Andžela Kārtere. Vakari cirkā / no angļu val. tulk. Silvija Brice.  – Rīga: Zvaigzne, 2009. (Angela Carter. Nights at the Circus. 1984.)

Man brīžiem ir sajūta, ka manu lasīšanu vada kāds nezināms spēks. To es sapratu, kad savā lasāmo grāmatu plauktā vienu pie otras ieraudzīju trīs grāmatas, kurās darbība norisinās cirkā. Vēl dīvaināka ir sakritība, ka aizvakar bija Pasaules cirka diena. Un man īstenībā nepatīk cirks. Bet nu neko, kad jau, tad jau.

Andžela Kārtere mani pārliecināja kā interesanta autore  jau pēc “Gudro bērnu” izlasīšanas. Reti kura grāmata spēj izvērsties par piedzīvojumu burtiskā nozīmē. Ar “Vakariem cirkā” es neesmu kļūdījusies – tas arī bija jautri. Sākumā romāns plūst kā tāda rāma upe, kurā lēnām ceļas viļņi, un tad ūdens sadalās un aizplūst pa neskaitāmām straumēm, un lasītājs var stāvēt un brīnīties par neskaitāmajiem ūdenskritumiem, virpuļiem un akačiem, kurus mums rāda rakstniece.

Romāna centrā ir apbrīnojamā Feversa – slavena gaisa akrobāte, kuras leģenda vēsta, ka viņai ir īsti(!) gulbja spārni un viņa ir piedzimusi, izšķiļoties no olas. 1899.gadā viņa ir savas slavas augstumos un uzstājas Londonas cirkā. No ASV ir ieradies reportieris Džeks Volsers, kura slepenais nodoms ir atmaskot blondo Kokneja Venēru, kura katru vakaru pārsteidz tautu, liekot tai minēt: “Vai viņa ir īsta vai izdomāta?” Tas ir jautājums, kuru min arī lasītājs visas grāmatas garumā.

Grāmatu ir neiespējami iespīlēt kādos definīcijas žņaugos, tā ir fantasmagoriska pasaka, kurā katrs varonis ir spējīgs uz jebko. Kārtere jaudīgi izmanto savu aizraušanos ar mītiem un pasakām, un maģiskais reālisms ir ieslēgts uz pilniem apgriezieniem. Tai pašā laikā mazie stāstiņi, kuros mums tiek atklāta varoņu pagātne, ir neatraujami saistīti ar 19.gadsimta beigām un toreizējo vēsturisko īstenību. Ir pēdējie karalienes Viktorijas valdīšanas gadi, iet uz beigām 19.gadsimts un cilvēki dzīvo lielo laikmeta griežu gaidās. Kārtere izmanto šo laika lūzuma brīdi, lai spēlētos ar laiku un pēc savas iegribas to apstādinātu vai paātrinātu. Viņas varones – Feversa un viņas uzticamā pavadone Lizija – spēj izkāpt no stāstījuma laika plūsmas un paregulēt tā ritumu, lai viss norisinātos pēc viņām vien zināma plāna. Jo tāda sajūta, ka dāmām IR plāns.

Lai arī grāmatā dominē Feversa un citi ļoti spēcīgi sieviešu tēli, tomēr man tikpat nozīmīgs likās arī Džeks Volsers. Sākotnēji viņš ir vienkāršs dēkainis, kurš savu iedabu patīkami apvienojis ar žurnālista profesiju, bet pat trakākie piedzīvojumi nav skāruši viņa būtību: “[pieredze] varbūt slīpēja viņa ārpusi kā smilšpapīrs, taču iekšpuse palika neskarta.” Volsera metamarfozes romāna beigās liek viņam piedzimt kā mīlošam cilvēkam.

Pirms devies ceļā kopā ar cirku, lai sekotu pa pēdām sievietei-putnam, viņš bija līdzinājies izīrējamai mēbelētai mājai, bet tagad beidzot bija apdzīvots, kaut gan šis iekšējais iemītnieks bija netverams kā fantoms un reizumis nozuda uz vairākām dienām.

Daudziem kritiķiem ir licies ievērības cienīgs sievietes-putna tēls, kurā saskata simbolismu ar sieviešu centieniem 19.gadsimta beigās “izplest spārnus” un pārveidot savu lomu sabiedrībā.  Feversu pielūdz daudzi vīrieši, un daži no tiem izrāda milzu vēlēšanos viņu iegūt par savu “zelta krātiņā.” Romāna ir daudz simbolisku objektu, kuri raisa feministiskas pārdomas: bordelis, kurā sievietes atrodas brīvprātīgi; frīkšovs, kurā sievietes izmanto; sieviešu – savu vīru slepkavu cietums.

Bet kāpēc cirks? Kādēļ Kārterei sagribējās savus varoņus ievest cirkā? Varbūt viņa vēlas pateikt, ka visa dzīve ir cirks, līdzīgi sauklim “Visa dzīve ir teātris.” Šī dīvainā cirka sabiedrība, miniatūrs sabiedrības modelis, kurā ir savi stiprinieki, burvju mākslinieki, tīģeru dresētāji, konferansjē, vingrotāji un klauni. Visam ir sava vieta un laiks, arī tiem, kuri sēž zālē un aplaudē žilbinošiem priekšnesumiem, kuros sajaucas sviedri ar vizuļiem. Man cirkā nepatīk ne dresētie dzīvnieciņi, ne klaunādes, jo tas liekas pārāk samāksloti un kaut kādā ziņā traģiski: nekad nav nācis smiekli par to, ka kādam iesviež ar olu. Varbūt es klaunos drīzāk redzu to, ko saka Kārteres cirka Lielais Bufo: “Saprotiet, par klauniem mēs bieži kļūstam tad, kad esam cietuši neveiksmi visur citur. Ja ieskatāmies aiz šīm necaurredzamajām baltajām smiņķa maskām, var ieraudzīt cilvēkus, kas reiz lepojušies ar to, ka ir redzami.” Kad es skatos uz klauniem, man ir neērti, ka man nenāk smiekli, bet es jūtu pienākumu smieties, jo viņi taču cenšas… Un tomēr  – runā klauns: “Mums ir viena privilēģija, viena reta privilēģija, kas pārvērš mūsu izstumto un nicināto stāvokli par kaut ko brīnišķīgu, kaut ko dārgu. Mēs varam izgudrot sev sejas! Mēs darinām paši sevi.”

Kārteres grāmatā ir pārbagāta gan ar notikumiem, gan simboliem, gan parafrāzēm. Kad es izlasīju pēdējo lapu, mana pirmā doma bija: par ko tas viss? Mana nākošā doma: lasīt vēlreiz no sākuma. Kārteres rotaļīgais stāstījums ir baudījums grāmatas garumā, bet es gribētu brīdināt, ka reālisma cienītājiem šī grāmata diez vai ies pie sirds. Robežas starp iedomāto un reālo ir pārāk plūstošas. Es domāju, ka Kārteres grāmata, lai arī uzrakstīta 1984.gadā, vēl ilgi būs interesanta, jo tajā ir Stāsts un Noslēpums, kuru katrs var lasīt un tulkot pa savam. Domāju, ka šī būs viena no tām retajām grāmatām, kuru es būtu gatava pārlasīt.

Advertisements