Sākumlapa

Oskars Vailds “Doriana Greja ģīmetne” (1976)

1 komentārs

Oskars Vailds. Doriana Greja ģīmetne: romāns / no angļu val. tulk. Jānis   Ezeriņš. – Rīga: Liesma, 1976. (Oscar Wilde. The Picture of Dorian Gray (1890))

Jean-Hippolyte Flandrin. Jeune Homme… (1836)

Atceros, ka šī grāmata mājās ir bijusi vienmēr, tomēr, lai arī zinu tās sižetu, neatceros, ka būtu to lasījusi. Vai nu tas ir noticis pusaudžu gados, kad lasīju visu pēc kārtas mežonīgā tempā, vai arī vienmēr ir bijis kaut kas svarīgāks. Katrā ziņā, es nopriecājos, kad ieraudzīju to pie visu laiku labākajām gotiskajām grāmatām, kas man deva jauku iemeslu tai beidzot pieķerties.

Ko gan var pateikt par grāmatu, kurai katrā lappusē ir pa citātam? Pie kam, ne jau nonivelētas patiesības, bet tādi, ko vērts iegravēt un pielikt pie sienas. Taisni vai uzprasās doma, ka kaut ko tādu var dāvināt absolventam izlaidumā. Tomēr – vai iespējams agrā jaunībā izprast tādu grāmatu? Doriana Greja traģēdiju labāk sapratīs tie, kam uz galvas ir jau vismaz pāris sirmu matu, bet galvā šad tad iezogas doma, ka laiks rit šausmīgi ātri. Galu galā arī Dorians Grejs – jaunais un bagātais skaistulis  – savas jaunības un pievilcības vērtību saprot tikai pēc lorda Henrija viedajiem vārdiem:

Kad aizies jaunība un tai līdzi skaistums, tad piepeši jūs atklāsiet, ka nav vairs uzvaru. Un, ja arī būs,  jūs apmierināsieties ar pašām niecīgākajām, bet pagātnes atmiņās iegulsies vairāk rūgtuma, nekā jūsu zaudējumi būs bijuši vērts. Ik mirklis jūs tuvina kaut kam briesmīgam. Laiks apskauž jūs, tas pieteic karu jūsu lilijām un rozēm. Jūsu vaigi iekritīs, jūsu acis izdzisīs… Jūs gaida nežēlīgas ciešanas. Izmantojiet jaunību, kamēr tā dota!

Katram cilvēkam ir kāda vājība, un lords Henrijs savā daiļrunībā trāpa Doriana godkārē un narcisismā, kurš, būdams jūsmīgs skaistuma pielūdzējs, smagi pārdzīvo savu novecošanu. Un, veroties savā svaigi uzgleznotajā portretā, saka liktenīgos vārdus: “Kaut es paliktu mūžam jauns, bet ģīmetne novecotu! Par to, ak, par to es atdotu visu! Jā! Nav nekā šinī pasaulē, ko es nespētu dot! Savu dvēseli es atdotu par to!” Ne velti saka: kad Dievs grib mūs sodīt, viņš ļauj piepildīties visām mūsu vēlmēm. Dorians iegūst mūžīgo jaunību, bet portrets kļūst par viņa dvēseles spoguli. Oskaram Vaildam esot ārkārtīgi paticis 1886.gadā izdotais Stīvensona “Dīvainais gadījums ar Dr. Džekilu un misteru Haidu”, kurš noteikti viņu ir iedvesmojis. Ja Džekils izvelk sava ļaunuma kvintesenci un rada savu ļauno dvīni Haidu, tad Dorianam tiek radīta iespēja iemiesot savu dvēseli gleznā, kura cieš un noveco viņa vietā. Sākotnēji Dorianu tas iepriecina un viņam liekas, ka “Novērot ģīmetni – tas taču būs gluži patīkami. Radīsies iespēja lasīt pašam savas visslēptākās tieksmes un nodomus.” Bet jau pirmās netīkamās izmaiņas viņam liek noslēpt gleznu prom no visu acīm. Un turpināt baudīt dzīvi izsmalcinātā cinismā saskaņā ar lorda Henrija labākajiem novēlējumiem nākamos divdesmit gadus… ārēji paliekot jaunam un nevainīgam zēnam. Lai gan nosodīt Dorianu nesteigšos – kurš gan jaunībā atteiktos “darīt visu, ja par to nekas nebūs”?

Kā jau minēju, grāmata ir pilna ar Vailda kunga labākajiem aforismiem. Par savējo un šī brīža aktuālāko izvēlējos: “Apzīmēt nozīmē – ierobežot.” Man tas diezgan negaidīti lika padomāt par to, ka brīžiem diezgan slimīgi esmu baidījusies no sevis ielikšanas noteiktos rāmjos, un tādēļ vilcinājusies izdarīt dažas nopietnas izvēles.

Kāpēc lasīt grāmatu:

1) Oskars Vailds ir tā vērts, lai izlasītu visu, ko viņš ir rakstījis;

2) “Vecuma traģēdija nav tā, ka kļūsti vecāks, bet gan nespēja zaudēt jaunību.

3) apbrīnojami laikmetīgs romāns – cik daudziem no mūslaiku varenajiem ir bēniņos paslēpts portrets?

.

Noskatījos pēdējo ekranizāciju Dorian Gray (2009) un izjutu tikai vilšanos. Filmā akcenti ir pilnīgi citi, līdz ar to arī mainās pats vēstījums. Ben Barnes Doriana lomā man ne visai patika – nav viņam tā netveramā starojuma, ko gribētos saglabāt mūžībai. Skatījos tikai dēļ Kolina Fērta, kura lorda Henrija loma gan bija tik sagrozīta, ka nekas atmiņā paliekošs tas nav. Žēl, no viņa būtu sanācis jauks slīpēts nelietis. Ja spējat savi atturēt, neskatieties, nav vērts.

Maija seriāls: “Bleak House” (2005)

Komentēt

19.gadsimta Anglija mani ir ievilinājusi uz ilgāku laiku – bet man te patīk: daudz krāsainu stāstu slēpjas aiz viktoriāņu noslēgtajiem stāviem. Šai zemē visiem tiek dota kāda cerība – tas nekas, ja esi nezināmu vecāku bārenis, var izrādīties, ka tavs tēvs ir lords; tas nekas, ja tituls ir, bet naudas lādē peles danco, vienmēr taču var nomirt kāda bagāta tantīte; varbūt esi neglīts un nabags? – tas nekas, cēla dvēsele un laba sirds tev atnesīs īstu (un naudīgu) mīlestību.  Iespēja tam visam īstenoties strauji paaugstinās, ja gadījumā esi kāds Čārlza Dikensa romāna varonis – šeit visi cieš un pārdzīvo dažādas likteņa peripētijas, bet beigās vienmēr tiek atalgoti pēc nopelniem.

Varbūt angļiem var pārmest daudz ko, bet ne nolaidību pret savas klasikas ekranizāciju. BBC veidotās filmas un seriāli spēj gan godprātīgi izturēties pret daiļdarbu, gan pielāgot to ekrāna prasībām, gan apvienot vienā veselumā brīnišķīgus aktierdarbus. Dikensa romāns “Saltais nams”(1853) BBC versijā ir izpelnījies veselas trīs ekranizācijas: 1959., 1985. un 2005.gadā, tā sacīt, katrai paaudzei pa versijai – reizi 25 gados. (Nav tik traki, “Džeinu Eiru” ekranizē reizi piecgadē.) 2005.gada versija ir 15 pusstundu ilgas sērijas; varbūt varētu likties, ka lielais romāns pārvērsts ziepju operā, tomēr tas atbilst tā pirmajai iespiešanas versijai – tas tika publicēts divdesmit daļās no 1852.gada marta līdz 1853.gada septembrim, katru laidienu nobeidzot ar aizraujošu sižeta pavērsienu.

Dikensa romāns “Saltais nams” tiek uzskatīts par vienu no viņa labākajiem. Protams, ka tajā ir viss mums nepieciešamais: a) vientuļa bārene, kura nezina savus vecākus, bet viņai uzrodas laipns aizbildnis; b) salta lēdija ar noslēpumu un ļaunu advokātu-šantāžistu; c) pazudis testaments, kurš ir radījis gadu desmitiem ilgu, bezcerīgu tiesas prāvu; d) pāris ļautiņi, kuri skaisti mirst, izdvešot pēdējos liktenīgos vārdus; e) smaržīgu vēstuļu čupiņa, pārsieta ar sārtu lentīti. Vēl varam piesviest labdarības dāsno gaismu, liktenīgus pārpratumus un laimīgas atkalsatikšanās, kā arī mūžīgas mīlestības zvērestus. Vai pilnai laimei vajag vēl kaut ko? Īstenībā vajag  – bez labas grāmatas adaptācijas vajag arī labus aktierus. Šī seriāla zvaigzne ir Džiliana Andersone – nemirstīgo X-failu neizteiksmīgā FBI aģente, kura ir pārvērtusies skaistajā, skumjajā lēdijā Dedlokā. Viņas tēls seriālam piešķir to īpašo, krēslaino noskaņu. Patiesībā visi aktieri ir ļoti labi, ir tāda sajūta, ka viņi no visas sirds izbauda savus varoņus un atdevīgi iemiesojas piedāvātajos tēlos. Dikensam visās grāmatās ir varoņi – dīvainīši, te tad nu laimīgais britu aktieris var izvērsties savā meistarībā pilnā apjomā.

Nekādu atklātu seksa ainu, nekādas vardarbības un rupjību – nekas no tā visa, kas tagad tiek lietots, lai noturētu skatītāju uzmanību – bet intriga un spriedze tiek saglabāta astoņu stundu garumā.

Сара Уотерс “Нить, сотканная из тьмы” (2009)

6 komentāri

Сара Уотерс. Нить, сотканная из тьмы / пер. с английского A.Cафроновa. – Mосква: Эксмо, 2009. (Sarah Waters. Affinity (1999))

Dīvaini, ka grāmata kādreiz plauktā pavada diezgan ilgu laiku, lai pēc tam varētu teikt: kur es biju agrāk? Pētot gotisko grāmatu listes, ieraudzīju dažas Votersas grāmatas, viena no tām – Affinity. Prātoju, ka no Votersas man patika abas viņas latviski tulkotās grāmatas – gan “Noglāstīt samtu” (Zvaigzne, 2005), gan “Zagle” (Kontinents, 2004). Pēc nelielas draudzības ar smadzenēm atcerējos, ka manā plauktā jau kādu laiku ir Votersas grāmata “Нить, сотканная из тьмы“, un izrādījās, ka tā ir tā pati pieminētā Affinity. Nu diezgan dīvaini tas nosaukums pārtulkots, bet ir redzēti arī traģiskāki. Briesmīgāks ir sauklis uz vāka “Cтильно, cексуально, сверхъестественно” un bilde uz tā – ja es nezinātu, kas ir Votersa, dzīvē tādu grāmatu nepirktu.

Protams, ka tā nav gotika standarta izpratnē, bet sava šausmība grāmatā ir pilnīgi noteikti. Trīsdesmitgadīgā Margarēta ir bagātas angļu aristokrātu ģimenes vecākā, neprecētā meita, kura reiz bija sava tēva mīlule un viņam palīdzēja zinātnieka darbā. Bet nu jau divus gadus pēc tēva nāves un nelaimīgas mīlestības viņa pūlas atgūties pēc neizdevušās pašnāvības mēģinājuma. Māte viņu vakaros dzirda ar hlora hidrātu (populāru tā laika sedatīvu), savukārt viņa pati nolemj kļūt par Lady Visitor Londonas Millbankas cietumā. Ļoti interesants cietums Londonas kreisajā krastā, atvērts 1816. un nojaukts 1890.gadā – no augšas izskatījies kā sešlapu margrietiņa. Romāna bija rakstīts, ka Temzas krasti šai celtnei bija pilnīgi nepiemēroti, un tā grīļojusies un drupusi. Apraksti par Margarētas pieredzēto cietumā, protams, ir gana šausminoši, kas gan var būt priecīgs 19.gs. 70-to gadu Anglijas cietumā. Ieslodzītās sadala pa līmeņiem, augstākam ir nedaudz vairāk privilēģiju. Savstarpēji runāties nedrīkst, kamerās tikai minimums aprīkojuma, pusvilnas kleitu maina reizi mēnesī, apakšveļu un zeķes – reizi divās nedēļās. Mazgāties var ne biežāk kā divreiz mēnesī. Apmeklējumi – četras reizes gadā pa 15 minūtēm. Pārtika nabadzīga. Nonākot cietumā, apgriež matus, bizes piedāvā paglabāt līdz ārā iešanai (šinjonam). Par trakošanu un nepakļaušanos – tumšais karceris līdz trim dienām. Nepatīkami tas viss, tāda izmisuma un bezcerības aina.

Bet es kaut kā aizrāvos par to cietumu – tas jau tikai fons. Jo romāna īstā tēma ir spiritisms, ar kuru tolaik masveidā aizrāvās angliski runājošās zemes.  Sāra Votersa esot rakstījusi kādu akadēmisku pētījumu par šo tēmu, kas viņai likusies gana interesanta, lai iepītu romānā. Otra romāna galvenā varone ir Selīna – vienkāršu ļaužu meitene, t.s. mediums, kura atrodas cietumā uz četriem gadiem par krāpšanos. Margarētai viņa iepatīkas un viņa sāk nākt regulāri ciemos, līdz saprot, ka ir iemīlējusies un gatava darīt visu Selīnas labā.Tikai viņas varēšana ir ierobežota – lai arī viņa ir gana bagāta lēdija, tēvs par viņu ir parūpējies, tomēr savu naudu viņa var iegūt tikai ar brāļa, sava aizbildņa parakstītu čeku. Tai laikā nauda pieder vīriešiem, tā lūk.

Romāns sākas tā palēnām – Margarēta iet uz cietumu, cīnās ar apnicīgo mājas dzīvi, valdonīgo māti, pūlas būt normāla citu acīs. Paralēli norisinās otrs stāsts – par savu divus gadus veco pagātni mums stāsta Selīna, kā tad viņai iet tai spiritisma pasaulē un kādi notikumu viņu ir noveduši cietumā. Romāna uzbūve ir tāda, ka beigās hronoloģiski satiekas Selīnas stāsta beigas ar Margarētas stāsta sākumu. Un daudz kas top skaidrs. Jo sākumā viennozīmīgais stāsts diezgan ātri liek saprast, ka kaut kas tomēr nav kārtībā, kāds šeit melo un spēlē dubultu spēli.

Jāatzīst, ka šī ir tā grāmata, kādu es gribēju satikt – nedaudz baismīga, intriģējoša, ar pieaugošu kāpinājumu un negaidītu atrisinājumu. Tāds mistērijas un detektīva apvienojums.

Kāpēc lasīt grāmatu:

1) Viktorijas laikmeta ainiņas – Dikensa cienīgs aristokrātu un padibeņu pretstats;

2) tie spiritisti gan bija interesanti ļautiņi, ej nu tu saproti, cik tur daudz patiesības un cik teātra. Katrā ziņā, kur aitas, tur cirpēji;

3) Margarētas iekšējā pasaulē (lai arī viņa attēlota kā īsta gotiskā varone ar bālēšanām, ģībšanām un drebuļiem) aizkustina un liek sirsnīgi sekot līdzi viņas gaitām. Līdzjūtīgā dvēsele, kas sapinas savos pārdzīvojumos.

Nobeigumā gribēju nedaudz pievērsties sērijai, kurā grāmata izdota – “Mona Lisa”. Ļoti dīvains krievu izdevniecības veidojums. 2010.gada septembrī tajā bija izdotas 87 grāmatas, tagad jau droši vien vairāk. Autori – pārsvarā sievietes, kas laikam ir arī noteicis grāmatu vāku dizainu – sentimentālā romāna klišeja. Es, lasot Votersu, dabūju vairākas reizes taisnoties, ka tā nav nekāda lubene 🙂 . Es saprotu, ka Kalogridisa un Mērija Stjuarte tamlīdzīgus vākus piecietīs, bet Votersai un Harisai tie atpazīstamības dēļ nekaitēs, bet nu kāpēc Levina “Stepfordas sievas”  vai Kārteres “Vakari cirkā” ir tā jāaplaimo, nav skaidrs.  Sentimentālo romānu cienītājas būs tikai vīlušās. Katrā ziņā, ja lasa tulkoto literatūru krieviski, šai sērijai ir vērts pievērst uzmanību, neskatoties uz kaislīgo jaunavu bildēm.


Knuts Skujenieks “ne es vairs lāgā redzu ne es vairs lāgā dzirdu…”

Komentēt

Maurice Tabard. Untitled

ne es vairs lāgā redzu ne es vairs lāgā dzirdu

ne es vairs varu zvaigznes no debess tālēm plūkt

bet vēl joprojām tevi caur gadu gadiem tirdu

bet vēl joprojām nāku es vilināt un lūgt

.

tev dvēseli un krūti ar pirkstu galiem skaru

ar drēbēm nokrīt  skarbums kas krājies nepatiess

tev

. . .tikai vienai tev es sevi atdot varu

un tikai tevī vienā es varu patverties

.

bet tas ir tikai mirklis kur atelst atskaidroties

iz mūža izglāstītais ko es vēl varu spēt

un atkal pleciem līkstot no dienas dienā doties

un atkal tevi piesaukt un atkal pazaudēt

***

no dzejoļu krājuma “Mūsu dzīve nokalpota” (2007)


Šodien Spīķeru koncertzālē balvu par mūža ieguldījumu Latvijas rakstniecībā saņēma Knuts Skujenieks. Par pārējiem Latvijas literatūras gada balvas 2010 ieguvējiem šeit.

Vladimirs Nabokovs: par labiem lasītājiem un labiem rakstniekiem

Komentēt

Vladimirs Nabokovs (1899-1977)(Keystone/Getty Images)

Kad mēs pirmoreiz lasām grāmatu, darbietilpīgais skatiena pārvietošanas process no kreisās uz labo, rindu pa rindai, lappusi pa lappusei, tas smagais fiziskais darbs, ko mēs veicam, pats grāmatas apjēgšanas process laikā un telpā traucē tās estētiskajai uztverei. Kad mēs skatāmies uz gleznu, mums nevajag pārvietot skatienu īpašā veidā pat tad, ja tajā arī ir dziļums un attīstība. Laiks vispār nespēlē lomu pirmreizējā saskarsmē ar glezniecību. Savukārt grāmatas iepazīšanai nākas tērēt laiku. Mums nav fiziskā orgāna (tāda, kas būtu kā acis glezniecības gadījumā), kas varētu uz reizi aptvert veselumu, bet pēc tam pievērsties detaļām. Lasot grāmatu otro, trešo, ceturto reizi, mēs kaut kādā ziņā varam tai pievērsties līdzīgi kā gleznai. Tomēr nejauksim acis, šo briesmīgo evolūcijas augli, ar saprātu, vēl briesmīgāku tās sasniegumu. Ikviena grāmata – vai tā būtu daiļliteratūra vai zinātnisks darbs (robeža to starpā nav tik strikta, kā pieņemts domāt) – ir vērsta pirmām kārtām uz prātu. Prāts, smadzenes, mugurkaula nemierīgā augstiene – lūk, vienīgais instruments, ar kuru vajag ķerties pie grāmatas. Ja tā, mums jātiek skaidrībā, kā strādā prāts, kad drūmais lasītājs satiekas ar grāmatas saulaino starojumu. Vispirms izkliedējas drūmais noskaņojums un tad, drosmes pārpilns, lasītājs ļaujas spēles garam. Nereti nākas sevi piespiest, lai ķertos pie grāmatas, īpaši, ja to ieteikuši cilvēki, kuru gaume pēc jaunā lasītāja slēptās pārliecības ir garlaicīga un vecmodīga; ja tomēr šāda piepūle tiek veikta, tā tiks pilnā mērā atalgota. Ja jau mākslinieks grāmatu ir radījis ar iztēles palīdzību, tad arī tās lasītājam ir jāliek lietā savējā – tā būs gan pareizi, gan godīgi.

Fragments no Vladimira Nabokova esejas “Par labiem lasītājiem un labiem rakstniekiem” (no grāmatas “Лекции по зарубежной литературе”)

Pilns teksts krieviski šeit

Robert Louis Stevenson “The Strange Case of Dr Jekyll and Mr Hyde” (1886)

1 komentārs

Kā tas ir iespējams, ka šis dīvainais un pamācošais stāsts nav tulkots latviešu valodā? Varbūt es nemāku meklēt, iebakstiet man, lūdzu, ar pirkstu! 1886.gadā R. L. Stīvensona sarakstītais stāsts “Dīvainais gadījums ar Dr. Džekilu un misteru Haidu” jau sen ir kļuvis par pasaules klasiku, un grāmatā “The 101 Most Influential People Who Never Lived”  tēli ir nokļuvuši godpilnā 10. vietā.

Stāsts ir tik ļoti pazīstams, ka īstenībā nav vērts slēpt sižetu: reiz dzīvoja Henrijs Džekils, visādi godājams angļu ārsts, kuram tomēr dzīvē bija slepeni grēciņi. Neba nu tie grēciņi un slepenās izklaides bija kādi supernetikli, bet nu nekādi nebija savienojami ar Džekila uzskatiem par goprātīgu pilsoni. Viņš grēkoja, bet slepus un sirdsapziņas mokās. Tad viņam atausa ģeniāla ideja – radīt savu ļauno dvīni, nekrietno Edvardu Haidu, kurā sakopot visas sliktās lietas. Parasti raksta, ka Stīvensons ir sašķēlis vienu cilvēku un radījis labo un ļauno, bet tā tas īsti nav – Džekils ir pretrunu mocīts un tāds arī paliek, bet, pārvēršoties par slikto Haidu, pilnībā zaudē morāles principus un dara to, ko instinkti kāro. Manuprāt, sižets ir pirmšķirīgs. No vienas puses, tas ir novatorisks, jo Freids ar savu zemapziņu un psihiatrija ar diagnozi “sašķeltā personība” vēl nepastāv; no otras puses – Stīvensons seko romantiskā laikmeta dopelgangera jeb dubultnieka tradīcijai. Dubultnieks iemieso visas tās nešķīstības, kuras priekšzīmīgais ķermeņa saimnieks ir izstūmis no savas apziņas.

Stīvensona paša dzīve savā ziņā ir kalpojusi par iedvesmu šādam stāstam. Viņš ir vienīgais, slimīgais bērns pārtikušā dievbijīgu prezbiterāņu ģimenē, un, protams, ka dzīvē pienāk brīdis, kad puritāniskā viktoriāņu sabiedrība un vecāku vēlēšanās, lai viņš studē inženierzinātnes un iet tēva pēdās, beidzas ar konfliktu. Stīvensons ir sacerējis stāstiņus vēl pirms iemācījies rakstīt, tādēļ nekāda bāku celtniecība (ģimenes bizness) viņu neinteresē. Bet vispār jau katra cilvēka dzīvē ir pietiekami daudz tādu brīžu, kad gribas pārkāpt pāri morāles ietvaram un iesist tuviniekam, izlamāt priekšnieku, uzspļaut kādam rupeklim un vispār teikt to, ko domā, nedomājot par sekām. Labi, ja ir tāds ļaunais dvīnis, uz kura pleciem novelt visu atbildību…

Šādu grāmatu es labprāt redzētu vidusskolas obligātās literatūras sarakstā. Jo, pirmkārt, tā ir gana plāna un intriģējoša, lai to izlasītu mūsdienu pusaudzis; otrkārt – tajā ir daudz interesantu domu, ko apspriest. Piemēram, labā un ļaunā līdzsvars katrā cilvēkā. Kāpēc mēs esam tik duāli? Vai mūsu tumšā puse nes mums tikai slikto? Mana domā ir tāda, ka nē – pretrunu cīņā rodas jauna kvalitāte. Tomēr grāmatā ļaunais Haids ņem pārsvaru pār cilvēcisko Džekilu, kas pēdējā izraisa milzu bailes. Cik lielā mērā ir cilvēka spēkos savaldīt savu ļauno dvīni, ja viņš tam laiku pa laikam ļauj pilnu vaļu? Stīvensons parāda, ka tas ir ceļš nekurienē, un Džekila nespēja pavērst visu par nebijušu, rada lasītājā pamatotu nemieru. Haids savā negantībā piedzīvo afekta stāvokli un nogalina cilvēku, bet reālajā dzīve ikviens var piedzīvot līdzīgu iekšējo konfliktu, kad sastopas ar pretrunām starp sev izvirzītām prasībām un iespēju šīs prasības izpildīt. Vai ir iespējams attaisnot tādu noziegumu un līdzīgi Džekilam pieņemt lēmumu vainu izpirkt ar godīgu nākotni?

Kāpēc lasīt grāmatu:

1) tas vienkārši ir viens no “must read” gabaliem; nožēloju, ka neizlasīju agrāk;

2) prasmīgi kāpinātā spriedze (suspens) un groteskie tēli izveido pārliecinošu psiholoģisko trilleri;

3) ‘Man is not truly one, but truly two.’ (Stevenson). Es piekrītu, jo kaut kur dziļi manī arī dzīvo Haidas kundzīte 🙂

***
Pameklēju Džekila&Haida ekranizācijas, bet neviena mani nepārliecināja kā skatīšanās vērta. Lai arī galveno varoni ir tēlojusi vesela rinda slavenu aktieru, tomēr atsauksmes par filmām nav cildinošas. Es domāju, ka šis ir ļoti intraverts stāsts, kas ekranizējot ir jāpapildina ar visādām papildu personām un notikumiem, kas tikai novērš uzmanību no galvenās spriedzes līnijas. Tad jau labāk skatīties veco labo Fight Club (1999) vai jauno labo Black Swan (2010).

Džeina Ostina “Nortangeras abatija” (2002)

Komentēt

Džeina Ostina. Nortangeras abatija / no angļu val. tulk. Dagnija Dreika. – Rīga: Jumava, 2002.  (Jane Austen. Northanger Abbey (1817))

Vai pie jums jau ir atnākuši tumšie lietus mākoņi? Varbūt kaut kas grabinās pa palodzi kā draudīgs pirmā pavasara negaisa priekšvēstnesis?

Skurstenī vaimanāja vējš, lietus straumēm tecēja pa loga rūtīm, un itin viss, kā likās, uzdvesa ļaunu vēstošas nojautas. Tomēr kāpt gultā, neapmierinot uzurdīto ziņkāri būtu gluži velti, jo aizmigt, nemitīgi atceroties turpat līdzās esošo noslēpumaino skapi, nebūtu iespējams. Tāpēc Ketrīna atkal sāka ķimerēties gar atslēgu, kustinādama to visos virzienos pēdējā izmisīgajā piepūlē, un tad pēkšņi sajuta, ka durvis sakustas, padodamās viņas rokai…

Romāna “Nortangeras abatija” galvenā varone Ketrīna Morlenda ir vienkārša mācītāja meita, ceturtais bērns desmit bērnu ģimenē, kura ir sasniegusi septiņpadsmit gadu vecumu un dzīvo parastā angļu ciematā. Viņas pēdēja laika aizraušanās ir šaušalu romānu lasīšana, īpaši Annas Redklifas Mysteries of Udolpho.  Pārticis bezbērnu kaimiņu pāris paņem meiteni sev līdz izklaides braucienā uz Bātu, vienu no tā laika Anglijas lielākajām pilsētām, jo meitenei taču  ir laiks sevi izlikt laulību tirgū. Ketrīna ir jauka un nepieredzējusi būtne, tomēr, arī nokļūstot intrigu krustugunīs, viņa parāda gana stingru raksturu, lai neļautos citu ietekmei.

Romāna galvenā līnija, protams, vijas gar visādiem romantiskiem notikumiem un pārdzīvojumiem, tomēr tas tiek klasificēts kā parodija par gotisko romānu. Tas ir sarakstīts 18.gs. pašās beigās un tiek domāts, ka sākotnēji romāns bija iecerēts kā jautra izklaide, ko lasīt ģimenes lokā pie kamīna. Ostinas ģimene noteikti bija lasījusi daudzus tā laika slavenos šaušalu romānus, kuri tiek piesaukti arī “Nortangeras abatijā”, tādēļ, iespējams, viņi daudz labāk par mani varēja novērtēt gotiskās paralēles. Pirmajai romāna daļai gan ir maz sakara ar gotiku – te vienkārši notiek jauniešu riests attiecīgā laikmeta tradīcijās.No mūsdienu viedokļa te varētu pavīpsnāt, bet tajā laikā precības bija līdzeklis, ar kuru ģimene varēja gan uzlabot savas finanses, gan iegūt augstāku stāvokli un izdevīgus sakarus. Interesanti, ka dižciltīgs puisi varēja precēt zemākas kārtas bagātnieci, savukārt dižciltīgā gan nedrīkstēja nolaisties zemāk.

Kāpēc lasīt grāmatu:

1) viegls un ironisks stils, varētu būt “visvieglākais” Ostinas romāns;

2) kā jaunām meitenēm mācīties pareizi novērtēt savus draugus un nonākt pie pareiziem secinājumiem;

3) mācība par to, ka ne katrā skapī ir paglabāts slepens manuskripts, ne katrā pažobelē glūn spoks… un vispār, guliet mierīgi!

Romānam “Nortangeras abatija” ir ļoti laba 2007.gada britu ekranizācija. Īstenībā, ja slinkums lasīt romānu, šis ir tas gadījums, kad scenāristi ir ļoti labi izturējušies pret pirmavotu, to papildinot ar nelielām un gaumīgām Ketrīnas kā iedomāta gotiskā romāna varones fantāzijām. Labi piemeklēti aktieri. Vienīgais – beigas ir sasaldinātas, Ostinai tā nedaudz angliski ieturētāk.

Mērija Šellija “Frankenšteins jeb jaunais Prometejs”

4 komentāri

Mērija Šellija. Frankenšteins jeb jaunais Prometejs / no angļu val. tulk. Māra Kaļva. – Rīga: Jumava, 2009.  (Mary Shelly. Frankenstein, or the Modern Prometeus (1818)).

Es maldinātu, ja teiktu, ka grāmata mani bezgala aizrāva. Tai pašā laikā es spēju novērtēt tās nozīmību – ja kaut kas var izdzīvot un piesaistīt vēl pēc 200 gadiem, tas noteikti ir vērā ņemams literārais darbs. Grāmata ir tik bieži citēta visdažādākajos kontekstos, ka tās sižets lielākai daļai jau ir zināms – zinātkārs jauneklis Viktors Frankenšteins nolemj paveikt līdz šim neiespējamo, t.i. radīt dzīvību ar zinātnes palīdzību. Dzīvība viņam sanāk, bet tas ir šausmīgs briesmonis, kas viņam pašam tik ļoti riebjas, ka viņš par to vairs negrib neko zināt. Briesmonis staigā pa pasauli, baidīdams tautu, nevienam nepatīk, un tad viņš nolemj atriebties savam radītājam.

Romānā ir divas galvenās problēmas, kas īstenībā tagad kļūst aizvien aktuālākas. Pirmkārt, mākslīga dzīvības radīšana – vai tas ir tikumīgi un pieļaujami? kurp tas var aizvest? Mākslīgā apaugļošana, mēģenes bērniņi un surogātmātes ir tikai nevainīgi pumpuriņi, salīdzinot ar Krievijas zinātnieku solījumu līdz 2045.gadam radīt kiborgus. Mani tādas perspektīvas reāli biedē un gribētos ieteikt zinātniekiem vairāk lasīt zinātniskās fantastikas romānus, pie kam izlasīt tos līdz beigām, kur parasti kiborgs cilvēku uzvar vienos vārtos. Otra problēma – cilvēka (zinātnieka) atbildība par paveikto. Frankenšteins pamet savu “bērnu”, atstājot to savā vaļā, staigājot pa laukiem, zogot ēdamo. “Bērns” ir gana inteliģents, lai pats iemācītos lasīt un sāktu domāt par morāli un savām vajadzībām, līdz nonāk pie konkrētam prasībām  savam “papucītim”. Esmu diezgan pārliecināta, ka kādā pasaules laboratorijā jau tagad gultiņā guļ cilvēka klons, kura radīšanas motivācija ir bijusi: “a davai pamēģinam, vai sanāks?!” Un tai brīdi zinātniekam nav bijusi doma par patiesu vajadzību pēc tāda klona, bet vienkārša ziņkārība. Redzamais neprāts gan pasaulē ir apturēts, bet vienmēr jau atradīsies kāds trakais ar naudu…

Šellijas romānā brīžiem ir jūtami sižetiski melnie caurumi, kā arī laikmetam un žanram raksturīgā tēlu eksaltētā uzvedība un runā. Tas neaizrauj, bet kopiespaids ir gana intriģējošs, lai gribētos uzzināt, ar ko viss beigsies. Sengrieķu Prometejs nozaga Zevam uguni, lai uzdāvinātu to cilvēkiem, par ko tika sodīts ar pakāršanu pie klints un ērgļi mielojās ar viņa aknām. Frankenšteins arī nozog Dievam pirmtiesības uz dzīvības dzirksti, un autore viņam par to ir sagādājusi ciešanas visa romāna garumā, lai viņš pilnībā saprastu savu nodarījumu. Tomēr žēlumu viņš neizraisa un ir viens no derdzīgākajiem, manis satiktajiem, literārajiem tēliem.  Savukārt Frankenšteina monstrs saka:

Nolādētais radītāj! Kāpēc tu radīji briesmoni, no kura pats novērsies riebumā? Dievs savā žēlsirdībā radīja cilvēku skaistu, pēc sava ģīmja un līdzības, bet es esmu tevis paša izkropļots attēls un šīs līdzības dēļ – vēl atbaidošāks. Sātanam bija brāļi dēmoni, kuru acīs viņš bija skaists. Bet es esmu vientuļš un visu nīsts.”

Kāpēc lasīt grāmatu:

1) pasaules klasika, lasāma Apgaismības ideju un rūpnieciskās revolūcijas kontekstā;

2) dzīvības ētikas problemātika – varētu būt interesanta vidusskolā kā apspriežamais temats;

3) vai cilvēks drīkst noliegt un aizmirst paša radīto? vai zinātniekam ir jādomā par sava izgudrojuma potenciālajām sekām?

———-

Mēģināju skatīties Keneta Branaga “Frankenšteinu” (1994), bet mani īpaši neaizrāva. Branaga apsēstība režisēt sevi galvenās lomās ir diezgan nomācoša, nekāds ticamais Viktors no viņa nav sanācis. Pārējais aktieru sastāvs ir žilbinošs, bet tas neglābj. Vispār grūti iedomāties labu ekranizāciju, romāns ir pārāk alegorisks. Drīzāk es gribētu redzēt labu kino par pašas Šellijas dzīvi, jo mani aizrāva viņas biogrāfija. Neparasta sieviete ar interesantiem radurakstiem.

Ar mani šodien runā Prusts

4 komentāri

Susan Abbott. Celebration Square

Šodien ir mana gada īpašā diena. Gribētu jau teikt kā Mārgareta Atvuda: „Gadiem ilgi esmu vēlējusies kļūt vecāka, un nu es tāda esmu”, bet tas nav par mani. Tomēr laiku pie mietiņa nepiesiesi, un savā ziņā dzimšanas diena var kļūt par savdabīgu atskaites punktu. Sāra Bon Bronika raksta: „Daudzi cilvēki, kas mīl tevi, pūlēsies svinēt tavu dzimšanas dienu, taču neviens to neizdarīs tā, kā tev vajadzētu to svinēt. Tas ir tāpēc, ka neviens patiesībā neko nezina par tavu nupat nodzīvoto gadu; neviens nav to izdzīvojis”. Tādēļ dzimšanas dienā gribas nedaudz padomāt un pat nedaudz uzrakstīt par sevi.

Manuprāt, ka lielākai daļai no mums skolas gados ir bijusi tāda ceļojošā jautājumu klade, kurā varēja ierakstīt atbildi uz ļoti būtisku jautājumu: ar kuru no klases tu gribētu draudzēties? (atbildes varēja izraisīt mazas traģēdijas). Izrādās, ka tāda anketēšana ir gana sena rotaļa, un pazīstamākā ir Prusta anketa (kuru gan viņš nav izgudrojis, bet gan vairākas reizes dzīvē uz to atbildējis).

1. Ko Jūs uzskatiet par galēji nožēlojamu stāvokli?

Nespēju redzēt gaismu tuneļa galā, t.i. bezcerību

2. Kur Jūs gribētu dzīvot?

Dzimtenē

3. Jūsu domas – kas ir laime?

Uz brīdi – sapņa piepildījums. Dzīvē – vēlmju saskaņa ar iespējām.

4. Pret kādām kļūdām Jūs esat visiecietīgākais?

Neuzmanības, nejaušības

5. Jūsu mīļākie literārie varoņi / varones?

Antiņš – par neatlaidību, Tālavas taurētājs – par nesavtību, Sveķāmuru Liena – par nepadošanos.

6. Jūsu mīļākie vēsturiskie personāži?

Spartaks. Mahatma Gandijs

7. Jūsu mīļākie varoņi / varones reālajā dzīvē?

Visi, kas nepadodas – cīnītāji, optimisti, entuziasti

8. Īpašības, kuras visvairāk apbrīnojat vīriešos

Spēja uzņemties atbildību un maigums

9. Īpašības, kuras visvairāk cienāt sievietēs

Pārliecinātība, miers, saskaņa ar sevi

10. Kādas īpašības cilvēkos Jūs vērtējat visaugstāk?

Godprātību un nesavtību. Nebūt aitai barā

11. Jūsu mīļākā nodarbošanās?

Lasīšana 🙂 , domāšana, gulēšana, seksošana, adīšana, ēšana (bez noteiktas secības)

12. Kurš no slaveniem cilvēkiem Jūs gribētu būt?

Agata Kristi

13. Jūsu rakstura galvenā īpašība?

Zinātkāre (kā zināms, zinātkāre nogalināja kaķi 🙂 )

14. Īpašības, kuras vērtējat visaugstāk savos draugos

Iecietība un pareizās distances ievērošana

15. Jūsu galvenais trūkums?

Brīžiem dzīvē maisos kā pa putras katlu

16. Kas Jums būtu lielākā nelaime?

Bezpalīdzība

17. Kādam Jums gribētos būt?

Mērķtiecīgākai

18. Jūsu mīļākā krāsa?

Zila

19. Jūsu mīļākais zieds?

Maijpuķītes, peonijas un lielās krizantēmas

20. Jūsu mīļākais putns?

Sarkankrūtītis

21. Jūsu mīļākie rakstnieki?

Regīnas Ezeras romāni un Raiņa lugas

22. Jūsu mīļākie dzejnieki?

Vizma Belševica

23. Jūsu mīļākie mākslinieki un komponisti?

Monē un Purvītis. Mocarts un Vāgners

24. Kas jums visvairāk nepatīk?

Smirdīgi cilvēki. Un stulbeņi arī nepatīk (bet tas nav tik viegli maināms)

25. Kurš brīdis pasaules vēsturē jums liekas visnozīmīgākais?

Nu taču jau grāmatu iespiešanas tehnikas izgudrojums!

26. Kādu dabas dotu dāvanu Jums gribētos iegūt?

Lai diennaktī pietiek ar četrām stundām miega. Spēju vienmēr būt īstajā vietā īstajā brīdī.

27. Kā Jūs gribētu nomirt?

Ātri

28. Jūsu gara stāvoklis pašreizēja brīdī

Apcerīgs un meklējošs

29. Kāda ir jūsu devīze?

Ticēt sev

Es atbildēju 🙂 Neuzdrošinos nevienam uzbāzties, bet, ja kādam no maniem lasītājiem ir vēlēšanās atbildēt uz Prusta anketas jautājumiem, labprāt izlasīšu arī jūsu atbildes! Lai mani un jūsu sapņi piepildās!


4.maija refleksijas

Komentēt

Šodien bija jauka diena – vēsa, bet saulaina. 4.maijs – Latvijas neatkarības atjaunošanas diena. Cilvēki atpūtās, pastaigājās, kāds aizgāja pastāvēt rindā pie Nacionālās bibliotēkas jaunceltnes, kāds uz kino, kāds klausījās runas pa televīziju, kāds saņēma ordeni, kāds izgulēja paģiras. LETA vēsta, ka 49% Latvijas iedzīvotāju  4.maiju uzskata par nenozīmīgu, 33%  – par maznozīmīgu.  Ilmārs Latkovskis uzskata, ka 1990. gada  4. maija nozīme Latvijas vēsturē ir pārspīlēta, salīdzinot ar citiem Atmodas laika notikumiem. Es nepiekrītu un pievienojos uzskatam, ka 4.maijs ir mūsu īstā Neatkarības diena. Lai 18.novembris paliek svinīgam uzvalkam un salūtam un nelielai naftalīna apvēdītai atcerei, neredzu nekā slikta vienkāršā priekā par brīvību, it īpaši tiem, kuri atceras citādus laikus.

2011. gada 4. maija Brīvības piemineklis

Nebiju domājusi neko šodien rakstīt, bet izlasīju divas intervijas un nolēmu padalīties. Pirmā saruna ir ar dzejnieku Knutu Skujenieku (Latvijas Avīze, 2011. gada 23. aprīlis “Un lēnu muti klusām saku – jā”), otrā – ar psihoterapeitu Viesturu Rudzīti (IR, 2011. gada 7.-13.aprīlis “Mēs esam kā Papes zirgi”). Ne viena, ne otra nav veltīta konkrēti 4.maijam, bet piedāvā skatījumu uz tagadējo Latviju un latviešiem.

Par neatkarības ajaunošanu:

Skujenieks: “Kad tauta dziedāja, teicu: par dziedāšanu būs jāmaksā. Cilvēki jau neparēķināja, cik drausmīgu drupu kaudzi sagāž sev virsū, dabūjot neatkarību. Mēs vēl no drupām neesam tikuši ārā ne ekonomiski un, pats galvenais – garīgi.”

Rudzītis: “Kad atjaunoja neatkarību, tad šeit uzreiz vajadzēja izveidot pasaules modeli – visu, kas ir pasaulē. Un tas ir nenormāls uzdevums. Pirmās sāka risināt ekonomiskās lietas. Tika pārņemta naivā ticība, ka sabiedrība var funkcionēt pēc Ādama Smita teorijas – jo egoistiskāks esi, ar stiprākiem žokļiem, jo vairāk stimulē citus. Ekonomikas vidē – jā, bet ne jau sabiedrībā. Sabiedrībā ir otrādi –  tas, kas ir stiprāks, ir atbildīgs par vājāko.”

Kādas pēdas ir atstājusi pagātne mūsu apziņā?

Skujenieks: “Pirmām kārtām cilvēku nepatstāvībā. Kas kādreiz strādāja pie kolhoza brigadiera, tagad var nonākt pie Īrijas brigadiera.(..) Cilvēkiem ar nagiem un zobiem ir jāmācās pilnīgi jauna pieredze. Otrām kārtām – ar neatkarību iemantojām ārkārtīgi dziļu provinciālismu. To neizslimojām jau pirmās neatkarības laikā, un no tā atbrīvoties būs ļoti grūti.”

Rudzītis: “[Cilvēks Latvijā] ārēji un politiski ir brīvs, bet iekšēji ļoti bieži fantomi saglabājas. Tukšās vietas. PSRS vairs nav, bet sociālpsiholoģiski tā eksistē. Cilvēks uzvedas tā, it kā viņam būtu kāds kungs.”

“Vēsturiskajā pieredzē ir nāve, vardarbība, un trūkst elites, kas ar savu sociālo pieredzi un personīgo piemēru varētu balansēt šo situāciju. Mēs mācāmies no tā, kādi esam paši, tas ir, paši savos mēslos dzīvojam.”

Kādu redzat nākotni?

Skujenieks: “Domāju, ka mēs tomēr izķepurosimies. Pēc kariem, badiem, mēriem mūsu tauta ir allaž savākusies un pamazām sevi atražojusi, gan ne ļoti bagātīgi. Esam stipri pārsteiguši pasauli ar savu nelielo skaitu. Vieni varbūt to uztver ar zināmu cildenumu. Bet manī vieš skumjas, ka mums nav bijis apziņas sevi sataupīt. Taču es nezaudēju cerību.”

Rudzītis: “Izdzīvotspēja. Nacionālā piesardzība. Mēs neattīstāmies tādēļ, ka attīstītos apšauj, mēs viņus zaudējam.” (..) “Dzīvotspēja mums ir milzīga. Tas nozīmē, ka esam sisti daudz. Jābūt kādai paaudzei, kas riskē attīstīties un kuru nenosit.”

Older Entries