Heinrihs Bells. Ar klauna acīm / no vācu val. tulk. Helma Lapiņa. – Rīga: Zvaigzne, 2007. (Heinrich Bőll. Ansichten eines clowns (1963))

Heinrihs Bells mani nedaudz baidīja, jo, ziniet, tas vācu smagnējums un lielās gudrās domas var nomākt. Arī grāmatas pārizdošana sērijā “Zelta klasika” īstenībā var pabaidīt, jo tam ir tāds obligātuma zīmogs, kas vēl no skolas gadiem izsauc zināmu pretestību. (Vai kādam tiešām patīk šīs sērijas sūdu krāsas vāciņi? Mēs laikam izbaudām mākslinieka zemapziņas rotaļas: ja sapņos redz mēslus, tad gaidāma nauda, nauda → zelts.) Nē, grāmata lasījās raiti, un tai piemīt īpatnējs, skumji skarbs, ironisks humors. Savā ziņā ļoti klaunisks – smiekli caur asarām.

Grāmatai ar cirku ir diezgan attāls sakars, ja nu vienīgi neatgriežas pie tēzes, ka visa dzīve ir viens liels cirks. Galvenais varonis, kurš mums stāsta savu dzīvi, ir komiķis, kurš uzstājas dažādos sarīkojumos; pats viņš sevi uzskata par klaunu. Hanss Šnīrs ir bagātas ģimenes atvase, nācis no “tiem brūnogļu Šnīriem“, bet kļuvis par ģimenes melno avi, jo izvēlējies dīvainu nodarbošanos un visādi citādi nekādi negrib būt normāls cilvēks. Es kādu brīdi nevarēju uzķert grāmatas galveno noti (jo varonim ir daudz problēmu, un viņš visu pārvērš par joku), bet nolēmu, ka citāts “Arī bērnam nav atpūtas brīžu, kamēr tas ir bērns; atpūtas brīži sākas tikai tad, kad cilvēks ir akceptējis “kārtības principus” varētu būt gana daiļrunīgs. Lūk, šie 20.gs. 50-to gadu Rietumvācijas “kārtības principi” ir Hansam iesprūduši kaklā kā kauls, un viņš nespēj tos sagremot. Romāna fons ir pretrunīgā pēckara Rietumvācija, kura intensīvi risina nožēlas un samierināšanās tēmu; spilgti izteikts ir katoļu un protestantu konflikts, pie kam sabiedrības morāli nosaka katoļi. No Hansa ir aizgājusi viņa mīļotā Marija, viņš ir radošā krīzē, ar vienu marku kabatā un sēž savā Bonnas dzīvoklī un risina sarunas pats ar sevi, vienlaikus cenšoties izdomāt, no kā aizņemties naudu.

Īstenībā varonis manī izsauca pretrunīgās izjūtas, jo viņš nepieņem ne savas bagātās ģimenes, ne viņaprāt liekulīgās vācu sabiedrības uzskatus, bet tai pašā laikā uzskata, ka tie viņam ir parādā. Varbūt te būtu vietā paša Bella teiktais: “Tad es nodibinātu kādu biedrību, kas rūpētos par bagātu cilvēku bērniem. Visi tie muļķi rīkojās gluži asociāli, attiecinādami šo jēdzienu vienmēr tikai uz nabadzīgajiem.” Vispār gudri vārdi, pietiek paskatīties uz mūsu pašu bagātnieku atvasēm. Bet Bella varonim nav bijusi laimīga bērnība, pat ne naudiskā izteiksmē. Viņa vecāki ir skopi: “Ikvienam, kas deklarē, ka cigaretes, silta vanna, puķes un šņabis ir dzīvei nepieciešami atribūti, ir droša cerība iekļūt mūsu ģimenes hronikā kā “ārprātīgam izšķērdētājam“”; pat tik skopi, ka bērnu lielākais gardums ir kartupelis. Izskatās gan, ka Hansa ģimenē ir arī garīgais izsalkums – vecāku mīlestība ir ordnunga ietvaros. Hanss nekādi nevar piedot vecākiem, ka viņi ļāva vecākajai māsai, sešpadsmitgadīgajai Henrietei pieteikties par izpalīdzi zenītartilērijā un viņa “krita pie Leverkuzenas” “par svēto vācu zemi“. Māte piedalās visādās biedrības, tēvs nodarbojas ar naudu un savu mīļāko, brālis konvertējas par katoli un nolemj kļūt par priesteri (arī sava veida protests pret ģimeni). Hansam riebjas viņa ģimene, viņš iemīl Mariju un turpmākos piecus gadus braukā ar viņu kopā pa Vāciju, uzstājoties dažādās pilsētās. Kāpēc Marija viņu pamet un aiziet pie viena no Hansa tik nicinātajiem katoļiem? Tas ir jautājums, uz kuru Hanss pūlas atbildēt. Viņš nevar vienlaikus būt godprātīgs pilsonis, ģimenes tēvs un arī komiķis, satīriķis, sabiedrības kariķētājs. Bet – “Mākslinieks ir tāds pats kā sieviete, kas nevar nemīlēt un tāpēc iekrīt kura katra ceļā pagadījušās vīriešu dzimtes ēzeļa [šeit – menedžera] izliktajās lamatās.”

Neesmu pārliecināta, ka es grāmatā uztvēru visas nianses, jo ir pagrūti iejusties tā laika Vācijas situācija, īpaši reliģijas problemātikā. Tomēr tā neapšaubāmi ir laba grāmata – par cilvēku, kurš šaubās un meklē. Man ir tāda sajūta, ka grāmatas beigās romāna varonis izdara pareizo izvēli – paņem ģitāru un aiziet nosēsties uz stacijas kāpnēm, noliekot sev priekšā cepuri. Viņš ir viens un meklē savu ceļu, atstājot pagātnē radus un pseidodraugus.

Kāpēc lasīt grāmatu:

1) Bells ir Nobela prēmijas laureāts, bija vērts viņu iepazīt;

2) Vīrietis stāsta par vīrieša pārdzīvojumiem pirmajā personā – palika iespaids, ka nedaudz ieskatos šī noslēpumainā dzimuma dvēselē;

3) Bija zobgalīgi. “Viesnīcās parasti apietas labi tikai ar miljonāru vai karaļu bērniem. Tiem, kas nav ne karaļu, nedz miljonāru bērni, īpaši zēniem, allaž uzbrēc: “Tu neesi šeit savās mājās!” Tā ir trīskārša pedagoģiska aplamība, jo pieļauj jau iepriekš, ka mājās ikviens var uzvesties kā cūka, ka labi var justies tikai tad, ja uzvedas kā cūka, un ka bērni nekādā ziņā nedrīkst justies labi.”