Sāra Grūena. Ūdens ziloņiem: romāns / no angļu val. tulk. Silvija Brice. – Rīga: Zvaigzne, 2011. (Sara Gruen. Water for Elephants, 2007).

2007.gadā angliski izdotais Sāras Gruenas romāns jau labu laiku ir lasītāju iecienīts. Šobrīd, nākot klajā grāmatas ekranizācijai, tā piedzīvo jaunu popularitātes vilni, kam ir veiksmīgi pieskaņojies arī latviešu izdevējs.

ASV, 1931.gads. Lielais depresijas laiks – milzīgs bezdarbs, nabadzība, alkohola aizliegums. Jaunais poļu izcelsmes amerikānis Jakobs Jankovskis savā dzīvē piedzīvo lielu satricinājumu, un  tā mainās par 180 grādiem –  viņš sāk strādāt ceļojošā cirkā. Tā laika cirks – izklausās labāk nekā ir patiesībā, jo apstākļi ir smagi un algu ne vienmēr maksā, katrs cīnās par savu izdzīvošanu. Bez tam Jakobs jau no pirmā brīža iekuļas mīlas trijstūrī, kas viņa dzīvi padara tikai grūtāku.

Iespējams, ka, lasot ļoti daudz jūsmīgu atsauču, es biju sacerējusies un gaidīju kaut ko vairāk. Jo romāns ir labs, raitā valodā uzrakstīts, to var izlasīt, ja ne vienā, tad divos piegājienos; romānā ir interesanti raksturi un saistoša sižeta līnija. Tai pašā laikā tas nav “sensacionāls” vai “neatkārtojams”. Gribētos atrast pareizo līdzsvaru, kā raksturot romānu. Autore ir veikusi gana lielu pētniecības darbu par ASV cirka vēsturi, romānā  ilustrācijas ir 30-to gadu oriģinālās melnbaltās fotogrāfijas. Šī daļa man patika visvairāk – iepazīt cirka dzīves aizkulises, kā tad īstenībā notika tā pārvietošanās garā vilciena sastāvā cauri visai valstij, kādi bija dzīves apstākļi māksliniekiem un strādniekiem, viņu savstarpējās attiecības utt. Romāna romantiskā puse bija diezgan prognozējama – ļaundaris vīrs, cietēja sieva un jaunais glābējs, nu un atrisinājums ir skaidrs jau diezgan ātri. Bet notikumi ir izklaidējoši, daudzi no tiem ir patiesi, autores atrasti cirka atmiņās:

Lusindas nāve ir iecirtusi pamatīgu robu mūsu ērmu rindās. Un šis robs ir jāaizpilda: katram lielam cirkam ir sava resnā dāma, tāpēc tādu vajag arī mums.

Onkulis Als un Augusts pēta Billboard sludinājumus, katrā pieturvietā zvanās pa telefonu un sūta telegrammas, pūlēdamies nolīgt kādu jaunu, taču visas pazīstamās resnās dāmas ir vai nu apmierinātas ar savu darbavietu, vai arī izjūt aizdomas pret Onkuļa Ala reputāciju. Pēc divām nedēļām un desmit pārbraucieniem Onkulis Als ir tik izmisis, ka uzrunā kādu raženu kundzi no publikas. Diemžēl izrādās, ka tā ir policijas priekšnieka kundze, un Onkulis Als dabū nevis resnu dāmu, bet gan zilu aci un pavēli nekavējoties atstāt pilsētu.

Grāmatā ir divi paralēli vēstījumi – vienu Jakobs stāsta no jaunības pozīcijām, otru kā deviņdesmitgadnieks. Nezinu, vai man tas otrais gāja pie sirds, jo neko citu kā dziļu nožēlu par ASV sabiedrību tas man neizraisīja – cilvēkam ir pieci bērni un n-tie pēcnācēji, un viņš ir spiests dzīvot aprūpes namā. Radi ierodas rindas kārtībā pie viņa reizi nedēļā (ja tikai pašiem nesajūk). Tas, kā autore apraksta vecumu, man atgādināja Franzena „Korekcijas”, kurā arī tēva slimība tiek aprakstīta neglaimojoši un izmisīgi. Palabojiet mani, ja es kļūdos, bet, manuprāt, Eiropas literatūrā nav tādas netīksmes pret vecumu un slimībām, attieksme ir iecietīgāka un cienīgāka. Šīs sadaļas dēļ es būtu uzmanīga, grāmatu iesakot vecākiem cilvēkiem; viņi šo tēmu dažreiz uztver diezgan sāpīgi.

Kāpēc lasīt grāmatu:

1) Labs vasaras izklaides romāns – raiti lasās, nav dziļu pārdomu;

2) interesantas cirka dzīves ainiņas, man visvairāk patika par dzīvnieciņiem;

3) iedomājos, ka tas varētu būt labs romāns kādam, kurš grib sākt lasīt grāmatas – izklaidējošs, bet ne muļķīgs.

Gaidīšu grāmatas ekranizāciju, cerot, ka filma varētu būt pat labāka, jo  cirks ir tik vizuāli krāšņs priekšnesums, ka to “labāk vienreiz redzēt, nekā simtreiz dzirdēt”.