Kristina Sabaļauskaite. Silva Rerum / no lietuviešu valodas tulkojusi Dace Meiere. – Rīga: Zvaigzne, 2011. (Kristina Sabaliauskaite. Silva Rerum (2008)).

1659.gads. Žemaitijas kunigaitija – viena no Polijas-Lietuvas ūnijas (Žečpospoļita) sastāvdaļām. 1569.gadā izveidotā savienība Eiropas absolūtisma un reliģisko karu laikmetā bija drosmīgs demokrātisks eksperiments, kura teritoriālās robežas bija vienas no lielākajām Eiropā. 1648.gadā par nopietnu draudu ūnijai kļuva mūsdienu Ukrainas teritorijā mītošie Zaporožjes kazaki, kuri nekādi nespēja sadzīvot ar saviem poļu kungiem – atamana Bogdana Hmeļņicka vadītais dumpis, kura laikā kazaki nežēlīgi vērsās pret katoļiem, pārvērtās par karagājienu Polijas virzienā un viņu karaspēks aizgāja līdz pat Vislai. 1654.gadā kazakiem palīgā nāca Krievija un sākās krievu-poļu karš, kurš ar pārtraukumiem ilga līdz pat 1667.gadam, kad izdevās noslēgt miera līgumu. Pa starpu tam visam vēl notika Otrais poļu-zviedru karš (1655-1661). Karalis devās trimdā, bet daudzi augstmaņi izvēlējās nodevību. Kā redzams, par mierīgu šo laikmetu nevar nekādi nosaukt, drīzāk par Žečpospoļitas beigu sākumu.

Tai pašā laikā Žemaitija atrodas nedaudz sāņus no lielajiem kara ceļiem, un nekas netraucē romāna galvenajiem varoņiem – dvīņiem Uršulei un Kazimieram Norvaišiem – vadīt laimīgu bērnību. Viņi sildās savu vecāku mīlestības saulītē un dzīvo pārticīgu dzīvi, nemaz neatceroties bēgšanu no Viļņas kazaku plosīšanās laikā. Bet bērni aug ātri un drīz vien jādomā par viņu nākotni – Uršule ir pārliecināta, ka grib būt svētā un tiešākais ceļš uz to ir iestāšanās klosterī, savukārt Kazimiers negrib tā īsti neko – mūsu miesu tāpat taču sagrauzīs tārpi.

Manuprāt, ka visgrūtāk ir rakstīt par tiešām labiem daiļdarbiem, jo  ir risks pierakstīt pilnu lapu ar epitetiem tā īsti nepasakot neko. Tās ir tāds vēsturiskais romāns, kurā lasītājam ir atvēlēta klusā liecinieka loma – viņš stāv un elpo mugurā galvenajiem varoņiem, ar viņiem guļ, ēd un pastaigājas. Es negribētu daudz rakstīt par romāna saturu, jo tas ir skaists un pilnvērtīgs kā skanīgu ķieģeļu māja, kurā katrs gabaliņš ir nopulēts un ar mīlestību iebīdīts savā īstajā vietā. Un man ir tāda sajūta, ka, stāstot par vienu ķieģeli, es pazaudēšu stāstu par māju. Ne velti romānu sauc par barokālu – krāšņā daudzslāņainība ir tā trumpis.

Romānā var uzzināt par tā laika žemaišu muižnieka dzīvi, par Viļņas atkopšanos pēc kara un dažām tās leģendām, par sieviešu klostera ikdienu, par studentu kariem, par dažu labu intrigu un noslēpumu, par kunigaišu palaidnīgo dzīvi nakts aizsegā… daudz visa kā. Abi dvīņi ir dulli bērni, bet viņu vecāki saprot, ka stāties tiem ceļā nav prāta darbs – galu galā katram dzīvē ir jāiegūst savi puni. Bet romāna beigās uzvar mīlestība, “jo mīlestība ir vislaimīgākais ārprāta paveids, bet tāpēc jau tas nav mazāk bīstams.”

Ticiāns. Venus Anadyomene (1520)

Un Jons Motiejus skatījās uz viņu un skatījās, un, protams, redzēja uz viņas auguma zīmes, ko bija atstājis laiks un viņš pats, bet reizē redzēja viņu tādu kā tad – kā pirmajā naktī pēc abu laulībām, bet visvairāk redzēja viņas degošās acis un pārvērtušos seju, kurā pazina ikvienu grumbiņu, bet kura tagad bija itin kā jauna un sveša, un piepeši viņš saprata, beidzot saprata, ka viņa priekšā ir paša izsapņotais paradīzes dārzs, taču nebūt ne tas dārzs, kuru viņš te radīja un veidoja, cirpa un taisnoja, un potēja daudzus gadus, un apstādīja augiem, kas zied cits pēc cita, bet tas debešķīgais un pilnīgais dārzs, kuru aprakstījuši filosofi un Baznīcas mistiķi, dārzs, kurā perfektā mūžībā un vienotībā saplūst visi četri pasaules elementi – jo zem kājām viņam tagad bija zeme, aiz tās – ūdens, virs viņa – gaiss un zvaigžņotās debesis, bet pretī stāvēja viņa – uguns; uguns sievietes veidolā, pazīstamā un reizē tik neparedzami bīstamā Elžbieta kā uguns.

Tulkojums ir perfekts, kas nozīmē, ka man nebija sajūtas, ka es lasu tulkotu grāmatu. Vienīgi es gribētu skaidrojumus dažiem senvārdiem, pieņemu, ka daudzi nezina, kas ir baršķis (jaunu biešu lapiņu zupa) vai zebenieks (tarba, audekla maisiņš). Tāpat man gribētos pie romāna vienu mazu lapiņu vēstures – līdzīgu šeit sākumā rakstītajam, jo Lietuvas vēsturi es zinu tikai ļoti vispārīgos vilcienos un man bija pagrūti saprast, kāpēc tie kazaki plosās pa Viļņu un tā īsti es nesapratu dvīņu tēva Jona Motiejus paglabātā slepenā šķirstiņa noslēpumu.

Ja lasītājā ir kāda nepārvarama pretestība pret vēsturiskiem romāniem vai arī pārsvarā lasa tikai sentimentālos romānus vai bojevikus – šī nebūs īstā lasāmviela. Bet visiem pārējiem šī grāmata būs īsts saldais ēdiens. Ar lielu prieku izlasīšu romāna turpinājumu.

Romāna sākumu var palasīt šeit.

Advertisements