Рубина, Дина. Почерк Леонардо. – Москва: Эксмо, 2008.

Liubos. Коллаж к роману Дины Рубиной "Почерк Леонардо"

Reiz dzīvoja kāda maza meitenīte, kurai bija tikai māmiņa. Kad viņa devās projām, meitenīte ļoti raudāja un negribēja viņu laist, tad māmiņa notupās meitenītes priekšā un teica: “Es neaizeju nekur tālu, es būšu tepat blakus. Skaties, Aņuta, – viņa norādīja uz koridora lielo spoguli – , īstenībā es ieeju spogulī un pavisam drīz nākšu atpakaļ.” Spogulī atainojās dzīvokļa durvis un, māmiņai pa tam izejot, tiešām izskatījās, ka viņa ieiet stiklainajā virsmā. Kādu dienu māmiņu aizveda uz slimnīcu, un viņa vairs neatgriezās, bet naktī trīsgadīgo bērnu kaimiņiene atrada pie spoguļa – runājoties ar māmiņu.

Dina Rubina ir ļoti pazīstama krievu rakstniece vai, precīzāk sakot, nu jau divdesmit gadus Izraēlā dzīvojoša un krieviski rakstoša rakstniece. Viņas ilgstošā emigrācija nebūt nav mazinājusi viņas popularitāti Krievijā – bieži lasu atsauksmes par viņas darbiem krievu portālos. Sen jau gribēju kaut ko no viņas pamēģināt, un Lasītājas raksts par viņas stāstu «На Верхней Масловке» mani uz to ierosināja.

Par Dinas Rubinas darbiem ir ļoti dažādas atsauksmes – vieni to burtiski dievina, bet citiem viņas vārdu straume liekas neizbrienama. Par romānu “Почерк Леонардо” izlasīju, ka tas ir pirmais, kurš patīk pat otrajai kategorijai. Anotācija vēstīja par meiteni, kura raksta spoguļrakstā, viņai ir spožas spējas matemātikā un fizikā, viņa ir ģeniāla gaisa akrobāte un kaskadiere, un viņa zina par spoguļiem visu, ko vien iespējams par tiem zināt. Bez tam – viņa ir gaišreģe, Volfa Mesinga ārlaulības mazmeita, kura ienīst gan savas spējas, gan to, kas viņu ar tādām ir apdāvinājis. Varētu likties tā kā par daudz vienai personai? Varbūt, bet Rubinas stāstījums ļoti gaišā un rotaļīgā formā vēsta par smagu likteni.

Rakstniece Dina Rubina

Es tiešām esmu patīkami pārsteigta, jo Rubinas stils man izrādījās ļoti simpātisks. Tāds sižets – nu vajag taču izdomāt!, tāda valoda – vajag taču mācēt tik skaisti savērpt!, tādi personāži – un kur viņa tādus atrod? tādus taču nevar izprātot! Mazo Annu – dīvaino, izdēdējušo bērneli – pieņem savā ģimenē attāli paziņas, mūzikas skolotāja un militārais ārsts. Jau pavisam maziņa viņa pārsteidz savus audžuvecākus ar spēju nekļūdīgi pateikt cilvēka dzimšanas datumu, telefonu un citas lietas – un vecāki no šīm spējām baidās. Viņa ir ļoti apdāvināta, bet lasīšana un rakstīšana viņai sagādā grūtības; rakstīt viņa sāk spoguļrakstā, kura ķeburus neviens nesaprot. Anna visu savu dzīvi centīsies apspiest savas spējas, neparādīt, noslēpt, bet nav iespējams noslēpt savu īsto dabu, un agri vai vēlu viņu visur nosauks par raganu. Viņa meklē, kā varētu apslēpt savu dīvainību, neizcelties tik ļoti, un reiz, esot cirkā, saprot, ka tā ir viņas īstā vieta. Bet ne jau kā kādai prastai izklaidētājai, nē, Anna ir sportiska meitene, kura dievina ātrumu un risku, un viņa kļūst par gaisa akrobāti, izcilu savā jomā. Cirks ir neordināra cilvēku kopība:

Цирковые по жизни – они животные, люди тела. Cплочены, как макаки в стае, пугливы, боятся мира, доверяют только своим. Hедаром они живут и работают семьями, целыми поколениями. И чужих принимают неохотно. Цирк  – их природная экологическая ниша.

Rubina raksta gan par cirka skolu, gan par padomju cirka aizkulisēm. Interesanti, ka viņa vairākas reizes piemin gan Rīgas cirku, gan arī latviešus – viens no tiem ir burvju mākslinieks, no kura vēlāk Anna un viņas vīrs nopērk milzīgu, veclaiku koferi, kurā ievietojas visa viņu iedzīve un tas ceļo līdzi jaunajam akrobātu pārim pa visu Padomju Savienību.

Lielu daļu romāna rakstniece velta senākiem laikiem, stāstot par Annas un viņas vīra, toreizējā klasesbiedra, bērnību Kijevā, kuru viņa apraksta tik ticami un tēlaini, ka es būtu gatava teikt, ka rakstniece pati ir dzimusi kijeviete. (Nē, rakstniece ir dzimusi Taškentā un tai ir veltīts cits viņas romāns – “На солнечной стороне улицы”.) Romānā ir daudz mazu stāstiņu, kuri tomēr nenomāc galveno stāsta līniju – lasītājs uzzina  gan par gaisa akrobātu darba specifiku, gan fagota uzbūvi, kuru spēlē Annas mīļākais, gan par kariljonu spēles mākslu, ar kuru nodarbojas Annas labākā draudzene, nerunājot nemaz par Annas mīļajiem spoguļiem. Annai par spoguļiem visu iemāca viņas mīļais Skolotājs, neatzītais ģēnijs Eliezers, kurš romāna noslēgumā pūlas atbildēt uz Annas jautājumu: kam gan ir vajadzīgas visas manas spējas, ja es īstenībā nespēju neko mainīt, esmu tikai spogulis. Eliezers saka: “Varbūt tu esi Radītāja sveiciens, viņa smaids, sauleszaķītis, kuru viņš palaidis uz zemi – kā bērns spēlējas ar savu kādu nebūt debesu spoguli, pūloties pievērst sev cilvēku uzmanību?

Dinas Rubinas romāni latviski nav tulkoti, un īstenībā, spriežot pēc šī romāna, tulkotājam tas būtu labs pārbaudījums. Te ir tik daudz interesantu vārdu, kuri nāk gan no ivrita, gan ukraiņu valodas, tik daudz sulīgu vārdu savienojumu, kuri rada neatkārtojamus personāžu tēlus, ka tulkot būtu aizraujoši un grūti. Es noteikti Rubinu varētu salīdzināt ar Andželu Kārteri un viņas “Vakariem cirkā” – stāsts ir tikpat neticams un aizraujošs, īsts cirka numurs! Tomēr – lai arī Rubīna par šo romānu ir ieguvusi 2009.gada Ukrainas starptautisko fantastikas balvu “Portāls” – man negribas šo darbu pieskatīt fantastikai. Kādēļ gan starp mums nevarētu dzīvot Volfa Mesinga mazmeita, kura iestudē neticamus cirka numurus ar spoguļiem un traucas pa dzīvi trakā ātrumā, motocikla sedlos, mēģinot aizbēgt pati no sevis?