Šarlote Linka. Kad klusums beidzas / no vācu val. tulk. Amanda Aizpuriete. – Rīga: Zvaigzne, 2009. (Charlotte Link. Am Ende des Schweigens. 2003)

Lieldienas.  Kādā nelielā Anglijas ciematā ir māja, kur jau gadu no gada uz visām brīvdienām no Vācijas atbrauc  trīs draugi – Leons, Tims un Aleksandrs – ar savām ģimenēm. Māja pieder Patrīcijai, Leona sievai, kura to mantojusi no sava angļu vectēva. Advokāts Leons un Patrīcija ar divām meitām ir ārēji perfekta ģimene, kuras tēla uzturēšana ir Patrīcijas galvenais dzīves uzdevums; Psihoterapeits Tims un viņa resnā, neveiklā sieva Evelīna ir izveidojuši savdabīgu simbiozi; vēstures profesors Aleksandrs un viņa jaunā sieva Džesika līdzi ir paņēmuši Aleksandra meitu Rikardu, kura pusaudzes skaudrumā dievina tēvu un ienīst visus pārējos. Šos deviņus cilvēkus pārsteidz Filipa pēkšņā parādīšanās, kurš uzskata, ka viņam ir mantojuma tiesības uz māju. Bet stāsts nav par samezglotām attiecībām, stāsts ir par nežēlīgām piecu cilvēku  slepkavībām, kuras notiek pēc salīdzinoši mierīgas grāmatas pirmās trešdaļas. Un tālāk jau tiek šķetināts pavediens par iespējamo slepkavu, jo kandidāti ir vairāki.

Šarlote Linka man ir palikusi atmiņā ar grāmatu “Māsu nams”, kuru ņēmu lasīt kā sentimentālu vācu romānu, bet izrādījās, ka tas ir romāns ar labi savērptu sižetu un vēsturisku ieskatu Anglijas sufražistu kustībā. Tādēļ es neļāvu sevi maldināt izdevniecības izvēlētajam grāmatas vākam, bet orientējos uz grāmatas pieteikumu kā psiholoģisko trilleri. Šeit es varu kārtējo reizi nedaudz pacepties par latviešu grāmatu vākiem, jo pa labi varat salīdzināt ar grāmatas oriģinālu. Ir taču starpība, vai ne? Oriģinālā virs mājas ir savilkušies melni mākoņi, kas arī atbilst grāmatas noskaņai. Latviešu izdevumā ir pārkārušās rozā magnolijas, skaisti taču! Visu cieņu izdevniecības vadītājas fotomākslas prasmei, bet ne visas smukās bildes ir uzreiz jāliek uz grāmatas vāka. Arī pārējie Linkas grāmatu vāki (ir iznākuši pieci tulkojumi) ir līdzīgi un rada maldīgu iespaidu, ka tajos mīt vācu sentimentālais romāns. Bet nē, tas tiešām bija patīkami baudāms trilleris,  un man nebija miera, kamēr es neuzzināju slepkavas vārdu.

Nedaudz kopiespaidu man pabojāja tāda burtiski iztulkota idioma kā “atmodināt guļošu suņus” un tāds neveikls teikums: “ja būtu citādi, es pati sev izrakstītu nabadzības apliecību.” Kā arī  smieklīgs virsraksts “No pirmdienas, 24.aprīļa, līdz piektdienai, 25. aprīlim”.

Kāpēc lasīt grāmatu:

1) pamazām atklātie varoņu psiholoģiskie portreti atklāj šausminošā nozieguma īstenos cēloņus;

2) nesen noskatītās jaunās “Džeinas Eiras” iespaidā Jorkšīras tīreļu apraksts un māsu Brontē dzimto māju tuvums  tikai palielināja grāmatas dabas aprakstu valdzinājumu;

3) asiņains noziegums Lieldienās – vai gan var būt aizraujošāka lasāmviela tuvējām brīvdienām?

Savam žanram atbilstošs, sakarīgs kriminālromāns.