Jenny Schmid. Death Comes for the Reader
Nav jau tā, ka man būtu iestājusies kāda globāla krīze, bet zināms apjukuma brīdis gan bija pienācis: ko lasīt tālāk? Skaties tu, cilvēks, uz savu grāmatu plauktu un domā: to negribu, to negribu un to nu galīgi nē. Ieklausījos sevī, un nolēmu, ka vajag par mīlu. Un vajag kaut ko par briesmām (lai es pavasarī neizlēktu no tēla un neizskatītos pārāk apmierināta ar dzīvi 🙂 ). Mīla+briesmas=gotika.
Gotiskais romāns piedzima tālajā 1764.gadā, kad klajā nāca Horasa Volpola “Otranto pils”, kurš faktiski uzreiz postulēja visus galvenos gotiskā romāna nosacījumus:
1) Darbība notiek pilī un ap to; pilī ir slepenas ejas un istabas, nepamanāmas trepes, noslēptas durvis, tai var būt pazemes ejas;
2) Romāna atmosfēra ir vienlaikus noslēpumaina un spriedzes pilna. Bieži sižets saistās ar kādu noslēpumu, kāda pazušanu, neizprotamu gadījumu;
3) Kāds sens pareģojums, saistīts ar pili vai tās iemītniekiem (esošiem un bijušiem). Pareģojums parasti ir neskaidrs un mulsinošs;
4) Zīme, parādība, vīzija;
5) Pārdabiski spēki vai citas neizskaidrojamas parādības;
6) Spēcīgas, pat pārspīlētas emocijas. Stāstījums var būt saasināti sentimentāls, un tēlus bieži pārņem dusmas, bēdas, pārsteigums, bet īpaši – šausmas. Tēliem ir vāji nervi, un viņi mokās ļaunās priekšnojautās. Bieži raud, emocionāli izsakās. Panika, elpas trūkums.
7) Ciešanu mocītas sievietes. Sievietes piedzīvo notikumus, kuri liek tām ģībt, baidīties, kliegt un šņukstēt. Vientuļa, dziļdomīga, nomākta būtne ir lieliska galvenā varone.
8 ) Sievieti moka varaskārs un impulsīvs tirāns, liekot tai darīt kaut ko nepanesamu;
9) Šausmu un nomāktības metonīmija (nozīmes pārnesums), t.i. vējš ir milzīgs, lietus – postošs, skan pērkons un cērt zibens, durvju eņģes – čīkst, tuvojas soļi, skan nopūtas, vaidi un gaudas, žvadz ķēdes, tukšā istabā iedegas gaisma, vējš nopūš sveces, durvis aizcērtas un varoni iesprosto telpā utt.;
10) Gotiskam romānam raksturīgs noteikts vārdu krājums, kas rada attiecīgu atmosfēru.
Alan Ayers. Midnight Magic
Gotika ir viduslaiku stils tēlotājmākslā un arhitektūrā (12.-15.gs.), savukārt gotiskā romāna žanrs 18.gs. beigās veidojās paralēli romantismam un abos liela nozīme ir individuālajam pārdzīvojumam. Žanri veidojās kā kontrkultūra Apgaismības laikmetam – emocijas saprāta vietā, baiļu valdzinājums, vairāk emociju, mazāk loģiska sižeta. Sava loma bija arī antikatoliciskam noskaņojumam, angļu protestanti drūmos viduslaikus, oriģinālo gotikas laikmetu, saistīja ar katoļu baznīcu un inkvizīciju. Arī citur Eiropā rodas līdzīgi žanri – Francijā roman noir, Vācijā – Schauerroman. Dažreiz par īsto gotisko romānu uzskata to, kas uzrakstīts pirms Viktorijas laikmeta (1837-1901), tomēr tieši tad tas tā īsti atplauka – Viktorijas laika apsēstība ar sērām un nāvi tikai to veicināja.
Paul Murray, grāmatas From the Shadow of Dracula: A Life of Bram Stoker (2004) autors ir sastādījis gotisko romānu labāko desmitnieku:
1. The Castle of Otranto (1765) by Horace Walpole;
2. History of the Caliph Vathek (1786) by William Beckford;
3. The Mysteries of Udolpho (1794) by Ann Radcliffe;
4. The Monk (1796) by Matthew Gregory Lewis;
5. Frankenstein (1818) by Mary Shelley;
6. Melmoth the Wanderer (1820) by Charles Robert Maturin;
7. Salathiel the Immortal (1829) by George Croly;
8. Varney the Vampire or The Feast of Blood (1847) by James Malcolm Rymer;
9. The Strange Case of Dr. Jekyll and Mr. Hyde (1886) by Robert Louis Stevenson;
10. Dracula (1897) by Bram Stoker.
Ja kāds vēlas lasīt oriģinālā, to ir viegli izdarīt, jo praktiski visi pieminētie romāni (un ne tikai) ir brīvi pieejami Internetā (Project Gutenberg vai Wikisource). Es domāju izlasīt kādu pārīti no šeit pieminētajiem, bet tā kā negribējās tik ļoti sevi ierobežot žanrā, kas man ātri apniktu, atradu vēl pāris interesantas, lasītāju izveidotas listes. Piemēram, domubiedri no Goodreads ir izveidojuši grāmatu listes: Best Gothic Books of All Time un The best gothic novels, ghost stories and early horror 1764-1937. Pie šiem sarakstiem, manuprāt, labi iederas Haunted Houses un pat Covers showing House Fronts (dīvaina ideja sarakstam, bet sava loģika tur ir). LiveLib.ru arī ir labi pastrādājuši, man iepatikās izlases Такие разные дома un Истории у костра.
Tā nu esmu sevi nomierinājusi – lasīšanas mērķi ir nosprausti, varēšu lasīt un drebināties (diemžēl arī tiešā nozīmē – drīz jau Jāņi, bet šodien snieg sniegs).
Mai 04, 2011 @ 13:44:56
Valdzinošs plāns. Nepacietīgi gaidīšu aprakstus.
Pirmo un trešo numuru es jau sen gribu izlasīt. (Piekto, devīto un desmito esmu lasījusi. Latviski “Drakula” izklausījās smieklīgi.)
Klau, Tu taču esi šausmīgi disciplinēta. Nospraust lasīšanas mērķus — nē, protams, es to varu, bet ar to arī viss beigtos, es laimīgi aizplivinātos pie kaut kā cita.
Mai 04, 2011 @ 14:31:57
Par nospraustiem mērķiem – es atklāju, ka man tā ir vieglāk. Citādi es haotiski lasu kaut ko, bet daudz kas labs paliek plauktā.
Tev nebūs tik interesanti, jo no saraksta esmu noskatījusi tieši 5., 9. un 10. 🙂 Pirmais ir interesants kā celmlauzis, bet neesot viegla lasāmviela (es domāju gan – 18.gs angļu valoda). Redklifa mani ieinteresēja kā personība – nu kur atkal angļiem viens rakstošs sievišķis no aizlaikiem!
Mai 04, 2011 @ 14:47:46
No tām trim man vislabāk patika “Frankenšteins”. Nav tik melnbalta kā abas pārējās.
Mai 04, 2011 @ 20:44:52
Tā nu ir sanācis, ka es arī esmu lasījis 5., 9. un 10. grāmatu. Vidusskolā man bija aizraušanās ar gotiskajiem romāniem, tad izlasīju daudzus. Tie gan bija no pēcdrakulas perioda. Tur vienmēr kāds izskatīgs džentlmenis izrādījās esam vampīrs ar veselu pakalpiņu baru. Protams, bija ģībstošas un mazasinīgas dāmas, nogalēti brāļadēli, spoki, kas vaid brīvi izvēlētās vietās, dīvainas karietes, un dakteri ar nepareizām diagnozēm.
Pirms trīs gadiem mēģināju izlasīt labāko Joseph Sheridan Le Fanu stāstu krājumu. Ar gariem zobiem pievārēju divas trešdaļas un atliku vēlākiem laikiem.
Mai 04, 2011 @ 21:28:45
Hi, hi, nu laikam jau tā ir tāda gotisko romānu obligātā literatūra.
Pēcdrakulas periods – tas sanāk jau 20. gadsimts, vai ne? Man bija izveidojies priekšstats, ka tāds tīra veida vampīrisms atkārtoti iešūpojās ar Anne Rice Vampīru hronikām un uzsita jaunu vilni ar Meijeres garadarbiem, bet galīgi neesmu lietas kursā.
Mai 05, 2011 @ 08:29:36
Stīvens Kings savā grāmatā, kas veltīta šausmu stāstu izcelsmei no vēsturiskā skatupunkta, uzskata, ka visi mūsdienu darbi pēc būtības ir šo trīs darbu atvasinājums. M.Atwood vienā savā esejā rakstīja, ka Frankenšteins esot pie vainas stereotipam par traku no pasaules atrautu zinātnieku, kam galvenais ir atklājums, kurš nerēķinaās ar sekām.
Jā tas sanāk 20 gadsimts, bet man šķiet, ka gadsimta sākumā bija pietiekami daudz lubu literatūras par šo tēmu. Ja godīgi jāatzīst, tad es neatceros ne darbus, ne autorus. Tie bija pēcsabrukuma gados tulkoti stāsti no angļu uz krievu valodas.
Mai 05, 2011 @ 11:29:54
Interesanti. Vēl jo lielāks iemesls izlasīt pirmavotus.