Lasīt es iemācījos piecu gadu vecumā Kočavambas pilsētā, Bolīvijā, De La Saljes koledžas brāļa Hustiniano klasē, un tas ir lielākais notikums manā dzīvē. (..) Lasīšana sapņus pārvērta dzīvē un dzīvi – sapņos un mazajam cilvēciņam, kas es toreiz biju, pavēra vārtus uz literatūras pasauli.

(..)

Ja nebūtu šo daudzo labo grāmatu, kuras esam lasījuši, mēs būtu sliktāki, nekā esam, mēs būtu lielāki konformisti, rāmāki un pakļāvīgāki un kritiķa gars, šis progresa dzinulis, mums vispār nebūtu pazīstams. Tāpat kā rakstīšana, arī lasīšana ir protests pret dzīves nepilnībām. Tas, kurš daiļliteratūrā meklē to, kā viņam nav, vēlas pateikt – bez lielas vajadzības to pateikt vai pat neko nezinot par to – , ka ar esošo dzīvi mums ir par maz, lai pilnībā apmierinātu mūsu alkas pēc absolūtā, kas ir cilvēka pamatstāvoklis, un ka dzīvē varētu būt labāka. Mēs saceram daiļliteratūru tāpēc, ka tas vismaz ir kāds veids, kā mūsu rīcībā esošās vienīgās dzīves laikā iespējams piedzīvot tās daudzās dzīves, par kurām sapņojam.

Ja daiļliteratūras nebūtu, mēs tik labi neapzinātos, cik svarīga ir brīvība, lai dzīvi varētu dzīvot, un cik briesmīga ir elle, kurā pārvēršas dzīve, kad to samīda tirāns, ideoloģija vai reliģija. Tiem, kas šaubās, ka literatūra ne tikai dāvina sapni par skaistumu un laimi, bet arī brīdina par jebkura veida apspiestību, iesaku sev pajautāt – kāpēc tie režīmi, kas uzņēmušies kontroli pār savu pilsoņu uzvedību no šūpuļa līdz kapam, tik drudžaini baidās no literatūras, ka tās apspiešanai izgudro veselas cenzūru sistēmas un aizdomu pilni uzmana ikvienu neatkarīgu rakstnieku? Šie režīmi to dara tāpēc, ka labi apzinās briesmas, ko grāmatas lappusēs var nodarīt savā vaļā palaista iztēle, apzinās, cik dumpīga var kļūt daiļliteratūra, kad lasītājs šo literatūru radījušo un tajā īstenoto brīvību nostata līdzās obskurantismam un bailēm, kas tam uzglūn reālajā dzīvē. Grib viņi to, vai ne, zina par to vai ne, bet stāstnieku izgudrotie stāsti nepārprotami parāda, ka pasaule ir slikti uzbūvēta un izfantazēta dzīve ir daudz krāšņāka par ikdienas rutīnu, un tādējādi sēj neapmierinātību. Šis salīdzinājums, iesakņojoties sirdī un prātā, dara pilsoņus grūtāk ietekmējamus, un, lai kā viņus censtos pārliecināt, neviens vairs neticēs nopratinātāju un cietuma uzraugu meliem, ka dzīve aiz restēm ir daudz drošāka un jaukāka. Par spīti tam, kas mūs atšķir – valodām, ticībām, ieražām, aizspriedumiem – , laba literatūra, sagādājot baudu, sāpinot vai pārsteidzot, mūs vieno un uzceļ tiltus starp ļoti dažādiem ļaudīm.

 

Fragments no: Mario Vargass Ljosa. Slavas dziesma lasīšanai un literatūrai: [Nobela prēmijas runa 2010.g.7.dec.] / no spāņu val. tulkojis E. Raups // Latvju Teksti, 2011, Nr.3, 24.-28.lpp.