Deivids Gibinss. Atlantīda / no angļu val.tulk. Uldis Sīlis.  – Rīga:  Zvaigzne, 2009. (David Gibbins. Atlantis (2005))

Man ir divas ziņas – viena laba, otra slikta. Sliktā ir tā, ka šis ir lielākais mēsls, ko es jebkad esmu lasījusi. Labā – esmu ieguvusi stabilu kandidātu uz gada sliktākās grāmatas nomināciju. Ja kādam ir slinkums vai nav laika lasīt tālāk, es jau laikus pasaku – nelasiet šo grāmatu un, nedod dies’, netērējiet naudu tās iegādei. Vienmēr esmu teikusi, ka katrai grāmatai ir savs lasītājs, bet šoreiz nevienam to nenovēlu. Grāmatu izmocīju līdz galam tikai tādēļ, lai uzzinātu, cik tālu autors spēj aiziet savā dumjībā, un ziniet – tālu, tas bija fascinējoši.

Kā gan var nonākt līdz šādas grāmatas lasīšanai? Es, redziet, lasu grāmatu kritikas un savā jaunības neprātā nedaudz arī ticu rakstītam. Tā nu es izlasīju man visnotaļ simpātiskā Arno Jundzes recenziju  jau nākamajai Gibinsa grāmatai latviešu valodā “Krustnešu zelts”. Tāds nosaukums man likās aizdomīgs, bet viņš piemin arī Gibinsa “galveno hītu – bestselleru Atlantīda“. Nu kas gan var būt skaistāk – diplomēts zemūdens arheologs raksta dēku romānu par nogrimušo Atlantīdu, būtībā savu specialitāti, vilinošs grāmatas vāks, dižpārdokļa statuss daudzās valstīs. Jundze vēl raksta: “Deivida Gibinsa rakstības stilu dēvē par Indianas Džonsa un Dena Brauna krustojumu. Manuprāt, tuvāks ir pirmais, jo autora zināšanu līmenis ir pārāk augsts, lai viņš savā romānā nolaistos līdz vēsturisko dēku žanra brēcošām prastībām, kas raksturīgas Braunam.” Pirmkārt, es nezināju, ka Indiana raksta romānus; otrkārt, salīdzinot ar Gibinsu, Dens Brauns ar saviem romāniem var lepoties.

Kas tad man galu galā nepatika:

1) Galveno varoņu raksturi – “plakani”. Mums ir Džeks – angļu aristokrātu atvase / kruts zemūdens arheologs – zinātņu doktors / bijušais izlūkdienesta darbonis/ nevainojami darbojas ar kuģiem, helikopteriem, spridzekļiem, ieročiem un visām pārējām eksistējošām un arī vēl neeksistējošām ierīcēm/ lieliskā fiziskā formā ar Supermeņa ieradumiem. Džeka draugs – Grieķijas kuģniecības magnāta dēls Kostass, kurš  ir zemūdens tehnoloģiju speciālists un VĒL labāk par Džeku orientējas visāda veida tehnikās, viņa dūšīgais rumpis ir piebāzts ar visādiem gadžetiem. Katja – femme fatale / krieviete / izcila senvalodu šifrētāja / viena no pasaules lielākajām speciālistēm jautājumos par Atlantīdas leģendu / bijusī Krievijas izlūkdienesta zemūdeņu speciāliste/ zina no galvas ieroču enciklopēdiju / pārzina atombumbas un pārrunas ar teroristiem utt.

2) Sižets – neticams. Sagadīšanās pēc vienlaikus tiek atrasti vairāki artefakti, kuri izskaidro gadu tūkstošiem ilgus noslēpumus. Varoņus sāk vajāt pirāti, kas izrādās izbijis mākslas zinātnieks-kazahs-oligarhs-resns ļaundaris un, lai neliktos pārāk garlaicīgi, netīšām tiek atrasta 1991.gadā Melnā jūrā pazudusi PSRS atomzemūdene, kuras pazušanu krievi ir cītīgi slēpuši. Ā, un tad vēl vulkāns sāk darboties. Tas ir TĀDS kokteilis.Džeks zem ūdens tiek sašauts un strauji zaudē skābekli – nav kur steigties, mēs aplūkojam visus Atlantīdas artefaktus un viens otram sīki pastāstam, ko tas nozīmē.  Džekam dzenas pakaļ divi helikopteri – nav problēmu, viņš izbāž ieroci pa lodziņu un nošauj galveno ļaundari. Pacelties no Melnās jūras nāvējoša staignāja brīnumskafandrā ar piemontētu ieroču skapīti ? – nav problēmu. Un viss notiek par mata tiesu, brīnumainā kārtā, pēdējās sekundēs – Rembo vienkārši sēž un klusi raud skaudības asaras.

3) Nenormāls zinātnisks un pseidozinātnisks faktu savārstījums. Mums stāsta gan par aizvēsturi un visām iespējamajām teorijām, gan par zemūdens arheoloģijas specifiku, gan smalki raksturo spārnoto raķešu palaišanu, helikoptera darbības principus, un tad atkal atpakaļ pie bronzas cirvjiem, indoeiropiešu pirmdzimtenes, ak un tad vēl nedaudz ģeoloģijas, numismātikas, ballistikas un vēl dažas lapiņas no ieroču kataloga. Arno Jundze raksta, ka “Dāmām šķiet, ka  Gibinss par daudz žilbinot ar savu erudīciju.” Ja vēl tā būtu erudīcija, ar ko viņš žilbina…Tur taču ir sarakstīti juku jukām enciklopēdijas copy/paste ar visabsurdākajiem izdomājumiem. Es pilnīgi saprotu, ka dēku romānā ir daudz fantāzijas, tomēr visam ir savas robeža  – nevajag taču sacerēt pasakas tur, kur romāna sižets to nekādi neprasa. Manuprāt, autors ir viens no tiem cilvēkiem, kurš sevi apkrauj ar visiem iespējamiem tehnikas jauninājumiem, bez tam vēl bērnībā nav izspēlējies kariņus un izspēlējies ar šautenītēm. Dēku romānā NAV jābūt Enfield SA80 definīcijai.

Ja palūkojas uz sižetu no vēsturiskās fantāzijas viedokļa – labi, Atlantīda bija indoeiropiešu pirmdzimtene uz Melnā jūra dislocētas vulkāniskās salas, kuras vulkāns sāka darboties, bet  ļaudis paspēja evakuēties un aizgāja uz visām debess pusēm, un liela daļa pasaules civilizāciju  ir viņu pēcteči. Bet sižeta atrisinājums ir šokējošs – vissvētākajā vietā ir uzraksts Jahve, kas nozīmē, ka atlanti ir jūdaisma dibinātāji un monoteisma pārstāvji.  VTF? Iznāk, ka 4000 gadus tas tiek glabāts slepenībā un viņu pēcteči – Divupe, Ēģipte un visa Eiropa tikai tēlo daudzdievības piekritējus. Un pilnai laimei blakus uzrakstam Jahve stāv resnās sievietes statujiņas – matriarhāta liecinieces? Absurds. Bez tam atlantiem ir bijis zināms bronzas ieguves noslēpums, bet viņi – untumainie – to apzināti pēctečiem neatklāja un to glabāja Ēģiptes priesteri. Aha, kā tad, varbūt rakstniekam tomēr ar smadzenēm vajag draudzēties.

Gribēju nedaudz parunāt par tulkojumu, bet tā jau esmu daudz sarakstījusi. Aprobežošos ar brīnumainu teicienu – “karakuģis, kas līdz zobiem bruņots ar jaunākiem ieročiem” un ieteikumu neskaidrību brīžos izmantot 2008.gadā izdoto “Militāro jēdzienu skaidrojošo vārdnīcu ar pamatterminu tulkojumu angļu valodā”.

P.S. “Krustnešu zeltu” es nelasīšu pat tad, ja tā būs vienīgā grāmata uz vientuļas salas.