Sākumlapa

Aprīļa seriāls: Carnivale (2003-2005)

2 komentāri

ASV, 1934.gads. Cauri tuksnešainiem laukiem izvijas ceļš, pa kuru virzās gara autokaravāna – pārkrautas kravas mašīnas, nobružātas un putekļiem aplipušas. Mašīnas brauc lēnām, bet mērķtiecīgi, it kā par spīti karstajai saulei un smilšu pilnajam vējam. Tie nav vienkārši braucēji, bet gan ceļojošais cirks, kura dzīve ir ceļš, nemiers un ilgas. Kāda varone saka: “Šie ir laiki, kad grūti būt laimīgam. Grūti justies droši.” Jā, tā tas ir – Lielās Depresijas laiks, kad miljoniem cilvēku cīnās par izdzīvošanu, savukārt ASV Lielos līdzenumus (josla ASV vidienē no Kanādas līdz Meksikai) bija piemeklējusi parādība, ko sauca par Dust Bowl – nepareizas zemes apsaimniekošanas rezultātā radušās postošas smilšu vētras, kuru rezultātā 2,5 miljoni cilvēki pameta savas saimniecības un meklēja jaunu mājvietu. Tam visam pa vidu brauc cirks “Carnivale“- dīvaiņu kompānija, carnies: direktors punduris, karuseļi, bārdainā dāma, zobenu rijējs,kataleptiska zīlniece un akls pareģis, cilvēks bez kauliem, Siāmas dvīņi, čūsku dancinātāja, stiprinieks, ķirzakvīrs un arī striptīza meitenes, kuras pa sānu durtiņām pieņem klientus. Cirks pilsētiņās sakustina sastāvējušos gaisu, un zīlniece Sofija teic: “Cilvēki šajās pilsētās ir aizmiguši. Visu dienu – gan mājās, gan darbā. Mēnessērdzīgie. Mēs viņus pamodinām.”

Bet tas ir tikai sākums. Īstenībā (jau kuro reizi) tas nav par cirku. Tas ir par to, ka katrā paaudze piedzimst Labais un Ļaunais , kuri ir cilvēka veidolā piedzimušas augstākas būtnes – avatari. Un viņu liktenis ir meklēt vienam otru un izcīnīt mūžseno cīņu starp labo un ļauno. Ir zēns – Bens Havkinss, kurš ir nobijies pats no sevis, un tādu izmisušu viņu ceļmalā uzlasa cirks. Bet, kā teikts, nekas nenotiek nejauši – zēns ir The One, likteņa izredzētais, pašreizējā avatara  mantinieks, The Prince. Un kaut kur tuvumā ir viņa dvīnis, otrā puse – vēl viens princis. Viņi sajūt viens otru, tikai līdz pat pirmās sezonas beigām nav skaidrs, kurš ir labais un ļaunais – šajā mitoloģijā labais var piedzemdēt ļauno un otrādi. Par mitoloģiju es saku nepārspīlējot, jo seriāla radītājs Daniels Knaufs ir izveidojis savu pasauli ar gana sarežģītām cēloņsakarībām, kuru varētu būt vērts pastudēt seriālam esot otrajā pusē; pirmajās sērijās ir interesanti minēt, ko tas viss varētu nozīmēt. Seriāla ir gana daudz visādu mītisku personu, vienkāršu frīku un cilvēcisku likteņstāstu, kas viss ir savijies kopā vienā mudžeklī un nekad nav skaidrs, vai pavediens aizvedīs pie cilvēku vai spoku pasaules.

Lai arī man seriāls ļoti patika, es negribētu pārcensties ar tā ieteikšanu kādam – tas ir mistisks, šermuļains (jo tālāk, jo trakāk) un dīvains. Kaut kam tādam ir vienkārši jāpatīk. Seriālu raksturojot bieži piesauc Deivida Linča vārdu, un kaut kas tajā visā atgādina Tvinpīku (kaut vai aktieri, tai skaita slavenais punduris), tomēr šeit ir citādi – konkrētāk, asāk, arī krāšņāk. Diemžēl seriāls nav pabeigts 😦 . Plānoto sešu sezonu vietā ir tikai divas, tādēļ arī šajā gadījumā var runāt par nepabeigtām sižeta astēm un nenoteiktu nobeigumu. HBO atsaucās uz lielajām izmaksām (apmēram 4 miljoni dolāru par sēriju), un Knaufa cerības uz seriāla turpināšanu nav piepildījušās, neskatoties uz lielo fanu atbalstu. Seriālu bija iecerēts pabeigt ar 1945.gadā notikušo cilvēces vēsturē pirmo kodolizmēģinājumu Ņūmeksikā – The Trinity test . Aktieru tēli ir ļoti interesanti, savdabīgi, pirmās sērijas es pavadīju, cenšoties atcerēties, kur es dažu labu esmu jau redzējusi. Ja par dažu labu sižeta mistisko pagriezienu varētu pabrīnīties, tad par tēliem gan nē – ļoti loģiski, krāsaini, aizraujoši.

Seriāla galvenais varonis Bens ilgi cīnās pret savu nolemtību, viņš nevēlas būt izredzētais un uzņemties tādu nastu. Viņam ir spējas dziedināt un pat atdzīvināt mirušos, bet tam ir sava cena – par dzīvību jāmaksā ar dzīvību, nekas nenotiek vienkārši tāpat. Bet viņš negrib to darīt: “That ain’ t my place.” Mistiskais Menedžments viņam atbild: “If that is true, my friend, then why is such a choise possible? Why are you not like other men, left behind to bury  your dead, to gnash your teeth and cry out to God: “Why her Lord? Why not another?” The answer is self-evident. It is your place, Ben Hawkins. It cannot be escaped. It can only be accepted.” Varbūt tiešām šai dzīvē mēs varam izvēlēties tikai to, ko mums ir lemts izvēlēties. Un ir lietas, kuras vienkārši jāpieņem. Cik patiesībā liela ir cilvēka izvēles brīvība?

Sāra Grūena “Ūdens ziloņiem” (2011)

4 komentāri

Sāra Grūena. Ūdens ziloņiem: romāns / no angļu val. tulk. Silvija Brice. – Rīga: Zvaigzne, 2011. (Sara Gruen. Water for Elephants, 2007).

2007.gadā angliski izdotais Sāras Gruenas romāns jau labu laiku ir lasītāju iecienīts. Šobrīd, nākot klajā grāmatas ekranizācijai, tā piedzīvo jaunu popularitātes vilni, kam ir veiksmīgi pieskaņojies arī latviešu izdevējs.

ASV, 1931.gads. Lielais depresijas laiks – milzīgs bezdarbs, nabadzība, alkohola aizliegums. Jaunais poļu izcelsmes amerikānis Jakobs Jankovskis savā dzīvē piedzīvo lielu satricinājumu, un  tā mainās par 180 grādiem –  viņš sāk strādāt ceļojošā cirkā. Tā laika cirks – izklausās labāk nekā ir patiesībā, jo apstākļi ir smagi un algu ne vienmēr maksā, katrs cīnās par savu izdzīvošanu. Bez tam Jakobs jau no pirmā brīža iekuļas mīlas trijstūrī, kas viņa dzīvi padara tikai grūtāku.

Iespējams, ka, lasot ļoti daudz jūsmīgu atsauču, es biju sacerējusies un gaidīju kaut ko vairāk. Jo romāns ir labs, raitā valodā uzrakstīts, to var izlasīt, ja ne vienā, tad divos piegājienos; romānā ir interesanti raksturi un saistoša sižeta līnija. Tai pašā laikā tas nav “sensacionāls” vai “neatkārtojams”. Gribētos atrast pareizo līdzsvaru, kā raksturot romānu. Autore ir veikusi gana lielu pētniecības darbu par ASV cirka vēsturi, romānā  ilustrācijas ir 30-to gadu oriģinālās melnbaltās fotogrāfijas. Šī daļa man patika visvairāk – iepazīt cirka dzīves aizkulises, kā tad īstenībā notika tā pārvietošanās garā vilciena sastāvā cauri visai valstij, kādi bija dzīves apstākļi māksliniekiem un strādniekiem, viņu savstarpējās attiecības utt. Romāna romantiskā puse bija diezgan prognozējama – ļaundaris vīrs, cietēja sieva un jaunais glābējs, nu un atrisinājums ir skaidrs jau diezgan ātri. Bet notikumi ir izklaidējoši, daudzi no tiem ir patiesi, autores atrasti cirka atmiņās:

Lusindas nāve ir iecirtusi pamatīgu robu mūsu ērmu rindās. Un šis robs ir jāaizpilda: katram lielam cirkam ir sava resnā dāma, tāpēc tādu vajag arī mums.

Onkulis Als un Augusts pēta Billboard sludinājumus, katrā pieturvietā zvanās pa telefonu un sūta telegrammas, pūlēdamies nolīgt kādu jaunu, taču visas pazīstamās resnās dāmas ir vai nu apmierinātas ar savu darbavietu, vai arī izjūt aizdomas pret Onkuļa Ala reputāciju. Pēc divām nedēļām un desmit pārbraucieniem Onkulis Als ir tik izmisis, ka uzrunā kādu raženu kundzi no publikas. Diemžēl izrādās, ka tā ir policijas priekšnieka kundze, un Onkulis Als dabū nevis resnu dāmu, bet gan zilu aci un pavēli nekavējoties atstāt pilsētu.

Grāmatā ir divi paralēli vēstījumi – vienu Jakobs stāsta no jaunības pozīcijām, otru kā deviņdesmitgadnieks. Nezinu, vai man tas otrais gāja pie sirds, jo neko citu kā dziļu nožēlu par ASV sabiedrību tas man neizraisīja – cilvēkam ir pieci bērni un n-tie pēcnācēji, un viņš ir spiests dzīvot aprūpes namā. Radi ierodas rindas kārtībā pie viņa reizi nedēļā (ja tikai pašiem nesajūk). Tas, kā autore apraksta vecumu, man atgādināja Franzena „Korekcijas”, kurā arī tēva slimība tiek aprakstīta neglaimojoši un izmisīgi. Palabojiet mani, ja es kļūdos, bet, manuprāt, Eiropas literatūrā nav tādas netīksmes pret vecumu un slimībām, attieksme ir iecietīgāka un cienīgāka. Šīs sadaļas dēļ es būtu uzmanīga, grāmatu iesakot vecākiem cilvēkiem; viņi šo tēmu dažreiz uztver diezgan sāpīgi.

Kāpēc lasīt grāmatu:

1) Labs vasaras izklaides romāns – raiti lasās, nav dziļu pārdomu;

2) interesantas cirka dzīves ainiņas, man visvairāk patika par dzīvnieciņiem;

3) iedomājos, ka tas varētu būt labs romāns kādam, kurš grib sākt lasīt grāmatas – izklaidējošs, bet ne muļķīgs.

Gaidīšu grāmatas ekranizāciju, cerot, ka filma varētu būt pat labāka, jo  cirks ir tik vizuāli krāšņs priekšnesums, ka to “labāk vienreiz redzēt, nekā simtreiz dzirdēt”.

Heinrihs Bells “Ar klauna acīm” (2007)

4 komentāri

Heinrihs Bells. Ar klauna acīm / no vācu val. tulk. Helma Lapiņa. – Rīga: Zvaigzne, 2007. (Heinrich Bőll. Ansichten eines clowns (1963))

Heinrihs Bells mani nedaudz baidīja, jo, ziniet, tas vācu smagnējums un lielās gudrās domas var nomākt. Arī grāmatas pārizdošana sērijā “Zelta klasika” īstenībā var pabaidīt, jo tam ir tāds obligātuma zīmogs, kas vēl no skolas gadiem izsauc zināmu pretestību. (Vai kādam tiešām patīk šīs sērijas sūdu krāsas vāciņi? Mēs laikam izbaudām mākslinieka zemapziņas rotaļas: ja sapņos redz mēslus, tad gaidāma nauda, nauda → zelts.) Nē, grāmata lasījās raiti, un tai piemīt īpatnējs, skumji skarbs, ironisks humors. Savā ziņā ļoti klaunisks – smiekli caur asarām.

Grāmatai ar cirku ir diezgan attāls sakars, ja nu vienīgi neatgriežas pie tēzes, ka visa dzīve ir viens liels cirks. Galvenais varonis, kurš mums stāsta savu dzīvi, ir komiķis, kurš uzstājas dažādos sarīkojumos; pats viņš sevi uzskata par klaunu. Hanss Šnīrs ir bagātas ģimenes atvase, nācis no “tiem brūnogļu Šnīriem“, bet kļuvis par ģimenes melno avi, jo izvēlējies dīvainu nodarbošanos un visādi citādi nekādi negrib būt normāls cilvēks. Es kādu brīdi nevarēju uzķert grāmatas galveno noti (jo varonim ir daudz problēmu, un viņš visu pārvērš par joku), bet nolēmu, ka citāts “Arī bērnam nav atpūtas brīžu, kamēr tas ir bērns; atpūtas brīži sākas tikai tad, kad cilvēks ir akceptējis “kārtības principus” varētu būt gana daiļrunīgs. Lūk, šie 20.gs. 50-to gadu Rietumvācijas “kārtības principi” ir Hansam iesprūduši kaklā kā kauls, un viņš nespēj tos sagremot. Romāna fons ir pretrunīgā pēckara Rietumvācija, kura intensīvi risina nožēlas un samierināšanās tēmu; spilgti izteikts ir katoļu un protestantu konflikts, pie kam sabiedrības morāli nosaka katoļi. No Hansa ir aizgājusi viņa mīļotā Marija, viņš ir radošā krīzē, ar vienu marku kabatā un sēž savā Bonnas dzīvoklī un risina sarunas pats ar sevi, vienlaikus cenšoties izdomāt, no kā aizņemties naudu.

Īstenībā varonis manī izsauca pretrunīgās izjūtas, jo viņš nepieņem ne savas bagātās ģimenes, ne viņaprāt liekulīgās vācu sabiedrības uzskatus, bet tai pašā laikā uzskata, ka tie viņam ir parādā. Varbūt te būtu vietā paša Bella teiktais: “Tad es nodibinātu kādu biedrību, kas rūpētos par bagātu cilvēku bērniem. Visi tie muļķi rīkojās gluži asociāli, attiecinādami šo jēdzienu vienmēr tikai uz nabadzīgajiem.” Vispār gudri vārdi, pietiek paskatīties uz mūsu pašu bagātnieku atvasēm. Bet Bella varonim nav bijusi laimīga bērnība, pat ne naudiskā izteiksmē. Viņa vecāki ir skopi: “Ikvienam, kas deklarē, ka cigaretes, silta vanna, puķes un šņabis ir dzīvei nepieciešami atribūti, ir droša cerība iekļūt mūsu ģimenes hronikā kā “ārprātīgam izšķērdētājam“”; pat tik skopi, ka bērnu lielākais gardums ir kartupelis. Izskatās gan, ka Hansa ģimenē ir arī garīgais izsalkums – vecāku mīlestība ir ordnunga ietvaros. Hanss nekādi nevar piedot vecākiem, ka viņi ļāva vecākajai māsai, sešpadsmitgadīgajai Henrietei pieteikties par izpalīdzi zenītartilērijā un viņa “krita pie Leverkuzenas” “par svēto vācu zemi“. Māte piedalās visādās biedrības, tēvs nodarbojas ar naudu un savu mīļāko, brālis konvertējas par katoli un nolemj kļūt par priesteri (arī sava veida protests pret ģimeni). Hansam riebjas viņa ģimene, viņš iemīl Mariju un turpmākos piecus gadus braukā ar viņu kopā pa Vāciju, uzstājoties dažādās pilsētās. Kāpēc Marija viņu pamet un aiziet pie viena no Hansa tik nicinātajiem katoļiem? Tas ir jautājums, uz kuru Hanss pūlas atbildēt. Viņš nevar vienlaikus būt godprātīgs pilsonis, ģimenes tēvs un arī komiķis, satīriķis, sabiedrības kariķētājs. Bet – “Mākslinieks ir tāds pats kā sieviete, kas nevar nemīlēt un tāpēc iekrīt kura katra ceļā pagadījušās vīriešu dzimtes ēzeļa [šeit – menedžera] izliktajās lamatās.”

Neesmu pārliecināta, ka es grāmatā uztvēru visas nianses, jo ir pagrūti iejusties tā laika Vācijas situācija, īpaši reliģijas problemātikā. Tomēr tā neapšaubāmi ir laba grāmata – par cilvēku, kurš šaubās un meklē. Man ir tāda sajūta, ka grāmatas beigās romāna varonis izdara pareizo izvēli – paņem ģitāru un aiziet nosēsties uz stacijas kāpnēm, noliekot sev priekšā cepuri. Viņš ir viens un meklē savu ceļu, atstājot pagātnē radus un pseidodraugus.

Kāpēc lasīt grāmatu:

1) Bells ir Nobela prēmijas laureāts, bija vērts viņu iepazīt;

2) Vīrietis stāsta par vīrieša pārdzīvojumiem pirmajā personā – palika iespaids, ka nedaudz ieskatos šī noslēpumainā dzimuma dvēselē;

3) Bija zobgalīgi. “Viesnīcās parasti apietas labi tikai ar miljonāru vai karaļu bērniem. Tiem, kas nav ne karaļu, nedz miljonāru bērni, īpaši zēniem, allaž uzbrēc: “Tu neesi šeit savās mājās!” Tā ir trīskārša pedagoģiska aplamība, jo pieļauj jau iepriekš, ka mājās ikviens var uzvesties kā cūka, ka labi var justies tikai tad, ja uzvedas kā cūka, un ka bērni nekādā ziņā nedrīkst justies labi.”

Sirsnīgs sveiciens Pasaules grāmatu dienā!

9 komentāri

Lai piedzimtu Grāmata, ir nepieciešama svēta trīsvienība: Dievs Tēvs, Dēls un Svētais Gars. Ēē… nu labi, tas radās tuvojošos Lieldienu iespaidā, bet īstenībā nav tālu no patiesības – lai piedzimtu Grāmata, ir vajadzīgs Rakstnieks, Izdevējs un Lasītājs. Un tādēļ Pasaules grāmatu dienā sirsnīgi apsveicu visus pieminētos!

Jeremiah Stermer. Yellow Roses

Grāmatu dienas ideja ir dzimusi Katalonijā, Spānijā, kur 23.aprīlī, svēta Jura dienā, par katru nopirkto grāmatu pārdevējs dāvināja rozi. Rozes un grāmatas – kas gan var būt jaukāks par šo kombināciju 🙂

Kas gan notiek mūsu pašu grāmatu izdošanas un pārdošanas jomā? Pēc Latvijas Grāmatizdevēju asociācijas informācijas, ir krasi sarucis gan izdoto grāmatu nosaukumu skaits, gan tirāžas. 2008.gadā Latvijā tika izdotas 2855 nosaukumu grāmatas, bet 2010.gadā – 2025 grāmatas. Arī kopējā tirāža kopš 2008.gada ir sarukusi uz pusi. 2008.gadā tā bija 5 235 000 grāmatu, 2010.gadā – 2 639 000 grāmatu. Arno Jundze to savā raksta “Grāmatu svētki – vai dzīres bērēs?” (Neatkarīgā, 2011.gada 3.marts) ir nodēvējis par katastrofālu lejupslīdi. Nē, jauki tie cipari tiešām nav, bet īstenībā man kā lasītājam vulgaris tas daudz neko neizsaka. Man joprojām ir daudz grāmatu (arī latviešu izdevēju izdotās), kuras gaida savu rindu uz lasīšanu. Īstenībā, es pat ceru, ka nedaudz skarbāki apstākļi izdevējiem liks nopietnāk pievērsties tirgus izpētei un meklēt interesantākas grāmatas, cenšoties iegūt lasītāju (un grāmatu pircēju) uzmanību.

Lai nu varbūt paliek kultūras jomas profesionāļu ziņā tas, ka latviešu literatūra ir viena no vissliktāk atbalstītajām kultūras nozarēm – šobrīd viss atbalsts profesionālajai latviešu literatūrai esot koncentrējies Valsts Kultūrkapitāla fonda literatūras nozares projekta konkursos, un tas 2010.gadā bija apmēram 150 000 latu. Arno Jundze saka, ka šādā situācijā ir diezgan bezcerīgi gaidīt lielo latviešu literatūras sprādzienu. Es gribētu atgādināt, ka pagājušā gada lielākie dižpārdokļi ir neprofesionāļu – Lācīša un Ozola – sarakstītie darbi, kur nekāds fonds nav klāt stāvējis. Bet nestrīdos un pieņemu, ka Jundze zina labāk.

Mani vairāk interesē tā Svētā Gara puse jeb Lasītājs, jo rakstnieks un izdevējs var mest savas plintis krūmos, ja viņiem tādu nebūs. Un tā īstenībā ir nopietnāka problēma, nekā pirmā brīdi šķiet. Pārāk bieži es satieku cilvēkus, kuri spurgdami un ar zināmu lepnumu teic: pēdējo grāmatu es izlasīju pirms trim/pieciem/neatceros cik gadiem. Un tajā brīdi mani neizbrīna gadu skaits, bet tas lepnums – mīļais draugs, tu taču lielies ar savu aprobežotību! Tai pašā laikā es zinu daudz cilvēku, kuriem lasīšana joprojām ir dzīves sastāvdaļa un lasīt grāmatu liekas tikpat pašsaprotami kā tīrīt zobus. Esmu satikusi šos burtu apsēstos dažādos sociālos tīklos un ar prieku konstatējusi, ka grāmatveikalu un bibliotēku durvis nebūt nav aizaugušas ar zirnekļu tīkliem. Un es gribētu, lai valstisks atbalsts būtu ne tikai rakstītajiem un izdevējiem, bet arī lasītājiem. Protams, ka pirmkārt jau tas attiecas uz grāmatu cenu politiku – nekādi PVN grāmatām nav vajadzīgi vispār, grāmatu PVN slēpjas to nemateriālajā vērtībā. Otrkārt, es kā lasītājs vēlētos sagaidīt tādu kā Lasīšanas veicināšanas programmu, kuras ietvaros izveidotu Lielo Latvijas grāmatplauktu pēc analoģijas ar www.goodreads.com. Tajā katrs lasītājs var veidot savu grāmatplauktu, komentēt izlasītas grāmatas un dalīties iespaidos ar pārējiem par izlasīto. Kāds uzreiz teiks, ka tas ir pārāk dārgi – atvainojiet, Kultūras ministrijas nauda (un ne jau pāris tūkstoši) pagātnē ir aizgājusi absolūti marasmatiskiem un mirušiem Interneta projektiem. Kāds teiks – kam tas ir vajadzīgs? Es zinu, ka cilvēki lasa un grib dalīties izlasītajā, bet ne jau visi ir tik apsēsti un grib veltīt savu laiku veselam emuāram, kā to izdomāju darīt es, pievienojoties tiem nedaudzajiem, kas blogo par grāmatām latviski. Bet uzrakstīt vienu rindkopu par grāmatu un piešķirt tai pienākošās zvaigznītes, gribētu daudzi. Tāds projekts, starp citu, varētu pastāvēt ar Nacionālās bibliotēkas atbalstu, jo tā jebkurā gadījumā saņem obligāto eksemplāru un jebkurā gadījumā to kataloģizē. Tādā veidā latviešu lasītājs ne tikai gūtu iespēju aktivizēt savu lasītāja dzīvi, bet arī iegūtu vienkopus informāciju par jauniznākušām grāmatām. Pašlaik tas ir atkarīgs tikai no izdevēja reklāmas kampaņas apjomiem, un dažu labu interesantu izdevumu es ieraugu tikai pēc gadiem pilnīgi netīšam.

Man likās smieklīgs Noras Ikstenas stāstītais (Diena, 2011.gada 9.aprīlis) par sarunu ar Ivaru Godmani, kurš Gēteborgas grāmatu gadatirgū brīnījās par cilvēku simtiem, kas sēdēja un klausījās grāmatu lasījumos. “Viņš bija izbrīnīts, kad teicu, ka Latvijas bibliotēkās arī cilvēki kuplā skaitā piedalās rakstnieku lasījumos. “Bet jūs jau vienalga beigās runājat par politiku?” viņš bija skeptisks. Es saku – nē, mēs runājam par literatūru.” Jā, man arī gribētos sarunu par literatūru. Lai arī nelasītāji kļūtu ziņkārīgi un atvērtu grāmatu un iekļūtu citā, grāmatu radītā realitātē.

Vēlreiz visus sveicu svētkos! Dāviniet šodien sev grāmatas un rozes! Lai izdodas!

Дина Рубина “Почерк Леонардо” (2008)

3 komentāri

Рубина, Дина. Почерк Леонардо. – Москва: Эксмо, 2008.

Liubos. Коллаж к роману Дины Рубиной "Почерк Леонардо"

Reiz dzīvoja kāda maza meitenīte, kurai bija tikai māmiņa. Kad viņa devās projām, meitenīte ļoti raudāja un negribēja viņu laist, tad māmiņa notupās meitenītes priekšā un teica: “Es neaizeju nekur tālu, es būšu tepat blakus. Skaties, Aņuta, – viņa norādīja uz koridora lielo spoguli – , īstenībā es ieeju spogulī un pavisam drīz nākšu atpakaļ.” Spogulī atainojās dzīvokļa durvis un, māmiņai pa tam izejot, tiešām izskatījās, ka viņa ieiet stiklainajā virsmā. Kādu dienu māmiņu aizveda uz slimnīcu, un viņa vairs neatgriezās, bet naktī trīsgadīgo bērnu kaimiņiene atrada pie spoguļa – runājoties ar māmiņu.

Dina Rubina ir ļoti pazīstama krievu rakstniece vai, precīzāk sakot, nu jau divdesmit gadus Izraēlā dzīvojoša un krieviski rakstoša rakstniece. Viņas ilgstošā emigrācija nebūt nav mazinājusi viņas popularitāti Krievijā – bieži lasu atsauksmes par viņas darbiem krievu portālos. Sen jau gribēju kaut ko no viņas pamēģināt, un Lasītājas raksts par viņas stāstu «На Верхней Масловке» mani uz to ierosināja.

Par Dinas Rubinas darbiem ir ļoti dažādas atsauksmes – vieni to burtiski dievina, bet citiem viņas vārdu straume liekas neizbrienama. Par romānu “Почерк Леонардо” izlasīju, ka tas ir pirmais, kurš patīk pat otrajai kategorijai. Anotācija vēstīja par meiteni, kura raksta spoguļrakstā, viņai ir spožas spējas matemātikā un fizikā, viņa ir ģeniāla gaisa akrobāte un kaskadiere, un viņa zina par spoguļiem visu, ko vien iespējams par tiem zināt. Bez tam – viņa ir gaišreģe, Volfa Mesinga ārlaulības mazmeita, kura ienīst gan savas spējas, gan to, kas viņu ar tādām ir apdāvinājis. Varētu likties tā kā par daudz vienai personai? Varbūt, bet Rubinas stāstījums ļoti gaišā un rotaļīgā formā vēsta par smagu likteni.

Rakstniece Dina Rubina

Es tiešām esmu patīkami pārsteigta, jo Rubinas stils man izrādījās ļoti simpātisks. Tāds sižets – nu vajag taču izdomāt!, tāda valoda – vajag taču mācēt tik skaisti savērpt!, tādi personāži – un kur viņa tādus atrod? tādus taču nevar izprātot! Mazo Annu – dīvaino, izdēdējušo bērneli – pieņem savā ģimenē attāli paziņas, mūzikas skolotāja un militārais ārsts. Jau pavisam maziņa viņa pārsteidz savus audžuvecākus ar spēju nekļūdīgi pateikt cilvēka dzimšanas datumu, telefonu un citas lietas – un vecāki no šīm spējām baidās. Viņa ir ļoti apdāvināta, bet lasīšana un rakstīšana viņai sagādā grūtības; rakstīt viņa sāk spoguļrakstā, kura ķeburus neviens nesaprot. Anna visu savu dzīvi centīsies apspiest savas spējas, neparādīt, noslēpt, bet nav iespējams noslēpt savu īsto dabu, un agri vai vēlu viņu visur nosauks par raganu. Viņa meklē, kā varētu apslēpt savu dīvainību, neizcelties tik ļoti, un reiz, esot cirkā, saprot, ka tā ir viņas īstā vieta. Bet ne jau kā kādai prastai izklaidētājai, nē, Anna ir sportiska meitene, kura dievina ātrumu un risku, un viņa kļūst par gaisa akrobāti, izcilu savā jomā. Cirks ir neordināra cilvēku kopība:

Цирковые по жизни – они животные, люди тела. Cплочены, как макаки в стае, пугливы, боятся мира, доверяют только своим. Hедаром они живут и работают семьями, целыми поколениями. И чужих принимают неохотно. Цирк  – их природная экологическая ниша.

Rubina raksta gan par cirka skolu, gan par padomju cirka aizkulisēm. Interesanti, ka viņa vairākas reizes piemin gan Rīgas cirku, gan arī latviešus – viens no tiem ir burvju mākslinieks, no kura vēlāk Anna un viņas vīrs nopērk milzīgu, veclaiku koferi, kurā ievietojas visa viņu iedzīve un tas ceļo līdzi jaunajam akrobātu pārim pa visu Padomju Savienību.

Lielu daļu romāna rakstniece velta senākiem laikiem, stāstot par Annas un viņas vīra, toreizējā klasesbiedra, bērnību Kijevā, kuru viņa apraksta tik ticami un tēlaini, ka es būtu gatava teikt, ka rakstniece pati ir dzimusi kijeviete. (Nē, rakstniece ir dzimusi Taškentā un tai ir veltīts cits viņas romāns – “На солнечной стороне улицы”.) Romānā ir daudz mazu stāstiņu, kuri tomēr nenomāc galveno stāsta līniju – lasītājs uzzina  gan par gaisa akrobātu darba specifiku, gan fagota uzbūvi, kuru spēlē Annas mīļākais, gan par kariljonu spēles mākslu, ar kuru nodarbojas Annas labākā draudzene, nerunājot nemaz par Annas mīļajiem spoguļiem. Annai par spoguļiem visu iemāca viņas mīļais Skolotājs, neatzītais ģēnijs Eliezers, kurš romāna noslēgumā pūlas atbildēt uz Annas jautājumu: kam gan ir vajadzīgas visas manas spējas, ja es īstenībā nespēju neko mainīt, esmu tikai spogulis. Eliezers saka: “Varbūt tu esi Radītāja sveiciens, viņa smaids, sauleszaķītis, kuru viņš palaidis uz zemi – kā bērns spēlējas ar savu kādu nebūt debesu spoguli, pūloties pievērst sev cilvēku uzmanību?

Dinas Rubinas romāni latviski nav tulkoti, un īstenībā, spriežot pēc šī romāna, tulkotājam tas būtu labs pārbaudījums. Te ir tik daudz interesantu vārdu, kuri nāk gan no ivrita, gan ukraiņu valodas, tik daudz sulīgu vārdu savienojumu, kuri rada neatkārtojamus personāžu tēlus, ka tulkot būtu aizraujoši un grūti. Es noteikti Rubinu varētu salīdzināt ar Andželu Kārteri un viņas “Vakariem cirkā” – stāsts ir tikpat neticams un aizraujošs, īsts cirka numurs! Tomēr – lai arī Rubīna par šo romānu ir ieguvusi 2009.gada Ukrainas starptautisko fantastikas balvu “Portāls” – man negribas šo darbu pieskatīt fantastikai. Kādēļ gan starp mums nevarētu dzīvot Volfa Mesinga mazmeita, kura iestudē neticamus cirka numurus ar spoguļiem un traucas pa dzīvi trakā ātrumā, motocikla sedlos, mēģinot aizbēgt pati no sevis?

Andžela Kārtere “Vakari cirkā” (2009)

6 komentāri

Andžela Kārtere. Vakari cirkā / no angļu val. tulk. Silvija Brice.  – Rīga: Zvaigzne, 2009. (Angela Carter. Nights at the Circus. 1984.)

Man brīžiem ir sajūta, ka manu lasīšanu vada kāds nezināms spēks. To es sapratu, kad savā lasāmo grāmatu plauktā vienu pie otras ieraudzīju trīs grāmatas, kurās darbība norisinās cirkā. Vēl dīvaināka ir sakritība, ka aizvakar bija Pasaules cirka diena. Un man īstenībā nepatīk cirks. Bet nu neko, kad jau, tad jau.

Andžela Kārtere mani pārliecināja kā interesanta autore  jau pēc “Gudro bērnu” izlasīšanas. Reti kura grāmata spēj izvērsties par piedzīvojumu burtiskā nozīmē. Ar “Vakariem cirkā” es neesmu kļūdījusies – tas arī bija jautri. Sākumā romāns plūst kā tāda rāma upe, kurā lēnām ceļas viļņi, un tad ūdens sadalās un aizplūst pa neskaitāmām straumēm, un lasītājs var stāvēt un brīnīties par neskaitāmajiem ūdenskritumiem, virpuļiem un akačiem, kurus mums rāda rakstniece.

Romāna centrā ir apbrīnojamā Feversa – slavena gaisa akrobāte, kuras leģenda vēsta, ka viņai ir īsti(!) gulbja spārni un viņa ir piedzimusi, izšķiļoties no olas. 1899.gadā viņa ir savas slavas augstumos un uzstājas Londonas cirkā. No ASV ir ieradies reportieris Džeks Volsers, kura slepenais nodoms ir atmaskot blondo Kokneja Venēru, kura katru vakaru pārsteidz tautu, liekot tai minēt: “Vai viņa ir īsta vai izdomāta?” Tas ir jautājums, kuru min arī lasītājs visas grāmatas garumā.

Grāmatu ir neiespējami iespīlēt kādos definīcijas žņaugos, tā ir fantasmagoriska pasaka, kurā katrs varonis ir spējīgs uz jebko. Kārtere jaudīgi izmanto savu aizraušanos ar mītiem un pasakām, un maģiskais reālisms ir ieslēgts uz pilniem apgriezieniem. Tai pašā laikā mazie stāstiņi, kuros mums tiek atklāta varoņu pagātne, ir neatraujami saistīti ar 19.gadsimta beigām un toreizējo vēsturisko īstenību. Ir pēdējie karalienes Viktorijas valdīšanas gadi, iet uz beigām 19.gadsimts un cilvēki dzīvo lielo laikmeta griežu gaidās. Kārtere izmanto šo laika lūzuma brīdi, lai spēlētos ar laiku un pēc savas iegribas to apstādinātu vai paātrinātu. Viņas varones – Feversa un viņas uzticamā pavadone Lizija – spēj izkāpt no stāstījuma laika plūsmas un paregulēt tā ritumu, lai viss norisinātos pēc viņām vien zināma plāna. Jo tāda sajūta, ka dāmām IR plāns.

Lai arī grāmatā dominē Feversa un citi ļoti spēcīgi sieviešu tēli, tomēr man tikpat nozīmīgs likās arī Džeks Volsers. Sākotnēji viņš ir vienkāršs dēkainis, kurš savu iedabu patīkami apvienojis ar žurnālista profesiju, bet pat trakākie piedzīvojumi nav skāruši viņa būtību: “[pieredze] varbūt slīpēja viņa ārpusi kā smilšpapīrs, taču iekšpuse palika neskarta.” Volsera metamarfozes romāna beigās liek viņam piedzimt kā mīlošam cilvēkam.

Pirms devies ceļā kopā ar cirku, lai sekotu pa pēdām sievietei-putnam, viņš bija līdzinājies izīrējamai mēbelētai mājai, bet tagad beidzot bija apdzīvots, kaut gan šis iekšējais iemītnieks bija netverams kā fantoms un reizumis nozuda uz vairākām dienām.

Daudziem kritiķiem ir licies ievērības cienīgs sievietes-putna tēls, kurā saskata simbolismu ar sieviešu centieniem 19.gadsimta beigās “izplest spārnus” un pārveidot savu lomu sabiedrībā.  Feversu pielūdz daudzi vīrieši, un daži no tiem izrāda milzu vēlēšanos viņu iegūt par savu “zelta krātiņā.” Romāna ir daudz simbolisku objektu, kuri raisa feministiskas pārdomas: bordelis, kurā sievietes atrodas brīvprātīgi; frīkšovs, kurā sievietes izmanto; sieviešu – savu vīru slepkavu cietums.

Bet kāpēc cirks? Kādēļ Kārterei sagribējās savus varoņus ievest cirkā? Varbūt viņa vēlas pateikt, ka visa dzīve ir cirks, līdzīgi sauklim “Visa dzīve ir teātris.” Šī dīvainā cirka sabiedrība, miniatūrs sabiedrības modelis, kurā ir savi stiprinieki, burvju mākslinieki, tīģeru dresētāji, konferansjē, vingrotāji un klauni. Visam ir sava vieta un laiks, arī tiem, kuri sēž zālē un aplaudē žilbinošiem priekšnesumiem, kuros sajaucas sviedri ar vizuļiem. Man cirkā nepatīk ne dresētie dzīvnieciņi, ne klaunādes, jo tas liekas pārāk samāksloti un kaut kādā ziņā traģiski: nekad nav nācis smiekli par to, ka kādam iesviež ar olu. Varbūt es klaunos drīzāk redzu to, ko saka Kārteres cirka Lielais Bufo: “Saprotiet, par klauniem mēs bieži kļūstam tad, kad esam cietuši neveiksmi visur citur. Ja ieskatāmies aiz šīm necaurredzamajām baltajām smiņķa maskām, var ieraudzīt cilvēkus, kas reiz lepojušies ar to, ka ir redzami.” Kad es skatos uz klauniem, man ir neērti, ka man nenāk smiekli, bet es jūtu pienākumu smieties, jo viņi taču cenšas… Un tomēr  – runā klauns: “Mums ir viena privilēģija, viena reta privilēģija, kas pārvērš mūsu izstumto un nicināto stāvokli par kaut ko brīnišķīgu, kaut ko dārgu. Mēs varam izgudrot sev sejas! Mēs darinām paši sevi.”

Kārteres grāmatā ir pārbagāta gan ar notikumiem, gan simboliem, gan parafrāzēm. Kad es izlasīju pēdējo lapu, mana pirmā doma bija: par ko tas viss? Mana nākošā doma: lasīt vēlreiz no sākuma. Kārteres rotaļīgais stāstījums ir baudījums grāmatas garumā, bet es gribētu brīdināt, ka reālisma cienītājiem šī grāmata diez vai ies pie sirds. Robežas starp iedomāto un reālo ir pārāk plūstošas. Es domāju, ka Kārteres grāmata, lai arī uzrakstīta 1984.gadā, vēl ilgi būs interesanta, jo tajā ir Stāsts un Noslēpums, kuru katrs var lasīt un tulkot pa savam. Domāju, ka šī būs viena no tām retajām grāmatām, kuru es būtu gatava pārlasīt.

Kāda drusciņa par Mirdzu Ķempi

Komentēt

Kļaviņa Aina, Kļaviņš Sandris. Mirdza Ķempe. Atmiņu skices. – Rīga: Nordik, 2008.

Mīlestības tuvskati: Mirdzas Ķempes un Erika Ādamsona sarakste / sast. Andra Konste; Z.Skujiņa priekšvārds. – Rīga: Pils, 1998.

Mirdza Ķempe ir viena no spilgtākajām personībām latviešu literatūrā, kurai piemērots būtu apzīmējums “kā īlens maisā” – nepamanīt viņu nav iespējams. Tomēr savas monogrāfijas viņai nav, un arī latviski atrodamā informācija Internetā ir diezgan nabadzīga. Atradu gan Kļaviņu grāmatā ziņu, ka kāda kundzīte no Literatūras institūta ir nākusi pie Ķempes un vākusi materiālus grāmatai, bet tā palikusi neuzrakstīta. Tādēļ nu jāaprobežojas ar to, kas ir.

Mātes un dēla – Ainas un Sandra Kļaviņu – sarakstītā grāmata “Mirdza Ķempe. Atmiņu skices” stāsta par Dzejnieces pēdējiem 20 gadiem (1956-1974). Tās tiešām ir skices, atmiņu blāzmas, pārsvarā Sandra Kļaviņa rakstītas, kurš Ķempi atceras kā bērns un pusaudzis. Mazās reminiscences ir simpātiskas, bet, protams, pilnvērtīgu iespaidu par Ķempes dzīvi nerada, un tāds arī nav grāmatas uzdevums. Piekritīšu Kļaviņa rakstītajam, ka “viņas personība ir pat daļēji mitoloģizējusies“, tādēļ vēl jo interesantāk iepazīt viņas cilvēcisko pusi. Kļaviņš raksta:

Mirdza Ķempe, savā Rīgas dzīvoklī. 1969. gada aprīlis

Patiesībā Ķempe staigāja ar masku, tikai retajam atklādama savu īsto seju. Dzejniece nepazina mērenības: viņas dusmas bija vulkāniskas, bet smiekli – homēriski. Pēc būtības – spontāna, ekstravaganta, sparīga, ekstrēma, vīzīga, skaudra, uzņēmīga, eksplozīva, vitāla, dzirkstoša, skaļa kvēla, nesavaldīga, neaprēķināma, skarba un maiga, iedomīga, bet cilvēcīga; cēla un biedējoša; emocionāla un mainīga; trauksmaina un omulīga; impulsīva un vienaldzīga; paštaisna un naiva; tieša un atklāta; pārdroša un gļēva; spēcīga un trausla, nosodoša, bet jau pēc brīža draudzīga; te viltīga, te neloģiska; te ekscentriska, te vienkārša, te priecīga, te izmisusi – ikdienā gan Dzejniece biežāk bija drūma, apcerīga,  rezignējoša vai melanholiska.

Mirdza Ķempes dzīve gan būt ne tikai pētnieku, bet arī romānu rakstnieku iedvesmas cienīga. Viņa ir dzimusi 1907.gada 9.februārī Liepājā, agri zaudējusi tēvu. Tomēr vīriešu atbalsta vēlākā dzīve viņai nav trūcis – skolas gados viņas literatūras skolotājs ir Haralds Eldgasts (viņā iemīlējies), Rīgā viņa satiek Edvardu Virzu, pēc tam viņas slavenais tandēms ar dzejnieku Eriku Ādamsonu, uz īsāku brīdi vēl daži, kuriem viņa atļauj sevi aprūpēt, bet mūža nogalē – dīvainas laulības ar stipri jaunāko Linardu Naikovski. Un kur tad vēl visi jaunie censoņi, kurus viņa iedrošina kā Rakstnieku savienības dzejas konsultante. Uzdrošinos teikt, ka viņi Ķempei bija vajadzīgi tikpat lielā mērā, kā viņa viņiem.

Ķempe ir vienaudze ar manu marta “meiteni” Austru Skujiņu (dzimušu 1909.gada 10.februārī), bet viņu likteņi ir tik dažādi. Austrai Rīgas dzīve nāk smagi un nabadzīgi, savukārt Mirdza 1928.gadā sāk strādāt par pirmo radio diktori, viņa dzejo un tulko, viņu ievēro un novērtē.  Ja Austras dzīve uzzibsnīja kā krītoša zvaigzne, tad Mirdza, lai arī visu mūžu kāvās ar slimībām, bija daudz sīkstāka un spēja palīdzēt arī citiem radošajiem cilvēkiem. Abas gan viņas bija īstas Ūdensvīra dvēseles, kuras vairāk par visu mīlēja brīvību un mīlestībā drīzāk gribēja degt, nekā rāmi un ikdienišķi kurt mājas pavardu. Mirdza Ķempe: “Mana dvēsele arvienu dzīvo gaidās, Pie tā, ko mīlu, viņa palikt baidās.”

Mirdza Ķempe (1931.g.) Fotogrāfs: E. Finks

Mana otra grāmata par Ķempi ir 1998.gadā izdotā Mirdzas Ķempes un Erika Ādamsona sarakste “Mīlestības tuvskati”. Grāmatai ir galīgi neizteiksmīgs vāks, bet interesanta iekšpuse ar Vilipsōna ilustrācijām Vidberga stilā un vēstuļu faksimiliem. Vēstules labi ataino abu attiecības, kuras no Mirdzas puses 1930.gadā sākas: “Erik, Tava vēstule ir sapņu sniegputenis! Viņā bija tik daudz maigas un uzvarošas kaislības, jo vārdiem pār mani vienmēr ir vara.” un beidzas 1945.gadā: “Mans slimais balodīti, aizsūtu Tev tikai 10 apelsīnus, jo vairāk ekonomiskajā veikalā nebija.” Viņi jau ir paspējuši pirms kara izšķirties, abiem ir citi dzīves partneri, bet Mirdza joprojām rūpējas par savu Ēriku kā par bērnu. Un turpina to darīt vēl pēc viņa nāves, kopjot viņa literāro mantojumu. Interesantas vēstules, tiešām daudz atklāj par abiem dzejniekiem. Mirdza ir mierinoša un uzmundrinoša, praktiska un reāla, Eriks – aušīgs, vārdos bagātīgs, sapņotājs. Ko tikai viņš tur Mirdzai nesaraksta! Ar laiku gan Mirdzai apnīk būt vienai vezuma vilcējam, viņa cīnās pati ar savām kaitēm, un ir laimīga atrodot citu vīrieti un 1939.gadā rakstot: “Ar savām neirozēm mocīdamās, es sen meklēju cilvēku, kas man varētu un, galvenais, gribētu palīdzēt, jo Tu gan mani saproti, bet Tev nav impulsa būt aktīvam dzīvē un man palīdzēt, tādēļ ka attiecība ir otrāda – es gribu Tev palīdzēt, kas arī ir ļoti svarīga vēlēšanās.” Mirdza šķiras no Erika, un romantiskās vēstules ir beigušās, bet seko rūpesti gan par slimo Eriku, gan par viņa jauno ģimeni. Tomēr mīlestība ir bijusi skaista un varbūt par viņas un Erika attiecībām ir šis pants:

Ej liesmās atpakaļ tu, puķe gaistošā,

Un vairāk necelies, un pelnos dusi.

Viņš mani izdzēra. Es esmu norimusi.”  (Puķe, 1950.)

***

Vēstuļu apkopojumam ir ļoti labs Zigmunda Skujiņa ievads, Skujiņam vēl ir interesanta eseja par Ķempi viņa Rakstu 1. sējumā. Ja kāds grib uzzināt par Ķempi vēl kaut ko vairāk, tad Kļaviņu grāmatas beigās ir literatūras saraksts ar grāmatām, kurās viņa ir pieminēta. Es laikam palasīšu, man Ķempe patīk.

Par Mirdzu Ķempi un viņas dzīvi varētu vēl stāstīt daudz ko, Kļaviņš raksta: “Lai ko uzsākdama, Ķempe visu darīja kaislīgi. Neatceros, cik daudz viņa gulēja, bet varēju apbrīnot, kā Dzejniecei pietiek laika gan visiem, gan cilvēkiem.” Gribu tikai piebilst, ka Ķempe bija izcila tulkotāja un viņas tulkoto (Robinsons Krūzo, Kapteiņa Blada odiseja, Dons Kihots, Bagātību sala, Gulivers, Haklberijs Fins, Toms Sojers) mēs lasām joprojām.

Šarlote Linka “Kad klusums beidzas” (2009)

Komentēt

Šarlote Linka. Kad klusums beidzas / no vācu val. tulk. Amanda Aizpuriete. – Rīga: Zvaigzne, 2009. (Charlotte Link. Am Ende des Schweigens. 2003)

Lieldienas.  Kādā nelielā Anglijas ciematā ir māja, kur jau gadu no gada uz visām brīvdienām no Vācijas atbrauc  trīs draugi – Leons, Tims un Aleksandrs – ar savām ģimenēm. Māja pieder Patrīcijai, Leona sievai, kura to mantojusi no sava angļu vectēva. Advokāts Leons un Patrīcija ar divām meitām ir ārēji perfekta ģimene, kuras tēla uzturēšana ir Patrīcijas galvenais dzīves uzdevums; Psihoterapeits Tims un viņa resnā, neveiklā sieva Evelīna ir izveidojuši savdabīgu simbiozi; vēstures profesors Aleksandrs un viņa jaunā sieva Džesika līdzi ir paņēmuši Aleksandra meitu Rikardu, kura pusaudzes skaudrumā dievina tēvu un ienīst visus pārējos. Šos deviņus cilvēkus pārsteidz Filipa pēkšņā parādīšanās, kurš uzskata, ka viņam ir mantojuma tiesības uz māju. Bet stāsts nav par samezglotām attiecībām, stāsts ir par nežēlīgām piecu cilvēku  slepkavībām, kuras notiek pēc salīdzinoši mierīgas grāmatas pirmās trešdaļas. Un tālāk jau tiek šķetināts pavediens par iespējamo slepkavu, jo kandidāti ir vairāki.

Šarlote Linka man ir palikusi atmiņā ar grāmatu “Māsu nams”, kuru ņēmu lasīt kā sentimentālu vācu romānu, bet izrādījās, ka tas ir romāns ar labi savērptu sižetu un vēsturisku ieskatu Anglijas sufražistu kustībā. Tādēļ es neļāvu sevi maldināt izdevniecības izvēlētajam grāmatas vākam, bet orientējos uz grāmatas pieteikumu kā psiholoģisko trilleri. Šeit es varu kārtējo reizi nedaudz pacepties par latviešu grāmatu vākiem, jo pa labi varat salīdzināt ar grāmatas oriģinālu. Ir taču starpība, vai ne? Oriģinālā virs mājas ir savilkušies melni mākoņi, kas arī atbilst grāmatas noskaņai. Latviešu izdevumā ir pārkārušās rozā magnolijas, skaisti taču! Visu cieņu izdevniecības vadītājas fotomākslas prasmei, bet ne visas smukās bildes ir uzreiz jāliek uz grāmatas vāka. Arī pārējie Linkas grāmatu vāki (ir iznākuši pieci tulkojumi) ir līdzīgi un rada maldīgu iespaidu, ka tajos mīt vācu sentimentālais romāns. Bet nē, tas tiešām bija patīkami baudāms trilleris,  un man nebija miera, kamēr es neuzzināju slepkavas vārdu.

Nedaudz kopiespaidu man pabojāja tāda burtiski iztulkota idioma kā “atmodināt guļošu suņus” un tāds neveikls teikums: “ja būtu citādi, es pati sev izrakstītu nabadzības apliecību.” Kā arī  smieklīgs virsraksts “No pirmdienas, 24.aprīļa, līdz piektdienai, 25. aprīlim”.

Kāpēc lasīt grāmatu:

1) pamazām atklātie varoņu psiholoģiskie portreti atklāj šausminošā nozieguma īstenos cēloņus;

2) nesen noskatītās jaunās “Džeinas Eiras” iespaidā Jorkšīras tīreļu apraksts un māsu Brontē dzimto māju tuvums  tikai palielināja grāmatas dabas aprakstu valdzinājumu;

3) asiņains noziegums Lieldienās – vai gan var būt aizraujošāka lasāmviela tuvējām brīvdienām?

Savam žanram atbilstošs, sakarīgs kriminālromāns.

Kristina Sabaļauskaite “Silva Rerum” (2011)

5 komentāri

Kristina Sabaļauskaite. Silva Rerum / no lietuviešu valodas tulkojusi Dace Meiere. – Rīga: Zvaigzne, 2011. (Kristina Sabaliauskaite. Silva Rerum (2008)).

1659.gads. Žemaitijas kunigaitija – viena no Polijas-Lietuvas ūnijas (Žečpospoļita) sastāvdaļām. 1569.gadā izveidotā savienība Eiropas absolūtisma un reliģisko karu laikmetā bija drosmīgs demokrātisks eksperiments, kura teritoriālās robežas bija vienas no lielākajām Eiropā. 1648.gadā par nopietnu draudu ūnijai kļuva mūsdienu Ukrainas teritorijā mītošie Zaporožjes kazaki, kuri nekādi nespēja sadzīvot ar saviem poļu kungiem – atamana Bogdana Hmeļņicka vadītais dumpis, kura laikā kazaki nežēlīgi vērsās pret katoļiem, pārvērtās par karagājienu Polijas virzienā un viņu karaspēks aizgāja līdz pat Vislai. 1654.gadā kazakiem palīgā nāca Krievija un sākās krievu-poļu karš, kurš ar pārtraukumiem ilga līdz pat 1667.gadam, kad izdevās noslēgt miera līgumu. Pa starpu tam visam vēl notika Otrais poļu-zviedru karš (1655-1661). Karalis devās trimdā, bet daudzi augstmaņi izvēlējās nodevību. Kā redzams, par mierīgu šo laikmetu nevar nekādi nosaukt, drīzāk par Žečpospoļitas beigu sākumu.

Tai pašā laikā Žemaitija atrodas nedaudz sāņus no lielajiem kara ceļiem, un nekas netraucē romāna galvenajiem varoņiem – dvīņiem Uršulei un Kazimieram Norvaišiem – vadīt laimīgu bērnību. Viņi sildās savu vecāku mīlestības saulītē un dzīvo pārticīgu dzīvi, nemaz neatceroties bēgšanu no Viļņas kazaku plosīšanās laikā. Bet bērni aug ātri un drīz vien jādomā par viņu nākotni – Uršule ir pārliecināta, ka grib būt svētā un tiešākais ceļš uz to ir iestāšanās klosterī, savukārt Kazimiers negrib tā īsti neko – mūsu miesu tāpat taču sagrauzīs tārpi.

Manuprāt, ka visgrūtāk ir rakstīt par tiešām labiem daiļdarbiem, jo  ir risks pierakstīt pilnu lapu ar epitetiem tā īsti nepasakot neko. Tās ir tāds vēsturiskais romāns, kurā lasītājam ir atvēlēta klusā liecinieka loma – viņš stāv un elpo mugurā galvenajiem varoņiem, ar viņiem guļ, ēd un pastaigājas. Es negribētu daudz rakstīt par romāna saturu, jo tas ir skaists un pilnvērtīgs kā skanīgu ķieģeļu māja, kurā katrs gabaliņš ir nopulēts un ar mīlestību iebīdīts savā īstajā vietā. Un man ir tāda sajūta, ka, stāstot par vienu ķieģeli, es pazaudēšu stāstu par māju. Ne velti romānu sauc par barokālu – krāšņā daudzslāņainība ir tā trumpis.

Romānā var uzzināt par tā laika žemaišu muižnieka dzīvi, par Viļņas atkopšanos pēc kara un dažām tās leģendām, par sieviešu klostera ikdienu, par studentu kariem, par dažu labu intrigu un noslēpumu, par kunigaišu palaidnīgo dzīvi nakts aizsegā… daudz visa kā. Abi dvīņi ir dulli bērni, bet viņu vecāki saprot, ka stāties tiem ceļā nav prāta darbs – galu galā katram dzīvē ir jāiegūst savi puni. Bet romāna beigās uzvar mīlestība, “jo mīlestība ir vislaimīgākais ārprāta paveids, bet tāpēc jau tas nav mazāk bīstams.”

Ticiāns. Venus Anadyomene (1520)

Un Jons Motiejus skatījās uz viņu un skatījās, un, protams, redzēja uz viņas auguma zīmes, ko bija atstājis laiks un viņš pats, bet reizē redzēja viņu tādu kā tad – kā pirmajā naktī pēc abu laulībām, bet visvairāk redzēja viņas degošās acis un pārvērtušos seju, kurā pazina ikvienu grumbiņu, bet kura tagad bija itin kā jauna un sveša, un piepeši viņš saprata, beidzot saprata, ka viņa priekšā ir paša izsapņotais paradīzes dārzs, taču nebūt ne tas dārzs, kuru viņš te radīja un veidoja, cirpa un taisnoja, un potēja daudzus gadus, un apstādīja augiem, kas zied cits pēc cita, bet tas debešķīgais un pilnīgais dārzs, kuru aprakstījuši filosofi un Baznīcas mistiķi, dārzs, kurā perfektā mūžībā un vienotībā saplūst visi četri pasaules elementi – jo zem kājām viņam tagad bija zeme, aiz tās – ūdens, virs viņa – gaiss un zvaigžņotās debesis, bet pretī stāvēja viņa – uguns; uguns sievietes veidolā, pazīstamā un reizē tik neparedzami bīstamā Elžbieta kā uguns.

Tulkojums ir perfekts, kas nozīmē, ka man nebija sajūtas, ka es lasu tulkotu grāmatu. Vienīgi es gribētu skaidrojumus dažiem senvārdiem, pieņemu, ka daudzi nezina, kas ir baršķis (jaunu biešu lapiņu zupa) vai zebenieks (tarba, audekla maisiņš). Tāpat man gribētos pie romāna vienu mazu lapiņu vēstures – līdzīgu šeit sākumā rakstītajam, jo Lietuvas vēsturi es zinu tikai ļoti vispārīgos vilcienos un man bija pagrūti saprast, kāpēc tie kazaki plosās pa Viļņu un tā īsti es nesapratu dvīņu tēva Jona Motiejus paglabātā slepenā šķirstiņa noslēpumu.

Ja lasītājā ir kāda nepārvarama pretestība pret vēsturiskiem romāniem vai arī pārsvarā lasa tikai sentimentālos romānus vai bojevikus – šī nebūs īstā lasāmviela. Bet visiem pārējiem šī grāmata būs īsts saldais ēdiens. Ar lielu prieku izlasīšu romāna turpinājumu.

Romāna sākumu var palasīt šeit.

Mario Vargass Ljosa par lasīšanu

2 komentāri

Lasīt es iemācījos piecu gadu vecumā Kočavambas pilsētā, Bolīvijā, De La Saljes koledžas brāļa Hustiniano klasē, un tas ir lielākais notikums manā dzīvē. (..) Lasīšana sapņus pārvērta dzīvē un dzīvi – sapņos un mazajam cilvēciņam, kas es toreiz biju, pavēra vārtus uz literatūras pasauli.

(..)

Ja nebūtu šo daudzo labo grāmatu, kuras esam lasījuši, mēs būtu sliktāki, nekā esam, mēs būtu lielāki konformisti, rāmāki un pakļāvīgāki un kritiķa gars, šis progresa dzinulis, mums vispār nebūtu pazīstams. Tāpat kā rakstīšana, arī lasīšana ir protests pret dzīves nepilnībām. Tas, kurš daiļliteratūrā meklē to, kā viņam nav, vēlas pateikt – bez lielas vajadzības to pateikt vai pat neko nezinot par to – , ka ar esošo dzīvi mums ir par maz, lai pilnībā apmierinātu mūsu alkas pēc absolūtā, kas ir cilvēka pamatstāvoklis, un ka dzīvē varētu būt labāka. Mēs saceram daiļliteratūru tāpēc, ka tas vismaz ir kāds veids, kā mūsu rīcībā esošās vienīgās dzīves laikā iespējams piedzīvot tās daudzās dzīves, par kurām sapņojam.

Ja daiļliteratūras nebūtu, mēs tik labi neapzinātos, cik svarīga ir brīvība, lai dzīvi varētu dzīvot, un cik briesmīga ir elle, kurā pārvēršas dzīve, kad to samīda tirāns, ideoloģija vai reliģija. Tiem, kas šaubās, ka literatūra ne tikai dāvina sapni par skaistumu un laimi, bet arī brīdina par jebkura veida apspiestību, iesaku sev pajautāt – kāpēc tie režīmi, kas uzņēmušies kontroli pār savu pilsoņu uzvedību no šūpuļa līdz kapam, tik drudžaini baidās no literatūras, ka tās apspiešanai izgudro veselas cenzūru sistēmas un aizdomu pilni uzmana ikvienu neatkarīgu rakstnieku? Šie režīmi to dara tāpēc, ka labi apzinās briesmas, ko grāmatas lappusēs var nodarīt savā vaļā palaista iztēle, apzinās, cik dumpīga var kļūt daiļliteratūra, kad lasītājs šo literatūru radījušo un tajā īstenoto brīvību nostata līdzās obskurantismam un bailēm, kas tam uzglūn reālajā dzīvē. Grib viņi to, vai ne, zina par to vai ne, bet stāstnieku izgudrotie stāsti nepārprotami parāda, ka pasaule ir slikti uzbūvēta un izfantazēta dzīve ir daudz krāšņāka par ikdienas rutīnu, un tādējādi sēj neapmierinātību. Šis salīdzinājums, iesakņojoties sirdī un prātā, dara pilsoņus grūtāk ietekmējamus, un, lai kā viņus censtos pārliecināt, neviens vairs neticēs nopratinātāju un cietuma uzraugu meliem, ka dzīve aiz restēm ir daudz drošāka un jaukāka. Par spīti tam, kas mūs atšķir – valodām, ticībām, ieražām, aizspriedumiem – , laba literatūra, sagādājot baudu, sāpinot vai pārsteidzot, mūs vieno un uzceļ tiltus starp ļoti dažādiem ļaudīm.

 

Fragments no: Mario Vargass Ljosa. Slavas dziesma lasīšanai un literatūrai: [Nobela prēmijas runa 2010.g.7.dec.] / no spāņu val. tulkojis E. Raups // Latvju Teksti, 2011, Nr.3, 24.-28.lpp.

Older Entries