja svētalu, tad tas notika tajās meža slēptuvēs, domāts svētvietās, savukārt pirtis atradās “netālu no pils pie ūdens“. Būtiskākā nesakritībā ir tajā, ka šajā laikā notiek nemitīgas un nežēlīgas letgaļu un ugauņu zemju sadursmes, sirot iet abas puses viena pie otras, pie kam letgaļi sev ir piesaistījuši arī krustnešu spēkus. Tālivaldis viens apkārt nestaigātu un viņu nogalina, pratinot, kur paslēpts ugauņos salaupītais sudrabs. Varbūt patiesība nav pārāk glaimojoša? Nu nav tie letgaļi bijuši nekādi jēri, diezgan mežonīgi, un tādēļ sekojošās Rameķa siekalainās pārdomas par mieru virs zemes pēc tēva nāves ir neticams sadomājums.

Izskatās, ka es esmu aizrāvusies kritizējot (bet tās ir tikai divas būtiskākās lietas), tomēr es negribētu grāmatu galīgi nopelt. Mums ir ļoti vajadzīga patriotiskā literatūra par senvēsturi, kura kaut nedaudz klīdinātu gaudas par latviešiem kā bāreņu tautu un pārējās muļķības. Varu godīgi atzīties, ka es pievērtu acis uz visu iepriekš rakstīto, ja romānam būtu atzīstama literārā kvalitāte. Piemēram, Lejiņa triloģijas gadījumā es nekādas vēstures grāmatas nemeklēju, jo tēli mani pārliecināja. Nu šeit tā nebija.

Secinājums: romāns ir lasāms, tikai pārbaudiet tajā esošos faktus pirms kādam paudiet tos kā baltu patiesību.