Lai piedzimtu Grāmata, ir nepieciešama svēta trīsvienība: Dievs Tēvs, Dēls un Svētais Gars. Ēē… nu labi, tas radās tuvojošos Lieldienu iespaidā, bet īstenībā nav tālu no patiesības – lai piedzimtu Grāmata, ir vajadzīgs Rakstnieks, Izdevējs un Lasītājs. Un tādēļ Pasaules grāmatu dienā sirsnīgi apsveicu visus pieminētos!

Jeremiah Stermer. Yellow Roses

Grāmatu dienas ideja ir dzimusi Katalonijā, Spānijā, kur 23.aprīlī, svēta Jura dienā, par katru nopirkto grāmatu pārdevējs dāvināja rozi. Rozes un grāmatas – kas gan var būt jaukāks par šo kombināciju 🙂

Kas gan notiek mūsu pašu grāmatu izdošanas un pārdošanas jomā? Pēc Latvijas Grāmatizdevēju asociācijas informācijas, ir krasi sarucis gan izdoto grāmatu nosaukumu skaits, gan tirāžas. 2008.gadā Latvijā tika izdotas 2855 nosaukumu grāmatas, bet 2010.gadā – 2025 grāmatas. Arī kopējā tirāža kopš 2008.gada ir sarukusi uz pusi. 2008.gadā tā bija 5 235 000 grāmatu, 2010.gadā – 2 639 000 grāmatu. Arno Jundze to savā raksta “Grāmatu svētki – vai dzīres bērēs?” (Neatkarīgā, 2011.gada 3.marts) ir nodēvējis par katastrofālu lejupslīdi. Nē, jauki tie cipari tiešām nav, bet īstenībā man kā lasītājam vulgaris tas daudz neko neizsaka. Man joprojām ir daudz grāmatu (arī latviešu izdevēju izdotās), kuras gaida savu rindu uz lasīšanu. Īstenībā, es pat ceru, ka nedaudz skarbāki apstākļi izdevējiem liks nopietnāk pievērsties tirgus izpētei un meklēt interesantākas grāmatas, cenšoties iegūt lasītāju (un grāmatu pircēju) uzmanību.

Lai nu varbūt paliek kultūras jomas profesionāļu ziņā tas, ka latviešu literatūra ir viena no vissliktāk atbalstītajām kultūras nozarēm – šobrīd viss atbalsts profesionālajai latviešu literatūrai esot koncentrējies Valsts Kultūrkapitāla fonda literatūras nozares projekta konkursos, un tas 2010.gadā bija apmēram 150 000 latu. Arno Jundze saka, ka šādā situācijā ir diezgan bezcerīgi gaidīt lielo latviešu literatūras sprādzienu. Es gribētu atgādināt, ka pagājušā gada lielākie dižpārdokļi ir neprofesionāļu – Lācīša un Ozola – sarakstītie darbi, kur nekāds fonds nav klāt stāvējis. Bet nestrīdos un pieņemu, ka Jundze zina labāk.

Mani vairāk interesē tā Svētā Gara puse jeb Lasītājs, jo rakstnieks un izdevējs var mest savas plintis krūmos, ja viņiem tādu nebūs. Un tā īstenībā ir nopietnāka problēma, nekā pirmā brīdi šķiet. Pārāk bieži es satieku cilvēkus, kuri spurgdami un ar zināmu lepnumu teic: pēdējo grāmatu es izlasīju pirms trim/pieciem/neatceros cik gadiem. Un tajā brīdi mani neizbrīna gadu skaits, bet tas lepnums – mīļais draugs, tu taču lielies ar savu aprobežotību! Tai pašā laikā es zinu daudz cilvēku, kuriem lasīšana joprojām ir dzīves sastāvdaļa un lasīt grāmatu liekas tikpat pašsaprotami kā tīrīt zobus. Esmu satikusi šos burtu apsēstos dažādos sociālos tīklos un ar prieku konstatējusi, ka grāmatveikalu un bibliotēku durvis nebūt nav aizaugušas ar zirnekļu tīkliem. Un es gribētu, lai valstisks atbalsts būtu ne tikai rakstītajiem un izdevējiem, bet arī lasītājiem. Protams, ka pirmkārt jau tas attiecas uz grāmatu cenu politiku – nekādi PVN grāmatām nav vajadzīgi vispār, grāmatu PVN slēpjas to nemateriālajā vērtībā. Otrkārt, es kā lasītājs vēlētos sagaidīt tādu kā Lasīšanas veicināšanas programmu, kuras ietvaros izveidotu Lielo Latvijas grāmatplauktu pēc analoģijas ar www.goodreads.com. Tajā katrs lasītājs var veidot savu grāmatplauktu, komentēt izlasītas grāmatas un dalīties iespaidos ar pārējiem par izlasīto. Kāds uzreiz teiks, ka tas ir pārāk dārgi – atvainojiet, Kultūras ministrijas nauda (un ne jau pāris tūkstoši) pagātnē ir aizgājusi absolūti marasmatiskiem un mirušiem Interneta projektiem. Kāds teiks – kam tas ir vajadzīgs? Es zinu, ka cilvēki lasa un grib dalīties izlasītajā, bet ne jau visi ir tik apsēsti un grib veltīt savu laiku veselam emuāram, kā to izdomāju darīt es, pievienojoties tiem nedaudzajiem, kas blogo par grāmatām latviski. Bet uzrakstīt vienu rindkopu par grāmatu un piešķirt tai pienākošās zvaigznītes, gribētu daudzi. Tāds projekts, starp citu, varētu pastāvēt ar Nacionālās bibliotēkas atbalstu, jo tā jebkurā gadījumā saņem obligāto eksemplāru un jebkurā gadījumā to kataloģizē. Tādā veidā latviešu lasītājs ne tikai gūtu iespēju aktivizēt savu lasītāja dzīvi, bet arī iegūtu vienkopus informāciju par jauniznākušām grāmatām. Pašlaik tas ir atkarīgs tikai no izdevēja reklāmas kampaņas apjomiem, un dažu labu interesantu izdevumu es ieraugu tikai pēc gadiem pilnīgi netīšam.

Man likās smieklīgs Noras Ikstenas stāstītais (Diena, 2011.gada 9.aprīlis) par sarunu ar Ivaru Godmani, kurš Gēteborgas grāmatu gadatirgū brīnījās par cilvēku simtiem, kas sēdēja un klausījās grāmatu lasījumos. “Viņš bija izbrīnīts, kad teicu, ka Latvijas bibliotēkās arī cilvēki kuplā skaitā piedalās rakstnieku lasījumos. “Bet jūs jau vienalga beigās runājat par politiku?” viņš bija skeptisks. Es saku – nē, mēs runājam par literatūru.” Jā, man arī gribētos sarunu par literatūru. Lai arī nelasītāji kļūtu ziņkārīgi un atvērtu grāmatu un iekļūtu citā, grāmatu radītā realitātē.

Vēlreiz visus sveicu svētkos! Dāviniet šodien sev grāmatas un rozes! Lai izdodas!