Kļaviņa Aina, Kļaviņš Sandris. Mirdza Ķempe. Atmiņu skices. – Rīga: Nordik, 2008.

Mīlestības tuvskati: Mirdzas Ķempes un Erika Ādamsona sarakste / sast. Andra Konste; Z.Skujiņa priekšvārds. – Rīga: Pils, 1998.

Mirdza Ķempe ir viena no spilgtākajām personībām latviešu literatūrā, kurai piemērots būtu apzīmējums “kā īlens maisā” – nepamanīt viņu nav iespējams. Tomēr savas monogrāfijas viņai nav, un arī latviski atrodamā informācija Internetā ir diezgan nabadzīga. Atradu gan Kļaviņu grāmatā ziņu, ka kāda kundzīte no Literatūras institūta ir nākusi pie Ķempes un vākusi materiālus grāmatai, bet tā palikusi neuzrakstīta. Tādēļ nu jāaprobežojas ar to, kas ir.

Mātes un dēla – Ainas un Sandra Kļaviņu – sarakstītā grāmata “Mirdza Ķempe. Atmiņu skices” stāsta par Dzejnieces pēdējiem 20 gadiem (1956-1974). Tās tiešām ir skices, atmiņu blāzmas, pārsvarā Sandra Kļaviņa rakstītas, kurš Ķempi atceras kā bērns un pusaudzis. Mazās reminiscences ir simpātiskas, bet, protams, pilnvērtīgu iespaidu par Ķempes dzīvi nerada, un tāds arī nav grāmatas uzdevums. Piekritīšu Kļaviņa rakstītajam, ka “viņas personība ir pat daļēji mitoloģizējusies“, tādēļ vēl jo interesantāk iepazīt viņas cilvēcisko pusi. Kļaviņš raksta:

Mirdza Ķempe, savā Rīgas dzīvoklī. 1969. gada aprīlis

Patiesībā Ķempe staigāja ar masku, tikai retajam atklādama savu īsto seju. Dzejniece nepazina mērenības: viņas dusmas bija vulkāniskas, bet smiekli – homēriski. Pēc būtības – spontāna, ekstravaganta, sparīga, ekstrēma, vīzīga, skaudra, uzņēmīga, eksplozīva, vitāla, dzirkstoša, skaļa kvēla, nesavaldīga, neaprēķināma, skarba un maiga, iedomīga, bet cilvēcīga; cēla un biedējoša; emocionāla un mainīga; trauksmaina un omulīga; impulsīva un vienaldzīga; paštaisna un naiva; tieša un atklāta; pārdroša un gļēva; spēcīga un trausla, nosodoša, bet jau pēc brīža draudzīga; te viltīga, te neloģiska; te ekscentriska, te vienkārša, te priecīga, te izmisusi – ikdienā gan Dzejniece biežāk bija drūma, apcerīga,  rezignējoša vai melanholiska.

Mirdza Ķempes dzīve gan būt ne tikai pētnieku, bet arī romānu rakstnieku iedvesmas cienīga. Viņa ir dzimusi 1907.gada 9.februārī Liepājā, agri zaudējusi tēvu. Tomēr vīriešu atbalsta vēlākā dzīve viņai nav trūcis – skolas gados viņas literatūras skolotājs ir Haralds Eldgasts (viņā iemīlējies), Rīgā viņa satiek Edvardu Virzu, pēc tam viņas slavenais tandēms ar dzejnieku Eriku Ādamsonu, uz īsāku brīdi vēl daži, kuriem viņa atļauj sevi aprūpēt, bet mūža nogalē – dīvainas laulības ar stipri jaunāko Linardu Naikovski. Un kur tad vēl visi jaunie censoņi, kurus viņa iedrošina kā Rakstnieku savienības dzejas konsultante. Uzdrošinos teikt, ka viņi Ķempei bija vajadzīgi tikpat lielā mērā, kā viņa viņiem.

Ķempe ir vienaudze ar manu marta “meiteni” Austru Skujiņu (dzimušu 1909.gada 10.februārī), bet viņu likteņi ir tik dažādi. Austrai Rīgas dzīve nāk smagi un nabadzīgi, savukārt Mirdza 1928.gadā sāk strādāt par pirmo radio diktori, viņa dzejo un tulko, viņu ievēro un novērtē.  Ja Austras dzīve uzzibsnīja kā krītoša zvaigzne, tad Mirdza, lai arī visu mūžu kāvās ar slimībām, bija daudz sīkstāka un spēja palīdzēt arī citiem radošajiem cilvēkiem. Abas gan viņas bija īstas Ūdensvīra dvēseles, kuras vairāk par visu mīlēja brīvību un mīlestībā drīzāk gribēja degt, nekā rāmi un ikdienišķi kurt mājas pavardu. Mirdza Ķempe: “Mana dvēsele arvienu dzīvo gaidās, Pie tā, ko mīlu, viņa palikt baidās.”

Mirdza Ķempe (1931.g.) Fotogrāfs: E. Finks

Mana otra grāmata par Ķempi ir 1998.gadā izdotā Mirdzas Ķempes un Erika Ādamsona sarakste “Mīlestības tuvskati”. Grāmatai ir galīgi neizteiksmīgs vāks, bet interesanta iekšpuse ar Vilipsōna ilustrācijām Vidberga stilā un vēstuļu faksimiliem. Vēstules labi ataino abu attiecības, kuras no Mirdzas puses 1930.gadā sākas: “Erik, Tava vēstule ir sapņu sniegputenis! Viņā bija tik daudz maigas un uzvarošas kaislības, jo vārdiem pār mani vienmēr ir vara.” un beidzas 1945.gadā: “Mans slimais balodīti, aizsūtu Tev tikai 10 apelsīnus, jo vairāk ekonomiskajā veikalā nebija.” Viņi jau ir paspējuši pirms kara izšķirties, abiem ir citi dzīves partneri, bet Mirdza joprojām rūpējas par savu Ēriku kā par bērnu. Un turpina to darīt vēl pēc viņa nāves, kopjot viņa literāro mantojumu. Interesantas vēstules, tiešām daudz atklāj par abiem dzejniekiem. Mirdza ir mierinoša un uzmundrinoša, praktiska un reāla, Eriks – aušīgs, vārdos bagātīgs, sapņotājs. Ko tikai viņš tur Mirdzai nesaraksta! Ar laiku gan Mirdzai apnīk būt vienai vezuma vilcējam, viņa cīnās pati ar savām kaitēm, un ir laimīga atrodot citu vīrieti un 1939.gadā rakstot: “Ar savām neirozēm mocīdamās, es sen meklēju cilvēku, kas man varētu un, galvenais, gribētu palīdzēt, jo Tu gan mani saproti, bet Tev nav impulsa būt aktīvam dzīvē un man palīdzēt, tādēļ ka attiecība ir otrāda – es gribu Tev palīdzēt, kas arī ir ļoti svarīga vēlēšanās.” Mirdza šķiras no Erika, un romantiskās vēstules ir beigušās, bet seko rūpesti gan par slimo Eriku, gan par viņa jauno ģimeni. Tomēr mīlestība ir bijusi skaista un varbūt par viņas un Erika attiecībām ir šis pants:

Ej liesmās atpakaļ tu, puķe gaistošā,

Un vairāk necelies, un pelnos dusi.

Viņš mani izdzēra. Es esmu norimusi.”  (Puķe, 1950.)

***

Vēstuļu apkopojumam ir ļoti labs Zigmunda Skujiņa ievads, Skujiņam vēl ir interesanta eseja par Ķempi viņa Rakstu 1. sējumā. Ja kāds grib uzzināt par Ķempi vēl kaut ko vairāk, tad Kļaviņu grāmatas beigās ir literatūras saraksts ar grāmatām, kurās viņa ir pieminēta. Es laikam palasīšu, man Ķempe patīk.

Par Mirdzu Ķempi un viņas dzīvi varētu vēl stāstīt daudz ko, Kļaviņš raksta: “Lai ko uzsākdama, Ķempe visu darīja kaislīgi. Neatceros, cik daudz viņa gulēja, bet varēju apbrīnot, kā Dzejniecei pietiek laika gan visiem, gan cilvēkiem.” Gribu tikai piebilst, ka Ķempe bija izcila tulkotāja un viņas tulkoto (Robinsons Krūzo, Kapteiņa Blada odiseja, Dons Kihots, Bagātību sala, Gulivers, Haklberijs Fins, Toms Sojers) mēs lasām joprojām.